Tag Archives: latviešu autori

Leons Briedis “Vilcene un atraitnis”

Leons Briedis “Vilcene un atraitnis”, Rīga: Dienas Grāmata, [2019]

Šogad pavisam nejauši janvārī sanāca izlasīt vairākas latviešu autoru grāmatas, un starp tām bija arī Leona Brieža romāns “Vilcene un atraitnis”. Leons Briedis plašāk ir pazīstams kā dzejnieks, un šī ir viņa pirmā un vienīgā prozas grāmata. Romānam ir ļoti elegants vāciņš ar vientuļu kāda nagaina dzīvnieka ķepas nospiedumu uz sarkana fona. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un, lai gan tā ir iznākusi ne pārāk sen, kāds aptracis lasītājs jau bija tajā paspējis cītīgi atķeksēt visus vārdus un formulējumus, kas viņam acīmredzot nav patikuši. Turklāt visas atzīmētās lappuses viņš grāmatas beigās bija rūpīgi pierakstījis. Par laimi, viņš bija metis mieru pie četrdesmitās lappuses, jo, iespējams, dzejnieks ar savu interesanto izteiksmes stilu bija nokāvis viņa valodas tīrības uzturēšanas entuziasmu.

“Vilcene un atraitnis” ir viena no tām grāmatām, kuras patīkami atšķiras no vidusmēra latviešu literatūras, lai gan tā galvenā tēma ir sēras. Nevis tās latviskās mūžbēdas, ka viss vienmēr ir slikti, bet reālās skumjas, kuras jāizdzīvo pēc mīļoto zaudēšanas, jāsamierinās un jādodas tālāk. Grāmatas varonis ir atraitnis, kurš pēc sievas nāves īsti nevar saprast, kur likties, un nejauši Jāņu laikā nonāk Rumānijas kalnos, kur trīs dienas klīst apkārt, vēro dabu un pārdomā dzīvi. Klejojumos vīrietim ir piebiedrojusies jauna, aizdomīgi draudzīga vilcene, kuru viņš ir iesaucis par mežalaņķīti. Vispār romāna varonis ir tipisks vīrietis. Citējot Andri Kuprišu, – tāds, kas īgns klīst pa pasauli, par daudz dzer, visi viņam nodarījuši pāri, bet viņš vienīgais zina, kā pasaule iekārtota. Viņš nekad nav gribējis uzklausīt savus tuviniekus, jo ir tak vīrietis, tāpēc ar bērniem nav izveidojušās nekādas attiecības, bet sieva ir mirusi. Biznesā viņam arī nav pārlieku veicies, un pat draugs viņu ir uzmetis.

Romāns pēc tempa ir lēnīgs, bet tas ir sarakstīts savdabīgā un izteiksmīgā valodā. Lasītājiem noteikti nāk par labu tas, ka dzejnieki dažreiz izdomā rakstīt prozu. Grāmatā ir veiksmīgi savītas kopā gan diezgan autobiogrāfiskas autora atmiņas par vecākiem, kas bija mūžīgi pārstrādājušies un aizņemti lauku skolotāji, visu augu zinātāju tēvamāsu Karlīni, padomju represijām un studiju gadiem, gan arī fantāzijas, sapņi un romānā ir ļoti daudz tēlainu floras un faunas aprakstu, galu galā visa darbība notiek mītiskajos vasaras saulgriežos. Tiesa gan, Latvijā nekad vienlaicīgi neziedētu kastaņas, dižzirdzenes un vēlās, dzeltenās madaras, bet tā kā romāns ir dzejiska literārā fantāzija ar vilkiem, kura darbība notiek Rumānijas kalnos, lai nu tā būtu. Man tie poētiskie augu apraksti sākumā patika, bet uz beigām sāka atgādināt pārāk vienkāršotu kompilāciju no ārstniecības augu rokasgrāmatām un “Latviešu valodas augu nosaukumiem”. Bet tas droši vien tāpēc, ka par daudz lasu tāda veida literatūru. Vēl ik pa laikam galvenā varoņa atmiņās pavīd kāds viedais džeks, kurš sāk klāstīt visādas pseidofilozofiskas banalitātes, kādas zināma populācijas daļa kādreiz mīlēja krustdūrienā izšūt uz dvielīšiem, bet mūsdienās masveidā ar tām dalās feisbukā. Nu kaut kas tādā garā kā Laiks mūsos nekad nenoveco, vienīgi mēs novecojam laikā, vai Kā gan nezinot, kas ir dzīve, var zināt, kas ir nāve. Dažreiz viedais džeks pirms banalitāšu klāstīšanas izģērbjas pliks. Subjektīvi skatoties, šī bija tā grāmatas daļa, bez kuras es mierīgi varētu iztikt.

