Tag Archives: latviešu literatūra

Leons Briedis “Vilcene un atraitnis”

Leons Briedis “Vilcene un atraitnis”, Rīga: Dienas Grāmata, [2019]

Šogad pavisam nejauši janvārī sanāca izlasīt vairākas latviešu autoru grāmatas, un starp tām bija arī Leona Brieža romāns “Vilcene un atraitnis”. Leons Briedis plašāk ir pazīstams kā dzejnieks, un šī ir viņa pirmā un vienīgā prozas grāmata. Romānam ir ļoti elegants vāciņš ar vientuļu kāda nagaina dzīvnieka ķepas nospiedumu uz sarkana fona. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un, lai gan tā ir iznākusi ne pārāk sen, kāds aptracis lasītājs jau bija tajā paspējis cītīgi atķeksēt visus vārdus un formulējumus, kas viņam acīmredzot nav patikuši. Turklāt visas atzīmētās lappuses viņš grāmatas beigās bija rūpīgi pierakstījis. Par laimi, viņš bija metis mieru pie četrdesmitās lappuses, jo, iespējams, dzejnieks ar savu interesanto izteiksmes stilu bija nokāvis viņa valodas tīrības uzturēšanas entuziasmu.

“Vilcene un atraitnis” ir viena no tām grāmatām, kuras patīkami atšķiras no vidusmēra latviešu literatūras, lai gan tā galvenā tēma ir sēras. Nevis tās latviskās mūžbēdas, ka viss vienmēr ir slikti, bet reālās skumjas, kuras jāizdzīvo pēc mīļoto zaudēšanas, jāsamierinās un jādodas tālāk. Grāmatas varonis ir atraitnis, kurš pēc sievas nāves īsti nevar saprast, kur likties, un nejauši Jāņu laikā nonāk Rumānijas kalnos, kur trīs dienas klīst apkārt, vēro dabu un pārdomā dzīvi. Klejojumos vīrietim ir piebiedrojusies jauna, aizdomīgi draudzīga vilcene, kuru viņš ir iesaucis par mežalaņķīti. Vispār romāna varonis ir tipisks vīrietis. Citējot Andri Kuprišu, – tāds, kas īgns klīst pa pasauli, par daudz dzer, visi viņam nodarījuši pāri, bet viņš vienīgais zina, kā pasaule iekārtota. Viņš nekad nav gribējis uzklausīt savus tuviniekus, jo ir tak vīrietis, tāpēc ar bērniem nav izveidojušās nekādas attiecības, bet sieva ir mirusi. Biznesā viņam arī nav pārlieku veicies, un pat draugs viņu ir uzmetis.

Romāns pēc tempa ir lēnīgs, bet tas ir sarakstīts savdabīgā un izteiksmīgā valodā. Lasītājiem noteikti nāk par labu tas, ka dzejnieki dažreiz izdomā rakstīt prozu. Grāmatā ir veiksmīgi savītas kopā gan diezgan autobiogrāfiskas autora atmiņas par vecākiem, kas bija mūžīgi pārstrādājušies un aizņemti lauku skolotāji, visu augu zinātāju tēvamāsu Karlīni, padomju represijām un studiju gadiem, gan arī fantāzijas, sapņi un romānā ir ļoti daudz tēlainu floras un faunas aprakstu, galu galā visa darbība notiek mītiskajos vasaras saulgriežos. Tiesa gan, Latvijā nekad vienlaicīgi neziedētu kastaņas, dižzirdzenes un vēlās, dzeltenās madaras, bet tā kā romāns ir dzejiska literārā fantāzija ar vilkiem, kura darbība notiek Rumānijas kalnos, lai nu tā būtu. Man tie poētiskie augu apraksti sākumā patika, bet uz beigām sāka atgādināt pārāk vienkāršotu kompilāciju no ārstniecības augu rokasgrāmatām un “Latviešu valodas augu nosaukumiem”. Bet tas droši vien tāpēc, ka par daudz lasu tāda veida literatūru. Vēl ik pa laikam galvenā varoņa atmiņās pavīd kāds viedais džeks, kurš sāk klāstīt visādas pseidofilozofiskas banalitātes, kādas zināma populācijas daļa kādreiz mīlēja krustdūrienā izšūt uz dvielīšiem, bet mūsdienās masveidā ar tām dalās feisbukā. Nu kaut kas tādā garā kā Laiks mūsos nekad nenoveco, vienīgi mēs novecojam laikā, vai Kā gan nezinot, kas ir dzīve, var zināt, kas ir nāve. Dažreiz viedais džeks pirms banalitāšu klāstīšanas izģērbjas pliks. Subjektīvi skatoties, šī bija tā grāmatas daļa, bez kuras es mierīgi varētu iztikt.

Šo visu rakstot, izlasīju ziņu par autora nāvi. Tā jau dzīvē notiek, mēs visi mirsim. Bet “Vilcene un atraitnis” paliks kā skaists Leona Brieža atvadu veltījums šai pasaulei.

