Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”

Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”, no vācu valodas tulkojušas Anne Sauka, Meldra Āboliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Giulia Enders Darm mit Charme: Alles über ein unterschätztes Organ, 2014)

Visiem zināms, ka skaistums nāk no iekšām, tāpēc ar interesi ķēros klāt grāmatai, kura pilnībā ir veltīta mūsu lielākajai iekšējai dailei – zarnām. “Par zarnu šarmu” ir pasaulē dikti populārs dižpārdoklis, kuru ir sarakstījusi kāda uz ķišķām specializējusies jūtūbere.

Ja jums šķiet, ka tas neizklausās pārāk labi, tad patiešām tā arī ir. Jau grāmatas sākumā ir maziem burtiņiem nodrukāts brīdinājums, ka ne autore, ne izdevniecība neuzņemas atbildību par grāmatas saturu. To nudien der likt aiz auss jebkuram lasītājam, bet viņi mūs vismaz ir godīgi brīdinājuši, ka saturs patiešām vietām ir kaka. Piedevām tīri subjektīvi man ne visai patika autores rakstības stils. Tas ir izteikti bēbisks, uķi – uķi garā, un liek domāt, ka autore savus lasītājus uzskata par klīniskiem idiotiem. Bet to var saprast, jo acīmredzot jūtūberu auditorija tieši tāda laikam ir, un vispār, rakstot normāli, mūsdienās jau nekādu dižpārdokli nesaražosi. Tas vēl būtu pieciešams, bet autore tik dikti aizraujas ar tēmu, un laikam jau tās pašas popularitātes dēļ vietām mēdz uzdot vēlamo par esošo (tikai uz kāmjiem veiktos pētījumus nebūtu labi uzreiz attiecināt uz cilvēkiem), tāpēc daži viņas apgalvojumi nepavisam nebija pārliecinoši.

Tomēr, ņemot vērā, esošo situāciju, kad sociālajos tīklos par uzturu klīst milzums mītu un ēdiens ir kļuvis par mūsdienu reliģiju un vispārēju apsēstību, grāmatu kopumā vērtēju pozitīvi, jo tajā ir vienkāršā veidā izskaidrotas tās lietas, ko mums kādreiz mācīja anatomijas stundās, bet kas tagad acīmredzot ir izmestas no mācību programmas. Grāmatas pirmajā daļā ir izskaidrota kakāšanas norise un tai piemērotākās pozas (šajā delikātajā brīdī glīti sēdēt uz poda diemžēl nav labākā izvēle), aprakstīta gremošanas sistēmas uzbūve, īsi pastāstīts par uztura sastāvdaļām, nedaudz arī par celiakiju un glutēna sensitivitāti, kā arī laktozes un fruktozes intoleranci. Patiešām mīlīgs bija mazais pielikums par izkārnījumiem ar to klasifikācijas skalu. Ja kādam patīk visu salikt pa plauktiņiem, tad ir noderīgi zināt, ka kakas var būt gan kā saplaisājušas desiņas, gan kā mīkstas atsevišķas pļekas.

Grāmatās otrā daļa ir par zarnu nervu sistēmu. Tajā stāstīts par ēdiena pārvērtībām tā garajā un smagajā ceļā no šķīvja līdz kanalizācijas sistēmai. Mazliet apskatīta vemšana, aizcietējumi un īsi par zarnu un smadzeņu saistību (par pēdējo gan gribējās palasīt vairāk).

Trešā daļa par mūsu iekšējās pasaules zvērudārzu bija visinteresantākā un vismazāk pārliecinošākā. Skaidrs, ka mūsdienu lielākā problēma ir, ka mēs ar savām akmens laikmeta zarnām dzīvojam tādā rafinētu ēdamlietu pārpilnībā, kādu mums evolūcija nudien nav paredzējusi. Tā dēļ arī rodas lielākās problēmas ar mūsu iekšējo zvērudārzu. Ja kādam šķiet, ka viņa vēderā mitinās tauriņi, diemžēl būs jāviļas, jo labākajā gadījumā viņa iekšas var aplaimot velteniskie tārpi (diemžēl autore nemaz nepiemin manus mīļotos plakantārpus). Toties baktērijas gan ir mūsu mūžsenās pavadones. Ja kādam ir laba oža, var mēģināt noteikt to enterotipisko piederību pēc izkārnījumu smakas. Baktērijas tāpat kā policisti mēdz būt gan labās, gan sliktās, un tomēr labāk ir rokas mazgāt nevis nemazgāt. Vispār tādas īstas skaidrības par baktēriju nozīmi cilvēka fizioloģijā ir maz, jo pētījumi vēl turpinās. Ir teorijas, ka patiesībā baktērijas daudz vairāk ietekmē mūsu smadzeņu darbību, nekā mums gribētos. Savā ziņā tas būtu jauki, jo var no sevis noņemt atbildību, jo, rau, to jauko rabarberu maizīti pusdienās taču neizvēlējos un neapēdu es, bet manu zarnu mikrofloras draudzīgais kolektīvs. Ja kāds ir pārliecināts, ka apzināti mācījies un veidojis savu karjeru, tad iespējams, ka patiesībā viņš visu laiku ir tirinājies apkārt tikai, lai garšīgi un sātīgi pabarotu savu iekšējo zvērudārzu. Galu galā varbūt arī baktērijas ir tās, kas raksta šo blogu. Tā aizdomājoties, ak, nē, ziniet! Labāk jāliek šim aprakstam punkts.

Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”

Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Ben Goldacre, Bad Science, 2008)

Tas, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi Bena Goldeikra „Sliktā zinātne”, ir viens no šī gada patīkamākajiem pārsteigumiem, tāds mazs gaismas stariņš milzīgajā ezotērisko figņu tumsībā, ar kurām tik labprāt savus lasītājus apgādā visdažādākās izdevniecības. „Sliktā zinātne” noteikti ir viena no labākajām pēdējos gados izdotajām populārzinātniskajām grāmatām.

Ikdienā pār jebkuru cilvēku, ja vien viņš nav uzmaucis galvā folijas cepurīti un ieslēdzies virtuves skapī, gāžas milzīga informācijas lavīna, kurā ir viss – sākot ar ļoti lietderīgām ziņām līdz pilnīgām blēņām un ļaunprātīgiem meliem. Tajā visā kaut ko sajēgt patiešām nav viegli, var ātri apmulst un pilnībā pazaudēt jebkādu orientāciju. Grāmatas autors ir britu rakstnieks, žurnālists un ārsts ar lielu pieredzi pseidozinātnes lietās, kurš ir specializējies medicīnas, uzturzinātnes un kosmētikas industrijas mītu atmaskošanā.

„Sliktās zinātnes” lielākais pluss ir ne tikai dažādu cilvēkiem iebarotu melu atmaskojumi, bet galvenokārt kritiskās domāšanas veicināšana. Ar vienkāršiem piemēriem autors apstāsta statistikas pamatus, kā arī dod labus ieteikumus dažādu pētījumu un informācijas izvērtēšanai. Vispār jau šīs lietas vajadzētu mācīt skolā, kā dzīvē nepieciešamu informāciju, kuru jāapgūst jebkuram, bet man pat bail domāt, ko bērniem tur tagad māca.

Liela grāmatas daļa ir veltīta dažādu populāru lohatronu izskaidrošanai – par detoksikāciju, homeopātiju, dārgās kosmētikas mārketingu, uztura bagātinātājiem, u.c. Autors sīki izskaidro, kā tas viss darbojas. Dažreiz pat pārāk sīki, bet viņu var saprast, ja ikdienā ir jāsaskaras ar tik ārprātīgu tumsonību. Un stāsts par AIDS epidēmiju Dienvidāfrikā bija patiešām biedējošs. Arī par antioksidantiem līdz šim biju labākās domās, bet skaidrs, ka pārspīlēt jau ne ar ko nav labi. Jāpiebilst, ka autors apstāsta arī lohatronu pozitīvos aspektus – nodaļa par placebo bija ļoti interesanta (jā, pat tablešu krāsai un iepakojumam ir nozīme), tomēr slikto diemžēl ir daudz vairāk. No personīgās praktiskās pieredzes ir jāpiekrīt autoram, ka visnepatīkamākie un agresīvākie ir homeopāti (atrunā pacientu pēc insulta dzert ārsta parakstītās zāles, manipulē ar mirstošu slimnieku un viņa piederīgajiem, apgalvojot, cik lieliski ir nomirt, lietojot homeopātiskos līdzekļus (un maksājot viņiem glītu summiņu par visparastāko cukuru) atšķirībā no, hm, dabiskas nāves, tas nav joks).

Tikpat gari un plaši Bens Goldeikrs izstāsta par lielo farmācijas kompāniju trikiem un manipulācijām ar pētījumu rezultātiem. Problēma ir tur, ka pēdējās desmitgadēs ir strauji samazinājies no jauna izstrādāto medikamentu skaits, tāpēc tiek it kā uzlaboti jau esošie medikamentu, visiem iesmērēti kā jauni un pārdoti dārgāk.

Pavisam slikti ir arī ar masu mēdijiem un žurnālistiem, kuriem patīk popularizēt dažādus šarlatānus ar dīvainām teorijām vai arī biedēt vienkāršos cilvēkus ar visādiem no pirksta izzīstiem medicīniskiem bubuļiem. Par medicīnu ir jāraksta ļoti uzmanīgi, jo mūsdienās jebkurš nepareizs ieteikums var nogalināt krietnu pulciņu ļaužu, bet sensāciju un tirāžas palielināšanas dēļ redaktori mierīgi iet pāri līķiem. Bieži vien arī kvalitatīvi veikts pētījums presē tiek pasniegts sagrozītā veidā. Teiksim, ja ir izpētīts, ka uzlejot vēža šūnām trauku mazgājamo līdzekli, tās iet bojā, tas nenozīmē, ka ir atrasts līdzeklis pret vēzi un visiem slimniekiem ir jāsāk dzert Fairy. Autors arī pie tā nevaino nevienu konkrētu cilvēku. Bēdīgākais jau, ka tā ir sistēma, pēc kuras darbojas visi mēdiji un attiecībā uz medicīniskajiem jautājumiem ierindas žurnālisti ir viens no sliktākajiem informācijas avotiem. Ja nu patiešām ir radies kāds nopietns jautājums, tad labāk ir pašam rakties cauri pētījumiem, vai meklēt kādu labu un uzticamu neatkarīgas informācijas avotu.

Ja grāmatas būtību vajadzētu izteikt vienā frāzē, tad – viss vienmēr ir sarežģītāk nekā izskatās un vienkāršu atbilžu nav. Arī to der atcerēties informācijas meklējumos.

Lai arī cik slikti viss brīžiem lasot šķiet, autors tomēr ir optimists un uzskata, ka cilvēki nav dumji. Ikviens no mums var saprast it visu, ja tas tiek pienācīgi izskaidrots un, vēl svarīgāk, ja tas mūs interesē. Domāju, ka ar to arī varu aprakstu beigt. Grāmata ir ļoti noderīga lasāmviela jebkuram, kam interesē medicīna un sava veselība.

Par to, kā “Sliktā zinātne” nonāca līdz latviešu lasītājiem, var izlasīt Viļa Kasima blogā. Par grāmatu ir rakstījuši arī Ms Marii, Evija un Asmo.

Papildmateriālus grāmatai var palasīt Bena Goldeikra interneta vietnē.