Tag Archives: Latvija

Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”

Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, SIA Rundas, 2016

Žļābji, Blusova, Ķepova, Pirdova, Lotuši, Kozusola, Ubagova, Latišonoki un Skobulīna ir tikai daži no 66 pierobežas ciemu nosaukumiem, par kuriem stāstīts „Latvijas pierobežas pēdējos mohikāņos”. Grāmata ir tapusi ar Valsts pētījuma programmas “Letonika – Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtība” projekta atbalstu, bet par abu Elīnu pierobežas ceļojumiem un raibajiem piedzīvojumiem tās tapšanas laikā var palasīt tāda paša nosaukuma feisbuka lapā. Turpat ir arī daudz bilžu un stāstu. Grāmatas ideja ir bijusi pastāstīt par mazajiem ciemiem, kas atrodas ne tālāk par 2 km no Latvijas robežas ar kaimiņvalstīm vai jūras, un kuros dzīvo ne vairāk par 10 iedzīvotājiem. Šādu ciemu skaits strauji samazinās, tāpēc savāktais un apkopotais materiāls paliek kā nozīmīga liecība par šīm izzūdošajām vietām un cilvēkiem.

Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņiVispār jau grāmatas nosaukums man nešķiet īsti precīzs. Ilgus gadus ir nācies dzīvot pierobežā (dažu minūšu gājiena attālumā no jūras) un es nemaz nesajutos vientulīgi, jo turpat dzīvoja (un dzīvo arī tagad) vēl daži desmiti tūkstošu citu cilvēku. Lai arī pierobeža ir mazāk apdzīvotā Latvijas teritorijas daļa, tomēr vietām tur cilvēku vēl joprojām ir traki daudz un nav jau tā, ka tur būtu palikuši tikai daži pēdējie mohikāņi. Galu galā arī Rīga nedaudz atrodas pierobežā. Bet, nu, skaidrs, ka dzīvei pie robežas ir savas īpatnības. It īpaši pie jūras, jo tur vislabāk var izjust, kā viss beidzas – ceļi, pilsēta, zeme, un sākas brīnišķīgā bezgalība.

Grāmata ir veidota kā no maziem gabaliņiem salikta haotiska mozaīka. Par lielāko daļu no ciemiem ir mazi stāstiņi, kuriem pievienotas viena vai vairākas fotogrāfijas. Stāsti varētu būt arī garāki (man vienmēr paticis tādus lasīt), bet bildes ir ļoti izteiksmīgas un dažreiz pasaka vairāk nekā rakstītais. Cilvēku sejas, stāja, apģērbs, fotogrāfijas fons – viņu mājas, dārzi, pagalmi, tāpat arī viņu suņi, kaķi, mazbērni, traktori, velosipēdi, piena kannas un malkas kaudzes runā paši par sevi.

Kopumā jau pēdējie mazo ciemu iedzīvotāji ar savu dzīvi ir apmierināti. Tas arī saprotams, jo neapmierinātie no šejienes pie pirmās iespējas ir aizbraukuši un grāmatā mēs viņus praktiski neredzam. Taču skaidrs, ka neapmierināto ir bijis daudz, daudz vairāk, jo citādi jau šie ciemi neizmirtu. Interesanti, ka feisbuka komentāros daži uzskata, ka grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem ir īstāka dzīve nekā citiem. Vai tad ir kaut kādi noteikti kritēriji cilvēka dzīves īstumam vai neīstumam?

Lai nu kā, grāmata ir laba un saistoša lasāmviela visiem, kas grib iepazīt mazāk zināmos un nomaļākos Latvijas nostūrus un tajos mītošos cilvēkus. Vienīgais, kas man lasot pietrūka, ir maza, shematiska Latvijas karte ar tajā atzīmētām aprakstīto ciemu atrašanās vietām. Vēl jāpiebilst, ka pēdējo mohikāņu meklēšanai un dokumentēšanai ir paredzēts turpinājums – šoreiz Latgalē, jo tur atrodas visvairāk izzūdošo ciemu un esot visgaršīgākais speķis.