Šo visu rakstot, izlasīju ziņu par autora nāvi. Tā jau dzīvē notiek, mēs visi mirsim. Bet “Vilcene un atraitnis” paliks kā skaists Leona Brieža atvadu veltījums šai pasaulei.

Romāna vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm

Andris Kuprišs “Berlīne”

Andris Kuprišs “Berlīne”, Rīga: Orbīta, [2019]

Ja nebūtu labo atsauksmju internetā, tad diez vai vispār pamanītu mazo grāmatiņu, kuras vāka noformējums ir vēl neuzkrītošāks nekā ganāmpulka atražošanas rādītāju uzlabošanas rokasgrāmatai, bet, tām pateicoties, paņēmu “Berlīni” lasīšanai no bibliotēkas. “Berlīne” patiešām ir patīkami atšķirīga no vidusmēra latviešu literatūras. Tas ir stāstu krājums, kurā ir iekļauts 21 neliels stāsts, no kuriem daži ir tikai vienas rindkopas garumā, kā arī titulstāsts, kas aizņem apmēram pusi no visas grāmatas.

Autoram ir savdabīgs stāstījuma stils, tāds mazliet iemidzinošs, te par šo, te par to un it kā neko. Bet nu sarakstīt labi lasāmu grāmatu gandrīz par neko nudien ir jāmāk. Izņemot “Berlīni”, kurā stāstīts par kāda A garajiem klejojumiem pa šo pilsētu, visi pārējie stāsti ir nelielas sadzīves epizodes bez sākuma un nobeiguma, ar kuru personāžiem lasītājs nemaz netiek tā īsti iepazīstināts, bet šo to var tikai nojaust. Te ir stāsts par maza puikas bailēm no telefona (parastā, ne mobilā), atmiņas par vecas kaķenes stiepšanu pie vetārsta, pārdomas par to, kas notiktu, ja katru dienu pamostos ātrāk par 9 minūtēm, erotiskas izjūtas, kuras izraisa mīļotās smarža uz pirkstiem, tētis, kurš kļūdaini sabļauj uz dēlu, bet pēc tam atvainojas, kabatā var atrasties trīs cimdi, bet mamma pazust uz ielas. Tie ir tādi melanholiski un mazliet skumīgi, bet vietām arī absurdi stāsti.

Kupriša teksti ir tik brīnišķīgi izplūduši kā Lielupe pavasarī, kad tai ir iespēja aiztecēt arī kur citur, ne tikai uz jūru kā pienākas rīkoties kārtīgai upei, tāpēc tie ir lieliski piemēroti visādām kritiķu analīzēm, jo tajos iespējams saskatīt visu, ko vien katrs vēlas. Protams, atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Tomēr lasītājs parastais var atļauties tādu izpriecu, kā grāmatu vienkārši lasīt un brīvi tai ļauties, izjūtot vieglu nostalģiju un rezignāciju.

“Berlīne” būs patīkama, rāma un nepretencioza lasāmviela, ja ir vēlme pēc kaut kā atšķirīga un savdabīga. Un paldies autoram par citātu, kurš labi raksturo žanru, kuru varētu nosaukt par dusmīgo vīriešu grāmatām.

Jā, dusmīgo vīriešu. Grāmata. Tāda, kurā galvenais varonis īgns klīst pa pasauli, par daudz dzer, visi viņam nodarījuši pāri, bet viņš vienīgais zina, kā pasaule iekārtota.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm

Gunars Janovskis “Sōla”

Gunars Janovskis “Sōla”, Rīga: Liesma, [1991]

Trimdas literatūra man ir maz zināms lauciņš, tāpēc redzesloka paplašināšanai nolēmu palasīt kaut ko nopietnu – Gunara Janovska “Sōlu”. Piedevām nesen šis romāns bija iejaukts skandālā saistībā ar naida kurināšanu skolā ar krievu valodas novirzienu. Grāmatu lasīšanai paņēmu bibliotēkā, un man trāpījās brīnumjauks eksemplārs, kurā kāds ļoti rūpīgi bija atzīmējis zīmīgākos citātus, pasvītrojis visu svarīgāko, salicis izsaukuma zīmes un pat pierakstījis komentārus uz lappušu malām, kādas romāna varoņu īpašības un domas šie citāti raksturo. Man šķiet, ka tas bibliotēkas grāmatām piešķir savdabīgu individualitāti un šarmu, kāda nekad nepiemīt svaigiem izdevumiem grāmatnīcās.
“Sōla” ir Gunara Janovska pirmais romāns un arī viens no pazīstamākajiem viņa darbiem. Pirmo reizi “Sōla” tika izdota Ņujorkā 1963. gadā. Tas ir pirmais romāns ciklā par Arturu Skuju, tā turpinājumi ir “Pār Trentu kāpj migla” (1966) un “Balsis aiz tumsas” (1972).

