Tag Archives: lietuviešu literatūra

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”

Zanda Gūtmane “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga: 2019.
Sērija: Salīdzināmā literatūra (Baltijas literatūra)

Dažreiz, lai paplašinātu redzesloku, ir noderīgi palasīt arī kādu akadēmisku monogrāfiju, tāpēc bibliotēkā ar nopietnu sejas izteiksmi no plaukta izvilku Zandas Gūtmanes “Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā”. Droši vien neticēsiet, bet šo sarkano ķieģeli lasīt bija negaidīti interesanti. Protams, tas ir akadēmisks izdevums ar atsaucēm, zinātniskam pētījumam atbilstošu struktūru un leksiku. Tomēr grāmata ir pietiekami subjektīva, lai to būtu saistoši lasīt, arī neko lāgā no literatūrzinātnes nejēdzot. Zanda Gūtmane savā darbā ir apkopojusi ļoti plašu informāciju par visu trīs Baltijas valstu vēsturi un literatūru, un izanalizējusi gan to kopīgās, gan atšķirīgās tendences. Pateicoties tam, grāmata ir noderīga jebkuram, kas interesējas par Baltijas burbuļa jaunāko laiku vēsturi, un tā ir unikāla tieši visu Baltijas valstu salīdzinājuma dēļ.

Vispār jau totalitāro režīmu Baltijā 20. gadsimtā nav trūcis, bet kā galvenās traumas grāmatā ir apskatītas divas – holokausts un padomju deportācijas, kuras norisinājās pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Holokausts plašāk skāra Lietuvu, jo tajā dzīvoja vairāk vietējo ebreju, sauktu arī par litvakiem, bet izsūtījumi uz Sibīriju – Latviju un Igauniju.  Sākotnēji Baltijas literatūrā par šiem traumatiskajiem notikumiem tika klusēts, tad sešdesmitajos gados pamazām par tiem sāka rakstīt, testējot socreālisma kanonu robežas. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Baltijas literatūra veicināja nacionālās identitātes veidošanos, bet atklāti par padomju perioda noklusētajām sāpēm un traumām sāka rakstīt tikai astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos, līdz 21. gadsimtā šo pārdzīvojumu pieredze pamazām pārveidojās par atmiņām par iepriekšējo paaudžu atmiņām, to pārstāstiem un pārstāstu pārstātiem. Līdzi laikam izmainījās arī veidi un attieksme, kā autori šīs traumas ir atspoguļojuši savos darbos un tagad mēs pamazām no Melānijas Vanagas “Veļupes krastā” esam nonākuši pie mīlīgiem, humoristiskiem komiksiem par deportācijām kā Viles Jurgas “Sibīrijas haiku” (Z.Gūtmanes darbā Jurgas grāmata nav minēta, tā vienkārši ir labs piemērs sabiedrības uztveres un vēsturiskās atmiņas izmaiņām).

 Autore savā pētījumā ir pieminējusi arī darbus, kas atstājuši paliekošu ietekmi uz Baltijas valstu literatūru kā, piemēram, Solžeņicina sacerējumi. Beidzot uzzināju, ka Solžeņicina stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” tomēr ir bijis ļoti operatīvi iztulkots latviešu valodā un vairākos turpinājumos publicēts Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks” 1963. gadā, tomēr tulkojums laikam nav bijis, hm, īpaši baudāms. Neviens to vairs neatceras, un par tulkotāja vārdu vēsture klusē, jo tas acīmredzot aiz kautrības publikācijā nav pat pieminēts.

Grāmata ir ļoti apjomīga un ar informāciju un interesantiem faktiem bagāta, tāpēc vairāk par to nerakstīšu, jo to noteikti vislabāk izlasīt pašiem. Viena no noderīgākajām lietām, ko no pētījuma ieguvu, ir labu grāmatu saraksts, kuras palasīt par Baltijas burbuļa traumatisko pieredzi.
Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.

Latviešu valodā izdoto grāmatu saraksts, kuru pēc Z. Gūtmanes pētījuma izlasīšanas izveidoju savām vajadzībām. No 1. līdz 15. ir tās grāmatas, kuras par totalitārisma traumu tēmu jau esmu lasījusi, bet no 16. līdz 28. ir tās, kuras atzīmēju zināšanai, ka derētu izlasīt.

1.Āreleida, Kai. Pilsētu dedzināšana.
2. Bērziņš, Māris. Svina garša.
3. Egle, Jana. Svešie jeb miļenkij ti moi.
4. Freimane, Valentīna. Ardievu, Atlantīda!
5. Gavēlis, Ričards. Viļņas pokers.
6. Ikstena, Nora. Mātes piens.
7. Ivanauskaite, Jurga. Ragana un lietus.
8. Kalniete, Sandra. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.
9. Paruļskis, Sigits. Trīs sekundes debesu.
10. Rauds, Reins. Perfektā teikuma nāve.
11. Reinsone, Sanita. Meža meitas.
12. Šepetis, Rūta. Starp pelēkiem toņiem.
13. Tungala Lēno, Biedrs bērns.
14. Vanaga, Melānija. Veļupes krastā.
15. Zālīte, Māra. Pieci pirksti.
16. Aivenss, Sidnijs. Debesis tik tumšas.
17. Bieļausks, Alfonss. Kauņas romāns.
18. Boruta, Kazis. Baltradža dzirnavas jeb Kas notika viņos laikos Piedruves novadā.
19. Kaplinskis, Jāns. Tā pati upe.
20. Kaugvers, Raimonds. Četrdesmit sveces.
21. Kross, Jāns. Lidojums uz vietas.
22. Luika, Vīvi. Septītais miera pavasaris.
23. Mihkelsone, Ene. Mēra kaps.
24. Sroga, Balis. Dievu mežs.
25. Šķēma, Antans. Baltā drāna.
26. Šķipsna, Ilze. Aiz septītā tilta.
27. Šlepiks, Alvīds. Mans vārds ir Marīte.
28. Vilks, Ēvalds. Divpadsmit kilometri.

Silva rerum II

Kristina Sabaļauskaite. Silva rerum II. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Kristina Sabaliauskaite. Silva rerum II. 2012)

Šovasar gadījās garlaikoti klimst pa muzeju kādā Lietuvas muižā, līdz vienā telpas stūrī pamanīju nelielu skapi ar stikla durtiņām. Un tur visā savā majestātiskumā stāvēja autentiska un pašpārliecināta kaut kādas tur dzimtas Silva rerum. Var jau būt, ka tajā bija tikai piezīmes par to, kad aplecinātas ķēves vai kucēm atskrējuši kucēni, bet kārdinājums izvilkt milzīgo sējumu no plaukta un ar pirkstu galiem viegli aptaustīt nobružāto ādu un sadzeltējušās lapas un varbūt pat tās kautrīgi apostīt bija liels. Bet diez vai muzeja darbinieki pieļautu tādas vaļības pret eksponātiem pat tad, ja es atsauktos uz savu cieņu pret lietuviešu literatūru. Nācās vien doties projām dzimtas portretu nievīgo skatienu pavadībā. Taču tagad lasot Kristinas Sabaļauskaites „Silva rerum II” atmiņā uzreiz atausa šis muzejs un bija sajūta, ka autore romānu turpat vien ir sarakstījusi – sēžot gadsimtiem izsēdētā krēslā pie kāda no tiem jocīgajiem galdiņiem ar daudzajām atvilktnēm.

„Silva rerum II” ir turpinājums stāstam par pirmajā grāmatā iepazīto Norvaišu dzimtu. Tā darbība risinās Ziemeļu kara vidus periodā apmēram no 1707. līdz 1710. gadam, bet romānā tiek izstāstīti Uršulas un Kazimiera, kā arī viņu bērnu likteņi ilgākā posmā – sākot ar pirmās grāmatas beigām. Tie bija skarbi laiki, jo Ziemeļu karš kopumā ilga 20 gadus un, lai ar to vien neliktos par maz, pa vidu Eiropā plosījās ļoti nežēlīga mēra epidēmija.