Romāna vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm

Andris Kuprišs “Berlīne”

Andris Kuprišs “Berlīne”, Rīga: Orbīta, [2019]

Ja nebūtu labo atsauksmju internetā, tad diez vai vispār pamanītu mazo grāmatiņu, kuras vāka noformējums ir vēl neuzkrītošāks nekā ganāmpulka atražošanas rādītāju uzlabošanas rokasgrāmatai, bet, tām pateicoties, paņēmu “Berlīni” lasīšanai no bibliotēkas. “Berlīne” patiešām ir patīkami atšķirīga no vidusmēra latviešu literatūras. Tas ir stāstu krājums, kurā ir iekļauts 21 neliels stāsts, no kuriem daži ir tikai vienas rindkopas garumā, kā arī titulstāsts, kas aizņem apmēram pusi no visas grāmatas.

Autoram ir savdabīgs stāstījuma stils, tāds mazliet iemidzinošs, te par šo, te par to un it kā neko. Bet nu sarakstīt labi lasāmu grāmatu gandrīz par neko nudien ir jāmāk. Izņemot “Berlīni”, kurā stāstīts par kāda A garajiem klejojumiem pa šo pilsētu, visi pārējie stāsti ir nelielas sadzīves epizodes bez sākuma un nobeiguma, ar kuru personāžiem lasītājs nemaz netiek tā īsti iepazīstināts, bet šo to var tikai nojaust. Te ir stāsts par maza puikas bailēm no telefona (parastā, ne mobilā), atmiņas par vecas kaķenes stiepšanu pie vetārsta, pārdomas par to, kas notiktu, ja katru dienu pamostos ātrāk par 9 minūtēm, erotiskas izjūtas, kuras izraisa mīļotās smarža uz pirkstiem, tētis, kurš kļūdaini sabļauj uz dēlu, bet pēc tam atvainojas, kabatā var atrasties trīs cimdi, bet mamma pazust uz ielas. Tie ir tādi melanholiski un mazliet skumīgi, bet vietām arī absurdi stāsti.

Kupriša teksti ir tik brīnišķīgi izplūduši kā Lielupe pavasarī, kad tai ir iespēja aiztecēt arī kur citur, ne tikai uz jūru kā pienākas rīkoties kārtīgai upei, tāpēc tie ir lieliski piemēroti visādām kritiķu analīzēm, jo tajos iespējams saskatīt visu, ko vien katrs vēlas. Protams, atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Tomēr lasītājs parastais var atļauties tādu izpriecu, kā grāmatu vienkārši lasīt un brīvi tai ļauties, izjūtot vieglu nostalģiju un rezignāciju.

“Berlīne” būs patīkama, rāma un nepretencioza lasāmviela, ja ir vēlme pēc kaut kā atšķirīga un savdabīga. Un paldies autoram par citātu, kurš labi raksturo žanru, kuru varētu nosaukt par dusmīgo vīriešu grāmatām.

Jā, dusmīgo vīriešu. Grāmata. Tāda, kurā galvenais varonis īgns klīst pa pasauli, par daudz dzer, visi viņam nodarījuši pāri, bet viņš vienīgais zina, kā pasaule iekārtota.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm

Gunars Janovskis “Sōla”

Gunars Janovskis “Sōla”, Rīga: Liesma, [1991]

Trimdas literatūra man ir maz zināms lauciņš, tāpēc redzesloka paplašināšanai nolēmu palasīt kaut ko nopietnu – Gunara Janovska “Sōlu”. Piedevām nesen šis romāns bija iejaukts skandālā saistībā ar naida kurināšanu skolā ar krievu valodas novirzienu. Grāmatu lasīšanai paņēmu bibliotēkā, un man trāpījās brīnumjauks eksemplārs, kurā kāds ļoti rūpīgi bija atzīmējis zīmīgākos citātus, pasvītrojis visu svarīgāko, salicis izsaukuma zīmes un pat pierakstījis komentārus uz lappušu malām, kādas romāna varoņu īpašības un domas šie citāti raksturo. Man šķiet, ka tas bibliotēkas grāmatām piešķir savdabīgu individualitāti un šarmu, kāda nekad nepiemīt svaigiem izdevumiem grāmatnīcās.
“Sōla” ir Gunara Janovska pirmais romāns un arī viens no pazīstamākajiem viņa darbiem. Pirmo reizi “Sōla” tika izdota Ņujorkā 1963. gadā. Tas ir pirmais romāns ciklā par Arturu Skuju, tā turpinājumi ir “Pār Trentu kāpj migla” (1966) un “Balsis aiz tumsas” (1972).

