Tag Archives: latviešu literatūra

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga: 2019.
Sērija: Salīdzināmā literatūra (Baltijas literatūra)

Dažreiz, lai paplašinātu redzesloku, ir noderīgi palasīt arī kādu akadēmisku monogrāfiju, tāpēc bibliotēkā ar nopietnu sejas izteiksmi no plaukta izvilku Zandas Gūtmanes “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”. Droši vien neticēsiet, bet šo sarkano ķieģeli lasīt bija negaidīti interesanti. Protams, tas ir akadēmisks izdevums ar atsaucēm, zinātniskam pētījumam atbilstošu struktūru un leksiku. Tomēr grāmata ir pietiekami subjektīva, lai to būtu saistoši lasīt, arī neko lāgā no literatūrzinātnes nejēdzot. Zanda Gūtmane savā darbā ir apkopojusi ļoti plašu informāciju par visu trīs Baltijas valstu vēsturi un literatūru, un izanalizējusi gan to kopīgās, gan atšķirīgās tendences. Pateicoties tam, grāmata ir noderīga jebkuram, kas interesējas par Baltijas burbuļa jaunāko laiku vēsturi, un tā ir unikāla tieši visu Baltijas valstu salīdzinājuma dēļ.

Vispār jau totalitāro režīmu Baltijā 20. gadsimtā nav trūcis, bet kā galvenās traumas grāmatā ir apskatītas divas – holokausts un padomju deportācijas, kuras norisinājās pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Holokausts plašāk skāra Lietuvu, jo tajā dzīvoja vairāk vietējo ebreju, sauktu arī par litvakiem, bet izsūtījumi uz Sibīriju – Latviju un Igauniju.  Sākotnēji Baltijas literatūrā par šiem traumatiskajiem notikumiem tika klusēts, tad sešdesmitajos gados pamazām par tiem sāka rakstīt, testējot socreālisma kanonu robežas. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Baltijas literatūra veicināja nacionālās identitātes veidošanos, bet atklāti par padomju perioda noklusētajām sāpēm un traumām sāka rakstīt tikai astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos, līdz 21. gadsimtā šo pārdzīvojumu pieredze pamazām pārveidojās par atmiņām par iepriekšējo paaudžu atmiņām, to pārstāstiem un pārstāstu pārstātiem. Līdzi laikam izmainījās arī veidi un attieksme, kā autori šīs traumas ir atspoguļojuši savos darbos un tagad mēs pamazām no Melānijas Vanagas “Veļupes krastā” esam nonākuši pie mīlīgiem, humoristiskiem komiksiem par deportācijām kā Viles Jurgas “Sibīrijas haiku” (Z.Gūtmanes darbā Jurgas grāmata nav minēta, tā vienkārši ir labs piemērs sabiedrības uztveres un vēsturiskās atmiņas izmaiņām).

 Autore savā pētījumā ir pieminējusi arī darbus, kas atstājuši paliekošu ietekmi uz Baltijas valstu literatūru kā, piemēram, Solžeņicina sacerējumi. Beidzot uzzināju, ka Solžeņicina stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” tomēr ir bijis ļoti operatīvi iztulkots latviešu valodā un vairākos turpinājumos publicēts Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks” 1963. gadā, tomēr tulkojums laikam nav bijis, hm, īpaši baudāms. Neviens to vairs neatceras, un par tulkotāja vārdu vēsture klusē, jo tas acīmredzot aiz kautrības publikācijā nav pat pieminēts.

Grāmata ir ļoti apjomīga un ar informāciju un interesantiem faktiem bagāta, tāpēc vairāk par to nerakstīšu, jo to noteikti vislabāk izlasīt pašiem. Viena no noderīgākajām lietām, ko no pētījuma ieguvu, ir labu grāmatu saraksts, kuras palasīt par Baltijas burbuļa traumatisko pieredzi.
Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Latviešu valodā izdoto grāmatu saraksts, kuru pēc Z. Gūtmanes pētījuma izlasīšanas izveidoju savām vajadzībām. No 1. līdz 15. ir tās grāmatas, kuras par totalitārisma traumu tēmu jau esmu lasījusi, bet no 16. līdz 28. ir tās, kuras atzīmēju zināšanai, ka derētu izlasīt.

