Tag Archives: maģiskais reālisms

Roberto Bolanjo „2666”

Roberto Bolanjo „2666”, no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (Roberto Bolaño, „2666”, 2004.)

Bolanjo 2666Dienvidamerika ir cilvēci aplaimojusi ne tikai ar kokaīnu, bet arī ar maģisko reālismu un apbrīnojami talantīgiem rakstniekiem (neņemos spriest vai tur ir kaut kāda saistība). Bet mēs savukārt šoruden esam aplaimoti ar Roberto Bolanjo monumentālā romāna „2666” tulkojumu latviešu valodā.

Romānu izlasīju jau pirms trīs nedēļām un vēl joprojām domāju, ko lai par to uzraksta. Doronike jau visai pamatoti piezīmēja, ka, tik ilgi vilcinoties, man šī grāmata būs jālasa vēlreiz. Tomēr šajā gadījumā tas nedraud, jo „2666” ir romāns, kuru nav iespējams aizmirst. Protams, ja vien vispār ir izdevies to izlasīt. Romānu lasīju vairākas nedēļas un pa vidu nācās paņemt pauzi, lai nedaudz no tā atjēgtos. Šī grāmata ir pārpilna ar bezgalīgām skumjām un totālu bezcerību. Nāve, autoram rakstot, ir stāvējusi aiz muguras un lūkojusies pār plecu. Un tomēr aizverot pēdējo lappusi sāc nožēlot, ka romāns ir beidzies tik ātri un kopā ar to ir nācies pavadīt tik īsu laiku.

Roberto Bolanjo ir čīliešu izcelsmes Spānijā dzīvojošs rakstnieks. Viņa biogrāfija ir gana raiba, bet romānu „2666” viņš rakstīja savas dzīves pēdējos gados jau zinot, ka ir nedziedināmi slims. Bolanjo nomira piecdesmit gadu vecumā un „2666” tika izdots gadu pēc viņa nāves. Romānam ir piecas daļas, kuras var lasīt gan atsevišķi, gan kopā un meklēt saistības. Katra no daļām pasauli parāda mazliet citā griezumā. Tas ir ļoti pašpietiekams romāns, kas lasītājam nesniedz nekādus paskaidrojums un nedod atbildes uz jautājumiem, tas tikai stāsta stāstus, daudzus stāstus – īsākus un garākus, stāstus stāstos, kas turpinās vēl citos stāstos, un pārstāsta sen zināmos. Vienā lasīšanas reizē „2666” nav iespējams aptvert un izprast. Patiesībā ir bezcerīgi to vispār mēģināt izprast. Bet galu galā lasot var pārlieku neiespringt, bet toties romānu lēni un mierīgi izbaudīt ar visiem saviem vēl dzīvajiem neironiem un nervu galiem.

Šķiet, ka Bolanjo „2666” ir gribējis izstāstīt visu, kā dēļ ir dzīvojis. Bet divas būtiskākās sižeta līnijas, kas vijas cauri visam romānam ir mistisks vācu rakstnieks Arčimboldi un bezcerīgi drūma Meksikas pierobežas pilsēta Santateresa, kurā gadiem tiek nogalinātas sievietes.

Pirmā romānā ir Kritiķu daļa par ar Arčimboldi daiļradi apsēstiem literatūrzinātniekiem un viņu attiecībām. Otrā ir Amalfitano daļa, kura stāsta par filosofijas profesoru no Čīles. Trešā ir Feita daļa par melnādainu žurnālistu no Ņjujorkas un boksu. Ceturtā ir Noziegumu daļa, kas stāsta par sieviešu slepkavībām Santateresā. Tā ir visnogurdinošākā un visgrūtāk izlasāmā grāmatas daļa. Ir saprotama Bolanjo iecere katrai noslepkavotajai sievietei piešķirt vārdu, savu stāstu, vai vismaz drēbes, bet daudzas no viņām ir tikai anonīmi, trūdoši kauli tuksnesī. Vairāk nekā divsimt stāsti par spīdzinātajām, izvarotajām un noslepkavotajām sievietēm vienkārši iedzen grīdā jebkuru, kam nav neveselīgas noslieces uz tāda veida literatūru. Fakts, ka Bolanjo ir iedvesmojies no deviņdesmitajos gados reāli notikušām vairāk kā trīssimt (patiesībā laikam neviens īsti nezina cik, dažos avotos ir minēts 1000) sieviešu slepkavībām reālā Meksikas pierobežas pilsētā Ciudad Juárez, lasīšanu nepadara vieglāku. Tiesa gan vīriešus šajā pilsētā tolaik slepkavoja un spīdzināja daudz vairāk (nejaušas sakritības dēļ paralēli Bolanjo lasīju grāmatu par kokaīna biznesu, tā ideāli papildināja Bolanjo stāstus par Santateresu). Piektā un pēdējā romānā ir Arčimboldi daļa. Un tā ir teiksmaina.