“Sōla” izrādījās vecmodīgs, bet labi uzrakstīts romāns par skarbajiem džekiem, kas pēc dzimtenes zaudēšanas, vientuļi klīst pa nemīlīgo pasauli, daudz strādā, daudz dzer, un varbūt tikai nakts melnumā notrauš kādu skopu asaru spilvenā. Galvenais varonis Arturs Skuja ir latviešu trimdinieks. Pirms kara viņš ir bijis zvejnieks, kara laika kādu laiku leģionārs, pēc tam nokļuvis Lielbritānijā, kur strādā vienkāršus darbus lauksaimniecībā, bet gadās arī nolaisties līdz vistu pieskatīšanai un tualešu tīrīšanai, kas viņam liek gremdēties sērīgās, eksistenciālās pārdomās un ielaisties pārrunās ar darba devēju mājdzīvniekiem. Viņš ir vientuļnieks, mīl savrupību, iespējams, tāpēc arī piesakās darbā uz nelielas salas Sōlas ar simts iedzīvotājiem. Te atrodas viesnīca, kas lielākoties darbojas sezonāli, bet jau pavasarī uz salas mitinās raiba sabiedrība – vēl viens skarbais trimdinieks igaunis Juhans, skaistā Norma, ķertā Žanete, piemīlīgā Estere, viesnīcas īpašnieka Vainraita ģimene, Lens Lendijs, kurš ir tāda kā popzvaigzne, četras precēties kāras jaunuves un neiztrūkstošais angļu pulkvedis. Vispār kompānija ir kā radīta jaukam angļu detektīvromānam Kristi stilā, visu laiku cerēju, ka pēkšņi atradīsies kāds līķis vistu kūtī, bet “Sōla” ir gruntīgs latviešu romāns, un nekas tāds te nenotiek. Romāna personāži izspēlē dažas klusas, atturīgas psiholoģiskās drāmas, kamēr Arturs tajās galvenokārt ir vērotājs, kas joprojām sēro par zaudēto dzimteni, un nespēj atrast sevi svešajā zemē. Nu, vietējie viņa skatījumā jau arī ir tādi aprobežoti un snobiski ļautiņi, kas visus trimdiniekus uzskata par poļiem, un ļoti cenšas nepārstrādāties, jo tā ir noteikusi arodbiedrība, bet savu brīvību sen vairs nespēj novērtēt. Visu romānu caurvij Artura skumjas, atsvešinātības izjūta, vientulība un nespēja samierināties ar likteni – Kur iet man nebija, ko darīt man nebija. Es atgūlos gultā un jutos briesmīgi viens.

Jāpiebilst, ka romānā izteiktais autora viedoklis par krieviem un Krievijas imperiālistiskajām nosliecēm patiešām ir neganti ass, bet jāatzīst, ka pamatots un reāli atbilstošs gan vēsturei, gan mūsdienu situācijai. Tomēr “Sōlas” iekļaušana bilingviālo skolu literatūras programmā nudien nekādi neveicina sabiedrības integritāti Latvijā.

Gunara Janovska “Sōla” patīkami atšķīrās no tā trimdas literatūras mazumiņa, kuru ir sanācis lasīt. Tas ir labi uzrakstīts, te nav muļķīga nepamatota optimisma par dzīvi trimdā un psihodrāmas nav pārspīlētas. Valoda ar visiem trimdas autoriem raksturīgajiem anglicismiem un arhaismiem, protams, ir savdabīga, bet atstāj dabisku iespaidu. Pieļauju, ka kādreiz izlasīšu arī vēl kādu no Gunara Janovska darbiem. Priecājos, ka autors nodzīvoja līdz brīdim, kad Latvija ieguva neatkarību un viņa pelni ir pavisam legāli apglabāti Rīgas Raiņa kapos, tāpēc citāts no “Sōlas” par brīvību, jo ikdienā bieži piemirstas, ka tās mums tik ilgi nebija.

Šeit rietumos ir brīvība, bet reti kāds te izprot tās nozīmi un vērtību. Brīvība šeit ir pati par sevi saprotama, gluži dabiska lieta, to neviens neapdraud, neviens to nedomā otram laupīt, un tā šī brīvība kā viss, kas ikdienišķs un pierasts, ir pamazām zaudējusi savu vērtību. Citi ideāli ir stājušies tās vietā, proti, kāre pēc ērtībām un labklājības. Tās ir vienīgās lietas, pēc kurām tiecas modernais rietumu cilvēks. Ideāli? Rietumu pasaulē tādus sen vairs nepazīst. Ka par brīvību būtu arī jācīnās, ka tā būtu jānes tiem, kam tās nav, tas šeit nevienam pat neienāk prātā. Pat kristīgās baznīcas priecasvārds še kļuvis par senu, mīļu pasaciņu. Še nav prasības pēc evaņģēlija un atpestīšanas. Labklājība to visu ir darījusi lieku.

Un  nobeigumā vēl viens citāts – asmēlīgā un tiešā igauņa Juhana viedoklis par latviešiem. Vienkārši pārdomām.

Nu tur jau, lūk ir tā nelaime, kāpēc jūs man nepatīkat. Jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, ne dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi. Paraugskolnieki. Tādi jūs esat. Par jums runā, ka jūs esot vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, vislabākie vācieši, jā – pat vislabākie krievi. Kur jūsos vēl kas no latviskā var aizķerties, to grūti saprast.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm