Tag Archives: Latvijas vēsture

Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete”

Pauls Bankovskis „Padomju Latvijas sieviete”, Rīga: Enigma, 2000.

Novembrī turpinu lasīt latviešu autoru darbus. Citi grāmatu blogeri arī, tāpēc pavisam nejauši ir sagadījies, ka šodien Asmo un Andris jau ir izteikušies par Paula Bankovska romānu „18”. Arī es pirms nedēļas bibliotēkā gremdējos pārdomās pie latviešu literatūras plauktiem, kuru no Bankovska darbiem izvēlēties lasīšanai. Gandrīz jau paņēmu to pašu nelaimīgo „18”, tomēr beigās paliku pie „Padomju Latvijas sievietes”, kas acīmredzot bija mazliet labāka izvēle..

Padomju Latvijas sievieteAr Paula Bankovska darbiem man ir ilglaicīgas attiecības, sākot jau ar „Svētā Bokasīna koku” tālajā 1996. gadā. Kopā pa šo laiku esmu izlasījusi vairāk nekā 10 no viņa grāmatām. Dažas no tām man ir patikušas vairāk, dažas mazāk, tā nu tas ir. Bankovska grāmatās man bieži vien ir šķitušas interesantas autora idejas, bet lielākoties traucējis to izpildījums, dažreiz neveiklie sižeti un viņa teksti arī ne vienmēr ir bijuši tie literāri spožākie. Tāpēc parasti ar lielāku interesi izlasu Paula Bankovska rakstus par dažādām tēmām Satori vai kur citur, nekā pievēršos viņa romāniem. Vēl joprojām domāju, ka eksistē kāda paralēlā realitāte, kurā Pauls Bankovskis raksta foršas populārzinātniskās grāmatas un visi tās pērk un lasa kā traki.

Ilglaicīgas lasītāja attiecības ar kāda rakstnieka darbiem ir jauka padarīšana, bet pēc desmitās grāmatas tajās neizbēgami sāk iezagties dažas problēmas. Vispirms rodas sajūta, ka autora rakstītais kaut kur jau ir lasīts, mjā. Un, ja trāpās ne tas veiksmīgākais autora darbs kā, piemēram, „Padomju Latvijas sieviete”, tad nākas atkārtot to pašu, ko pirms manis jau teikuši citi – es zinu, ka viņš var daudz labāk.

Ja vien Bankovskis „Padomju Latvijas sievieti” nebūtu sarakstījis stipri par ātru, grāmata gluži labi varētu iederēties tagad modīgajā Latvijas vēstures romānu sērijā un aizpildīt pagaidām vēl pašķidri aprakstītos pagājušā gadsimta piecdesmitos un sešdesmitos gadus. Tas ir laiks, ko autors pats nav piedzīvojis, līdz ar to grāmatā ir pārstāvēts tagad modernais, distancētais skats uz vēsturi no attāluma.

Nelielai atkāpei gribu piebilst, ka manu vecāku atmiņās šis laiks ir palicis kā gaišs, dzīvespriecīgs un jaunības romantikas apdvests, daudz jaukāks par staignajiem septiņdesmitajiem un trakajiem astoņdesmitajiem. To arī var saprast, jo galu galā tā bija viņu bērnība un jaunība, un tad jau vienmēr saule šķiet spožāka. Visi atguvās pēc kara, un tas bija arī izaugsmes, jauncelsmes un nākotnes cerību laiks (galu galā manai paaudzei tak bija paredzēts dzīvot komunismā, hah). Tomēr, skaidrs, ka realitāte bija krietni skarbāka.