Vispār lasot „2666” ir sajūta, ka Bolanjo romānā ir gribējis iekļaut visu XX gadsimta literatūru – mīlu un nāvi, detektīvstāstus, vardarbību, daudz, daudz vardarbību, padomju laika dīvaino sociālistisko sci-fi, kokaīnu, holokaustu, kinovēsturi, Baltijas jūras biotopus (botāniski un ģeoloģiski neticamus, bet tik poētiskus, ka patiesa bauda lasīt), nacistus, Drakulas pili, no tuberkulozes mirstošu jaunuvi, literatūras politiski maucīgo dabu un ļoti daudz ko citu, ko nav iespējams pārstāstīt dažos vārdos.

Jāpiebilst, ka Daces Meieres tulkojums ir lielisks, pat lappusēm gari teikumi lasot izslīd caur sinapsēm glāsmaini kā zīds un pēc tam patīkami kutina smadzenes. Jāatzīst gan, ka tas ir ļoti līdzīgs citiem viņas tulkojumiem un uzreiz nāk prātā „Silva rerum”. (Vai tiešām Bolanjo raksta līdzīgā stilā kā Sabaļauskaite? Varbūt arī.). Bet skaidrs, ka bez Daces Meieres milzīgā darba mums nebūtu iespējams izbaudīt tik labu literatūru.

Nedomāju, ka „2666”varu kādam ieteikt lasīšanai (un arī grāmatu blogeri var nebaidīties – apsolu, ka nevienam no viņiem to Ziemsvētku dāvanā neiekļaušu ). Ar šo romānu ir jāriskē pašam. Lai no tā varētu ķert kaifu, būtu vēlams izlasīt diezgan daudz no XX gadsimta nopietnās literatūras. Patiesībā jo vairāk, jo labāk.

„2666” tēmas ir ļoti dažādas, romānā var atrast citātus gandrīz par visu, tāpēc nobeigumā, protams, mazliet botāniska rakstura teksts.

Botanomantija jeb nākotnes pareģošanas māksla, izmantojot augus, viņasprāt, bija vistīrākā krāpšana. Tomēr viņa pati šo jomu pārzināja gana labi … pastāv botanoskopija, kuras pamatā ir augu formu, kustību un reakciju vērošana, un šis atzars savukārt ir sīkāk iedalāms kromniomantijā, kuras pamatu pamats ir sīpoli un augu jaunie dzinumi, dendromantijā, kas visādi izskaidro kokus, filomantijā jeb lapu kustību pētīšanā, kā arī ksilomantijā, kas arī ir botanoskopijas daļa un nozīmē nākotnes pareģošanu pēc koksnes un koku zariem, un tas ir skaisti un pat poētiski, viņa teica, taču labāk nekā nākotnes pareģošanai noder tam, lai piešķirtu mieru kādiem pagātnes notikumiem vai lai nostiprinātu un ar gaišu rāmumu piepildītu tagadni.

Mariama Petrosjana „Nams, kurā …”

Mariama Petrosjana „Nams, kurā …”, no krievu val. tulk. Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013., (Мариам Петросян.” Дом, в котором…”2009.)

 

nams„Nams, kurā …” autore Mariama Petrosjana nepavisam nav rakstniece, bet gan animācijas filmu māksliniece. Kādu laiku viņa ir dzīvojusi un strādājusi Maskavā, bet pēc tam atgriezusies Armēnijā. Mariama Petrosjana raksta krievu valodā un šobrīd viņai ir iznākusi tikai viena grāmata, kuras tapšanas vēsture ir visai interesanta. Pirmie stāsti par Nama varoņiem ir sākti jau astoņdesmitajos gados, kad autore pati bija padsmitniece. Tolaik nekādu blogu nebija, pat internets nebija pieejams, tomēr viņa turpināja rakstīt sava prieka pēc un ar sarakstīto varēja iepazīties tikai tuvākie draugi. Gadu gaitā Petrosjana ir rakstījusi un pārrakstījusi šos stāstus vairākas reizes, kamēr teksts ir transformējies par visai iespaidīga apmēra romānu. Kopumā grāmata līdz tās izdošanai ar dažādiem pārtraukumiem esot rakstīta astoņpadsmit gadus. To visu es te izklāstu, lai būtu kaut mazdrusciņ saprotamāks:

  • kas tas vispār ir;
  • kāpēc man tas patika;
  • kāpēc jums to varbūt labāk pat nevajadzētu mēģināt sākt lasīt.

Kā jau grāmata, kas vairāk ir rakstīta sev „Nams, kurā …” ir visai savdabīgs veidojums, kas noteikti nepakļaujas vidusmēra lasītāja ierastajiem priekšstatiem par normālu un saprātīgu romānu. Teksts ir haotisks un tas ir sakārtots pēc sev vien zināmiem principiem. Tagadne mijas ar pagātni, mainās personas un mainās stāstītāji. Daudzas no sižeta līnijām ir nepabeigtas un karājas laukā no romāna kā apspūruši diegu gali. Par daudziem notikumiem mums paliek tikai neskaidra nojausma un lērums neatbildētu jautājumu. Grāmatas personāžu skaits ir grūti aptverams un sākumā vispār nav skaidrs, kuram pievērst uzmanību un kuram nē. Lai saprastu, kas tur notiek, ir jālasa visai uzmanīgi. Bet, lai uzmanīgi lasīt būtu grūti, lielākajā grāmatas daļā nekas īpašs nenotiek un tā ir nenormāli gara – gandrīz astoņsimt lappuses. Teksts nav sevišķi intelektuāls vai sarežģīts, lasīt bija viegli. Grūti nodefinēt pat „Nams, kurā …” žanru – tas varētu būt maģiskais reālisms, bet varbūt vienkārši pašsacerētu pasaku apkopojums.

Kāpēc tad galu galā es šo grāmatu izlasīju līdz galam, pie tam brīžiem smaidot līdz ausīm. „Nams, kurā …” ir ļoti savrupa un rūpīgi izstrādāta pasaule. Visa romāna darbība notiek strikti ierobežotā teritorijā – bērnu invalīdu patversmē, kurā pastāv savi noteikumi un likumi. Laiks var apstāties, eksistē paralēlās realitātes un nekas patiesībā nav tāds kā izskatās.

„Nams kurā …” ir grāmata, ar kuras varoņiem autore ir dzīvojusi kopā ļoti, ļoti ilgu laiku un skaidrs, ka viņa tiem ir ļoti pieķērusies un negrib šķirties (tāpēc arī romāns ir tik ārprātīgi garš, bet jāatzīst, ka man pret tā garumu nekādu iebildumu nebija). Grāmatas varoņi ir ļoti atpazīstami – Gudrais, Āksts, Nāve, Skaistais, Eņģelis un tamlīdzīgas radības. Ir pat iekļauts viens normāls cilvēks – Pīpmanis (viņš ir arī vienīgais, kuram lasot uzzinām viņa vārdu, jo visiem pārējiem ir tikai iesaukas). Savā ziņā varoņi ir ļoti klišejiski, bet tajā pašā laikā tie ir arhetipiski, pārpasaulīgi, stāv ārpus laba un ļauna un laikam patiesībā ir daudz senāki nekā varam iedomāties. Romāna personāži ir iedomu tēli, kuriem nav nekādas saistības ar realitāti. Viņi var eksistēt tikai autores galvā un tikai „Namā, kurā …”. Un viņi pat tekstā nespēj iziet no Nama ar aizkrāsotājiem logiem, kurā vislielākās šausmas iedveš vienkāršas fotogrāfijas ar skatiem no ielas. Viņiem nav pagātnes un nevajadzētu būt arī nākotnei. Un tomēr, lai cik nereāli ir šie tēli, emocijas, kuras viņi izraisa, ir pavisam īstas.