1.Āreleida, Kai. Pilsētu dedzināšana.
2. Bērziņš, Māris. Svina garša.
3. Egle, Jana. Svešie jeb miļenkij ti moi.
4. Freimane, Valentīna. Ardievu, Atlantīda!
5. Gavēlis, Ričards. Viļņas pokers.
6. Ikstena, Nora. Mātes piens.
7. Ivanauskaite, Jurga. Ragana un lietus.
8. Kalniete, Sandra. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.
9. Paruļskis, Sigits. Trīs sekundes debesu.
10. Rauds, Reins. Perfektā teikuma nāve.
11. Reinsone, Sanita. Meža meitas.
12. Šepetis, Rūta. Starp pelēkiem toņiem.
13. Tungala Lēno, Biedrs bērns.
14. Vanaga, Melānija. Veļupes krastā.
15. Zālīte, Māra. Pieci pirksti.
16. Aivenss, Sidnijs. Debesis tik tumšas.
17. Bieļausks, Alfonss. Kauņas romāns.
18. Boruta, Kazis. Baltradža dzirnavas jeb Kas notika viņos laikos Piedruves novadā.
19. Kaplinskis, Jāns. Tā pati upe.
20. Kaugvers, Raimonds. Četrdesmit sveces.
21. Kross, Jāns. Lidojums uz vietas.
22. Luika, Vīvi. Septītais miera pavasaris.
23. Mihkelsone, Ene. Mēra kaps.
24. Sroga, Balis. Dievu mežs.
25. Šķēma, Antans. Baltā drāna.
26. Šķipsna, Ilze. Aiz septītā tilta.
27. Šlepiks, Alvīds. Mans vārds ir Marīte.
28. Vilks, Ēvalds. Divpadsmit kilometri.

Inga Ābele “Balta kleita”

Inga Ābele “Balta kleita”, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2020.

Pēdējā laikā stāsti ir populārākais žanrs latviešu literatūrā, pārspējot pat pēc pasūtījuma rakstītus romānus. Dažādu autoru stāstu krājumi iznāk viens aiz otra, bet lielākoties ir vienveidīgi, un reti kurš paliek atmiņā kā kaut kas atšķirīgs. Šajā ziņā arī Ingas Ābeles “Baltā kleita” nebija izņēmums. Grāmata ir maza un plāna, un izvēlētais burtu lielums tekstam vizuāli liek izskatīties bērnišķīgam, tomēr, pateicoties abiem šiem faktoriem, krājumiņu var izlasīt ļoti ātri. Vāku rotā glīts, stilīgs šķīvītis ar divām garlaikotām sievietēm un tikpat garlaikotu baltu sunīti.  

Uzreiz gribu teikt, ka Inga Ābele raksta ļoti labi, un “Baltās kleitas” teksti ir brīnišķīgi un skaisti. Simboliskās baltās kleitas un ķirša metafora, kas vijas cauri grāmatai, ir izvēlēta veiksmīgi un stāstiem piestāv. Tomēr tagad labu brīdi sēžu un domāju, kāpēc nekas no lasītā emocionāli neuzrunāja un nelikās saistoši.  Krājumā ir iekļauti deviņi stāsti, katrs no tiem ir nosaukts kādas varones vārdā – Adele, Aiga, Alise, Donna, Linda, Malda, Margarēta, Sandra, Klinta. Un, lūk, visas šīs sievietes pēc grāmatas izlasīšanas šķiet pilnīgi vienādas, bez savas sejas un individualitātes. Pie labākās gribas nevaru atcerēties, ar ko Aiga atšķīrās no Alises, vai Alise no Donnas un Lindas. Visas viņas ir ar noslieci uz eksaltētām izpausmēm un mīl pašrocīgi veidot bezjēdzīgas drāmas, lai varētu klusi, bet cēli ciest, jo, iespējams, citos veidos nespēj izjust dziļas un patiesas emocijas. Nepārprotiet, stāsti nav drūmi, tie vienkārši ir saturiski garlaicīgi, diezgan fragmentāri un šausmīgi ātri aizmirstas, tādējādi izraisot apceri par pāragras vecuma demences iespējamību un tās nejaukajām izpausmēm.

Kopumā jau Ingas Ābeles grāmata “Balta kleita” ir uzrakstīta meistarīgi, un ieteicama lasītājiem, kuriem ir svarīgs teksta skaistums, metaforiskums un tamlīdzīgas būšanas.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Jana Egle “Dzimšanas diena”

Jana Egle “Dzimšanas diena”, izdevniecība “Latvijas Mediji”, Rīga: 2020.

Nesen iznākusī “Dzimšanas diena” ir rakstnieces un dzejnieces Janas Egles trešā stāstu grāmata. Tā kā biju lasījusi abas autores iepriekšējās grāmatas, bibliotēkā paņēmu arī šo.  Vispār salīdzinājumā ar abiem pārējiem Janas Egles stāstu krājumiem “Dzimšanas diena” ir nedaudz mīlīgāka un nav tik bezcerīgi tumša. Dažos stāstos var pat noticēt, ka varbūt viss tomēr beigsies labi vai vismaz ne tik slikti, kā varētu būt. Arī “Dzimšanas dienā” galvenās varones stāstos ir sievietes. Vīrieši paliek otrajā plānā, bet tipiski autores daiļradei viņi atkal bieži vien ir nepatīkami agresīvi tipi, kas pat sešu gadu vecumā piekakās konfekšu bundžiņu kā Dačuka stāstā, vai muļķīgi tirinās apkārt kā Sergejs “Dzimšanas dienā”, vai ne vienmēr apdomīgi izrunājas ar grūtnieci kā “Parādā”, vai pazūd bez pēdām kā Dāvids, vai gluži vienkārši, bāc, ņem un nomirst kā Karels. Vārdu sakot, uzvedas kā jau vīrieši.