“Sōla” izrādījās vecmodīgs, bet labi uzrakstīts romāns par skarbajiem džekiem, kas pēc dzimtenes zaudēšanas, vientuļi klīst pa nemīlīgo pasauli, daudz strādā, daudz dzer, un varbūt tikai nakts melnumā notrauš kādu skopu asaru spilvenā. Galvenais varonis Arturs Skuja ir latviešu trimdinieks. Pirms kara viņš ir bijis zvejnieks, kara laika kādu laiku leģionārs, pēc tam nokļuvis Lielbritānijā, kur strādā vienkāršus darbus lauksaimniecībā, bet gadās arī nolaisties līdz vistu pieskatīšanai un tualešu tīrīšanai, kas viņam liek gremdēties sērīgās, eksistenciālās pārdomās un ielaisties pārrunās ar darba devēju mājdzīvniekiem. Viņš ir vientuļnieks, mīl savrupību, iespējams, tāpēc arī piesakās darbā uz nelielas salas Sōlas ar simts iedzīvotājiem. Te atrodas viesnīca, kas lielākoties darbojas sezonāli, bet jau pavasarī uz salas mitinās raiba sabiedrība – vēl viens skarbais trimdinieks igaunis Juhans, skaistā Norma, ķertā Žanete, piemīlīgā Estere, viesnīcas īpašnieka Vainraita ģimene, Lens Lendijs, kurš ir tāda kā popzvaigzne, četras precēties kāras jaunuves un neiztrūkstošais angļu pulkvedis. Vispār kompānija ir kā radīta jaukam angļu detektīvromānam Kristi stilā, visu laiku cerēju, ka pēkšņi atradīsies kāds līķis vistu kūtī, bet “Sōla” ir gruntīgs latviešu romāns, un nekas tāds te nenotiek. Romāna personāži izspēlē dažas klusas, atturīgas psiholoģiskās drāmas, kamēr Arturs tajās galvenokārt ir vērotājs, kas joprojām sēro par zaudēto dzimteni, un nespēj atrast sevi svešajā zemē. Nu, vietējie viņa skatījumā jau arī ir tādi aprobežoti un snobiski ļautiņi, kas visus trimdiniekus uzskata par poļiem, un ļoti cenšas nepārstrādāties, jo tā ir noteikusi arodbiedrība, bet savu brīvību sen vairs nespēj novērtēt. Visu romānu caurvij Artura skumjas, atsvešinātības izjūta, vientulība un nespēja samierināties ar likteni – Kur iet man nebija, ko darīt man nebija. Es atgūlos gultā un jutos briesmīgi viens.

Jāpiebilst, ka romānā izteiktais autora viedoklis par krieviem un Krievijas imperiālistiskajām nosliecēm patiešām ir neganti ass, bet jāatzīst, ka pamatots un reāli atbilstošs gan vēsturei, gan mūsdienu situācijai. Tomēr “Sōlas” iekļaušana bilingviālo skolu literatūras programmā nudien nekādi neveicina sabiedrības integritāti Latvijā.

Gunara Janovska “Sōla” patīkami atšķīrās no tā trimdas literatūras mazumiņa, kuru ir sanācis lasīt. Tas ir labi uzrakstīts, te nav muļķīga nepamatota optimisma par dzīvi trimdā un psihodrāmas nav pārspīlētas. Valoda ar visiem trimdas autoriem raksturīgajiem anglicismiem un arhaismiem, protams, ir savdabīga, bet atstāj dabisku iespaidu. Pieļauju, ka kādreiz izlasīšu arī vēl kādu no Gunara Janovska darbiem. Priecājos, ka autors nodzīvoja līdz brīdim, kad Latvija ieguva neatkarību un viņa pelni ir pavisam legāli apglabāti Rīgas Raiņa kapos, tāpēc citāts no “Sōlas” par brīvību, jo ikdienā bieži piemirstas, ka tās mums tik ilgi nebija.