Pauls Bankovskis savu romānu tad arī uzbūvē uz šiem pretstatiem starp oficiālo propagandu un realitāti, iekļaujot diezgan padrūmajā stāstā lērumu līksmu citātu no dažādiem tā laika preses izdevumiem un grāmatām. Lai gan grāmata nemaz neesot par sievietēm, tomēr stāstījums ir risināts no sievietes skatu punkta. Galvenā varone Aina Sakne ir apkopēja rūpnīcā, kurai, ak, kāds pārsteigums latviešu literatūrā, dzīvē viss ir slikti. Vīrs neganti dzer un nositas, dēls arī tiek nosists, nāks dzīvot komunālajā dzīvoklī, un viņas vienīgais dzīves prieks ir garām braucot noraudzīties smukajā milicī, kurš regulē satiksmi kādā no krustojumiem (bet pat tas romāna beigās ir modernizēts par luksoforu). Galu galā viņa nonāk cietumā par slepkavību ar āmuru (tas laikam ir iemīļotākais latviešu sieviešu ierocis jaunāko laiku literatūrā, arī Ikstenai bija varone, kas skraidīja apkārt ar āmuru aizrautīgi dauzīdama cilvēkus). Dažādībai Padomju Latvijas sievietes romānā pārstāv arī Ņina Mihailovna – tās pašas rūpnīcas direktora sieva, iebraucēja no Krievijas ar visām savām imigrantu dzīves problēmām. Pati romāna ideja nav slikta un vietām lasot bija tīri interesanti, tomēr kopumā grāmata tā arī palika viduvējas melnās „bitovuhas” līmenī, kur visi viens otru dauza un slepkavo. Tomēr ieskatam laikmetā lasītājiem, kuriem mūsdienas vairs nav nekādas nojausmas par padomju sadzīvi un nenormāli augsto noziedzības līmeni, romāns varētu būt noderīgs.

Grāmatas nosaukumam ir izmantots tolaik populārā sieviešu žurnāla vārds, kurā blakus stāstiem par lieliskajām teļkopēm – pirmrindniecēm varēja atrast arī mājkopībā noderīgus padomus, receptes un piegrieztnes. Tomēr arī mūsdienās glancēto sieviešu žurnālu stāsti stipri vien atšķiras no realitātes un šajā ziņā dzīve nav daudz mainījusies. Nobeigumā patosa pilns citāts no grāmatas.

Divdesmit Padomju Latvijas sievietes. Vai mums kas kopīgs? Varbūt tas ir izdomāts ideāls? Pasaku tēls? Vai varbūt tādas sievietes mēdz parādīties tikai žurnālu lappusēs? Līdzās mājturības, bērnu audzināšanas un dārzkopības padomiem. … Viņas smaidīdamas sēž pie traktoru, smago mašīnu un autoceltņu stūres, viņas bez baiļu dodas iekarot stepi un taigu, viņas būvē dzelzceļus, magņitkas un hesus. Ar 115 procentiem no paredzētās normas viņām ir par maz. Viņām ir vesels pulks bērnu un brīnišķīgi vīri, kas paspēj gan mīlēt, gan ievilkt elektrību nomaļās lauku sētās, apūdeņot neauglīgas zemes, būvēt skaistus un ērtus mājokļus un piedalīties pašdarbības teātra kolektīvos. Ko tikai visu cilvēki nedara. Un ir laimīgi.

Laima Kota „Istaba”

Laima Kota „Istaba”, Rīga: Dienas Grāmata, 2016., Latvijas vēstures romānu sērija „MĒS. Latvija, XX gadsimts”

Pēc senas grāmatu blogeru tradīcijas* novembris ir latviešu literatūras mēnesis. Tradīcijas, ka zināms, ir svēta lieta, tomēr to eksistencei ir nepieciešama regulāra kopšana. Tāpēc šomēness latviešu grāmatām blogā pievērsīšos vairāk nekā pārējā laikā.

