Andris Akmentiņš “Skolotāji”

Andris Akmentiņš “Skolotāji”, izdevniecība Dienas Grāmata, Rīga: 2018

Andra Akmentiņa “Skolotāji” iznāca kā noslēdzošā grāmata Latvijas vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kuru es laikam nekad pilnībā neizlasīšu, un jāatzīstas, ka par tāda latviešu rakstnieka Akmentiņa eksistenci pirms tam nemaz nenojautu. Tomēr romāns man sasodīti labi patika un piedevām atklāju sevī biedējoši daudz sentimenta. Turklāt nekādu skolotāju man tuvākajos rados nav, un pret skolu kā piespiedu izglītības iestādi nekad neesmu jutusi siltas jūtas. Iespējams, vienkārši palieku vecāka.

“Skolotāji” stāsta par pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Romāns sākas ar tās desmitgades pašu svarīgāko notikumu – visu tautu lielā vadoņa Staļina bērēm un turpinās ar stāstu par Hruščova atkušņa laiku. “Skolotājiem” ir četras daļas. Pirmā un pati garākā ir “Sarmas grāmata”. Tas ir romāna pamatstāsts, un tā galvenā varone ir Sarmīte, īsts velnēns brunčos. Meitēns no skolotāju ģimenes, kas pieaugot pati arī kļūst par skolotāju, lai gan patiesībā šausmīgi baidās no bērniem. Kādu brīdi Sarmīte pastrādā arī komjaunatnes komitejā un pamatīgi viļas ideoloģiskajā darbā un tā īstenotājos. Viņas stāstu papildina vēl trīs daļas. “Tēva grāmata”, kura ir viņas tēva, saukta par Papiņu, pārdomas par piedzīvoto trakajos juku laikos, kurus viņam ir nācies pārlaist. “Jāņa grāmata” ir mazliet jancīgs un ideālistisks iespraudums, kuru veido jauna skolotāja Jāņa Nācēja vēstules. Romānam punktu pieliek “Veltas grāmata”, kas ir Sarmītes vecākās māsas stāsts jau mūsdienās. Lielākoties romāna darbība notiek Tērces ciema skolā, kuras prototips esot Strautiņu skola.

Esmu ļoti pateicīga Andrim Akmentiņam par “Skolotājiem”. Viņš ir uzrakstījis brīnišķīgu, mazliet smeldzīgu, gaišu un humora pilnu grāmatu par laika posmu, par kuru bērnībā ir tik daudz nācies dzirdēt no saviem vecākiem, ka tas ir neizdzēšami iegūlies manā apziņā un pamazām ieguvis mītiskas aprises. Atšķirībā no Māras Zālītes grāmatām par piecdesmitajiem gadiem, kuru pamatā ir viņas pašas piedzīvotais, Andra Akmentiņa romāns ir manas paaudzes atmiņas par mūsu vecāku atmiņām. Tur nav jūtams autora klātbūtnes efekts. Un laikam jau šī atmiņu par atmiņām neizbēgamā distancētība no realitātes Akmentiņa tekstiem piešķir papildu nostalģiju un īpašu pievilcību, kā maigam, miglainam atspulgam spogulī. Katrā ziņā ļoti priecājos, ka kāds ir uzrakstījis grāmatu, kura tik ļoti sasaucas ar bērnībā dzirdētajiem stāstiem. Turklāt labā valodā, poētiski un tēlaini. Atmiņām un to neuzticamībai ir svarīga loma romānā (atmiņa ir maziņa, tā kā kalnu kaziņa). Un, kam tā atmiņa vajadzīga, dzīves beigās saka Māte, cilvēks, kura profesija ir tikt vienmēr galā. Ar visu.