  „Nams, kurā …” ir valdzinoša grāmata. Tā nepavisam nav izcila literatūra, bet tai piemīt savāda pievilcība un noslēpumainība, šausmas un neuzbāzīgs humors. Romānā ir atrodami nospiedumi no daudzām manas bērnības grāmatām un filmām, gan arī no Andersena, Steinbeka, Kiplinga, Filipa Dika, Lūisa Kerola, Ričarda Baha, Strugackiem un gan jau arī grūtāk atpazīstamām lietām. To var uztvert kā metaforu par bērnību un pieaugšanu, bet var lasīt arī kā bezgala garu un skumju pasaku.

Grāmatas nobeigums tomēr šķita gaužām neiederīgs kopējā stāsta noskaņā. Domājams, ka pie vainas ir tas, ka epilogs ir sarakstīts pēc izdevniecības pasūtījuma un sākumā tāda grāmatai nemaz nebija. Iespējams, ka „Nams, kurā …” varētu būt tas gadījums, kad grāmata varētu atļauties palikt vispār bez nobeiguma.

Saprotams, ka lasītāju atsauksmes par grāmatu ir ļoti pretrunīgas – no sajūsmas līdz neizpratnei, vienaldzībai un klajam noliegumam. Jocīgi, bet dažās „Nams, kurā …” bija uztverts kā stāsts par reālu bērnu patversmi – tās šķita tikpat muļķīgas kā mēģinājumi „Trīs sivēntiņus” uzskatīt par cūkkopības rokasgrāmatu.

„Nams, kurā …” ir grāmata, kuru nevajag lasīt piespiedu kārtā. Ja neaizrauj, tad jāliek malā, jo visdrīzāk nekad nebūs jūsējā. Piedevām, ja šis romāns nepatīk, tad visdrīzāk tā ir zīme, ka jūs esat normāls cilvēks bez tarakāniem galvā , bet toties ar šķīstu un galīgi nesamaitātu fantāziju.

 Nams grib, lai pret to izturas ar bijību. Tas grib noslēpumus. Cieņu un godu. Tas pieņem vai nepieņem, apdāvina vai aplaupa, iesmērē pasaku vai murgu, nogalina, novecina, izaudzē spārnus… Nams ir varena un aušīga dievība, un ja nu tam kaut kas ļoti nepatīk, tad tie ir mēģinājumi vienkāršot ar vārdu palīdzību. Par to jāmaksā.

 Apžēliņ, es neuzrakstīju ne pusi no tā, ko gribēju pateikt par šo grāmatu, bet tāpat ir sanācis pārāk gari un ne tik sakarīgi, kā man būtu paticis, lai būtu vērts turpināt. Pagaidām neatradu nopietnas recenzijas par romānu, bet būtu interesanti tādas palasīt.

Kristofs Ransmairs „Pēdējā pasaule”

Kristofs Ransmairs „Pēdējā pasaule”, no vācu val. tulk. Māra Poļakova, Rīga: Jumava, 2005., (Cristoph Ransmayr, Die Letzte Welt, 1988.)

IMG_5120Es nebiju domājusi lasīt Ransmairu, līdz viņa „Pēdējā pasaule” kādu dienu mistiski materializējās manā grāmatplauktā. Lai nesagrūtu visuma smalkais līdzsvars, tūlīt pēc tam tajā pašā plauktā tikpat mīklaini pazuda „Puķes Aldžernonam”. Nekādas īpašas saiknes starp šīm grāmatām nav, ja nu vienīgi abas ir tulkojusi Māra Poļakova, tak pārējie viņas tulkojumi palika uz vietas.