Laima Kota Istaba„Istaba” ir viena no grāmatām, kas iznākusi Latvijas vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts”, un tajā stāstīts par perestroiku astoņdesmito gadu vidū. Tas ir laika periods, kas daudziem (arī man tajā skaitā) vēl joprojām ir labā atmiņā, un daudz kas no aprakstītā ir reāli piedzīvots, izdzīvots un laimīgi pārdzīvots. Uzreiz gribu piezīmēt, ka man ļoti simpatizēja autores attieksme pret tēmu – šis mūsu vēstures periods nudien bija neaprakstāmi stulbs un nejēdzīgs, bet grāmatā nav nekādas grūšas, skumjas vaimanāšanas un nožēlas par savu depresīvo dzīvi. Romāna darbība notiek Rīgas centra komunālajā dzīvoklī ar etniski raibu iedzīvotāju sastāvu – padomju tautu draudzība kā nekā. Personāži ir mazliet plakani, bet latviešu literatūrai netipiski darbīgi, dzīvelīgi un lielākoties pozitīvi un optimistiski noskaņoti. Vismaz sievietes – jaunā māksliniece Margarita, Lielā Tēvijas kara veterāna atraitne, kas pat aci nepamirkšķinot pēc fotogrāfijas var noviltot Velaskēzu un pāris gadu laikā iemācās izcept gandrīz vai ēdamus pīrādziņus, saimnieciskā TamarGrigorjevna, inteliģentā Roza Borisovna, talantīgā šuvēja Malvīne, kāršu triku meistare Zlata un pat fonā kaislīgi vaidošā Sirēna. Ar vīriešiem gan romānā nez kāpēc notiek visādas nelāgas lietas – Afganistāna, Černobiļa, Ķegums, un it kā ar to būtu par maz, pa kādam arī arestē vai noslepkavo. Un kā neliels bonuss visam pārējam, dzīvoklī ir arī mistisks portāls uz citām dimensijām, diemžēl tam nav nekādas nozīmes sižeta attīstībā.

Lasīšanas laikā „Istaba” uzjundīja negaidīti daudz atmiņu. Tā jau arī bija, kandžu dzinām, rudeņos piespiedu kārtā devāmies uz laukiem cīnīties par ražu, pārtikas programmu pildījām, zeķubikses krāsojām un lāpījām, tagad pat nesaprotu, no kā mēs pārtikām (laikam lielākoties no siermaizēm un kartupeļiem), sadzīve bija pretīga un cilvēku savstarpējās attiecības naidīgas un pazemojumu pilnas. Līdzīgi stāsti ir katram, kurš apzinātā vecumā ir padzīvojis astoņdesmitajos. Un ir ļoti labi, ka tie tagad ir apkopoti arī vēsturiskā romānā, jo pārlieku daudz kas ikdienā piemirstas.

Romāns man patiešām patika kā iespēja atsvaidzināt atmiņā neseno pagātni, tāpēc patiešām žēl, ka literārajā ziņā grāmata nav īpaši izdevusies. Tā šķiet pārlieku sasteigta. Sižets ir gandrīz nekāds, precīzāk, ļoti formāls, samākslots un nepārliecinoši naivs (visi tie bezgalīgie uzmetieni ar dzīvokļu pirkšanu nekādi nav saliekami kopā ar apsviedīgajiem un izdarīgajiem personāžiem). Vietām rodas iespaids, ka autore ir vienkārši gribējusi sabāzt romānā pēc iespējas vairāk atmiņu stāstus un rezultātā ir ar tiem pārforsējusi, un līdz ar to teksts paliek apnicīgs. Savukārt atmiņu haotiskums un nelielais notikumu anahronisms lasot pārlieku netraucēja, jo tieši tādas jau mūs atmiņas ir – neskaidras, saraustītas, un visi laiki parasti ir sabiruši pilnīgā juceklī.

Lai arī „Istaba” ir rakstīta ar lasot gandrīz vai taustāmi sajūtamu autores aizrautību, tomēr salīdzinājumā ar Ikstenas „Mātes pienu” romāns lielākā mērā atstāj pasūtījuma darba iespaidu. Grāmatu aizverot, ir neliela nepabeigtības sajūta, jo gan par personāžiem, gan par šo laiku rakstīt un stāstīt vēl būtu daudz ko, bet, vai nu termiņi ir dikti spieduši, vai iedvesma beigusies, nezinu, bet romāns vienā brīdī vienkārši beidzas.

