Tag Archives: Marčins Viha

Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”

Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”, no poļu val. tulkojusi Ingmāra Balode, Mansards, 2021. (Marcin Wicha, Rzeczy, których nie wyrzuciłem, 2017)

Ko darīt ar mirušo tuvinieku plašajām bibliotēkām? Vai grāmatas ir daļa no cilvēka personības? Bet varbūt tikai laikmeta atspulgs? Tādi ir jautājumi, atbildes uz kuriem poļu rakstnieks Marčins Viha ir pārvērtis brīnišķīgā eseju krājumā “Lietas, kuras es neizsviedu”. Savā grāmatā autors risina ne pārāk vienkāršās attiecības ar mirušo māti, pārskatot viņas bibliotēku, kura droši vien tāpat kā visiem austrumeiropiešiem piederošās, ir sasodīti līdzīga tiem grāmatu plauktiem, ar kuriem nākas tikt galā arī man. Viņas plauktos ir gan milzums klasikas, kuru pieņem tikai makulatūrā, gan vecas enciklopēdijas, gan Ludmilas Uļickas “Zaļā telts”, gan Jerofejeva “Maskava-Gailīši”, gan Kaningems, gan Sabo, gan Konrāds Lorencs un pat sirreālā pavārgrāmata ar Staļinu un krāsainajām ilustrācijām, kādu arī es mantoju no vecmāmiņas, jo Visiem tāda grāmata bija. Un, protams, tur ir arī kāda līdz neatpazīstamībai nolasīta grāmata, patiesībā grāmatas atliekas, no kuras nevari šķirties, jo kādam tavam tuviniekam tā ir bijusi visvairāk lasītā grāmata.

Grāmatā ir ļoti jauks Ostinas “Emmas” un Vinnija Pūka salīdzinājums, jo abas ir ļoti rimtas un nomierinošas grāmatas. Savukārt eseja par grāmatu vāciņiem un drukāšanai izmantoto papīru dažās lappusēs atklāj vesela laikmeta ekonomisko panorāmu, un sāc atcerēties, ka Polijā 1981. gadā taču bija izsludināts karastāvoklis. Toreiz tas likās tik tālu, bet poļiem tā bija skarba dzīves realitāte. Īpaši stāsti ir par autora mātes pavārgrāmatām, grāmatu izvietošanu plauktos, bērnu grāmatām un grāmatu deficītu sociālismā.

Autora māte esot sacījusi: “Dzīvē nav visu iespējams pārvērts smieklīgos pastāstiņos”, bet Martčins Viha tomēr ir mēģinājis to izdarīt. Un no pirmā acu uzmetiena šie patiešām ir tādi mazi mīlīgi, smieklīgi stāstiņi. Pļāpas par visādiem niekiem, sadzīves sīkumi. Autors ir lakonisks, neko daudz neatklāj, un tikai pamazām sāc nojaust to milzīgo traģēdiju, kas gulstas pār visu Eiropas pagājušā gadsimta vēsturi, gan arī vēl joprojām sāpīgās autora ģimenes pagātnes traumas, par kurām biežāk ir pieņemts nerunāt. Taisnība arī, ka autors daudz ko noklusē par savas dzimtas vēsturi, bet guglē var atrast pietiekami daudz, lai viņu saprastu.

Marčina Vihas grāmata “Lietas, kuras neizsviedu” ir tāda grāmata, kādas man patīk – lakoniska, smieklīga, dziļi sāpīga un laikmeta ietilpīga. Tā varētu patikt lasītājiem, kuri mīl lasīt grāmatas par grāmatām. Un visiem tiem, kas kaut reizi ir šķirojuši savu mirušo vecāku grāmatu plauktus.

Bibliotēkas ir mūsu lasīšanas sakāvju pieraksts.
Cik maz tajās ir grāmatu, kas mums patiešām patikušas. Vēl mazāk tādu, kas mums patīk, ja lasām otrreiz. Vairums grāmatu ir piemiņa no cilvēkiem, kādi mēs gribējām būt. Par ko mēs izlikāmies. Ko noturējām par sevi.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm

Ar grāmatas fragmentiem var iepazīties Punctum vietnē.