Šajā krājumā pavisam ir iekļauti astoņi stāsti, un tie nav saistīti savā starpā kā Janas Egles iepriekšējā grāmatā “Svešie”, bet hronoloģiski tie ir sakārtoti, sākot ar mazas meitenes bērnības atmiņām, un tad pamazām izlīkumo cauri dažādām dramatiskām situācijām visdažādāko sieviešu dzīvēs, līdz noslēdzas ar mulsinošo un skumjo apziņas haosu, kas mūs var piemeklēt dziļā vecumā.

“Dačuks un dvīņi” – bērnības atmiņu stāsts, jauks un dzīvīgs. Līdzīgas atmiņas varētu būt daudzām autores paaudzes lasītājām – sapņu lelle, ļergas dzīšana, ne pārāk labi audzināti kaimiņu bērni, piškas, brīvība un blēņas.
“Parāds” – stāsts par sāpīgu zaudējumu, kuram tikt pāri ir vieglāk, ja atļauj kādam arī palīdzēt.
“Aleksandra ir skaista” – par dzīvi ratiņkrēslā, kad diemžēl ir grūti, patiesībā, neiespējami saglabāt neatkarību un pašcieņu.
“Pīle” – stāsts, par to, kā sieviete lēnām nonāk attiecībās ar sociopātu, diezgan biedējošs, vietām pat baiss. Stāstu internetā var izlasīt Satori.
“Labākais laiks tavā dzīvē” – asi un spilgti aprakstītas sajūtas garīgas saslimšanas gadījumā. Principā bezizeja.
“Ranaway train” – ja zināsiet nosaukumā minēto Soul Asylum dziesmu, tad sižets aptuveni būs skaidrs. Iespējams, nomācošākais stāsts krājumā, jo mierinājuma nevienam iesaistītajam nebūs vairs nekad.
“Dzimšanas diena” – ne vienmēr ir vērts reanimēt jaunības mīlestību, bet nelieli piedzīvojumi, pat ja tiem nav nekāda saldā nobeiguma, padara dzīvi krāsaināku un palīdz stāsta varonei saprast, ko viņai patiešām dzīvē gribas.
“Balta māja kalna galā” – vecums ir draņķīga padarīšana, ko tur vēl piebilst.

Lai gan stāsti šķita mazāk nostrādāti nekā abās iepriekšējās Janas Egles grāmatās, tīri subjektīvi “Dzimšanas diena” man patika labāk. Autorei ir laba valoda, viņas personāži runā kā normāli cilvēki (lai arī ne vienmēr normāli uzvedas), un lietas sauc pareizajos vārdos – te ir ļerga, merģeles un cūkrāceņi. Autores aprakstītais universs ir tik ļoti pazīstams, un arī situācijām stāstos var tīri labi noticēt pat tad, ja nekas tāds nav piedzīvots. Jā, “Dzimšanas diena” nav skaista un rožaina grāmata, bet tā ir laba, godīga un tieša lasāmviela tiem, kas nevairās no dzīves, kura visiem kādā brīdī mēdz būt arī sāpīga un neērta.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.

Dace Rukšāne “Krieva āda”

Dace Rukšāne “Krieva āda”, Rīga: Dienas grāmata, [2020]

Kā janvārī iesāku lasīt latviešu prozu, tā vēl joprojām turpinu un izlasīju arī Daces Rukšānes “Krieva ādu”, kas reklāmā sola stāstīt par lielajiem jautājumiem, kas paslēpušies mazajos un nepiedienīgu mīlestību. Vispār “Krieva āda” sākotnēji esot tikusi rakstīta vēstures romānu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts” un grāmatas darbība notiek pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bet tad laikam kaut kas ir nojucis, un beigās mēs sērijā šī romāna vietā dabūjām brīnišķīgo un smeldzīgo Akmentiņa grāmatiņu “Skolotāji”. Vispār labi, ka tā, lai gan vēstures daļa man Rukšānes romānā patiešām patika.