Tādu plauktā negaidīti uzradušos grāmatu ignorēt nebūtu prātīgi, tāpēc nācās vien lasīt. Kristofs Ransmairs izrādījās viens no tiem slavenajiem rakstniekiem, par kuru esamību nav iespējams nojaust pat tad, ja viņu grāmatas gadiem slapstās pa tavu personīgo bibliotēku. Viņš ir austrietis, bet ik pa laikam dzīvo Īrijā vai arī ceļo pa pasauli. Raksta ļoti lēni – četri romāni trīsdesmit gadu laikā. Toties visas viņa grāmatas ir rūpīgi izstrādātas un pamatīgi pārdomātas.

„Pēdējā pasaule” ir viņa otrais romāns un stāsta par romiešu dzejnieku Publiju Ovidiju Nasonu, kuru par mums nezināmiem grēkiem izsūtīja uz Romas impērijas nomali – Tomām Melnās jūras piekrastē. Pirms aizbraukšanas viņš sadedzina visus savus nepublicētos manuskriptus, tajā skaitā „Metamorfozas”. Astoņus gadus pēc tam, uzzinot par Ovidija nāvi, uz Tomām dodas romietis Kota ar cerību „Metamorfozas” atrast.

Orkāns, tas bija putnu bars augstu naktī, balts bars, kas nošalkdams tuvojās un piepeši bija tikai milzīga viļņa galotne, kas metās virsū kuģim.

Vispār mani pārlieku nesajūsmina darbi, kuros sižetā ievij un pārstāsta citu rakstnieku stāstus. Pārāk bieži redzēts triks un vairāk atgādina parazītisku veģetēšanu literārajā barības ķēdē. Tomēr jāatzīst, ka Ransmairs romānā ir meistarīgi sapludinājis Seno Romu ar mūsdienām. Patiesībā jau nekur tālāk par romiešiem mēs neesam tikuši. Un antīkie mīti un traģēdijas ir pārlaicīgi, tie ir stāsti, kas vienmēr atkārtojas un vienmēr būs aktuāli.

„Pēdējā pasaule” ir stāsts par vientulību, nekurieni un mākslinieka talantu jebko pārvērst mākslas darbā – pat pasaules malu vārdā Tomas. Romāns ir smagnējs, dūksnains un lēni lasāms. Tas ievelk sevī nesteidzīgi un pamazām. „Pēdējai pasaulei” piemīt literatūrā tik reti sastopamā netverama un neizbēgama nakts murga pievilcība, kad teksts atsauc atmiņā dīvainus sapņus un dod vieglu nojausmu par lietām, kas laiski guļ apslēptas tavas apziņas dziļumos un kuras normālā grāmatu blogā labāk sīkāk neiztirzāt.

Taču ganam uz pleciem zaigoja nevis čulgas, putu ziedi, kas uzplauka un pārplīsa, smalki, sāpīgi spiedzot, – tur bija acis, dučiem, simtiem acu. Ganam uz pleciem bija kluncis, kas sastavēja no skropstām, plakstiem, asaru maisiņiem un acu āboliem, kuros atspoguļojās un lūza zvaigžņu sudraba gaisma, viņam uz pleciem bija mirkšķinošs, visapkārt zīķējošs, vērīgs, pētīgs kluncis, galvaskauss no zvaigžņacīm, skaists un šaušalīgs.

Māras Poļakovas tulkojums tik piesātinātam tekstam ir izteiksmīgs un atbilstošs, varbūt vienīgi vietām nedaudz pārspīlēts ar arhaismiem. Romāns tomēr pēc noskaņas vairāk šķiet poētiska mistērija, nevis tikai sens mīts.

„Pēdējā pasaule” ir grāmata, kuru ieteicams lasīt tikai tad, ja tā jūs ir atradusi pati.

Blēņu stāsti lieliem bērniem

Edvards Vitmors. Sīnāja gobelēns. Rīga: Dienas Grāmata, 2011.

Jeruzalemes pokers.Rīga: Dienas Grāmata, 2012. No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova (Edward Whittemore.  Sinai Tapestry. 1977. Jerusalem Poker. 1978.)