Šeit rietumos ir brīvība, bet reti kāds te izprot tās nozīmi un vērtību. Brīvība šeit ir pati par sevi saprotama, gluži dabiska lieta, to neviens neapdraud, neviens to nedomā otram laupīt, un tā šī brīvība kā viss, kas ikdienišķs un pierasts, ir pamazām zaudējusi savu vērtību. Citi ideāli ir stājušies tās vietā, proti, kāre pēc ērtībām un labklājības. Tās ir vienīgās lietas, pēc kurām tiecas modernais rietumu cilvēks. Ideāli? Rietumu pasaulē tādus sen vairs nepazīst. Ka par brīvību būtu arī jācīnās, ka tā būtu jānes tiem, kam tās nav, tas šeit nevienam pat neienāk prātā. Pat kristīgās baznīcas priecasvārds še kļuvis par senu, mīļu pasaciņu. Še nav prasības pēc evaņģēlija un atpestīšanas. Labklājība to visu ir darījusi lieku.

Un  nobeigumā vēl viens citāts – asmēlīgā un tiešā igauņa Juhana viedoklis par latviešiem. Vienkārši pārdomām.

Nu tur jau, lūk ir tā nelaime, kāpēc jūs man nepatīkat. Jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, ne dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi. Paraugskolnieki. Tādi jūs esat. Par jums runā, ka jūs esot vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, vislabākie vācieši, jā – pat vislabākie krievi. Kur jūsos vēl kas no latviskā var aizķerties, to grūti saprast.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm

Māris Bērziņš “Aizliegtais pianīns”

Māris Bērziņš “Aizliegtais pianīns”, Rīga: Dienas Grāmata, [2019]

Attīstītā sociālisma laikos, kad darbojās lieliskā plānveida ekonomika, nereti gadījās situācijas, kad kāda prece veikalos pēkšņi bija jāmeklē gandrīz vai ar uguni, piemēram, zobu pasta, bet kāda cita lielās grēdās krājās noliktavās. Un, lūk, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, pamatojoties uz kaut kādiem mistiskiem plānveida aprēķiniem, Latvijā tika saražots milzīgs daudzums pianīnu “Rīga”. Ar šiem instrumentiem tika piebāztas visas mūzikas skolas, pārplūdināti kolhozu kultūras nami, iestāžu aktu zāles un tas bija obligāts mājas aksesuārs visās labākajās Latvijas ģimenēs, kurās kāds nodarbojās ar mūziku, bet rocība bija par īsu, lai tiktu pie normālām klavierēm. Tik tālu viss ir ļoti skaisti, bet kā jau padomju rūpniecības ražojums pianīns “Rīga” nav pārāk uzticams instruments. Tas ir taisīts no līmētām detaļām un internetā var atrast dažādus šausmu stāstus par šo pianīnu nodevīgo uzvedību, pēkšņu pašsadalīšanos un zemisku sabrukšanu. Turklāt pirms trīs gadiem notika kāds patiesi traģisks atgadījums Ikšķilē, kad, uzkrītot pianīnam, no gūtajām traumām nomira mazs bērniņš.

Visu šo garo ievadu Jums nācās lasīt tikai tādēļ, ka gribēju izskaidrot, kāpēc uzrakstīt grāmatu, kurā būtisku lomu spēlē pianīns “Rīga”, manuprāt, ir laba ideja. Protams, galvenā romāna tēma ir birokrātija un tās nepanesamais esības vieglums mūsu ikdienā, bet sižeta  pamatā ir kāds reāls notikums ar pianīna līdzdalību. Romānā šis leģendārais padomju laika hlams ir Cibānu ģimenes īpašums kā jauka piemiņa no vīratēva, bet patiesībā tikai maisās pa kājām un lieki aizņem vietu. Sieva Linda Cibāne loģiski un saprātīgi izdomā ka no pianīna varētu ērti tikt vaļā, uzdāvinot to dārziņam “Puķu lodziņš”, kuru apmeklē viņu dēls. Nu, kas gan varētu noiet greizi tik vienkāršā procedūrā? Ja kaut kas ir saistīts ar Rīgas pirmskolas izglītības iestādēm, tad, protams, viss. Pirmkārt, jau Linda Cibāne ir deputāte no kārtējās trīsburtu partijas, tāpēc uzreiz tiek meklēti zemūdens akmeņi un atrasts slavenais interešu konflikts. Kam un ar ko – nav pat svarīgi, bet tas ir tikai sākums kārtējai birokrātiskajai jezgai. Starp citu, pianīna neesamība var būt traumējošāka nekā tā esamība.