Romānā, tāpat kā jebkurā reālā cilvēka dzīvē, nav pārlieku daudz sižeta. Daļēji tas ir pieaugšanas romāns, un vēl te ir daudz dzīves sīkumu un ikdienas poēzijas. Visam cauri vijas zeltainie pavedieni starp cilvēkiem, bez kuriem mēs droši vien pārvērstos par ļauniem ežiem. Pēc savas noskaņas “Skolotāji” atgādināja sensenos laikos lasīto Ilzes Indrānes “Lazdu laipu”, bet varbūt tā tikai šķita. Literārā ziņā romāns, protams, nav nevainojams, Tas pēc struktūras ir nedaudz saraustīts, sižets nav viengabalains, atsevišķās daļas ne visai labi turas kopā un nobeigums ir pārāk straujš. Citiem lasītājiem romāns esot šķitis pārāk vienmuļš un piezemēts, vai pārāk jauks. Arī Latvijas literatūras gada balvai “Skolotājus” nenominēja, jo grāmata neesot devusi nekādu jaunu pienesumu latviešu literatūrai. Tā jau ir, “Skolotāji” patiešām ir diezgan tradicionāls un vecmodīgs romāns, bet man sen ir piemirsušie visi balvai nominētie jaunmodīgie literārie darbi (izņemot Zālītes “Paradīzes putnus”), bet Akmentiņa romāns paliks manā grāmatu plauktā arī turpmāk.

Siena vākšana pagājušā gadsimta 50. gados. Bilde no ģimenes krājumiem.

Pēc izlasīšanas par “Skolotājiem” aizdomājos daudz vairāk nekā par citām vēstures sērijas grāmatām. Romāns iedvesmoja izvilkt un papētīt vecās, neskaidrās un apskrambātās piecdesmito gadu fotogrāfijas, kurās redzami lielākoties jau sen miruši cilvēki, iemūžināti nebeidzamajos lauku darbos, kas acīmredzot viņiem ir bijuši dikti būtiski.  Nē, siena vākšana nudien nebija nekāds mīts. Pārskatīju piecdesmitajos gados rakstītās tuvinieku vēstules. Pat palasīju Jāna Unduska eseju krājumu “Boļševisms un kultūra”, kas esot bijis viens no autora iedvesmas avotiem romāna rakstīšanas laikā. Vārdu sakot, “Skolotāji” ir gaišs un rimts romāns par atmiņām, kuru labāk lasīt apcerīgā noskaņojumā.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Laima Kota „Istaba”

Laima Kota „Istaba”, Rīga: Dienas Grāmata, 2016., Latvijas vēstures romānu sērija „MĒS. Latvija, XX gadsimts”

Pēc senas grāmatu blogeru tradīcijas* novembris ir latviešu literatūras mēnesis. Tradīcijas, ka zināms, ir svēta lieta, tomēr to eksistencei ir nepieciešama regulāra kopšana. Tāpēc šomēness latviešu grāmatām blogā pievērsīšos vairāk nekā pārējā laikā.

„Istaba” ir viena no grāmatām, kas iznākusi Latvijas vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts”, un tajā stāstīts par perestroiku astoņdesmito gadu vidū. Tas ir laika periods, kas daudziem (arī man tajā skaitā) vēl joprojām ir labā atmiņā, un daudz kas no aprakstītā ir reāli piedzīvots, izdzīvots un laimīgi pārdzīvots. Uzreiz gribu piezīmēt, ka man ļoti simpatizēja autores attieksme pret tēmu – šis mūsu vēstures periods nudien bija neaprakstāmi stulbs un nejēdzīgs, bet grāmatā nav nekādas grūšas, skumjas vaimanāšanas un nožēlas par savu depresīvo dzīvi. Romāna darbība notiek Rīgas centra komunālajā dzīvoklī ar etniski raibu iedzīvotāju sastāvu – padomju tautu draudzība kā nekā. Personāži ir mazliet plakani, bet latviešu literatūrai netipiski darbīgi, dzīvelīgi un lielākoties pozitīvi un optimistiski noskaņoti. Vismaz sievietes – jaunā māksliniece Margarita, Lielā Tēvijas kara veterāna atraitne, kas pat aci nepamirkšķinot pēc fotogrāfijas var noviltot Velaskēzu un pāris gadu laikā iemācās izcept gandrīz vai ēdamus pīrādziņus, saimnieciskā TamarGrigorjevna, inteliģentā Roza Borisovna, talantīgā šuvēja Malvīne, kāršu triku meistare Zlata un pat fonā kaislīgi vaidošā Sirēna. Ar vīriešiem gan romānā nez kāpēc notiek visādas nelāgas lietas – Afganistāna, Černobiļa, Ķegums, un it kā ar to būtu par maz, pa kādam arī arestē vai noslepkavo. Un kā neliels bonuss visam pārējam, dzīvoklī ir arī mistisks portāls uz citām dimensijām, diemžēl tam nav nekādas nozīmes sižeta attīstībā.

