Normunds Priedītis „Latvijas augi”

Normunds Priedītis „Latvijas augi”, Rīga: SIA Gandrs, 2014

„Latvijas augi” ir brīnišķīga grāmata. Gandrīz divus kilogramus smaga, gandrīz deviņsimts lappušu bieza, pilna ar bildēm, aprakstiem un latīniskiem nosaukumiem. Grāmata ir sagatavota laikā no 1980. līdz 2002. gadam, bet ar jaunajām sugām papildināta arī vēlāk. Katrā ziņā tik pamatīgs un apjomīgs ilustrētais Latvijas augu noteicējs līdz šim vēl nav ticis izdots (un diez vai tik ātri pieredzēsim vēl kādu citu, varbūt vairs nekad, jo nākotnē mums būs tikai kaut kādas augu noteikšanas programmas telefonā).

Cik tad dažādu savvaļas augu sugu pie mums Latvijā ir iespējams atrast? Lai gan Latvija ir dikti maziņa un jādomā, ka arī ļoti labi izpētīta, augu sugu skaits un sastāvs ir mainīgi un precīzu skaitli neviens nosaukt nevar. Dažas sugas diemžēl pazūd, bet daudzas citas parādās no jauna. Dažādi autori min atšķirīgus skaitļus, bet pēc oficiāliem datiem pie mums ir sastopamas 1800 sugas, no kurām apmēram 1310 ir vietējās, bet ap 350 ir ievazātas imigrantes un vēl 140 ir bēgļi, precīzāk, dārzbēgļi. Augu valstī jau viss ir tāpat kā pie cilvēkiem. Dažas no ievazātajām sugām, kā, piemēram, Sosnovska latvānis vai Kanādas zeltslotiņa ir īsta sodība, kas ātri izplatās un nomāc vietējo veģetāciju. Dažas ir mīlīgas, nekaitīgas un tika pierastas, ka tiek uzskatītas par vietējām kā, teiksim, aziātes kalmes. Enciklopēdijā ir apkopotas uzziņas par 1735 augu sugām. Dažas no tām ir visiem labi zināmas, bet dažas tik viegli neatradīsiet. Madarām vien ir aprakstītas sešpadsmit pie mums sastopamas sugas, bet gundegas ir veselas septiņpadsmit (tai skaitā ļaunā, sīpoliņu, zeltainā un Sardīnijas, ej nu tās visas atrodi un atpazīsti). Starp citu, interesantākie jaunatklājumi var gadīties, izpētot augu valsti uz dzelzceļiem (arī augi labprāt izmantot šo transporta veidu). Vispār tik mazai un ainaviski samērā vienmuļai valsti kā Latvijai augu sugu dažādība ir ļoti liela. Tam par iemeslu ir jūras piekraste, kuras augu valsts ir būtiski atšķirīga no zemes vidienes.

„Latvijas augus” ir paredzēts lietot kā augu noteicēju lauka apstākļos. Tiesa gan divu kilogramu svars to nekādi nepadara par pievilcīgu un vienmēr līdzi kabatā staipāmu rokasgrāmatu. Bet grāmata vienalga ir lieliska (pie nosacījuma, ja esat botāniski orientēts frīks). Katrai no 1735 sugām ir dots nosaukums (trīs līdz astoņās dažādās valodās), sīks apraksts, īss apraksta kopsavilkums angliski un krieviski, izplatības karte un vismaz viena, bet parasti jau vairākas krāsainas fotogrāfijas. Grāmatai ir ievada daļa ar terminiem, skaidrojumiem, vārdnīcām un dažādiem sarakstiem, piemēram, Sarkanajā grāmatā iekļautajiem augiem. Otrajā daļā ir sugu apraksti sakārtoti pa dzimtām. Pateicoties mīklainajai un neizprotamajai taksonomijas zinātnei, kopš tiem senajiem laikiem, kad es pirmo reizi ieraudzīju botānikas grāmatu, gandrīz vai visas dzimtas ir mainījušas savus nosaukumus un sugu sastāvu – turklāt pēc man grūti izprotamiem principiem. Un izmaiņas notiek vēl joprojām. Vārdu sakot, par dažiem augiem arī tagad zinātnieki strīdas, kā tie pareizi saucami un kā pareizāk klasificējami. Trešajā daļā ir Latvijā satopamo veģetācijas pamatveidu apraksti un noslēgumā taksonu alfabētiskais rādītājs latviski un latīniski. Kopā grāmatā ir 2582 fotoattēli un 1486 kartes.