Sēnes ir visur

Egdars Vimba “Sēnes ir visur”, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, Rīga: 2015

Spīgana savā blogā bija publicējusi jauku aicinājumu novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu autoru grāmatu. Man izdevās izlasīt veselas trīs un tagad vienīgi jāsavāc visas savas nožēlojamās pašdisciplīnas atliekas, lai par tām uzrakstītu blogā. Bet sākšu ar sēnēm. Kā zināms, tad latviešiem ar šiem dzīvajiem organismiem ir senas un ciešas – pārsvarā gan gastronomiska rakstura attiecības. Gan latvieši, gan sēnes ir visur. Pazīstamais mikologs Edgars Vimba savā grāmatā “Sēnes ir visur” šoreiz ir pievērsusies ne tik daudz ēdamajām sēnēm, kā dažādām neparastākām šo organismu īpatnībām, par kurām ne visi būs dzirdējuši. “Sēnes ir visur” ir pavisam neliela grāmatiņa, bet tā ir saistoša, zinātniski ļoti korekta un tajā īpaša uzmanība ir pievērsta tieši Latvijā sastopamajām sēnēm.

Senes ir visurVispirms jau sēnes nav tikai tās smukās, brūnas un garšīgās, kas aug mežā. Sēnes ir arī riebīgais pelējums, visādi gļotveidīgi radījumi, un nelāgie pleķi uz augiem. Cik tad dažādu sēņu sugu Latvijā ir? Izrādās, ka ieskaitot visādas mikroradības, šobrīd ir apzinātas apmēram 4000 sugas, bet pēc dažām aplēsēm to vajadzētu būt vismaz 10 000, tāpēc šajā jomā vēl gaidāmi daudzi interesanti atklājumi. Problēma jau, ka sēne nav nekāda priede vai akmens, kas katram nejēgam ir redzams gan ziemā, gan vasarā. Reālā sēne lielāko daļu dzīves pavada pazemē, bet augļķermeņi virs zemes parādās varbūt tikai uz trīs dienām reizi piecos gados. Bet, lai konstatētu sēnes eksistenci, ir nepieciešams, lai tieši šajā brīdī ietu garām kvalificēts sēņu Atradējs. Nav Atradēja, nav arī šīs sēņu sugas.

Ar sēņu sugu nosaukumiem arī latvieši nav bijuši čakli, lielu daļu zinātniekiem ir nācies sagudrot no jauna (agrenes, greznulītes, čemurenes). Par spīti vispārīgajam apzīmējumam suņu sēnes, latviešiem nemaz nav nevienas šī dzīvnieka vārdā nosauktas sēnes (toties kaķiem gan sava esot – kaķu saulsardzene). Par to jau ir rakstījis Braisons, bet arī latīniskos nosaukumus gudrojot, šķiet, ka nekas cits cilvēkiem pārsvarā nav bijis pie rokas, kā dažādas ģenitālijas. Piemēram, jocīgā pie mums ieklīdusī sēne migrants Mutinus ravenelii, kas konsekventi aug tikai pilsētās, tulkojumā būtu Ravenela suņa dzimumloceklis (nu pēc tāda tā arī izskatās).

Grāmatā atsevišķas nodaļas ir veltītas tādām interesantām sēnēm kā zemestaukiem, zemeszvaigznēm, bisītēm un trifelēm. Atsevišķa nodaļa ir veltīta Latvijas Gada sēnēm (tāda katru gadu tiek ievēlēta īpašā mikologu sektas sanāksmē). Ja nu gadījumā neesat dzirdējuši, tad Gada sēne 2015. bija milzu pergamentsēne, bet sīkāk ir pastāstīts par zelta brūnsardzeni, toverīšu sarkosomu, koraļļu dižadateni un ļoti indīgo zaļo mušmiri (izdzīvojušie stāsta, ka tā esot gardākā sēne, kas viņu mūžā ir ēsta – ar patīkamu riekstu garšu).

Atsevišķa nodaļa ir veltīta arī ārkārtīgi interesantajām gļotsēnēm, par kurām nav vienprātības vai tās vispār ir sēnes (šīs radības mēdz rāpot apkārt), melnajiem graudiem (nebiju pievērsusi uzmanību, ka tie ir sastopami uz visām stiebrzālēm), posu (sēne uguns iegūšanai), trifelēm un mītiskajām vietējām halucinogēnajām sēnēm kā smailā kailgalve (par tās vākšanu, uzglabāšanu un lietošanu ir paredzēta kriminālatbildība).