Lasīšanas laikā „Istaba” uzjundīja negaidīti daudz atmiņu. Tā jau arī bija, kandžu dzinām, rudeņos piespiedu kārtā devāmies uz laukiem cīnīties par ražu, pārtikas programmu pildījām, zeķubikses krāsojām un lāpījām, tagad pat nesaprotu, no kā mēs pārtikām (laikam lielākoties no siermaizēm un kartupeļiem), sadzīve bija pretīga un cilvēku savstarpējās attiecības naidīgas un pazemojumu pilnas. Līdzīgi stāsti ir katram, kurš apzinātā vecumā ir padzīvojis astoņdesmitajos. Un ir ļoti labi, ka tie tagad ir apkopoti arī vēsturiskā romānā, jo pārlieku daudz kas ikdienā piemirstas.

Romāns man patiešām patika kā iespēja atsvaidzināt atmiņā neseno pagātni, tāpēc patiešām žēl, ka literārajā ziņā grāmata nav īpaši izdevusies. Tā šķiet pārlieku sasteigta. Sižets ir gandrīz nekāds, precīzāk, ļoti formāls, samākslots un nepārliecinoši naivs (visi tie bezgalīgie uzmetieni ar dzīvokļu pirkšanu nekādi nav saliekami kopā ar apsviedīgajiem un izdarīgajiem personāžiem). Vietām rodas iespaids, ka autore ir vienkārši gribējusi sabāzt romānā pēc iespējas vairāk atmiņu stāstus un rezultātā ir ar tiem pārforsējusi, un līdz ar to teksts paliek apnicīgs. Savukārt atmiņu haotiskums un nelielais notikumu anahronisms lasot pārlieku netraucēja, jo tieši tādas jau mūs atmiņas ir – neskaidras, saraustītas, un visi laiki parasti ir sabiruši pilnīgā juceklī.

Lai arī „Istaba” ir rakstīta ar lasot gandrīz vai taustāmi sajūtamu autores aizrautību, tomēr salīdzinājumā ar Ikstenas „Mātes pienu” romāns lielākā mērā atstāj pasūtījuma darba iespaidu. Grāmatu aizverot, ir neliela nepabeigtības sajūta, jo gan par personāžiem, gan par šo laiku rakstīt un stāstīt vēl būtu daudz ko, bet, vai nu termiņi ir dikti spieduši, vai iedvesma beigusies, nezinu, bet romāns vienā brīdī vienkārši beidzas.

Katrā ziņā „Istabu” varu droši ieteikt lasīt visiem, kam interesē Latvijas neseno laiku vēsture, un ir vēlme izbaudīt attīstītā sociālisma sirreālās noskaņas.