Uzrakstīt romānu par birokrātiju ir sarežģīts uzdevums, jo Kafku jau tāpat diez vai izdosies kādreiz pārspēt, bet Mārim Bērziņam ir sanācis visnotaļ saistošs lasāmgabals. Autors romānā daudz izmanto birokrātisko institūciju samudžināto un neko jēdzīgu nepasakošo valodu, kas brīžiem garlaiko, bet ir saprotams, kāpēc tas bija nepieciešams. Grāmatas beigās ir jebkuram normālam cilvēkam šermuļus uzdzenošs pielikums ar dokumentiem, kuri ir romānā izmantoto tekstu avoti. Ticiet man, tas ir baigs. Atbilstoši romāna stilam tā tēli – vecāki, bērni, deputāti, policijas un visādu mistisku departamentu ierēdņi, izņemot vienīgi bērnudārza darbiniekus, lielākoties ir kariķēti. Ar bērnudārziem man sen nav bijusi darīšana, un jāatzīstas, ka šis personības attīstībai ārkārtīgi nozīmīgais pirmskolas izglītības iestādes apmeklējums man ir gājis secen, jo visu bērnību pavadīju mājās, un nenožēloju ne mirkli no tā laika, kuru laimīgi noslaistījos ar grāmatām, kamēr čaklie bērni socializējās un mācījās pantiņus par Iļjiču, vai ko nu viņi tur tajos dārziņos darīja.

Vispār “Aizliegtais pianīns” par birokrātiju tikai dzēlīgi paironizē, bet tas arī viss, autors neko vairāk nepasaka. Bet birokrātija jau nerodas pati no sevis, to diezgan apzināti reproducējam mēs paši. Birokrātijai pilnīgi noteikti ir tieša saistība ar vēlmi izvairīties no atbildības un ar elementāru stulbumu. Jo stulbāka ir persona, kas atbildīga par dokumentiem, jo nejēdzīgākas būs prasības to aizpildīšanai, tāpēc nepārsteidz, ka tieši izglītības jomā birokrātija ir tik zvērīga, lai gan arī citās nozarēs mums grēks būtu sūdzēties par tās apjomiem.
Romānam ir simpātisks vāks – simboliski klavieru taustiņi, zem kuriem ir vecā, labā spēle “Cirks”. Vēl jāpiebilst, ka “Aizliegtajā pianīnā” minētie KNAB telefona numuri esot īsti (bet nudien nemēģināju uz kādu no tiem zvanīt), grāmata ir veltīta vienai no tās varonēm – Elitai, un tāds gadījums ar pianīnu patiešām esot bijis.
Nevaru teikt, ka man patika grāmatas tēma, jo man riebjas birokrātija, un neko tur nevaru darīt, bet tā ir labi uzrakstīta un viegli lasāma. Tiem, kam patīk izpildīt metodiskos norādījumu un darboties visādās komisijās, “Aizliegtais pianīns” varētu būt īsts saldais ēdiens.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Miķelis Paulockis “Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs”

Miķelis Paulockis “Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs”, Rīga: Senātne, [1938].

Grāmatu kluba apmeklējumi patiešām paplašina lasāmvielas izvēli. Tieši klubiņa pasākumā tiku pie šī brīnišķīgā Ulmaņlaiku fantastikas romāna lasīšanas. Kā zināms, tad latviešu rakstnieki gan starpkaru periodā, gan arī padomju okupācijas laikā sacerēt zinātnisko fantastiku nezinu kāpēc ir dikti baidījušies, tāpēc tik senas latviešu grāmatas šajā žanrā ir retums. Diemžēl par romāna autoru Miķeli Paulocki internetā nekas daudz nebija atrodams. Tik vien, ka viņš ir bijis ražīgs piedzīvojumu romānu rakstnieks pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kā arī no vācu valodas tulkojis Džeka Londona, Žila Verna, Aksela Muntes, Marka Tvena u.c. autoru darbus. Pēc romāna izlasīšanas radās iespaids, ka Paulockis ir diezgan labs stāstnieks, lai gan mīl melodramatiskus sižeta pagriezienus un labprāt lieto klišejiskus un patētiskus izteicienus.

Vispār romānu “Profesors Sūnas brīnišķīgais eliksīrs” lasīt bija interesantāk, nekā biju gaidījusi. Tas, protams, ir sava laika produkts, bet tieši tāpēc arī saistošs. Fantastikas žanram piederīgais profesora Sūnas izstrādātais brīnumains eliksīrs, kas tā lietotājam spēj piešķirt otru jaunību, vārdu sakot, padarīt nemirstīgu, ir tipisks klasiskas pasakas elements. Un līdzīgi kā pasakās, šai nemirstībai komplektā nāk daži ne visai patīkami blakusefekti. Sižets ir ļoti vienkāršs. Profesors Sūna kopā ar savu palīgu doktoru Grunti divdesmit gadus galvu nepacēluši strādā savā Mežaparka laboratorijā, nozūmē veselu kaudzi jūrascūciņu, un rezultātā iegūst brīnumlīdzekli, kurš pilnībā atjaunina lietotāja organismu. Ar klīniskajiem izmēģinājumiem abi pētnieki īpaši neniekojas, bet uzreiz to sāk pielietot uz cilvēkiem. Droši vien tāpēc, lai romānā būtu arī kādi nebūt sižeta pavērsieni.

