Tag Archives: meksikāņu lieteratūra

Roberto Bolanjo „Mežonīgie detektīvi”

Roberto Bolanjo „Mežonīgie detektīvi”, no spāņu valodas tulk. Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Roberto Bolaño, Los detectives salvajes, 1998)

Iespējams, ka „Mežonīgie detektīvi” pēdējā laikā ir viena no savam saturam visneatbilstošāk reklamētajām grāmatām. Vispirms jau bibliotēkā tā bija marķēta kā detektīvromāns un tātad paredzēta novietošanai blakus Nesbē, Lekbergai, Larsonam u.c. Skaidrs, ka visiem detektīvmīļiem, kas uz šo uzķersies būs garantēts jauks pārsteigums, kad izrādīsies, ka patiesībā tas ir postmoderns avangarda romāns (viņi noteikti par to ļoti priecāsies un aizrautīgi lasīs). Bet izdevniecība savā reklāmas rakstā sola varoņu ceļojumu cauri visai Dienvidamerikai. Acīmredzot ģeogrāfiskajam analfabētam, kurš to ir rakstījis nav ne jausmas, ka Meksika atrodas Ziemeļamerikā, kā arī nav zināms grāmatas saturs, jo tās varoņi klaiņo visur – pa Eiropu, Ziemeļameriku, Centrālameriku un pat Āfriku, bet Dienvidamerika ir pieminēta tikai pāris atmiņu epizodēs. Tā kā nemaz neceriet uz kaut kādiem D-Amerikas aprakstiem. Vēl jau visiem grāmatas reklamētājiem patīk izraut no konteksta atsevišķas provokatīvas epizodes, kas potenciālajiem lasītājiem diez vai radīs adekvātu priekšstatu par šo smalko un sarežģīto romānu.

Mežonīgie detektīviBet labāk atgriežamies pie grāmatas. „Mežonīgie detektīvi” ir garš un dīvains stāsts par meksikāņu dzeju un dzejniekiem pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, savā ziņā varbūt arī autoram ļoti personisks (Roberto Belanjo pats ir viena sava varoņa Arturo Belano prototips). Romāna centrā ir avangardisku dzejnieku grupa, kas sevi dēvē pār viscerālajiem reālistiem, kuru mērķis ir noliegt un uzspridzināt visu pārējo dzeju kā nekam nederīgas pagātnes paliekas. Tā nu viņi arī visu laiku ņemas – dzejo, bezgalīgi runājas, šausmīgi kašķējas, dzer, drāžas, dažreiz arī mīlējas, atkal dzer un atkal drāžas, atkal dzejo, klaiņo, naktīs raud, pazūd, atrodas un atkal pazūd meklējot kaut ko nemaz neatrodamu. Vispār jau dzejnieki ir garlaicīgi personāži – ļoti egocentriski, diezgan aprobežoti un pārsvarā aizņemti tikai ar sevi un savu pašnozīmīgumu. Ko tur slēpt – abi galvenie varoņi (Arturo Belano un Uliss Lima) man neizraisīja ne simpātijas, ne interesi. Tipiski plestiķi*. Tomēr autors raksta apskaužami lieliski, par to viņam var piedot visu un vēl vairāk, romānu bija ļoti viegli un patīkami lasīt. Jā, lasot es dažās vietās garlaikojos, bet dažās aizrāvos un dažās vispār nesapratu, kas notiek un kāpēc autors savus lasītājus ir aizvedis nezin kur. Bet „Mežonīgie detektīvi” ir viena no tām interesantajām grāmatām, kura kļūst kaut cik saprotama tikai izlasot to pilnībā. Vismaz man bilde salikās kopā tikai pēc tās pabeigšanas. Un, jo ilgāks laiks kopš izlasīšanas ir pagājis, jo labāka man šī grāmata liekas, bet tāda jau tā avangarda literatūra ir.

Romānam ir skaista un haotiski eleganta struktūra. Pirmajā daļā jauns meksikāņu dzejnieks stāsta par savu iepazīšanos ar vicscerālajiem reālistiem 1975. gadā, trešajā daļa viņš turpina savu stāstījumu par pazudušas dzejnieces meklējumiem Sonoras tuksnešos 1976. gada sākumā, bet romāna otrā daļa apmēram 400 lappušu apjomā aptver laika posmu no septiņdesmito līdz deviņdesmito gadu vidum un ir vairāk nekā četrdesmit (!) dažādu personāžu atmiņas un fragmentāri stāstījumi par sastapšanos ar abiem galvenajiem varoņiem (Arturo Belano un Ulisu Limu), kā arī citiem viscerālreālistiem. Bet no tā nevajag baidīties. „Mežonīgos detektīvus” lasīt nav grūti, romānam vienkārši vajag ļauties, beigās tāpat viss pēkšņi izskatīsies pavisam citādi un šķietamajā haosā jau lasīšanas laikā atklāsies savas likumsakarības.

Pieļauju, ka „Mežonīgajos detektīvos” ir atrodamas atsauces uz kādiem piecsimts mazpazīstamiem meksikāņu dzejniekiem, kuras man neizteica neko un neizraisīja arī vēlmi meklēt par viņiem kaut ko vairāk. Toties bija patiešām interesanti atrast vairākas norādes uz Bolanjo „2666” (Arčimboldi romānus, Santateresas pilsētu un mīklaino datumu kaut kad pēc 2600. gada).

Romānu ir grūti novērtēt viennozīmīgi. Protams, tas man vairāk patika nekā nepatika un kopumā „Mežonīgie detektīvi” ir lēns un dīvaini valdzinošs romāns ar viegli skumju pēcsajūtu.

 * Ja nu kāds nezina, tad par plestiķiem manā pusē sauc lielos naktstauriņus ar glezni izrakstītajiem spārniem, kas vasaras naktīs nenovēršamā nolemtībā iedrāžas istabā, kā apmāti metas uz jebkuru gaismas avotu, tad ilgi un bezjēdzīgi tirinās pa visām malām, bet tu nesaproti, vai tos nosist uzreiz, vai ķert rokā, izmest laukā un aizbultēt logu, vai nelikties ne zinis un līķus savākt tikai no rīta, bet vakara miers jau ir neglābjami pazudis.