“Krieva ādā” ir divas stāstītājas – Emīlija un viņas meita Meldra. Emīlija bijusī lauciniece, kura ir studējusi Rīgā un gribējusi kļūt par parfimēri, bet karš ir visu nojaucis, vīrs pazudis, un viņa ar bērnu ir bijusi spiesta atgriezties riebīgajos laukos. Lai no turienes tiktu prom, Emīlija aiz aprēķina apprecas ar nemīlamu vīrieti, kas viņai dod iespēju pārcelties uz pilsētu (Liepāju), bet, lai nopelnītu naudu un varētu cilvēcīgi izdzīvot, Emīlija apgūst kūku cepšanu un darbojas sabiedriskajā ēdināšanā. Meldrai šajā stāstā ir pakārtota loma, un jāiztiek ar to, ko dzīve piespēlējusi. Romānā ir labi iezīmēts darbības laika vēsturiskais fons, turklāt tā neuzbāzīgi, kā notikumi tālākā plānā, bet, lasot uzreiz ir skaidrs, kādā laika nogrieznī atrodamies – Staļina nāve, naudas reforma, Gagarins kosmosā, utt. Autorei ir izdevušies simpātiski viesību ēdienu apraksti, un liela uzmanība tiek veltīta varoņu apģērbam līdz pat sīkām tā laika modes detaļām. Vēl stāstā liela nozīme ir smalkām franču smaržām – grāmatas nosaukums ir leģendāra Chanel aromāta Cuir de Russie latviskojums. Spriežot pēc izjustā apraksta, šīs smaržas tāpat kā lielākā daļa dārgo aromātu ir bijušas diezgan pretīgas, bet tām ir slavena vēsture un vērā ņemama reputācija.
“Krieva ādu” noteikti ir vērts izlasīt, ja interesē padomju laiks, tā sadzīve un morāle. Kad Emīlija sāk strādāt sabiedriskajā ēdināšanā, tad sākumā viņa vēl nedaudz kautrējas, bet drīz vien jau katru dienu kaut ko “atnes no darba” jeb, saucot lietas to īstajā vārdā, vienkārši zog. Tas bija laiks, kad, lai veikalā nopirktu kaut ko vairāk par makaroniem un zivju konserviem, nācās izmantot blatu – īstenībā korumpēt pārdevēju vai daudz labāk – veikala vadītāju. Iedomājieties sistēmu, kurā jums vajag korumpēt bezmaz vai apkopēju, lai varētu tikt pie ikdienā nepieciešamajām lietām, vai stāvēt milzīgās rindās, vai palikt bešā. Tāda bija Padomju Savienības ikdiena, un mēs diemžēl pārāk daudz no tā visa vēl joprojām stiepjam sev līdzi. Un, protams, meli – gan melīgā ideoloģija, gan ikdiena, kurā tika slēpts un slepenots itin viss.

Brīdinu, ka tālāk būs daži maitekļi. Par romāna sižetu jāpiebilst, ka izslavētā nepiedienīgā mīla izrādījās, daži visnotaļ banāli garlaikotās Emīlijas ārpuslaulības kniebieni ar precētu komunistu partijas čiekuru Vitāliju. Rodas iespaids, ka Emīlija tvīkst pēc Vitālija, tikai tāpēc, ka nevar viņu uzreiz dabūt, jo vīrietis ir precējies ar citu. Savukārt Emīlijas iekāres objekts pārlieku neraujas afišēt savu nelielo sānsoli. Viņš ar Emīliju tiekas tikai slepeni, visu laiku kabina viņai uz ausīm klasiskos precētu vīriešu makaronus, mierīgi aizvācas uz Maskavu un tā. Emīlija, protams, šausmīgi cieš. Un skaidrs, kas pie tā vainīgi – aizspriedumainie latvieši, kas nez kāpēc nemīl jaukos komunistus, kas ir izsūtījuši viņu tuviniekus, tāpēc neizrāda vajadzīgo sajūsmu par Emīlijas cēlo sānsoli. Autore ir no pirksta izzīdusi kaut kādu mistiku aizliegto mīlestību starp latviešiem un krieviem. Tāda aizlieguma nekad nav bijis. Patiesībā pat otrādi, lai veicinātu pārkrievošanos, laulības starp latviešiem un krieviem oficiālajā padomju propagandā tika atbalstītas un nebija nekas neparasts. Taču saprotamu iemeslu dēļ pēc visām vēsturiskajām peripetijām gan latvieši, gan krievi šajā ziņā lielākoties bija abpusēji atturīgi. Laulības pārkāpšana gan PSRS netika oficiāli atbalstīta, īpaši jau attiecībā uz partijas biedriem, kuriem ārēji vajadzēja būt šķīstiem kā stikliņiem, bet tur sagrēkojušo personu tautībai nudien nebija nozīmes. Bet brīžos, kad dažādu neloģismu rezultātā “Krieva ādas” sižets ieiet strupceļā, tas tiek atrisināts, no krūmiem izstumjot vecās, labās klavieres, kas ar smuku klakšķi norij traucējošos personāžus.