Gaitenī iestājās klusuma sekundes kā pirms spožas perfomances galā. Varēja dzirdēt, kā no Sirēnas telefona klausules gaitenī izlaužas gari stiepts, baudas un apmieras piepildījumu guvis klienta vaids. Viss dzīvoklī notiekošais pēkšņi šķita kā absurds kino: te, šajā Rīgas pelēkā nama būcenī, Eiropas klasiķus kopē pelēka deividbovijiska būtne, kam acis kā Vanas ezera kaķim – divas zilas, otras zaļas, viena skatoties redz to, kas slēpts, otra – redz pasauli ārpus, pie gaiteņa sienas četrdesmitvatīgas spuldzītes gaismā, mirdzošos sadāvinātos ordeņus zibinādams, neizdibināmā tālē skatās uz naglas pakārtais maršals, sakrautās un ar veļas striķi apsietās žurnāla „Zvaigzne” ķīpas lēnām pārklājas ar laika putekļiem, virtuvē uz gāzes plīts nebeidzamu baudu garantē kandžu pilinošs aparāts, bet kaudzē uz plaukta, iepretī vaidošajai un vilinošu balsi dvesošajai Sirēnai, rindojas Marksa kopotie raksti. Ar krīta krāsu nopindzelētās gaiteņa sienas, kas ornamentētas ar gumijas rullīša nospiedumiem, ikvienu ienācēju iekrāso heaptītslimnieciski dzeltenīgā tonī. Uz gara pakaramā izkarinātas, gaitenī iestumtas, tepat dzīvoklī sašūtas melnas ādas jakas ar pasaulē atpazīstamu zīmolu uzšuvēm, astoņi skaitītāji pie sienas un pāri visam – aicinošs plakāts ar saukli: „Zupa, kotletes un mušas – atsevišķi!” Visā dzīvoklī ož pēc trekniem cūku taukiem.

* Šo tradīciju uzsāka Spīgana pirms nu jau veseliem četriem gadiem. Te saite uz latviešu grāmatu lasīšanas uzsaukumu viņas blogā.

Nora Ikstena „Mātes piens”

Nora Ikstena „Mātes piens”, Rīga: „Dienas Grāmata”, 2015

Ak, vai! Ir pienācis tas drūmais un neizbēgamais brīdis, kad vēsturiskie romāni tiek rakstīti par manu bērnību. Pa kuru laiku esmu kļuvusi tik sena? Nu ko tur daudz liegties, es zinu, kā pārtīt magnetafona kaseti ar zīmuli, skraidīju uz „Līvu” koncertiem, kad viņu sastāvā vēl dziedāja Fomins (Igo) un informātikā apguvu mikroshēmu lodēšanu datoram, kas sastāvēja no daudziem lieliem skapjiem un aizņēma vairākas istabas. Mūsdienu bērni droši vien domā, ka tas bija tik sen, ka mēs tolaik valkājām muslīna kleitas un transportlīdzekļos izmantojām tvaika dzinējus.

Noras Ikstenas grāmata „Mātes piens” ir izdota Latvijas vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts” un, spriežot pēc kārtas numura IX, tai vajadzēja būt par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Patiesībā romāns stāsta par plašāku laika periodu, sākot jau ar četrdesmitajiem. Galvenās darbojošās personas ir trīs bezvārda sievietes – meita, māte, un mātes māte, bet galvenā ir māte. Vēl brīžiem viņām pievienojas bezvārda suns, divi kāmji – Bembijs un Rozālija Vējaslota (divu diezgan garlaicīgu manas bērnības grāmatu titulvaroņu vārdi), un hermafrodīts Jese. Ar vīriešu tēliem romānā ir bēdīgāk, bet fonā daži ir. Pats stāsts pārmaiņus tiek risināts no mātes un meitas skatu punkta. Romānam nav izteiktas sižeta līnijas, to pārsvarā veido stāstītāju izjūtu tēlojumi. Visi vienkārši dzīvo, kā nu viņi māk, bet dažiem tas galīgi nesanāk. Kā vēsturiskais fons pārsvarā ir attīstītā sociālisma stagnācijas periods septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.