Ko gan labāku var vēlēties, ja jums ir jāatpazīst Japānas sārtburkšķi vai gribat sameklēt Krainas dievazāli, Lēzeļa lipari, dipsaku, kādu skrēteliņu vai spuļģīti? Varbūt vienīgi lētāku cenu, bet šāda apjoma un satura enciklopēdijai tā patiešām ir saprātīga. Viss maksā tik, cik tas maksā.

„Latvijas augi” ir obligātā lasāmviela visiem botānikas faniem.

Grāmatas par Latviju

Man jau kopš bērnības ir patikušas dažādas populārzinātniskas vai izziņu grāmatas par Latviju. Tādas ar interesi lasu vēl joprojām un pamazām blogā ir sakrājušies vairāki apraksti par šāda veida lasāmvielu. Tāpēc te izveidoju atsevišķu sarakstu, kurā ir apkoptas pēdējos gados lasītās populārzinātniskās grāmatas par Latvijas dabu, vēsturi un kultūru, papildinātas ar īsiem komentāriem un ieteikumiem. Pasaule taču ir bezgala interesanta. Jā, arī tā, kas ir tepat mūsu durvju priekšā un, kurai ikdienā staigājam garām, ne vienmēr pievēršot pienācīgu uzmanību. Arī par Latviju mums ir vēl daudz neizzinātu lietu un neapgūtu tēmu.

„Latvijas bākas” , Andris Cekuls. Skaista grāmata ar lieliskām bildēm. Apraksti par mūsu bāku vēsturi un diezgan sīki par to tehniskajiem rādītājiem.

„Nezināmā Latvija”, Guntis Eniņš. Ūdeņi, klintis, alas, akmeņi, koki, kalni (precīzāk lielpauguri), vēji un zibeņi – šajā grāmatā ir aprakstīti vairāk nekā 70 Latvijas dabas brīnumi. Interesanti stāsti un fantastiskas fotogrāfijas. Noderēs ikvienam, kuram patīk apceļot Latviju.

„Megalīti. Pasaule. Latvija”, Valdis Segliņš. Patiesības labad ir jāpiebilst, ka šajā grāmata tikai viena no tās daļām ir veltīta Latvijas megalītiem. Tomēr informācija ir plaša, pārskatāma un interesanta. Grāmatā ir labas fotogrāfijas, kartes un shēmas.

“Zoodārzs manā pagalmā”, Ingmārs Līdaka. Labi apraksti par parastā lauku sētā sastopamiem dzīvniekiem, gan lieliem, gan maziem, gan pūkainiem, gan glumiem. Daudz ļoti noderīgas, praktiskas informācijas kā cilvēkam sadzīvot ar dabu tā, lai pēc iespējas mazāk ciestu abas iesaistītās puses.

“Latvijas augi”, Normunds Priedītis. Lieliska enciklopēdija, kurā ir apkopotas ziņas par visām Latvijā sastopamajām savvaļas augu sugām (ap 1800) un veģetācijas pamatveidiem. Ļoti daudz attēlu un informācijas – patiešām monumentāls izdevums, kuram vajadzētu atrasties katra botānikas mīļotāja grāmatu plauktā.

„Sūnu ceļvedis dabas pētniekiem”, Ligita Liepiņa, u.c. Latvija tomēr ir viena dikti sūnaina valsts, tāpēc varbūt kādam noderēs arī ilustrēta kabatas formāta izziņu grāmata par 100 Latvijā izplatītākajām sūnu sugām.

„Latviešu romānu rādītājs 1873-2013”, Raimonds Briedis, Anita Rožkalne. Te nu viņi visi ir – šie latviešu romāni. Sakārtoti trīs dažādos sarakstos (pēc autoriem, hronoloģiskā secībā un pēc alfabēta). Paņemot rokā un pašķirstot, tā izrādās daudz interesantāka grāmata nekā sākotnēji izskatās.

„Pagājušo gadu Latvija”, Ilga Kreituse, Gundega Sēja. Stāsts par dzīvi Latvijā laikā no 1945. līdz 1990. gadam. Grāmatai ir ļoti labs vizuālais noformējums, kas atsauc atmiņā tā laika dzīvi, bet apraksti tomēr varēja būt saistošāki.