Ko dara spiegi, kad vairs nestrādā profesijā? Jā, jā, raksta grāmatas, ko gan vēl viņiem iesākt. Edvards Vitmors nepavisam nav pirmais kāda izlūkdienesta darbinieks, kurš ir pārkvalificējies par rakstnieku. Var minēt kaut vai Džonu Lekarē un Janu Flemingu. Tomēr atšķirībā no viņiem Vitmors neaizrāvās ar savas sūrās profesijas aprakstiem vai glorificēšanu, bet droši iebrida maģiskā reālisma lauciņā. Īpaši populārs rakstnieks no Vitmora nesanāca, bet viņa romāni ir savdabīgi un ievērības cienīgi.

Latviešu valodā ir iznākuši pirmie divi romāni „Sīnāja gobelēns” un „Jeruzalemes pokers” no Vitmora tetraloģijas “Jeruzalemes kvartets”. Katru no tiem var lasīt atsevišķi, tomēr vairākas sižeta līnijas tajos ir saistītas, tāpēc labāk to darīt pēc kārtas. Romānu darbība notiek Vidusjūras austrumu piekrastē. Laiks, par kuru tajos tiek stāstīts ir pēdējie trīs tūkstoši gadu un par notikumu trūkumu šajā reģionā nebūtu iemesla sūdzēties. Te satiekas un krustojas jūdaiskā, kristīgā un islamiskā kultūra. Ja kādam ar to šķiet par maz, tad romāna darbībā iesaistās arī japāņu budists.

Atstāstīt “Jeruzalemes kvarteta” sižetu ir bezjēdzīgi, jo tas izklausīsies vienkārši tizli. Šie romāni ir autora visai brīva rotaļa ar vēsturi, realitāti, mītiem, sapņiem un – „ko gan vēl es tādu traku varētu izdomāt”. Sižets ir samezglots un sacilpots kā no neskaitāmām aukliņām knipelētas smalkas mežģīnes un to caurvij patiesa mīlestība pret “mūžīgo pilsētu”.

Tas ir pilnīgi aptaurēts teksts, vietām viegli neķītrs, vietām smagi sentimentāls, vietām idiotiski bezgaumīgs. Lasot der mierīgi atslābināties, pilnībā ļauties autora izdarībām un ķert kaifu. Vispār ļoti piemērotas grāmatas tumšajiem ziemas mēnešiem, kad aiz loga kāds ir izslēdzis apgaismojumu un piegriezis krāsas, – pilnas gaismas, saules, sapņu un neiespējamības. Jānotic autoram, ka tikai šajā vietā un šajā gaismā varēja rasties dievi un civilizācijas.

Gaisma. Tas cik šejienes gaisma ir dzidra. Šajā gaismā cilvēks noskārš, ka viņam pasaulē nav robežu. Viņš spēj redzēt mūžīgi, un šis redzējums viņu reibina. Tas aizdedz viņa sirdī uguni un liek viņam vēlēties iet un darīt, nekad neapstāties, iet arvien tālāk, iet dziļāk, iet vēl. No tā nāca seno grieķu zinātkāre un viņu bezbailīgie meklējumi dvēselē. Cilvēce tā arī nav pārspējusi drāmas, kas šajā piekrastē risinājās pirms divarpus gadu tūkstošiem, pirms trim gadu tūkstošiem. Tie bija smiekli, tās bija traģēdijas, un tieši to mēs zinām par dzīvi.

Abus romānus ir tulkojusi Māra Poļakova. Jāatzīst, ka viņas tulkojums ar vietām iemurdzītiem vecvārdiem, par kuru nozīmi mēs nevaram būt īsti pārliecināti, patiešām labi piestāv šiem romāniem.

Kvarteta pirmais romāns „Sīnāja gobelēns” atstāja labāku iespaidu, jo tas ir kompaktāks un pārliecinošāk turējās kopā. „Jeruzalemes pokers” sāk izplūst un pārāk daudz atkārtoties. Tā kā man nav nekādas vajadzības, lai vienu un to pašu stāsta piecas reizes, jo arī no otrās visu labi atceros, tad sāka rasties iespaids, ka autors ir nonācis strupceļā un viņam nav vairs ko īsti teikt.

Tomēr šādi traki aptaurēti un neslēpti sentimentāli teksti mani valdzina, tāpēc noteikti lasīšu arī pārējās kvarteta daļas, ja tās tiks izdotas latviski.

 Alternatīvas: Bībele