Katrā ziņā „Istabu” varu droši ieteikt lasīt visiem, kam interesē Latvijas neseno laiku vēsture, un ir vēlme izbaudīt attīstītā sociālisma sirreālās noskaņas.

Gaitenī iestājās klusuma sekundes kā pirms spožas perfomances galā. Varēja dzirdēt, kā no Sirēnas telefona klausules gaitenī izlaužas gari stiepts, baudas un apmieras piepildījumu guvis klienta vaids. Viss dzīvoklī notiekošais pēkšņi šķita kā absurds kino: te, šajā Rīgas pelēkā nama būcenī, Eiropas klasiķus kopē pelēka deividbovijiska būtne, kam acis kā Vanas ezera kaķim – divas zilas, otras zaļas, viena skatoties redz to, kas slēpts, otra – redz pasauli ārpus, pie gaiteņa sienas četrdesmitvatīgas spuldzītes gaismā, mirdzošos sadāvinātos ordeņus zibinādams, neizdibināmā tālē skatās uz naglas pakārtais maršals, sakrautās un ar veļas striķi apsietās žurnāla „Zvaigzne” ķīpas lēnām pārklājas ar laika putekļiem, virtuvē uz gāzes plīts nebeidzamu baudu garantē kandžu pilinošs aparāts, bet kaudzē uz plaukta, iepretī vaidošajai un vilinošu balsi dvesošajai Sirēnai, rindojas Marksa kopotie raksti. Ar krīta krāsu nopindzelētās gaiteņa sienas, kas ornamentētas ar gumijas rullīša nospiedumiem, ikvienu ienācēju iekrāso heaptītslimnieciski dzeltenīgā tonī. Uz gara pakaramā izkarinātas, gaitenī iestumtas, tepat dzīvoklī sašūtas melnas ādas jakas ar pasaulē atpazīstamu zīmolu uzšuvēm, astoņi skaitītāji pie sienas un pāri visam – aicinošs plakāts ar saukli: „Zupa, kotletes un mušas – atsevišķi!” Visā dzīvoklī ož pēc trekniem cūku taukiem.

* Šo tradīciju uzsāka Spīgana pirms nu jau veseliem četriem gadiem. Te saite uz latviešu grāmatu lasīšanas uzsaukumu viņas blogā.

Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944

Kārlis Kangers, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne, „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944”, Rīga: Lauku Avīze, 2016.

Manā bērnībā šausmu literatūra nebija pieejama un par Kinga eksistenci mēs pat nenojautām, bet, ja bija vēlme palasīt kaut ko pretīgu un biedējošu, tad tīri labi noderēja septiņdesmitajos gados izdotais dokumentālais atmiņu krājums „Salaspils nāves nometnē”. Tur bija bildes ar kaudzēs sakrautiem līķiem, šausminoši stāsti par nacistiem – bērnu asiņu sūcējiem, briesmīgiem eksperimentiem ar bērniem un biedējoša statistika par nometnē nogalinātajiem padomju pilsoņiem, kuru skaits tika lēsts ap simts tūkstošiem. Godīgi sakot, par to visu līdz šim īpaši galvu nelauzīju, tāpēc bija interesanti izlasīt nesen izdoto monogrāfiju par Salaspils nometni, tās vēsturi, celtniecību, pārvaldi, ieslodzītajiem, dienas kārtību un represijām, jo patiesībā padomju laikā neviens tā arī nebija nopietni pētījis, kas tur patiesībā ir noticis. Grāmatai beigās ir pievienots arī apjomīgs ilustratīvais materiāls – fotogrāfijas, zīmējumi, dokumentu un ieslodzīto vēstuļu fotokopijas.

