Tag Archives: mīti

Džonatans Litels „Labvēlīgās”

Džonatans Litels „Labvēlīgās”, no franču val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2015, (Jonathan Littell, Les Bienveillantes, 2006)

Komiksi neapšaubāmi ir ļoti izglītojoši. Pēc nesen lasītā Nīla Geimena tāda paša nosaukuma grafiskā romāna uzreiz bija skaidrs, par kuru mītu tiks klāstīts Džonatana Litela makten biezajā ķieģelī „Labvēlīgās” (un kādas maitas tās grāmatas titulvarones patiesībā ir). Te jāpiebilst, ka grāmatas latviešu izdevums, kura mērķauditorija, spriežot pēc burtu izmēra, ir padzīvojušas personas lasāmbrillītēs, izliekas nedaudz biezāks nekā reāli ir (normālie ne tik vājredzīgiem ļaudīm paredzētie romāna izdevumi ir apmēram 1000 lappušu apjomā, nevis 1400 kā latviešu variantā).

LABVĒLĪGĀS vāks 1-4.cdrRomāns ir saņēmis Gonkūru prēmiju, Franču akadēmijas balvu un tā angļu tulkojums ir ticis arī pie The Guardian gada balvas par sliktākajiem seksa ainu aprakstiem. Grāmatas par karu man patīk, tā nu noskaņojos uz kaut ko ļoti smagu, saturīgu, sāpinošu un perversu. Bet nekā nebija. Jo tālāk lasīju, jo grāmata saplaka kā caurdurts baloniņš. Kāpēc romāns nenostrādāja un ir man jau piemirsies, ja daudziem citiem lasītājiem tas ir šķitis satriecošs?

Romāns ir ārkārtīgi ambiciozs, dziļi intelektuāls, pilns ar vēsturiskām detaļām, šausmīgi klišejisks un atstāj ļoti samākslotas grāmatas iespaidu. Tā struktūras pamatā ir mīts par Orestu un Erīnijām, pārējais ir pakārtots mītam. Un tāda īsta sižeta grāmatai nemaz nav. Romāns ir sadalīts nodaļās, kurām ir doti baroka deju nosaukumi, kā bija pieņemts tā laika muzikālajās svītās (toccata, alemandes, courante, u.c.). Līdzi tām mainās arī stāstījuma temps. Romānā ir detalizēti un šausmīgi ciniski apraksti par koncentrācijas nometņu ekonomiskās efektivitātes uzlabošanu un problēmām (vispārēja korupcija un zagšana, slikta loģistika, gāzes kameru un krematoriju jaudas neatbilstība). Apcerēta masu slepkavību tehniskā puse (kā praktiski un ātri savākt cilvēkus noslaktēšanai, kā racionāli norakt līķus, kā samazināt resursu patēriņu nogalināšanai un beigu beigās, ko darīt ar līķu kaudžu selfiju mīļotājiem). Un vispār grūti būt par masu slepkavu, ātri vien sākas izdegšanas sindroms un psihosomstiski traucējumi. Vietām realitāte pāriet sirreālās fantāzijās, kuras patīkami atdzīvināja romānu (bet šķita nočieptas no Malapartes).