Saprotams, ka šajā grāmatā visinteresantāk bija lasīt trīsdesmito gadu rakstnieka vīzijas par nākotni. Starp citu, Paulocka varoņiem jau bija pieejami mazi mobili telefoni, ar kuriem ērti fotografēt un ierakstīt skaņu, un elektrovāģi. Tomēr piecdesmit piecus gadus vecs cilvēks autora izpratnē ir vecs grausts, kuru nomoka išiass, bet sešdesmitgadnieki jau bezmaz guļ uz nāves gultas (no vecuma). Iespējams, ka autors, šo visu rakstot, vēl ir bijis ļoti jauns. Droši vien Ulmaņlaikiem tipiska nianse, bet romānā nemirstība ir paredzēta tikai un vienīgi vīriešiem, sievietēm nē. Tas lika aizdomāties, kāda tad beigās ir izveidojusies demogrāfiskā struktūra Latvijā (romāns aptver divdesmit gadus ilgu nemirstības eliksīra lietošanas praksi), ja visu šo laiku sievietes ir nomirušas nelaimīgajā piecdesmit gadu vecumā, bet vīrieši atjaunināti. Autors gan par tādu disproporciju starp dzimumiem nesatraucas, galu galā abi viņi galvenie varoņi ir gadu desmitiem dzīvojuši divatā vienā istabā, un laikam arī gulējuši kopā. Kam gan viņiem sievietes, ja ir pieejama nemirstība. Lai nu kā, romāna beigās arī bez sievietēm Latvija ir kļuvusi pārapdzīvota un valsti ir piemeklējušas dažas ekoloģiska rakstura problēmas, kuras autors atrisina vienkārši un eleganti – visiem Latvijas iedzīvotājiem jāpārceļas uz Rīgu, kur sabūvē debesskrāpjus, bet tādas nevērtas pilsēteles kā Cēsis un Kuldīgu nolīdzina līdz ar zemi, un vietu, kur tās bijušas apsēj ar zaļbarību. Kā romānā ļoti prātīgi norāda autors, tas dod lielu ietaupījumu Latvijas pašvaldību budžetos. Tāda, lūk, lieliska nākotnes vīzija.

Romāna eksemplārs, kuru lasīju, bija burvīgi sens, sadzeltējis un aizkustinoši trausls. Iesiets plānos papīra vāciņos un daļēji sācis sadalīties pa lapām, tāpēc ar to nācās apieties ļoti rūpīgi. Tāds kluss atgādinājums par to, ka papīra grāmatas patiesībā ir ļoti īsmūžīgas un iznīcīgas.

“Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs” ir viens no retajiem starpkaru zinātniskās fantastikas žanra paraugiem latviešu literatūrā, un grāmata droši vien būtu ieteicama lielākoties cilvēkiem, kuri nopietni interesējas par literatūras vēsturi, bet to var droši lasīt arī kā amizantu piedzīvojumu stāstu, kas risinās it kā pazīstamā, bet vienlaicīgi ļoti svešādā vidē.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”

Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”, izdevniecība Aminori, Rīga: 2019

Viktors Freibergs ir angļu filologs un tulkotājs, kurš ar laiku ir pārkvalificējies par kino zinātnieku un pētnieku. Savā mazajā grāmatiņā “Kinomāna slimības vēsture” autors apraksta slimības pieredzi, nedaudz pakavējas bērnības atmiņās un izjusti raksta par kino nozīmi savā dzīvē. “Kinomāna slimības vēsture” ir ļoti personiska un intīma grāmata, kuru izlasot saproti, cik ārkārtīgi svarīgi autoram ir bijis to uzrakstīt. Grāmatu paņēmu bibliotēkā ar domu novembrī palasīt kādu latviešu autoru grāmatu (atzīstos, ka mani mazliet samulsināja tās cena).