„Leišmalīte”, Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis. Desmit gadu laikā autori ir izstaigājuši visu Lietuvas pierobežu no Nidas līdz Baltkrievijai. Neskaitāmi cilvēkstāsti, teikas, vēsturiski fakti, izloksnes, pārdomas, apraksti un novērojami. Vērts izlasīt.

„Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls”, Laura Uzule, Vita Zelče. Kas gan būtu Latvija bez kapiņiem un kapusvētkiem? Tie tak ir būtiska katra pareiza latvieša latviskās dzīvesziņas daļa. Bet grāmata ir laba, informatīva un interesanta. Var droši lasīt pat, ja nekad mūžā nevienos kapusvētkos tā arī nav būts.

 

 

Guntis Eniņš „Nezināmā Latvija”

Guntis Eniņš „Nezināmā Latvija”, AS „Lauku Avīze”, Rīga: 2015

Ūdeņi, klintis, akmeņi, koki un alas – vairāk nekā 70 dabas brīnumu ir aprakstīts Gunta Eniņa krāšņajā un aizraujošajā grāmatā „Nezināmā Latvija”. Autoram ir fantastiska pieredze dabas retumu apzināšanā, tāpēc ir liels prieks, ka tā tagad ir apkopota grāmatā un lasītājiem ir iespējams ar to iepazīties plašāk.
Visi apraksti ir sadalīti sešās nodaļās – Ūdeņi, Akmeņi, Klintis un alas, Kalni, Koki, Vēji un zibeņi. Katram dabas objektam ir dots apraksts, kam pievienotas uzziņas ar tehniskajiem rādītājiem, vēsturiski nostāsti un teikas, ja tādas ir bijušas, pastāstīts par šī brīža situāciju un doti ieteikumi, ko darīt tā saglabāšanā un uzturēšanā. Bieži vien apraksti ir papildināti ar stāstījumu par autora personīgo pieredzi šī dabas retuma apzināšanā un atklāšanā (dažreiz tā ir bijusi diezgan sāpīga un traumatiska), kas grāmatai piešķir dzīvīgumu un cilvēciskumu. Piedevām tam visam grāmatā ir brīnišķīgas fotogrāfijas no dažādiem laika periodiem un skatu punktiem, ieskaitot arī no lidojuma ar lidmašīnu.

„Nezināmā Latvija” ir iedvesmojoša un ļoti izzinoša grāmata. Lai gan daudzi no aprakstītajiem dabas jaukumiem ir visiem zināmi un labi pazīstami, Guntis Eniņš ir pratis tos aprakstīt no mazāk apzinātajām pusēm. Iespējams, ka Gūtmaņalā patiesībā tālāk slēpjas vesels alu labirints, Zvārtes iezis ir atsedzies pavisam nesen, bet Sietiņiezī esot mitinājies velns-veģetārietis, kas āža izskatā gājis uz tuvējām mājām noēsties kāpostus. Un kur īsti sākas Gaujas izteka – zem Ādolfa Ersa vai Kārļa Skalbes gultas? Grāmatā ir daudz rakstīts par tagad zudušajām dabas vērtībām. Daļa no tām ir aizgājusi nebūtībā cilvēka darbības rezultātā, kā Staburags, Liepavots vai Daugavas klintis, bet daļa no tām mainās līdz ar mūžam mainīgo Latvijas dabu. Mūsu smilšakmens ieži ir maigi un trausli, tāpēc upes dažu desmitu gadu laikā var atsegt un pēc tam aizskalot nebūtībā milzīgus iežus, avotu izskalotās alas parādās, bet jau pēc gada var sabrukt un pazust uz visiem laikiem, dižkoki izaug, noveco un iet bojā, kad pienāk to laiks. Viss plūst, un viss mainās, tāpēc vienmēr pat it kā labi izpētītajā Latvijā ir iespējams atklāt kādu jaunu alu, iezi vai dižkoku.