Romānā mani nepārliecināja arī tas, ka krievi te ir attēloti kā kaut kādi āpši, kas izlīduši no Urāliem. Viņiem pašiem nav nekādas kultūras, grāmatas viņi nelasa un pat televizoru neskatās. Tā nu vienīgais, ko ar viņiem var pasākt ir kniebties un makšķerēt. Tikpat dīvaina ir romānā ar holokaustu netieši saistītajā epizodē paustā pārliecība, vācu nacisti ir briesmoņi, bet krievu komunisti dikti foršiņi, jo ir tik ļoti seksīgi. Tiesa gan vienā romāna epizodē krievi izdara kaut ko patiešām šausmīgu – uzvelk kopā strīpainu ar rūtainu. Šajā brīdī pat bezaizspriedumainā Emīlija salūzt un grib savu vienīgo draudzeni Valentīnu steidzīgi pāraudzināt.
Dīvaina bija arī pedofilijas epizode, kad Meldrai uzmācas viņas patēvs – alkoholiķis un deģenerāts. Viss ir pasniegta apmēram tā, ka bezmaz ir jauki, ka meitene savu pirmo seksuālo pieredzi gūst ģimenes lokā. Tas taču nav nekas slikts un upuri no tā nemaz necieš, vai ne?

Vēl piebilde par mātes un meitas attiecībām romānā.  Iespējams, Emīlija nespēj izjust ikdienišķas emocijas. Lai kaut ko vispār sajustu, viņai visu laiku ir nepieciešamas drāmas, pazemojumi, histērijas, pašnāvības mēģinājums, kas rezultējas depresijā. Šķiet, ka viņa nedzīvo pa īstam, bet tikai spēlē savas iedomātās lomas, un tas lielā mērā izskaidro šī tēla izvēles romānā. Bērniem Emīlija pievēršas epizodiski, ikdienā viņus parasti kādam nogrūž, un pievēršas tikai brīžos, kad kāds saslimst, jo tad var spēlēt diženās mātes cietējas lomu. Tā nu Meldrai pašai nākas tikt galā ar pedofīlisko patēvu, vākt un audzināt Emīlijas mazākos bērnus, palaižot garām iespēju studēt Rīgā, pārdzīvot nervu sabrukumu un citas vēl smagākas lietas. Turklāt Emīlija meitai ir gadiem melojusi par visai būtiskiem jautājumiem un pēc visa tā pat neuzskata par vajadzīgu ar meitu parunāties un viņu uzklausīt. Nav nekāds pārsteigums, ka beigās mātes un meitas attiecības nav īpaši labas. Tā diemžēl dzīvē notiek daudz biežāk nekā gribētos. Un, kas pie tā vainīgs? Protams, meita, jo ir aprobežota latviešu nacionāliste, kura pēc visa piedzīvota neapjūsmo Emīlijas rīcību. Vispār arī nacionālistu aktivitātes sešdesmitajos gados romānā ir pārspīlētas. Epizode teātrī nudien šķiet izfantazēta. Saprotams, ka nacionālisti patiešām bija, bet tolaik viņi ar ļoti retiem izņēmumiem bija apbrīnojami klusiņi, mierīgi un ar nolaistām austiņām un kājstarpē ierautām astītēm tupēja savās šķirbiņās, no kurām pēkšņi masveidā izlīda astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad viņi visi pēkšņi apgalvoja, kādi drosmīgi pretpadomju cīnītāji ir bijuši, lai gan realitātē varbūt vienīgi atļāvās dzērumā izstāstīt kādu nepiedienīgu anekdoti vai pasūkstīties par nedabūtu desu.

Lai nu paliek sižets, jo tas vietām bija diezgan amizants un tieši rakstnieku izfantazētās vai pārspīlētās lietas parasti ir tās, kas vēstures romāniem piedod šarmu. Tomēr romānu visvairāk traucēja lasīt valoda. Salīdzinājumā ar pārējo šogad lasīto literatūru (Leonu Briedi un Gunaru Janovski) “Krieva āda” bija stipri zemākā līmenī. Tā ir rakstīta ļoti pareizā un pastīvā valodā, kādā manas bērnības Liepājā ar visām tai raksturīgajām kursiskajām un zemgaliskajām izloksnēm un visādām mīlīgām dīvainībām un nepareizībām, neviens nerunāja. Nu varbūt vienīgi izņemot vīzdegunīgus rīdziniekus, kuri uzskatīja, ka tikai viņiem ir tiesības uz vienīgo un pareizo latviešu valodu, bet viss atšķirīgais tajā ir lieks un iznīdējams. Vēl nez kāpēc viens no romāna personāžiem runā tādā kā tāmnieku izloksnē, kas Liepājai vispār nav raksturīga. Nepārprotiet, šis ir literārs darbs, un autoram ir tiesības rakstīt to tik pareizā un vietai un laikam neatbilstošā valodā, kādā vien viņš vēlas, bet tas stipri nokāva romāna lasīšanas prieku un vērtējumu.
“Krieva ādā” ir labi aprakstīta padomju sadzīve, ēdieni, apģērbi un lietas pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, diezgan plakani parādītas latviešu un krievu attiecības un atkal kārtējo reizi iztirzātas māšu un meitu būšanas, par kurām gan laikam var runāt bezgalīgi.