Viktora Freiberga grāmatiņā visvairāk aizrāva tur aprakstītās autora attiecības ar kino. Filmas kā iespēja nonākt citā pasaulē, citā realitātē. Kino hipnotiskums un maģiskā iedarbība uz psihi. Filmas kā sapņu paveids. Sešdesmito gadu diskrētais šarms kinomākslā. Bērnības kino pieredze, atmiņas par seniem un jau zudušiem kinoteātriem ar šausmīgi neērtiem un šķībiem koka sēdekļiem. Vecās franču filmas kā “Piedzīvojumu meklētāji” (Les aventuriers, 1967). Nu, kurš gan varētu aizmirst to, kā pirmo reizi bērnībā ir skatījies kinoteātrī “Piedzīvojumu meklētājus” – filmu, kas pret skatītāju jūtām ir tikpat saudzīga kā Džordžs R.R. Mārtins pret saviem lasītājiem.

Katram no mums ir savi subjektīvie iemesli skatīties vai arī neskatīties kino. Nevaru sevi pieskaitīt īstajiem kinomāniem, jo filmas lielākoties skatos tikai sava prieka pēc, kad tam atliek kāds brīdis brīva laika (pēdējā desmitgadē tas ir vidēji ap 200 līdz 300 filmām gadā) un man ļoti pietrūkst elementāras kinoizglītības. Principā manas zināšanas par kino aprobežojas ar to, ka arī bez papildinformācijas meklēšanas ātri sapratu, kas tie par krūmiem uz grāmatas pirmā vāciņa un kāpēc tie tur ir (bet neatpazinu krūmus uz pēdējā vāka, lai gan tie it kā nav tālu no manas dzīvesvietas, tik paradoksāla ir kino ietekme uz mūsu pasaules uztveri). Grāmatas beigās ir pievienots saraksts ar tajā pieminētajām filmā, kuras gan lielākoties ir plaši pazīstamas un gandrīz visas ir redzētas.

Savukārt slimības vēstures daļa ir skarba, tajā autors stāsta par savu ilgstošo cīņu ar vēzi, tomēr savā ziņa tā ir optimistiska, lai gan nevienam nav nekādu ilūziju par tās beigām. Iespējams, tā patiešām var noderēt cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi. Pārējais ir piezemēti un mīlīgi stāstiņi – bērnības atmiņas, autora izjūtas un sapņu apraksti, kas īpaši atmiņā nepaliek.

Kinomāna slimības vēsture” ir grāmata, kuru droši vien būs interesantāk lasīt tiem, kas autoru pazīst. Un tiem, kas vēl nav redzējuši grāmatiņā pieminētās filmas, ieteiktu tās noskatīties, jo lasīt par konkrētu filmu skatīšanās pieredzi, tās nezinot, ir apmēram kā censties peldēt baseinā bez ūdens. Savā pašapmierinātajā aprobežotībā pat nesaprotot, ko patiesībā nesaprot.

Dzīve ir smaga, reizēm moku pilna, bet tieši tāpēc atsevišķie mirkļi, kad mani tagad pārņem miers, šķiet tik vērtīgi, un visas drazas aizskalo saprāta ūdeņi. Es sēžu vasaras karstumā parkā, raugos debesīs gubu mākoņos, no sausuma čabēdamas nokrīt pa kādai lapai, un domāju – cik labi, ka viss turpinās.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Andris Akmentiņš “Skolotāji”

Andris Akmentiņš “Skolotāji”, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2018

Andra Akmentiņa “Skolotāji” iznāca kā noslēdzošā grāmata Latvijas vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kuru es laikam nekad pilnībā neizlasīšu, un jāatzīstas, ka par tāda latviešu rakstnieka Akmentiņa eksistenci pirms tam nemaz nenojautu. Tomēr romāns man sasodīti labi patika un piedevām atklāju sevī biedējoši daudz sentimenta. Turklāt nekādu skolotāju man tuvākajos rados nav, un pret skolu kā piespiedu izglītības iestādi nekad neesmu jutusi siltas jūtas. Iespējams, vienkārši palieku vecāka.

“Skolotāji” stāsta par pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Romāns sākas ar tās desmitgades pašu svarīgāko notikumu – visu tautu lielā vadoņa Staļina bērēm un turpinās ar stāstu par Hruščova atkušņa laiku. “Skolotājiem” ir četras daļas. Pirmā un pati garākā ir “Sarmas grāmata”. Tas ir romāna pamatstāsts, un tā galvenā varone ir Sarmīte, īsts velnēns brunčos. Meitēns no skolotāju ģimenes, kas pieaugot pati arī kļūst par skolotāju, lai gan patiesībā šausmīgi baidās no bērniem. Kādu brīdi Sarmīte pastrādā arī komjaunatnes komitejā un pamatīgi viļas ideoloģiskajā darbā un tā īstenotājos. Viņas stāstu papildina vēl trīs daļas. “Tēva grāmata”, kura ir viņas tēva, saukta par Papiņu, pārdomas par piedzīvoto trakajos juku laikos, kurus viņam ir nācies pārlaist. “Jāņa grāmata” ir mazliet jancīgs un ideālistisks iespraudums, kuru veido jauna skolotāja Jāņa Nācēja vēstules. Romānam punktu pieliek “Veltas grāmata”, kas ir Sarmītes vecākās māsas stāsts jau mūsdienās. Lielākoties romāna darbība notiek Tērces ciema skolā, kuras prototips esot Strautiņu skola.