Izrādās, ka Latvijā ir ezeri, kas mēdz patvaļīgi parādīties un tikpat mīklaini pazust. Mums ir savas peldošās salas (ne gluži tādas, ka doktoram Dūlitlam, bet tomēr ir). Mums ir ārkārtīgi daudz dižkoku, tiesa gan neviens no tiem neesot diez ko vecāks par 300 gadiem. Varbūt mums ir pat pāris menhīri. Nodaļa par akmeņiem bija īpaši interesanta, jo autors pastāsta arī par plašāk pazīstamajiem rūnakmeņu viltojumiem un populārākajiem blēņu stāstiem (pie mums līdz šim ir atrasts tikai viens īsts rūnakmens, un tas pats ļoti maziņš). Guntis Eniņš ir devis arī visai loģisku izskaidrojumu tam, no kurienes varētu būt parādījusies jokainā akmens galva no Salaspils.

Gandrīz vai par katru interesantāku Latvijas vietu ir nostāsti, ka tajā ir noraktas slavenās zviedru zelta mucas, tāpēc visi šie aptrakušie racēji ir īsta sodība, jo bieži vien sabojā arheoloģiskos pieminekļus. Ja kaut kur Latvijā arī ir nogrimušas bagātības, tad tas varētu būt Kolkas rags, bet tur jau tām tik viegli klāt neviens netiek.

Daži stāsti ir patiešām anekdotiski. Tā Siguldas Velna alā 1992, gadā ieradusies brigāde Dieva sūtīta pravieša no Gruzijas Georgija Ionta Iberioni vadībā, un paša Dieva uzdevumā sākusi tur rakties uz vella paraušanu, lai sameklētu kaut kādu 5000 gadu vecu templi. Apturēt viņus neviens tolaik īsti nevarēja, visas ieradušās amatpersonas tika iesmērētas ar svēto eļļu un rakšana tika turpināta. Protams, beigās tūkstošgadīgais templis tā arī neatradās (gandrīz vai žēl, tad gan būtu bijis jautri). Ar nostāstiem vispār ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo daudzi no tiem var būt izdomāti tūristu pievilināšanai. Interesanti, bet par dažiem dabas objektiem vispār nav nekādu stāstu.

Grāmatā ir stāstīts arī par uz klintīm atrastajām senajām aizsargzīmēm, līdzīgas ir atrodamas arī uz ēkām un darbarīkiem. Tāpat varbūt vēl pilnībā neapzināta vērtība ir neskaitāmie vietvārdi. Beigās ir pievienota neliela nodaļa par spēcīgāko Latvijā bijušo viesuli un Durbē novērotajiem lodveida zibeņiem. (Starp citu, par tiem man ir savs stāsts. Manai tantei Durbes tuvumā reiz tāds spīdošs un sprakšķošs bumbulītis negaisa laikā esot izlīdis no elektrības kontaktligzdas, šņākdams pārlaidies pāri istabai un izlidojis laukā pa logu. Kopš tā laika es ar lielām aizdomām pērkona laikā skatos uz kontaktligzdām un ļoti ceru, ka no modernajām mūsdienu uzpariktēm nekas tāds tak vairs laukā nelien.)

Saprotams, ka apjoma ierobežojumu dēļ Guntis Eniņš nevarēja pastāstīt par visiem Latvijas interesantajiem, savdabīgajiem un unikālajiem dabas veidojumiem (es labprāt būtu lasījusi vēl), taču „Nezināmā Latvija” ir brīnišķīga grāmata, kas noderēs visiem, kas grib iepazīt un saudzēt Latvijas dabu.

Ingmārs Līdaka „Zoodārzs manā pagalmā”

Ingmārs Līdaka „Zoodārzs manā pagalmā”, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014.