Grāmatas vērtējums 2 no 5 zvaigznēm

Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”

Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”, Rīga: Jumava, [2020]

Janvārī turpināju lasīt latviešu literatūru un atkal atgriezos pie Gunara Janovska romāniem. Šoreiz bibliotēkā paņēmu vienu no viņa pēdējiem darbiem “Pilsēta pie upes”, kas atsevišķā grāmatā pirmo reizi iznāca 1992. gadā. Šo romānu diez vai būtu pamanījusi, bet, tā kā tieši tagad iznāca Viestura Kairiša filma “Piļsāta pi upis”, kas sociālajos tīklos ir izraisījusi dažas interesantas diskusijas, sapratu, ka derētu iepazīties ar pirmavotu. Arī šis Janovska romāns izrādījās vienkāršs un klasisks, bet patīkami lasāms. “Pilsētas pie upes” pamatā ir autora atmiņas par pieredzēto Jēkabpilī Otrā pasaules kara laikā, kad viņš tur apriņķa  valdē ir strādājis par tulku.

Romāna darbība notiek kādā pilsētā pie upes, kura ir nosaukta par Katrīnpili, (jo pieredze māca, ka nekad, neko un nevienu nedrīkst saukt īstā vārdā), bet pēc aprakstiem tā pati Jēkabpils vien ir. Grāmatas galvenais stāstnieks ir Ansis Klētnieks. Viņš ir septiņdesmit sešus gadus vecs nevienam nevajadzīgs vīrs, kurš, kā pats skumīgi visu laiku atgādina, vairs nav nekas, un dzīvo veco ļaužu mītnē, kura tagad ir viņa pēdējā pieturas vieta pirms nāves. Viņa dienas ir garas un vienmuļas, un paliek daudz laika, lai kavētos atmiņās, tāpēc Ansis no rītiem sāk pierakstīt dzīvē pieredzēto, lai gan atmiņa ir kļuvusi caura kā siets. Ansis ir bijis daiļkrāsotājs, un tas ir bijis labs amats laikos, kad varas un valdības Latvijā mainījās četras reizes desmit gadu laikā. Vispirms viņam visi uzraksti pilsētas valdē ir jāpārkrāso no ziliem uz zaļiem, pēc tam no zaļiem uz sarkaniem, tad atkal no sarkaniem uz brūniem. Mainās ielu, kuģu un kabinetu nosaukumi, un vienīgā stabilā vērtība pie visām varām ir tikai uzraksts “Uz grīdas nespļaut” pilsētas valdes telpās. Bērnībā Ansim patīk ebreju meitene Roza, bet pēc tam kaimiņos apmetas simpātiskā Naiga. Šī meitene ir maza mantkārīga blēde un pirmklasīga manipulatore, kura Ansi tin ap pirkstu pēc sirds patikas. Tomēr labsirdīgajam, strādīgajam un mazliet vientiesīgajam Ansim tas tīri labi patīk, un viņi abi dzīvē ir saderīgs pāris. Dažreiz Naiga Ansim pat ļauj pakasīt viņas muguriņu, lai ko tas arī nozīmētu. Jāatzīst, ka arī mani samulsināja Naigas gaidāmā bērna mistiskā pazušana. Tā varētu būt viena no latviešu literatūras mistērijām – vai Janovskim bērna zaudēšana šķita pavisam nebūtiska epizode, ko romānā nav vērts pieminēt, vai arī viņš to vienkārši aizmirsa. Bet pats stāstītājs sākumā piemin savu slikto atmiņu, varbūt demences skartais Ansis pansionāta ir aizmirsis, ka viņam kaut kur ir bērns. Dzīvē tā gadās.

Daiļkrāsotājs ir interesants amats, jo savā būtībā tas ir kaut kas nedaudz līdzīgs ķīniešu kaligrāfijai, kurā cilvēkam ir īpašas attiecības ar otiņu, tinti un papīru, kuras prasa garīgo disciplīnu, meditāciju, un pilnīgu saskaņu galvai ar roku. Vienīgi dīvaini, ka Ansis neizmanto burtu šablonus, bet drīzāk jau izmanto, vienkārši aizmirsis to pieminēt. Un, lai gan Ansis ir tikai daiļkrāsotājs, viņš tomēr sapņo kļūt par gleznotāju un mācās pie vietējā zīmēšanas skolotāja. Par gleznotāju Ansis nekļūst, bet toties var piepelnīties, mālējot bildes ar glītām puķītēm, pēc kurām juku laikos ir liels pieprasījums, jo kaut ko citu jēdzīgu dāvināšanai ir grūti nopirkt. Un, tā kā Katrīnpils ir pilsēta pie upes, tad Ansis daudz zīmē zivis un beigās pat uzglezno vienu vecu ebreju.