Autore noteikti nav starp maniem iecienītākajiem rakstniekiem, tāpēc līdz šim biju izlasījusi tikai kādas četras vai piecas Ikstenas grāmatas, bet „Mātes piens” pagaidām šķiet labākais no viņas darbiem. Romāns ir lakoniskāks un līdz ar to izteiksmīgāks un spēcīgāks nekā viņas agrākie darbi. Atšķirība no sērijā līdz šim iznākušajiem darbiem par pagājušā gadsimta sākumu, „Mātes piens” ir aprakstītā laika perioda lielāko daļu reāli pieredzējuša cilvēka stāstījums, tāpēc arī daudz personiskāks, ievelkošāks, oriģinālāks un interesantāks teksts nekā tie romāni, kas pārstāsta vēsturiskus faktus no mūsdienu skatu punkta. Par to es nesen aizdomājos, kad, lasot Džonatana Litela „Labvēlīgās” un Keitas Atkinsones „Dzīve pēc dzīves” konstatēju, ka ir epizodes, kas abos romānos aizdomīgi sakrīt pat ļoti sīkās detaļās. Protams, nekā dīvaina tur nav, jo skaidrs, ka šajā gadījumā abi autori ir izmantojuši vienu un to pašu vēsturisko avotu, kuru ļoti rūpīgi iestrādājuši savās grāmatās (bet šādos brīžos man labāk gribētos izlasīt pašu avotu nekā atkārtotus tā pārstāstus). Ar „Mātes pienu” šajā ziņā viss ir kārtībā. Vietām gan ir iekļauti fragmenti no tā laika preses, bet kopumā grāmata ir patīkami subjektīvs personisku atmiņu stāsts un nav sajūta, ka lasi vienkāršu vēstures atgremojumu. Un vispār jau laikmets romānā ir tikai smuki izzīmēts fons pavisam citam, ļoti smagam stāstam par mātes un meitas attiecībām, nolemtību un garīgām saslimšanām, kurš patiesībā tikpat labi varētu norisināties arī jebkurā citā laikā un vietā. Romāns ir ļoti pateicīgs materiāls tā personāžu visāda veida psiholoģiskajām analīzēm – īsts psihopatologu slapjais sapnis, jo problēmu māktam cilvēkam vienmēr var iestāstīt, ka visu viņa nelaimju cēlonis ir grūta bērnība un slikta māte (un par to iekasēt pieklājīgu summu).

Nobeigumā piezīmes par dažām romāna tēmām. Brīdinu, ka būs pāris maitekļi. Ja esat pārliecināts maitekļufobs, tālāk labāk nelasiet.