Romāns, protams, nav nekāds šedevrs, bet lasīju to ar patiesu patiku. Autores valoda ir senatnīga un saistoša, stāstījums ir plūstošs un romāns ir pilns ar daudzām smalkām vēsturiskām detaļām un naivi piemīlīgām rupeklībām. Teikuma sākumā ir vēlams dziļi ievilkt elpu, jo to garums ir neprognozējams – gadās, ka autore ar punktu zobos no tā iznirst tikai nākošās lappuses vidū. Pieļauju, ka Sabaļauskaitei pieder garākā teikuma rekords lietuviešu literatūrā. Un ja vēl nav, tad viņai ir visas cerības pie tāda tikt.

Lielisko Daces Meieres tulkojumu piemin visi, kas ir rakstījuši par šo romānu un pelnīti. Nežēlīgi garie teikumi lasās negaidīti viegli un raiti. Par spīti aprakstītajiem traģiskajiem un cietsirdīgajiem notikumiem teksts atstāj rimtu, nedaudz vienmuļu un smeldzīgi samierinošu noskaņu. Visas stāstījuma detaļas un notikumi ir rūpīgi pārdomāti un beigās pat no sākumā šķietami nenozīmīgiem sīkumiem izveidojas pilnīga un krāšņa kopējā aina gluži kā attēls, kurš ir salikts no kaudzē sabērtiem puzles gabaliņiem.

Tomēr autore laikam nav makšķerniece, jo nez kāpēc līdakas uzskata par maitēdājām. Līdakas tomēr ir klasiskas plēsoņas un, uzspraužot uz āķa beigta zviedra aknas vai kādas citas šim nolūkam piemērotas ķermeņa daļas, daudz lielāka ir iespēja, ka pieķersies sams.

Savukārt vārnas ir viesojušās arī mūsu senču ēdienkartē un nepavisam ne totāla bada laikos. Atceros, ka vārnu ēšanu ir aprakstījis pat Jaunsudrabiņš savā Baltajā vai Zaļajā grāmatā, nemaz nerunājot, par Bela vārnu kodējiem no Kuršu kāpas.

Salīdzinot ar pirmo daļu, man subjektīvi otrā patika pat nedaudz labāk. Ja pirmajā „Silva rerum” lielāks uzsvars bija uz vēsturiskajiem notikumiem, bet tēli un to rīcība nešķita sevišķi pārliecinoši, tad otrā likās cilvēciskāka, kaut gan tās varoņi bija klišejiskāki un ar noslieci uz muļķīgi sentimentāliem izgājieniem. Norvaišu sāga ar šo daļu gluži labi varētu arī beigties, bet ja šajā ciklā kaut kad taps vēl trešā grāmata, tad lasīšu arī to. Protams, ja kāds to pārtulkos un izdos latviski.

Par “Silva rerum II”  ir rakstījuši  daudzi, bet gan jau arī citiem būs, ko par to piebilst.

Aiga

Absolūta grāmatplaukts

Evija

Asmodeus

baltais runcis

Alternatīvas. Ja nav vēlmes lasīt par Lietuvas vēsturi, tad pagriežamies par 180 grādiem un ķeramies klāt igauņu vēsturiskajiem romāniem. Viens no patīkamākajiem šīs vasaras atklājumiem ir Jans Kross. Viņa romāni ir par nedaudz jaunākiem laikiem, bet „Profesora Martensa aizbraukšana” un „Ķeizara trakais” ir meistardarbi, kuros vēsture ir smalki sapīta ar cilvēcīgi personīgām izjūtām. Pat zvērinātiem nobelistu mīļotājiem varētu būt interesanti izlasīt stāstu par tiem, kas pie Nobela prēmiju sadales vienmēr ir palikuši aiz strīpas. To skaitā arī pats Kross.