Romāna sižets ir precīzs Latvijas vēstures pārstāsts, jo visi grāmatas notikumi un varoņu likteņa pavērsieni ir tai pakārtoti – Ulmaņa apvērsums, padomju okupācija, represijas, izsūtīšana, vāciešu ienākšana, ebreju apšaušana, beigās došanās trimdā. Turklāt lasītājs to zina, bet romāna varoņi nē, viņi nespēj noticēt, ka kaut kas tāds vispār var notikt, un tas visam notiekošajam piešķir skumju nolemtību. “Pilsēta pie upes” ir sarakstīta brīnišķīgā, vecmodīgā valodā, kas grāmatai dod atmosfēriskumu un labāk var izjust tajā aprakstīto laiku noskaņu. Nu, bet autors pats to visu ir pieredzējis, tāpēc arī ir spējis atainot vēsturiskos notikumus bez lieliem pārspīlējumiem un dramatizējumiem – apmēram tā, kā tas viss varēja izskatīties no parastā cilvēka skatījuma. Savukārt, spriežot pēc kompetentu skatītāju atsauksmēm un komentāriem, Kairiša filma tomēr ir iebraukusi vēstures izdaiļošanas un falsifikācijas grāvī, tāpēc nav nekādas intereses to skatīties.

Es esmu bijis daiļkrāsotājs. Nevis tiesnesis vai vēsturnieks, kuriem pierādījums ir svarīgāks par patiesību.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm

Leons Briedis “Vilcene un atraitnis”

Leons Briedis “Vilcene un atraitnis”, Rīga: Dienas Grāmata, [2019]

Šogad pavisam nejauši janvārī sanāca izlasīt vairākas latviešu autoru grāmatas, un starp tām bija arī Leona Brieža romāns “Vilcene un atraitnis”. Leons Briedis plašāk ir pazīstams kā dzejnieks, un šī ir viņa pirmā un vienīgā prozas grāmata. Romānam ir ļoti elegants vāciņš ar vientuļu kāda nagaina dzīvnieka ķepas nospiedumu uz sarkana fona. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un, lai gan tā ir iznākusi ne pārāk sen, kāds aptracis lasītājs jau bija tajā paspējis cītīgi atķeksēt visus vārdus un formulējumus, kas viņam acīmredzot nav patikuši. Turklāt visas atzīmētās lappuses viņš grāmatas beigās bija rūpīgi pierakstījis. Par laimi, viņš bija metis mieru pie četrdesmitās lappuses, jo, iespējams, dzejnieks ar savu interesanto izteiksmes stilu bija nokāvis viņa valodas tīrības uzturēšanas entuziasmu.

“Vilcene un atraitnis” ir viena no tām grāmatām, kuras patīkami atšķiras no vidusmēra latviešu literatūras, lai gan tā galvenā tēma ir sēras. Nevis tās latviskās mūžbēdas, ka viss vienmēr ir slikti, bet reālās skumjas, kuras jāizdzīvo pēc mīļoto zaudēšanas, jāsamierinās un jādodas tālāk. Grāmatas varonis ir atraitnis, kurš pēc sievas nāves īsti nevar saprast, kur likties, un nejauši Jāņu laikā nonāk Rumānijas kalnos, kur trīs dienas klīst apkārt, vēro dabu un pārdomā dzīvi. Klejojumos vīrietim ir piebiedrojusies jauna, aizdomīgi draudzīga vilcene, kuru viņš ir iesaucis par mežalaņķīti. Vispār romāna varonis ir tipisks vīrietis. Citējot Andri Kuprišu, – tāds, kas īgns klīst pa pasauli, par daudz dzer, visi viņam nodarījuši pāri, bet viņš vienīgais zina, kā pasaule iekārtota. Viņš nekad nav gribējis uzklausīt savus tuviniekus, jo ir tak vīrietis, tāpēc ar bērniem nav izveidojušās nekādas attiecības, bet sieva ir mirusi. Biznesā viņam arī nav pārlieku veicies, un pat draugs viņu ir uzmetis.