Esmu ļoti pateicīga Andrim Akmentiņam par “Skolotājiem”. Viņš ir uzrakstījis brīnišķīgu, mazliet smeldzīgu, gaišu un humora pilnu grāmatu par laika posmu, par kuru bērnībā ir tik daudz nācies dzirdēt no saviem vecākiem, ka tas ir neizdzēšami iegūlies manā apziņā un pamazām ieguvis mītiskas aprises. Atšķirībā no Māras Zālītes grāmatām par piecdesmitajiem gadiem, kuru pamatā ir viņas pašas piedzīvotais, Andra Akmentiņa romāns ir manas paaudzes atmiņas par mūsu vecāku atmiņām. Tur nav jūtams autora klātbūtnes efekts. Un laikam jau šī atmiņu par atmiņām neizbēgamā distancētība no realitātes Akmentiņa tekstiem piešķir papildu nostalģiju un īpašu pievilcību, kā maigam, miglainam atspulgam spogulī. Katrā ziņā ļoti priecājos, ka kāds ir uzrakstījis grāmatu, kura tik ļoti sasaucas ar bērnībā dzirdētajiem stāstiem. Turklāt labā valodā, poētiski un tēlaini. Atmiņām un to neuzticamībai ir svarīga loma romānā (atmiņa ir maziņa, tā kā kalnu kaziņa). Un, kam tā atmiņa vajadzīga, dzīves beigās saka Māte, cilvēks, kura profesija ir tikt vienmēr galā. Ar visu.

Romānā, tāpat kā jebkurā reālā cilvēka dzīvē, nav pārlieku daudz sižeta. Daļēji tas ir pieaugšanas romāns, un vēl te ir daudz dzīves sīkumu un ikdienas poēzijas. Visam cauri vijas zeltainie pavedieni starp cilvēkiem, bez kuriem mēs droši vien pārvērstos par ļauniem ežiem. Pēc savas noskaņas “Skolotāji” atgādināja sensenos laikos lasīto Ilzes Indrānes “Lazdu laipu”, bet varbūt tā tikai šķita. Literārā ziņā romāns, protams, nav nevainojams, Tas pēc struktūras ir nedaudz saraustīts, sižets nav viengabalains, atsevišķās daļas ne visai labi turas kopā un nobeigums ir pārāk straujš. Citiem lasītājiem romāns esot šķitis pārāk vienmuļš un piezemēts, vai pārāk jauks. Arī Latvijas literatūras gada balvai “Skolotājus” nenominēja, jo grāmata neesot devusi nekādu jaunu pienesumu latviešu literatūrai. Tā jau ir, “Skolotāji” patiešām ir diezgan tradicionāls un vecmodīgs romāns, bet man sen ir piemirsušie visi balvai nominētie jaunmodīgie literārie darbi (izņemot Zālītes “Paradīzes putnus”), bet Akmentiņa romāns paliks manā grāmatu plauktā arī turpmāk.

Siena vākšana pagājušā gadsimta 50. gados. Bilde no ģimenes krājumiem.

Pēc izlasīšanas par “Skolotājiem” aizdomājos daudz vairāk nekā par citām vēstures sērijas grāmatām. Romāns iedvesmoja izvilkt un papētīt vecās, neskaidrās un apskrambātās piecdesmito gadu fotogrāfijas, kurās redzami lielākoties jau sen miruši cilvēki, iemūžināti nebeidzamajos lauku darbos, kas acīmredzot viņiem ir bijuši dikti būtiski.  Nē, siena vākšana nudien nebija nekāds mīts. Pārskatīju piecdesmitajos gados rakstītās tuvinieku vēstules. Pat palasīju Jāna Unduska eseju krājumu “Boļševisms un kultūra”, kas esot bijis viens no autora iedvesmas avotiem romāna rakstīšanas laikā. Vārdu sakot, “Skolotāji” ir gaišs un rimts romāns par atmiņām, kuru labāk lasīt apcerīgā noskaņojumā.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.