Dzīvotgriba. „Mātes piena” centrālā tēma ir galvenās varones (mātes) nevēlēšanās dzīvot, kas pamazām pāriet smagā depresijā. Lai gan romānā par tās cēloņiem tiek uzskatīta padomju laika nejēdzīgā un ierobežotā dzīve un brīvības trūkums, īsti pārliecinoši tas nav. Ja tiešām tā būtu, tagad neviens vairs ar depresiju neslimotu, bet diemžēl joprojām slimo daudzi. Vienkārši dažiem cilvēkiem smadzenēs nojūk trauslais ķīmiskais līdzsvars un vairs netiek sintezēts dofamīns vai serotonīns, vai kas nu tur vēl. Depresija ir smaga slimība un neviens no tās nav pasargāts, bet saslimstībai ar garīgām slimībām, šķiet, nav tiešas korelācijas ar sabiedrisko iekārtu, izglītību un materiālo stāvokli. Tāpēc mazliet traucēja autores izvēle stāstīt notikumus no ar depresiju slima cilvēka un viņas tiešās līdzatkarīgās (meitas) skatu punkta. Depresijas slimnieka skats uz pasauli vienmēr ir slimības izkropļots un neviļus sāc domāt, ka patiesībā tik drūmi viss nebija. Stāstījums par padomju totalitārā režīma absurdu un iracionalitāti no pie puslīdz skaidra saprāta esoša cilvēka skatu punkta būtu daudz baisāks.
Sekss. Romānā seksa praktiski nav (varbūt tāpēc, ka pastāv mīts, ka PSRS seksa nebija), bet esošais šī procesa mazumiņš ir stingri sasaistīts ar reproduktīvo funkciju. Tak grāmatas varone māte, kas ir ginekoloģe, iet vēl tālāk un veic eksperimentus, lai reprodukcijas funkciju pilnībā atdalītu no seksa un vislabāk ņemtu visu to savās rokās. Šķiet, ka ideālā variantā viņa seksam gribētu atņemt pilnīgi jebkādu jēgu, bet ko var gribēt no cilvēka, kam riebjas dzīvot.
Noziegums un sods. Grāmatā ir epizode, kas varētu būt smalka atsauce uz Dostojevski. Tāpat kā savulaik Raskoļņikovs ar cirvi nosita večiņu (vispār jau divas, bet otru viņš nomušīja nejauši – bez nolūka), jo tā esot maita (bija jau arī), esot Ļeņingradā māte ar gaļas āmuriņu apzināti un aukstasinīgi smagi piekauj kādu Lielā Tēvijas kara invalīdu, jo tas ir maita (ir jau arī). Abi viņi (Raskoļņikovs un māte) ir pārliecināti par savas rīcības pareizību un savu morālo pārākumu par upuriem, kas viņiem dod tiesības staigāt apkārt un uzbrukt sliktiem cilvēkiem ar dažādiem mājturības priekšmetiem. Vienīgi Raskoļņikovs beigās saņem sodu, tiek aizsūtīts katorgā, kur piedzīvo katarsi un morālu atpestīšanu, bet māte praktiski nekādu sodu par smagu miesas bojājumu nodarīšanu nesaņem – viņai vienīgi draudzīgi pakrata ar pirkstu un nosūta strādāt uz laukiem (PSRS patiešām nebija tiesiska valsts), par ko viņa ir nāvīgi aizvainota un ļoti cieš (fui, lauki, tur tak dzīvo tikai pāķi). Un, protams, atšķirībā no Dostojevska varoņa nekādu katarsi un atpestīšanu viņa nesaņem. Šī epizode šķita galīgi nepārliecinoša, jo arī sliktu cilvēku dauzīšana ar gaļas āmuru nav nekāds protests pret pastāvošo iekārtu, bet gan prasts huligānisms. Turklāt tolaik ne pie kā nevainīgi cilvēki piedzīvoja represijas pavisam nejēdzīgu iemeslu dēļ, jo bija piedzimuši nepareizās ģimenēs vai tika nepatiesi denuncēti.
Mobijs Diks. Viena no mātes iemīļotākajām grāmatām ir stāsts par balto vali, kas nav nekas pārsteidzošs, jo tās galvenais varonis (kapteinis Ahābs) ir apsēsts psihs, bet stāsta pamatā ir deviņpadsmitajā gadsimtā populārā bībeliskā filozofija, ka cilvēkam ir tiesības un svēts pienākums nosist visu, kas kustās. Bet jebkura radība, kura neuzskata nosišanu no radības kroņa rokas par pagodinājumu un grib no šāda likteņa izvairīties, ir sātaniski ļauna. Man vienīgi nekļuva īsti skaidrs, kādā valodā „Mobijs Diks” tiek lasīts, jo, cik zinu, latviski to pārtulkoja tikai 2003. gadā (labojiet, ja ir kāda cita informācija). Mātei visdrīzāk ir bijis krievu tulkojums, bet grāmatā nez kāpēc „Mobijs Diks” tiek citēts latviski.
Piens. Kā zināms, tad cilvēks ir zīdītāju klasei piederošs dzīvnieks, un visi zīdītāji savus mazuļus baro ar šo sekrētu, kurš veidojas to piena dziedzeros. Īpašais uzsvars uz pienu grāmatas nosaukumā un tekstā vedina domāt, ka tā ir simboliska norāde uz cilvēka dzīvniecisko būtību un galvenā varone tāds nevērts piena lops vien ir.
Kāmji. Nu epizode ar kāmjiem, gan ir autores haltūra. Būtu pieticis ieskatīties Vikipēdijā, lai konstatētu, ka kāmji pārsvarā ir vientuļnieki, pa pāriem kopā nedzīvo un dabā nav nekādu mīlīgu kāmju ģimenīšu. Diemžēl visi dzīvnieciņi romānā nobeidzās vai tika apēsti tikai tāpēc, ka to īpašnieces neievēroja pašus elementārākos šo grauzēju audzēšanas apstākļus. Taču tā vietā, lai kaut nedaudz painteresētos, kādas kāmju vajadzības ir jāievēro, audzējot tos nebrīvē, ir sacerēts salkans un neticami tizls stāsts par kāmi kā brīvības alcēja simbolu.