Tag Archives: maniakālā depresija

Daniela Stīla „Viņa spožais starojums”

Daniela Stīla „Viņa spožais starojums. Nika Treinas dzīvesstāsts”, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: „Kontinents”, 1999 (Danielle Steel, His Bright Light, 1998)

Daniela Stīla ir pasaulē ļoti populāra amerikāņu rakstniece, kura ir paspējusi sarakstīt vairāk nekā simts romānu, kuru kopējā tirāža jau pārsniedz 800 miljonus eksemplāru. Neviens cits no šobrīd dzīvajiem rakstniekiem nav izdots tik daudz. Daniela Stīla ir arī neoficiālā bibliotēku karaliene, un jau trīsdesmit gadus viņa vienmēr ir bijusi lasītāju pieprasītāko autoru desmitniekā. Laikam jebkurā bibliotēkā viņas makten nolasītie romāni aizņem vismaz vienu plauktu. Daniela Stīla ir daudz tulkota arī latviešu valodā, bibliotēku katalogā saskaitīju vismaz četrdesmit sešus viņas romānus, kuri parasti neizceļas ar liekvārdību nosaukumos („Kāzas”, „Rēgs”, „Zibens”, „Zvaigzne”). Visvairāk viņas romāni pie mums tika izdoti deviņdesmito gadu beigās un pagājušās desmitgades sākumā. Pēdējais katalogā parādās 2008. gadā. Acīmredzot pēc tam mode uz lubenēm ir mainījusies un ir sākusies vampīru un tiem līdzīgu mošķu, kā arī Greja nokrāsu ēra un Stīlas grāmatas zaudējušas aktualitāti. Tomēr apzīmējums „Stīlas romāns” jau ir kļuvis gandrīz vai par sugas vārdu sieviešu auditorijai paredzētai pavieglai lubenei.

Viņa spožais starojumsNeskatoties uz autores lielo popularitāti un pieprasījumu pēc tās bibliotēkās, latviski rakstītajos grāmatu blogos Danielas Stīlas daiļrade ir pieminēta tikai retumis. Iespējams tāpēc, ka viņas darbi ir perfekti pēc vienas shēmas ceptu ražošanas romānu paraugi – sākotnēji varonei iet labi, pēc tam ļoti nelabi, beigās atkal labi. Ja izlasīsi vienu, tad zināsi kādi ir visi pārējie, bet kā redzam no viņas grāmatu tirāžām, tad daudziem lasītājiem sižeta paredzamība un laimīgas beigas traki patīk un viņiem ar to pilnīgi pietiek. Stīla ir ārkārtīgi ražīga autore. Savā autobiogrāfiskajā stāstā viņa piemin, ka rakstīt varot atļauties tikai nedaudz vakaros un nakts stundās, jo dienas viņa vienmēr veltot ģimenei. Autorei ir deviņi bērni, no kuriem divi ir adoptēti, un piecas izjukušas laulības, bet acīmredzot tas nav nekāds šķērslis, lai katru gadu nebūtu iespējams sacerēt trīs vai četrus romānus (vai vismaz ieviestu rakstošo nēģeru komandu, bet ej nu sazini, kā tur īsti ir, varbūt tos bestsellerus rakstīt nemaz nav tik grūti, vajag tikai ķerties klāt 🙂 ).

Jāatzīstas, ka Danielas Stīlas romānus līdz šim lasījusi nebiju. Lai labotu šo nepiedodamo nolaidību bibliotēkā paņēmu Danielas Stīlas autobiogrāfisko romānu „Viņa spožais starojums”. Tas ir stāsts par viņas vecāko dēlu Niku Treinu, kurš bija talantīgs mūziķis, taču slimoja ar maniakālo depresiju jeb bipolārajiem traucējumiem un deviņpadsmit gadu vecumā izdarīja pašnāvību.