Bērnībā viens no iemīļotākajām man bija grāmatas par visu veidu zvēruļiem. Gūti tagad visas atcerēties, bet pat atmetot aizraujošos stāstus par eksotisko zemju lopiem arī par vietējo faunu bija pietiekami daudz lasāmvielas. Pamatzināšanas smēlos no Zanda Spura „Latvijas dzīvnieku pasaules”, bet par tēmu varēja atrast kaudzēm jaunajiem dabas pētniekiem paredzētu vienkāršu, bet aizraujošu grāmatu. Kārļa Griguļa „Zīlītes dziesma”, „Liepkalna mežā”, „Libellula un Kvadrimakulata”, Jūlija Vanaga „Meža dziesma”, Eduarda Jansona „Čadīte”, „Ragrillis”, „Ķetaurītis un Letenīte”, Ulda Plotnieka „Viļņu šūpolēs”, „Zaļās zāles zemē”, „Uzmanību, Vanaga Acs!”, Vitālija Bianki „Meža Avīze” un „Kolumbu klubs”. Interesantas grāmatas tika izdotas sērijā „Stāsti par dabu”, bet, ja sagribējās kaut ko zinātniskāku, tad bija brošūru sērija „Daba un mēs”. Acīmredzot dabas un zvēru tēma tolaik bija pietiekami nevainīga un apolitiska, lai jebkurš par to varētu droši rakstīt. Arī pavisam nopietni literāti kā Regīna Ezera šad tad krita kārdinājumā un rakstīja noveles par zooloģiskām tēmām. Šķiet, ka mūsdienās daudz vairāk tiek izdotas dažādas jaukas, ilustrētas enciklopēdijas par dabu, bet labu, populārzinātnisku grāmatu par dzīvniekiem latviešu valodā ir tagad ir daudz mazāk. Pirms dažiem gadiem ir iznākusi Ilmāra Tīrmaņa „Ko nezinām par zināmajiem Latvijas dzīvniekiem”, kas ir viņa „Vides Vēstīs” publicēto rakstu apkopojums. Grāmata bija interesanta, bet jāņem vērā, ka tie nav stāsti, bet žurnāla raksti, kurus, starp citu, var viegli sameklēt un izlasīt „Vides Vēstu” mājas lapā. Arī latviešu rakstnieki nav aizmirsuši dzīvnieku tēmu. Pagājušā gadā iznāca brīnišķīgi noformēts Gundegas Repšes stāstu krājums „Vīrs tapīrs un citas radības” par sīko bezmugurkaulnieku spīdzināšanu mājas apstākļos. Vārdu sakot, pat, ja tu esi tikai rakstniekam garām rāpojošs tarakāns, tev ir liela iespējamība tikt iemūžinātam kādā daiļdarbā.

Tā nu šogad iznākušo Ilmāra Līdakas grāmatu „Zoodārzs manā pagalmā” gaidīju ar lielu interesi un, kad tiku tai klāt, izlasīju ātri. Godīgi jāatzīstas, ka īpaši daudz jaunas informācijas no tās neieguvu, bet tikai tāpēc, ka par dzīvnieku tēmu pārāk daudz ir lasīts pirms tam. Tomēr šo to uzzināju gan, piemēram, ka traki jocīgās skaņas, par kuru izcelsmi nesen klīstot pa niedrājiem lauzīju galvu, izdod Seivi ķauķis. Protams, autors nav profesionāls rakstnieks, stāstījums vietām ir mazliet neveikls, tomēr grāmatā ir jūtama patiesa mīlestība pret visām dzīvajām radībām (ir daži izņēmumi), ar lielu daļu no aprakstītajiem dzīvniekiem viņš ir bijis tuvos kontaktos un viņam krājumos ir daudz aizraujošu stāstu no personīgās pieredzes. Grāmatā ir ļoti daudz fotogrāfiju, tomēr vietām attēlu kvalitāti vēlējos mazliet labāku, bet daudzi no tiem ir unikāli, tāpēc jāpieņem tādi, kādi nu ir. „Zoodārzs manā pagalmā” ir samērā līdzīga Tīrmaņa grāmatai, bet tajā bija vairāk pasausas, nopietnas informācijas par savvaļas dzīvniekiem un to uzvedību, bet mazāk stāstu no dzīves. Līdakas grāmata, bez šaubām, ir daudz izklaidējošāka un piemērotāka plašākām tautas masām.