Dažas grāmatas nodaļas ir par sēnēm, kas aug kādās noteiktās vietās, piemēram, ir stāsts par Rīgas sēnēm un šīs pilsētas labākajām sēņošanas vietām, kas var būt visai negaidītas. Starp citu, uz vienas tādas esot uzbūvēta Gaismas Pils, kas gan nav liels zaudējums, jo šeit augušās sēnes augstā piesārņojuma dēļ ēst ir riskanti. Latvijas sēņotāju Meka varētu būt Moricsala, kur pavisam nelielā platībā ir atrasts apmēram 500 sēņu sugu (vienīgā bēda, ka tas ir rezervāts un tur nevienu sēni aiztikt nedrīkst, to gan neievērojot mežacūkas, kuras mīlot uz turieni aizpeldēt, lai pamielotos ar sēnītēm). Nez kāpēc atsevišķā nodaļā ir aprakstītas Pokaiņu sēnes, lai gan tur nekādi īpaši brīnumi neaug. Vēl grāmatā varam izlasīt par sēnēm, kas sastopamas alās, pazemē, kāpās, ugunskuru un ugunsgrēku vietās, kā arī par raganu apļiem, vējaslotām un tumsā spīdošajām sēnēm. Autors arī dod padomus baraviku ieaudzēšanai piemērotās vietās.

Saprotams, ka ar sēnēm ir saistīti daudzi mīti. Piemēram, ka sarkanās mušmires varot izmantot mušu indēšanai. Nekādu īstu pierādījumu šo sēņu insekticīdajai iedarbībai nemaz neesot – tikai pārstāstu pārstāsts. It kā ar šo sēni mušas varot apdullināt, bet pēc laika tās atžirgstot un lidojot tālāk. Tāpat nav nekāda argumentēta pamatojuma apgalvojumam, ka aļņi ēdot mušmires, lai izdzītu parazītus, drīzāk tiem šīs sēnes vienkārši garšo. Sēņu indīgums ir īpaša tēma. Autors, kurš pats ir ļoti pieredzējis sēņu pētnieks, apgalvo, ka nav tādu pazīmju, pēc kurām varētu atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām. Tomēr skaidrs, ka mežā var lasīt tikai tās sēnes, par kurām noteikti zini, ka tās var ēst. Pie mazākajām šaubām sēni nevajag ņemt, nest mājās un lietot uzturā (dažas sugas ir tik indīgas, ka cilvēks varot saindēties tikai ieelpojot viruma tvaikus to vārīšanas laikā). Dažas sēņu sugas var atšķirt tikai mikroskopā, ja nu tāds ir paķerts līdzi uz mežu sēņojot, izpētot sēņu sporu formu. Par daudzu sēņu ēdamību vēl joprojām nav īstas skaidrības un dažādos avotos ir atrodama pretrunīga informācija. Cilvēkiem jau vispār ir atšķirīga reakcija uz indīgajām sēnēm, daži varot sukāt iekšā daudz ko bez acīm redzamām sekām, bet dažs atstieps kājas pēc pāris sēnītēm. Tas, ka sēni kāds jau pirms tam ir grauzis, neko nenozīmē. Uz gliemežiem un tārpiem sēņu indes neiedarbojas.

Lai gan grāmata ir ļoti īsa, tajā ir apkopots patiešām daudz interesantas informācijas. Piemēram, dažādas preses pīles par sēnēm, mīts, ka Ļeņins ir noindēts ar sēnēm un izrādās, ka ir pat tāda zinātne entnomikoloģija, kas pēta dažādu tautu attiecības ar sēnēm. Grāmatas beigās ir neliela skaidrojošā vārdnīca un krāsainas fotogrāfijas. Neapšaubāmi Edgara Vimbas “Sēnes ir visur” ir laba, ļoti informatīva un aizraujoša grāmata par Latvijas sēnēm. Protams, lieliem sēņu speciālistiem nekas jauns te nebūs, bet noteikti iesaku visiem dabas mīļotājiem un sēņotājiem, kurus, kā izrādās, var saukt arī par mikofīliem (protams, līdzsvaram ir arī mikofobi – cilvēki, kuri konsekventi atsakās uzturā lietot savvaļas sēnes).

Dabas datu mājas lapā var izlasīt Julitas Klušas aprakstu par grāmatu papildinātu ar labām sēņu fotgrāfijām.