Jā, šī ir ļoti bēdīga grāmata. Lai arī autore visu apraksta ar tādu izmisīgu optimismu, tomēr ir sajūta, ka daudz kas paliek nepateikts un patiesībā Nika un viņa tuvinieku dzīve ir bijusi ļoti smaga. Vairāki pašnāvības mēģinājumi, pilnīga nespēja kontrolēt savu rīcību viņu visu ikdienas dzīvi ir padarījusi par nepārtrauktu balansēšanu uz naža asmens. Slimība ir slimība un ir skaidrs, ka šajā gadījumā neviens nav vainīgs. Tomēr ir skumji lasīt, ka ir lietas, kuras ietekmēt nav neviena cilvēka spēkos. Nikam nepalīdzēja ne tuvinieku mīlestība, viņu neglāba ārstēšana, ne arī profesionāla vairāku cilvēku aprūpētāju komanda, kura vienmēr bija viņam līdzas esot nomodā un rūpējās par visu, ieskaitot to, lai tualetē norautu aiz viņa ūdeni (tas nav nekāds joks, tā ir šis slimības realitāte, bet, protams, pati mazākā no šo slimnieku problēmām). Lai cik daudzi cilvēki aprūpēja un mīlēja Niku, nevienam nebija iespējams pasargāt viņu no sevis paša. Tāpat nevienu neglābj viņa personības spožums, talants, harizmātiskums, intelekts vai seksuālā pievilcība. Notiekošā nolemtība ir ļoti nomācoša. Lai gan lietojot medikamentus, cilvēki ar bipolārajiem traucējumiem var dzīvot visnotaļ labu un pieņemamu dzīvi, lielākā bēda varētu būt sajūta, ka slimību nekad nebūs iespējams izārstēt un tās izraisīto ierobežojumu apzināšanās. Grāmatā ir minēta statistika, ka apmēram trešā daļa no maniakālas depresijas slimniekiem beidz dzīvi pašnāvībā, iespējams, ka tieši slimība šiem cilvēkiem neļauj pieņemt realitāti un ar to samierināties.

Citus Stīlas romānus es noteikti nelasīšu. Viņas rakstības stils ir samērā garlaicīgs, tāds ātri lasāms un gluds, bet pilnīgi bezpersonisks. Tomēr „Viņa spožais starojums” ir laba un aizkustinoša grāmata, kas ir rakstīta no sirds, un autorei ir bijusi ļoti svarīga kā piemiņa par viņas dēla īso un traģisko dzīvi. Tajā ir arī daudz praktiskas informācijas par bipolārajiem traucējumiem (pirmās pazīmes, problēmas ar diagnosticēšanu un ārstēšanu), kuri dzīvē ir sastopami biežāk nekā gribētos, un diemžēl neviens no mums nav pasargāts no mentālas dabas saslimšanām.

Džefrijs Jūdžinidess „Laulību sižets”

Džefrijs Jūdžinidess „Laulību sižets”, no angļu val. tulk. Zane Rozenberga, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., (Jeffrey Eugenides, The Marriage Plot, 2011)

 

273711lDžefrija Jūdžinidesa „Laulību sižets” nav ne tuvu tik lielisks romāns kā, teiksim, Džona Ērvinga ķieģeļi. Tas pat atpaliek izteiksmīgumā, kā arī tēmu plašumā un dziļumā no autora iepriekšējās grāmatas „Midlseksa”. Tomēr lasīt „Laulības sižetu” bija patīkami, tulkojums ir labs un atšķirībā no lielākās daļas mūsdienu autoru, kuri raksta par jauniešiem, Jūdžinidess savus lasītājus neuzskata par pilnīgiem idiotiem, kuriem viss ir jāpasniedz maksimāli primitīvā formā. Lai nebūtu pārpratumu jāpiezīmē, ka romāns nav domāts jauniešu auditorijai. Tas viegli nostaļģisks, rakstīts pamatojoties uz paša autora jaunības atmiņām un tā darbība norisinās astoņdesmito gadu sākumā. Romāna varoņu atmiņu iespraudumos gan laiks ir dīvaini izplūdis un rada iespaidu, ka sešdesmitie gadi ASV beidzās tikai septiņdesmito gadu vidū. Bet tiespējams, ka ta arī bija.

Romāna varoņi ir tikko beiguši studijas koledžā un mēģina tikt galā ar savas esamības jēgu un sirdslietām. Mičels, kurš vistiešāk ataino paša autora pieredzi, klīst pa garīgās pasaules haotiskajiem brikšņiem, apceļo Eiropu un Indiju un bezcerīgi mīl Madlīnu. Savukārt Madlīna mēģina saprast, ko darīt savā dzīvē un no visas sirds mīl Leonardu. Bet Leonards, ak, vai, slimo ar maniakālo depresiju un viņa dzīve ir bezcerīga un nolemta. Viņš vairs nespēj mīlēt nevienu.

Jūdžinidess ir labs stāstnieks, lasīt ir interesanti un romānam ir raits temps, lai gan pa vidu ir gana daudz atkāpju, apcerējumu un pārdomu. Ko gan dzīvē darīt cilvēkam, kura vienīgā prasme ir daudz lasīt? Vai patiešām līdz ar sieviešu vienlīdzības iegūšanu romāns ir pazaudējis savu galveno tematu un jēgu vispār – izdevīgas laulības? Vai jēdzīgākā lieta, ar kuru nodarboties dzīvē ir tādas blēņas kā Viktorijas laikmeta romānu pētniecība? Mēs uzzinām gana daudz par semiotiku, ļoti sīkām maniakāloās depresijas niansēm, dažādām mīlestības definīcijām un izpratnēm, rauga šūnu personīgo dzīvi, 19. gadsimta romāniem un kristīgo misticismu. Un, starp citu, arī to, ka mūsu kokle ir stīgu instrumentu maniakāli depresīvā pārstāve. Vēl joprojām domāju, kāpēc autoram ir ienākusi prātā šī ideja, kura iespējams nav tālu no patiesības.

Lai gan „Laulību sižets” visticamāk ir balstīts Viktorijas laika romānos, subjektīvi tas nedaudz atgādināja tādu pavāju „Annas Kareņinas” nolējumu, protams, vienkāršotu un pielāgotu amerikāņu izpratnei un bez bezgalīgi garas agrāro jautājumu iztirzāšanas. Droši vien tāpēc, ka romāna varoņi ir apsēsti ar garīgajiem meklējumiem, mīlestības kaislībām un pašnāvnieciskām tieksmēm tāpat kā Tolstoja personāži. Mičela garīgums gan tiek krietni iedragāts Kalkutā kā brīvprātīgajam strādājot vienā no Mātes Terēzes ierīkotajām patversmēm. To piebeidz saskare ar visparastākajiem un ikdienišķākajiem cilvēku sūdiem.. Šī epizode bija cilvēcīgi saprotama un visai pārliecinoša. Iespējams pašam autoram ir bijusi līdzīga pieredze viņa Indijas ceļojuma laikā Kalkutā.

„Laulības sižets” sniedz ieskatu amerikāņu studentu dzīvē astoņdesmito gadu sākumā – pēdējā brīdī pirms pasaule tuvāk iepazina AIDS (tas grāmatā nav pieminēts pat stāstot par bioloģiskajiem pētījumiem zinātniskajā laboratorijā), pieļauju, ka pēc tam dažas lietas mainījās. Romānā ir pilns ar literārām atsaucēm un norādēm uz sava laika ikdienu. Lai arī šī nav izcila grāmata, tas ir labs, kārtīgs, pieaugušiem cilvēkiem piemērots romāns kādi pēdējā laikā nemaz nav tik bieži sastopami. Es tikai priecātos, ja tādus pie mums tulkotu un izdotu vairāk.