 „Zoodārzs manā pagalmā” ir ļoti vajadzīga grāmata – autors daudz uzmanības pievērš mūsdienu cilvēka sadzīvošanai ar visdažādākajām dzīvības formām. Sociālajos tiklos bieži vien nākas lasīt izmisīgus palīgā saucienus – kā man nogalināt šo dzīvnieku (un vēlams veidā, kas būtu pēc iespējas kaitīgāks apkārtējai videi un manai veselībai). Kā noindēt stirnas, nosist strazdus, uzspridzināt kurmjus, nemaz nerunājot par čūskām, sirseņiem, odiem vai laputīm. Es jau saprotu, ka tieši šie brēcēji Ingmāra Līdakas grāmatu visdrīzāk nemaz rokā neņems, bet daži no viņa ieteikumiem izklausījās praktiski realizējami un dabai draudzīgi. Galu galā cilvēkam ir jāsaprot, ka šajā pasaulē visām dzīvības formām ir sava vieta, sūtība un tiesības uz eksistenci. Diemžēl daudzas no problēmām, piemēram, saslimstību ar ērču encefalītu ir radījuši cilvēki paši. Ir vēl viena ļaužu kategorija, kurai grāmata būtu ļoti noderīga – tie, kuri uzskata, ka katrs nejauši pamanītais dzīvnieku mazulis vai savās gaitās tipinošs ežulis ir obligāti jāstiepj mājās un jāglābj. Bieži vien šādā veidā zvēriņš tiek nolemts bojāejai, savukārt mīlīgais stirnu buciņš izaug liels, izaudzē radziņus un jautri izklaidējas pie jebkuras izdevības savam glābējam sāpīgi iebadot dibenā. Bet pieradināti lāči, kas nebaidās no cilvēkiem, ir ārkārtīgi bīstami zvēri (dažreiz tādi brāķi gadoties igauņu savvaļas lāču audzētavā Nigulā, un viņi tos mēdzot iesūtīt Latvijā kā diversantus, nu labi, paši ieklīst panašķoties ar latviešu bišu medu), kurus diemžēl vienmēr nākas likvidēt. Dažreiz ir iespējams sadzīvot ar zvēriem pēc iespējas mazāk vienam otru traucējot, dažreiz nē, bet vienmēr ir iespējami saprātīgi risinājumi (tagad zināšu, kā var vienkāršā veidā noķert dzīvu caunu, un cik tālu tā ir jāaizved no mājas, lai nākamajā dienā neatjoztu atpakaļ). Turklāt daudzi dzīvnieki ir tā pielāgojušies kopdzīvei ar cilvēku, ka bez viņa tiem rastos nopietnas eksistences problēmas.

Autors krietni idealizē dzīvi laukos, bet lai nu tā būtu. Citādi grāmata ir lieliska, izzinoša lasāmviela cilvēkiem, kuriem interesē fantastiski aizraujošā pasaule, kurā mēs dzīvojam. Noderētu arī turpinājums, jo diez vai visas savas enciklopēdiskās zināšanas un daudzos piedzīvojumus ar dzīvniekiem autoram ir izdevies ietilpināt vienā grāmatā.

Sūnu ceļvedis

„Sūnu ceļvedis dabas pētniekiem”, Līga Strazdiņa, Ligita Liepiņa, Anna Mežaka, Linda Madžule, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2011.

Sūnas ir dīvaini augi, pat mazliet aizdomīgi. Tām nav kārtīgu sakņu, tikai kaut kādi rizoīdi. Sūnām piemīt apskaužama pastāvība un noturība – tās zaļo vienmēr, arī ziemā. Sūnas vairojas parastam cilvēkam neizprotamā veidā – visi tie haploīdie gametofīti un diploīdie sporofīti izklausās pēc savādas botāniskas perversijas.

Sūnas ir ļoti senas, pasaule ir sākusi apsūnot jau pirms 400 miljoniem gadu. Tās vienā mierā ir pārdzīvojušas visas globālās kataklizmas, dinozauru izmiršanu un dažus ledus laikmetus. Visticamāk, ka dažas no sūnām pārdzīvos arī cilvēci.

Sūnas ir ļoti primitīvas pēc uzbūves un patiesībā arī pēc savas būtības. Tās ir sastopamas visur – sākot no polārajiem vientulības apgabaliem līdz biezi apdzīvotajiem tropiem. Bieži vien tieši sūnas ir tās, kuras vienīgās no augiem balansē uz izdzīvošanas robežas vietās, kur nekas cits augt nespēj. Dažas no sūnām ir pionieraugi un pirmās ieviešas vēl neapdzīvotās platībās un palēnām iepoš vietu citiem augiem. Sūnas spēj augt uz visdažādākajām virsmām – kokiem, akmeņiem, augsnes, kā arī dažādiem cilvēku radītiem objektiem.

Normāls mūsdienu cilvēks sūnas nemīl. Viņš tās centīgi nīdē ārā no sava sintētiskā, unificētā mauriņa, kasa nost no jumtiem, sienām un kapakmeņiem un apzinīgi izpērk sūnu iznīdēšanai paredzētās ķimikālijas. Pat sūnu vārds ir ar nelielu negatīvu pieskaņu – sūnains, apsūnojis – tas ir kaut kas vecs, iestāvējies un nemoderns. Vienīgi japāņi ar savu izkopto smalka un neuzbāzīga skaistuma izjūtu sūnas audzē tām īpaši atvēlētos dārzos arī lielākās platībās.

Sūnas ir tik neuzkrītošas, ka nav vēl pilnībā izpētītas. Šobrīd mums nav zināms, cik sūnu sugas vispār pasaulē ir un daudzas no tām vēl gaida savus atklājējus, bet kopējais skaits varētu būt robežās no 22 000 līdz 27 000. Mēs pat nezinām, cik sūnu sugas ir sastopamas Latvijā, bet iespējams vairāk kā 550. Apmēram puse no tām ir sastopama reti un daudzas sugas ir aizsargājamas. Dažas sugas ir izmantojamas ārstniecībā, bet lielākās daļas īpašības nav izpētītas.

Sūnu latviskie nosaukumi ir atsevišķs temats. Latvieši nekad nav pārlieku daudz interesējušies par savas zemes dabu. Tā nu visas 550 sugas vienmēr ir apzīmētas ar vārdu sūnas, vienīgais izņēmums varētu būt dzegužlini. Nezinu, kurš bija mūsu sūnu sugu nosaukumu krustēvs vai krustmāte, bet rezultāts ir sanācis bērnišķīgi piemīlīgs. Ieklausieties, kā skan sūnu vārdi – skropstainā dūnīte, lēverzobu pūkcepure, plakanā skrāpīte, sīkzobu šķībvācelīte, pūslīšu mēslsūna, sīkvācelītes sarmenīte un tādā garā vairāki simti nosaukumu.

Lai kaut ko darītu lietas labā, LU Bioloģijas fakultātes sūnu pētnieces pirms diviem gadiem ir sagatavojušas „Sūnu ceļvedi”, kurā ir apkopota informācija par 100 Latvijā izplatītākajām sūnu sugām. Tā ir maza, parocīga grāmatiņa, kuru var ērti paņemt līdzi uz mežu vai jebkuru citu sūnainu vietu un mēģināt tikt skaidrībā, kas ir tas zaļais un mīkstais mums apkārt. Ceļvedī ir aprakstīta sūnu sugu morfoloģija un uzsvērtas vieglāk pamanāmās pazīmes, lai vislabāk atšķirtu līdzīgās sūnu sugas. Tajā iekļautās sugas, ir sadalītas pa nodaļām atbilstoši tam, kur tās sastopamas – uz kokiem, kritalām, augsnes vai akmens. Visas sūnas ir apskatāmas autoru uzņemtās krāsainās fotogrāfijās. Sūnu sugu aprakstus papildina zīmētas shematiskas sūnu lapas, kuru autore ir Lauma Strazdiņa. Nereti sugas visvieglāk ir atpazīt tieši pēc tām, bet vēlams iegadāties arī kārtīgu lupu. Pie reizes var uzzināt, kura sūna smaržo pēc burkāniem, kur atrodas četrzobes četri zobi un, vai sūnām var augt ragi un tamlīdzīgas būšanas.

Kāpēc tomēr blogā nolēmu uzrakstīt par „Sūnu ceļvedi”, kas tak nav nekāda literatūra, bet būtībā uzziņu krājums un visdrīzāk ar laiku tādus nomainīs atbilstošas mobilo ierīču aplikācijas. Tomēr tieši šādas grāmatas piešķir mūsu apkārtējai pasauli papildu nianses, tā kļūst smalkāka un harmoniskāka. Tāpēc sveikas vāvreastītes, lācītes, īslaicītes, pūkcepures, rožgalvītes, krūmītes un samtītes – visas sīkās, pūkainās radības, kuras nemanāmi mīt mums līdzās.

Apsūnojis mums nav sinonīms vārdam skaists, bet dažreiz der ielūkoties sūnās vērīgāk.

Sūnas spēj augt neiedomājamās vietās un piešķirt maigumu pat metālam un dzelzsbetonam. Tas cilvēkus dažreiz mazliet kaitina. Tomēr sūnas jau nedomā neko ļaunu. Tās tikai piepilda savas esamības jēgu – apsūnot pasauli.

Aprakstā izmantotas bildes no personīgā sūnu fotoarhīva.
Labākās Latvijas sūnaugu fotogrāfijas varētu būt apskatāmas Dziedavas mājas lapā.