Salaspils nometneInteresanti, bet Salaspils oficiāli nemaz nebija koncentrācijas nometne (tās visas bija tieši pakļautas SS Koncentrācijas nometņu pārvaldei). Lai gan tās darbībā tika ievērotas daudzas līdzības ar koncentrācijas nometnēm, bija arī atšķirības. Neapšaubāmi, tā bija represīva soda nometne ar vairākām funkcijām. Tā darbojās, kā paplašināts policijas cietums, darba audzināšanas nometne, sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījuma vieta, gan arī kalpoja tranzītā esošo ieslodzīto īslaicīgai uzņemšanai. Laika periodā no 1942. gada maija līdz 1944. gada septembrī Salaspils nometnē ir bijuši ieslodzīti 6000 līdz 7000 politieslodzītie, 1800 darba kavētāji, 2000 policijas darbinieki un militārpersonas, kā arī ap 12 000 tranzītieslodzīto, kas bija aizturēti pret Baltkrievijas un Latgales partizāniem veiktajās akcijās, tajā skaitā arī apmēram 3000 bērnu. Precīzu datu iegūšanai traucē tas, ka nometnes arhīvi tika iznīcināti.

Latvijas teritorijā veikto nacistu noziegumu izpētei jau kara beigās tika nodibināta Latvijas PSR Ārkārtējā komisija Jāņa Kalnbērziņa vadībā, tās sastāvā bija Vilis Lācis, Fricis Rokpelnis un citi nopietni cilvēki. Tomēr nav skaidrs, ko šī komisija ir pīpējusi, lai savā ziņojumā konstatētu, ka Salaspilī ir nogalināti 56 000 civiliedzīvotāju un 47 000 karagūstekņu. Reālais mirušo skaits ir mazāks – 2000 līdz 3000 cilvēku. Gan jau komisijas locekļi vienkārši baidījās, ka norādot mazākus skaitļus, viņi paši kļūs par nu jau padomju represiju upuriem. Pēc kara uz izdzīvojušajiem Salaspils ieslodzītajiem varas iestādes skatījās ar lielām aizdomām par iespējamo sadarbību ar vācu okupantiem. Bet ir skaidrs, ka Salaspils noteikti nebija nāves nometne, kura paredzēta tiešai cilvēku iznīcināšanai. Tur nekad nav bijušas gāzes kameras. Tāpat stāsts par vairākām tonnām no padomju bērniem izsūktajām asinīm ir mīts ar mērķi propagandas nolūkos piešķirt pretiniekiem vampīru iezīmes (tā ir ierasta prakse jebkurā karā un parasti tiek piekopta no abām pusēm). Pirmkārt jau tas prasītu nelietderīgu pašu vāciešu resursu patēriņu, otrkārt fiziski novārgušu bērnu asinis būtu diezgan nekvalitatīvas, treškārt tajā laikā frontē vairs neizmantoja iepriekš sagatavotas donoru asinis, jo bija sarežģīti tās uzglabāt. Un vispār Trešajā reihā bija praktisks paradums donoriem padusē ietetovēt asinsgrupu, kas šiem bērniem netika darīts. Tā nu jaukā bērnības šausmu grāmata izrādījās diezgan liela falsifikācija, par ko es gan īpaši neskumstu.

Tomēr reālā Salaspils nometne bija nežēlīga un brutāla soda vieta ar necilvēcīgiem apstākļiem un cilvēkus pazemojošiem sodiem, kas daudz neatšķīrās no citām nacistiskās Vācijas soda nometnēm. Tā kā daudzus ieslodzītos, frontei tuvojoties, aizsūtīja uz Vāciju, kur lielākā daļa no viņiem gāja bojā, savā ziņā tā bija Vācijas nāves nometņu priekštelpa. Un reālo datu precizēšana par bojā gājušajiem nekādi nemazina nacistu okupantu un represijās iesaistīto vietējo iedzīvotāju vainu par šiem noziegumiem, kā arī nenoniecina upuru ciešanas.

Lai gan grāmata ir nopietns zinātnisks pētījums ar atsaucēm katras rindkopas galā, nevis kāds aizraujošs trilleris, to ir vērts izlasīt visiem, kam interesē Latvijas vēsture Otrā pasaules kara laikā. Tā bija ļoti skarba un sarežģīta un Salaspils ir tikai viena no tās lappusēm.