Grāmatas par Latviju

Man jau kopš bērnības ir patikušas dažādas populārzinātniskas vai izziņu grāmatas par Latviju. Tādas ar interesi lasu vēl joprojām un pamazām blogā ir sakrājušies vairāki apraksti par šāda veida lasāmvielu. Tāpēc te izveidoju atsevišķu sarakstu, kurā ir apkoptas pēdējos gados lasītās populārzinātniskās grāmatas par Latvijas dabu, vēsturi un kultūru, papildinātas ar īsiem komentāriem un ieteikumiem. Pasaule taču ir bezgala interesanta. Jā, arī tā, kas ir tepat mūsu durvju priekšā un, kurai ikdienā staigājam garām, ne vienmēr pievēršot pienācīgu uzmanību. Arī par Latviju mums ir vēl daudz neizzinātu lietu un neapgūtu tēmu.

Latviešu grāmatas

„Latvijas bākas” , Andris Cekuls. Skaista grāmata ar lieliskām bildēm. Apraksti par mūsu bāku vēsturi un diezgan sīki par to tehniskajiem rādītājiem.

„Nezināmā Latvija”, Guntis Eniņš. Ūdeņi, klintis, alas, akmeņi, koki, kalni (precīzāk lielpauguri), vēji un zibeņi – šajā grāmatā ir aprakstīti vairāk nekā 70 Latvijas dabas brīnumi. Interesanti stāsti un fantastiskas fotogrāfijas. Noderēs ikvienam, kuram patīk apceļot Latviju.

„Megalīti. Pasaule. Latvija”, Valdis Segliņš. Patiesības labad ir jāpiebilst, ka šajā grāmata tikai viena no tās daļām ir veltīta Latvijas megalītiem. Tomēr informācija ir plaša, pārskatāma un interesanta. Grāmatā ir labas fotogrāfijas, kartes un shēmas.

“Zoodārzs manā pagalmā”, Ingmārs Līdaka. Labi apraksti par parastā lauku sētā sastopamiem dzīvniekiem, gan lieliem, gan maziem, gan pūkainiem, gan glumiem. Daudz ļoti noderīgas, praktiskas informācijas kā cilvēkam sadzīvot ar dabu tā, lai pēc iespējas mazāk ciestu abas iesaistītās puses.

“Latvijas augi”, Normunds Priedītis. Lieliska enciklopēdija, kurā ir apkopotas ziņas par visām Latvijā sastopamajām savvaļas augu sugām (ap 1800) un veģetācijas pamatveidiem. Ļoti daudz attēlu un informācijas – patiešām monumentāls izdevums, kuram vajadzētu atrasties katra botānikas mīļotāja grāmatu plauktā.

„Sūnu ceļvedis dabas pētniekiem”, Ligita Liepiņa, u.c. Latvija tomēr ir viena dikti sūnaina valsts, tāpēc varbūt kādam noderēs arī ilustrēta kabatas formāta izziņu grāmata par 100 Latvijā izplatītākajām sūnu sugām.

„Latviešu romānu rādītājs 1873-2013”, Raimonds Briedis, Anita Rožkalne. Te nu viņi visi ir – šie latviešu romāni. Sakārtoti trīs dažādos sarakstos (pēc autoriem, hronoloģiskā secībā un pēc alfabēta). Paņemot rokā un pašķirstot, tā izrādās daudz interesantāka grāmata nekā sākotnēji izskatās.

„Pagājušo gadu Latvija”, Ilga Kreituse, Gundega Sēja. Stāsts par dzīvi Latvijā laikā no 1945. līdz 1990. gadam. Grāmatai ir ļoti labs vizuālais noformējums, kas atsauc atmiņā tā laika dzīvi, bet apraksti tomēr varēja būt saistošāki.

„Leišmalīte”, Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis. Desmit gadu laikā autori ir izstaigājuši visu Lietuvas pierobežu no Nidas līdz Baltkrievijai. Neskaitāmi cilvēkstāsti, teikas, vēsturiski fakti, izloksnes, pārdomas, apraksti un novērojami. Vērts izlasīt.

„Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls”, Laura Uzule, Vita Zelče. Kas gan būtu Latvija bez kapiņiem un kapusvētkiem? Tie tak ir būtiska katra pareiza latvieša latviskās dzīvesziņas daļa. Bet grāmata ir laba, informatīva un interesanta. Var droši lasīt pat, ja nekad mūžā nevienos kapusvētkos tā arī nav būts.