Romāns pēc tempa ir lēnīgs, bet tas ir sarakstīts savdabīgā un izteiksmīgā valodā. Lasītājiem noteikti nāk par labu tas, ka dzejnieki dažreiz izdomā rakstīt prozu. Grāmatā ir veiksmīgi savītas kopā gan diezgan autobiogrāfiskas autora atmiņas par vecākiem, kas bija mūžīgi pārstrādājušies un aizņemti lauku skolotāji, visu augu zinātāju tēvamāsu Karlīni, padomju represijām un studiju gadiem, gan arī fantāzijas, sapņi un romānā ir ļoti daudz tēlainu floras un faunas aprakstu, galu galā visa darbība notiek mītiskajos vasaras saulgriežos. Tiesa gan, Latvijā nekad vienlaicīgi neziedētu kastaņas, dižzirdzenes un vēlās, dzeltenās madaras, bet tā kā romāns ir dzejiska literārā fantāzija ar vilkiem, kura darbība notiek Rumānijas kalnos, lai nu tā būtu. Man tie poētiskie augu apraksti sākumā patika, bet uz beigām sāka atgādināt pārāk vienkāršotu kompilāciju no ārstniecības augu rokasgrāmatām un “Latviešu valodas augu nosaukumiem”. Bet tas droši vien tāpēc, ka par daudz lasu tāda veida literatūru. Vēl ik pa laikam galvenā varoņa atmiņās pavīd kāds viedais džeks, kurš sāk klāstīt visādas pseidofilozofiskas banalitātes, kādas zināma populācijas daļa kādreiz mīlēja krustdūrienā izšūt uz dvielīšiem, bet mūsdienās masveidā ar tām dalās feisbukā. Nu kaut kas tādā garā kā Laiks mūsos nekad nenoveco, vienīgi mēs novecojam laikā, vai Kā gan nezinot, kas ir dzīve, var zināt, kas ir nāve. Dažreiz viedais džeks pirms banalitāšu klāstīšanas izģērbjas pliks. Subjektīvi skatoties, šī bija tā grāmatas daļa, bez kuras es mierīgi varētu iztikt.

Šo visu rakstot, izlasīju ziņu par autora nāvi. Tā jau dzīvē notiek, mēs visi mirsim. Bet “Vilcene un atraitnis” paliks kā skaists Leona Brieža atvadu veltījums šai pasaulei.

Romāna vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm

Andris Kuprišs “Berlīne”

Andris Kuprišs “Berlīne”, Rīga: Orbīta, [2019]

Ja nebūtu labo atsauksmju internetā, tad diez vai vispār pamanītu mazo grāmatiņu, kuras vāka noformējums ir vēl neuzkrītošāks nekā ganāmpulka atražošanas rādītāju uzlabošanas rokasgrāmatai, bet, tām pateicoties, paņēmu “Berlīni” lasīšanai no bibliotēkas. “Berlīne” patiešām ir patīkami atšķirīga no vidusmēra latviešu literatūras. Tas ir stāstu krājums, kurā ir iekļauts 21 neliels stāsts, no kuriem daži ir tikai vienas rindkopas garumā, kā arī titulstāsts, kas aizņem apmēram pusi no visas grāmatas.

Autoram ir savdabīgs stāstījuma stils, tāds mazliet iemidzinošs, te par šo, te par to un it kā neko. Bet nu sarakstīt labi lasāmu grāmatu gandrīz par neko nudien ir jāmāk. Izņemot “Berlīni”, kurā stāstīts par kāda A garajiem klejojumiem pa šo pilsētu, visi pārējie stāsti ir nelielas sadzīves epizodes bez sākuma un nobeiguma, ar kuru personāžiem lasītājs nemaz netiek tā īsti iepazīstināts, bet šo to var tikai nojaust. Te ir stāsts par maza puikas bailēm no telefona (parastā, ne mobilā), atmiņas par vecas kaķenes stiepšanu pie vetārsta, pārdomas par to, kas notiktu, ja katru dienu pamostos ātrāk par 9 minūtēm, erotiskas izjūtas, kuras izraisa mīļotās smarža uz pirkstiem, tētis, kurš kļūdaini sabļauj uz dēlu, bet pēc tam atvainojas, kabatā var atrasties trīs cimdi, bet mamma pazust uz ielas. Tie ir tādi melanholiski un mazliet skumīgi, bet vietām arī absurdi stāsti.

Kupriša teksti ir tik brīnišķīgi izplūduši kā Lielupe pavasarī, kad tai ir iespēja aiztecēt arī kur citur, ne tikai uz jūru kā pienākas rīkoties kārtīgai upei, tāpēc tie ir lieliski piemēroti visādām kritiķu analīzēm, jo tajos iespējams saskatīt visu, ko vien katrs vēlas. Protams, atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Tomēr lasītājs parastais var atļauties tādu izpriecu, kā grāmatu vienkārši lasīt un brīvi tai ļauties, izjūtot vieglu nostalģiju un rezignāciju.

“Berlīne” būs patīkama, rāma un nepretencioza lasāmviela, ja ir vēlme pēc kaut kā atšķirīga un savdabīga. Un paldies autoram par citātu, kurš labi raksturo žanru, kuru varētu nosaukt par dusmīgo vīriešu grāmatām.

Jā, dusmīgo vīriešu. Grāmata. Tāda, kurā galvenais varonis īgns klīst pa pasauli, par daudz dzer, visi viņam nodarījuši pāri, bet viņš vienīgais zina, kā pasaule iekārtota.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm