Tag Archives: megalīti

Valdis Segliņš „Megalīti. Pasaule. Latvija”

Valdis Segliņš „Megalīti. Pasaule. Latvija”, Rīga: „LU akadēmiskais apgāds” 2012.

MegalītiCilvēku uzmanību akmeņi ir saistījuši jau no ļoti seniem laikiem. Un, šķiet, ka akmens laikmetā cilvēkiem ir bijis dikti daudz brīva laika (tak nebija jau ne grāmatu, ne televīzijas, ne sociālo tīklu), kuru tie ir izmantojuši pārvietojot lielus akmeņus, kraujot tos kaudzēs vai kasot tajos bedrītes. Tagad visus tādus senos veidojumus no lieliem akmeņiem sauc par megalītiem. Pārsvarā jau akmeņus tolaik izmantoja uzstellēšanai uz kapiņiem, komunikācijai ar augstākiem spēkiem vai, lai iegāztu kādam pa galvu. Diemžēl vēlākos laikos ļaudis nebija saudzīgi pret seno cilvēku paveikto, un daudzi megalīti tika izpostīti. Tikai pēdējo pārsimts gadu laikā megalīti ir apzināti un sākti pētīt rūpīgāk. Patiesībā jau mēs neko daudz par senajiem cilvēkiem un viņu megalītiem nezinām, tāpēc ar interesi izlasīju Valda Segliņa apjomīgo monogrāfiju „Megalīti. Pasaule. Latvija”.

Grāmatai ir laba un pārskatāma struktūra. Sākumā aprakstīti megalītu veidi un klasifikācija, iespējamie paņēmieni to būvniecībai, tālāk jau seko plašs apskats par to izplatību pasaulē, izsekojot to būvniecību piekopjošo kultūru migrācijai. Nobeigumā ir nodaļa par iespējamiem megalītiem Latvijā un kaimiņzemēs, kā arī pazīmes, pēc kurām iespējams atšķirt senatnē apstrādātus akmeņus. Grāmatā ir bagātīgi ilustrēta (vairāk nekā 600 fotogrāfijas, shematiskas kartes un zīmējumi). Katrai nodaļai ir pievienots saraksts ar interneta saitēm un literatūras avotiem, kur var izlasīt ko vairāk, ja ir ieinteresējis kāds dīvains objekts. Grāmata man tiešām patika. Protams, tā nav nekāds detektīvromāns, teksts ir specifisks un ļoti piesātināts ar informāciju, tāpēc jāatzīstas, ka arī man gadījās dažus vakarus nejauši aizmigt gultā kopā ar megalītiem. Bet iemigšana, lasot grāmatu, esot laba un veselīga alternatīva miegazālēm un vispār samazinot ikdienas stresu. Grāmata ir uzrakstīta ļoti korekti. Galu galā par megalītiem ir ļoti maz informācijas un līdz ar to ļoti daudz vietas iztēlei, tāpēc cilvēki mēdz sacerēt vistrakākās fantāzijas par to izcelsmi un vēsturi, autors piemin to eksistenci, bet sīkāk neiztirzā.

Neapšaubāmi vissaistošākā bija nodaļa par megalītiem Latvijā. Diemžēl pie mums maz kas ir saglabājies pēc kristietības ienākšanas. Un pēc tam vēl pāri gājušās kolektivizācijas, meliorācijas un privatizācijas viss ir pavisam slikti. Cilvēkiem tagad ir nelāga mode smukus akmeņus vilkt pie savām mājām un veidot bezgaumīgas dekorācijas, tā izpostot vēl palikušos megalītītiskos kapiņus. Ar iespējamām svētvietām ir vēl trakāk. Pēdējā desmitgadē Latvijā ir bijis kaut kāds svētakmeņu bums un gandrīz vai katrā pašvaldībā tūristu pievilināšanai ir tapusi kāda leģenda par vietējiem akmeņiem. Tomēr daži svētakmeņi pie mums vēl ir, bet tos jāmeklē pēc seniem nostāstiem un teikām. Vispār arī mūsdienās cilvēkiem patīk izmantot akmeņus kaut kādiem mistiskiem rituāliem, jo tie mēdzot būt nolaistīti ar parafīnu un pētniekiem ir gadījies pie tiem uziet vistu kaulus (bet varbūt tur vienkārši ir bijis pikniks sveču gaismā). Tomēr nekur nav teikts, ka Latvijā ir apzināti visi iespējamie megalīti. Var vēl gadīties visādi interesanti atradumi. Autors uzsver, ka attiecībā uz svētvietām izmēram (mērogam) nav nozīmes un, meklējot šādus objektus, nevajag domāt, ka tas būs kaut kas Stounhendžas lielumā. Nu un, ja nejauši gadās atrast kādu interesantu krāvumu no akmeņiem, tad to labāk pašiem neaiztikt un nepārkrāmēt.

Saprotams, ka pēc grāmatas izlasīšanas es apstaigāju visus lielos akmeņus, ko vietējā pašvaldība ir savilkusi ciema centrā un, protams, uzreiz tajos atradu visādas interesantas bedrītes un skrāpējumus. Diemžēl pat ar manu netrenēto aci tie izskatījās pēc dabiskiem veidojumiem. Katrā ziņā pēc grāmatas izlasīšanas akmeņi ir sākuši izskatīties daudz interesantāki nekā pirms tam.