Iespējams, ka vainīgas daudzās grāmatas par Otro pasaules karu, kuras laika gaitā ir gadījies izlasīt, tomēr „Labvēlīgās” par karu, holokaustu un koncentrācijas nometnēm nepastāsta neko jaunu vai oriģinālu. Lasot ir sajūta, ka tas viss jau ir daudzreiz lasīts. Tas arī nebūtu nekas slikts, jo vienmēr der atkārtoti palasīt, kā varēja notikt kaut kas tik necilvēcīgs, bet romāns ir uzrakstīts diezgan vienmuļā stilā. Galvenais varonis SD virsnieks Maksimiliāns Aue pārsvarā kaut kur braukā. Nu un tad tādā ceļojumu blogu stilā tiek sīki aprakstīta katra ēka, kuru viņš redz, katras neskaitāmās sastaptās personas dienesta pakāpe, katra ēdienreize, katra vemšana un tādā garā. Tikpat mehāniski un vienmuļi ir aprakstītas homoseksuālās ainas un anālās fantāzijas (lai gan burti ir lieli un pievilcīgi, grāmata varbūt nebūs īsti laba dāvana jūsu morāli principiālajai vecmāmiņai). Galu galā, kad galvenais varonis sāk kniebties ar mēbelēm un nav slinks aizskriet uz mežu, lai paseksotu ar priedi, tas sāk palikt apnicīgi un ir skaidrs, kā romānam gadījies tikt pie sliktā seksa balvas. Jāpiezīmē, ka „Labvēlīgās” ir sarakstītas monumentālā vienlaidus tekstā, kurā nav izdalīti ne dialogi, ne rindkopas. Protams, arī zemsvītras piezīmju grāmatā nav (precīzāk sakot, divas ir, turklāt vienā no tām paskaidrots, ka nekādu piezīmju, izņemot vēl vienu, nebūs, lai nesabojātu lielisko skatu uz šo teksta blāķi). Tomēr viss nav tik slikti. Romāna beigās ir pievienoti autora sagatavots glosārijs, kurā atšifrēti visi saīsinājumi (bez tā varēja arī iztikt), tabula ar SS dienesta pakāpēm (tas labi, tie fīreri man vienmēr ir jukuši), labs un izsmeļošs tulkotāja pēcvārds, kurā aprakstīts, cik foršs ir šis romāns un daži komentāri, ar piebildi, ka latviešu lasītājiem vēl ir paveicies, jo franču izdevumā tādu neesot vispār.

Romānā tā īsti nevienam nav iespējams just līdzi. Upuri ir skatīti ar slepkavas acīm, bet galvenais varonis Maksimiliāns Aue klīst apkārt kā melanholiska, slepkavnieciska dievgosniņa un šķiet tikpat nereāls un neticams kā viņa mītiskais kolēģis SD virsnieks Makss fon Štirlics (iespējams, ka viņi sēdēja blakus kabinetos). Lai arī kā Aue cenšas lasītājiem iestāstīt, ka mēs visi esam tieši tādi paši kā viņš un katram no mums ir sava tumšā puse, tas mani nemaz neaizkustināja (salta sirds man, tiešām salta).

Romāns noteikti patiks visiem literatūras kritiķiem, jo tur ir dikti daudz slāņu, simbolu un metaforu, ka tās var analizēt kaut līdz pulsa zudumam. „Labvēlīgās” droši vien varētu noderēt arī lasītājiem, kas neko daudz par karu nav lasījuši, lai gan to visu būtu ērtāk izlasīt dokumentālajā literatūrā. Romānā ir iekļauts ārkārtīgi daudz vēsturisku faktu, kā arī jauki savilktas paralēles starp nacistu un padomju režīmiem. Atšķirībā no patiešām labiem kara romāniem tam vienkārši nav dvēseles.

Rodžers Zelaznijs „Nemirstīgais” un citi zinātniskās fantastikas stāsti

Zinatniskās fantastikas stāstu krājums „Nemirstīgais”, sastādītājs un priekšvārda autors I. Belogrīvs, no angļu valodas tulk. Zane Rozenberga un G. Garoza, Rīga: „Vaga”, 1993.

Pēc nesen izlasītās Jo Walton grāmatas „Among Others” radās interese sameklēt kaut ko vairāk no tajā minētajiem zinātniskās fantastikas darbiem. Paskatījos, ka latviski ir tulkots Rodžera Zelaznija romāns „Nemirstīgais”, un tad jau atlika vienīgi aiziet līdz lieliskajai Bibliotēkai, Kurā Nemet Ārā Vecas Grāmatas.

NemirstigaisZelaznija romāns izrādījās publicēts deviņdesmitajos gados izdotā zinātniskās fantastikas stāstu krājumā, kurā bija apkopoti septiņi Hugo un Nebula prēmiju laureātu darbi. Kā jau tipiskam deviņdesmito gadu izdevumam, grāmatai ir šaušalīga paskata vāks (man pat bail meklēt internetā, kas ir tas baisais sarkanais onkulis, kas tur redzams). Toties tulkojums ir ļoti sakarīgs. Piedevām grāmatā ir veseli divi priekšvārdi – viens par Hugo, bet otrs par Nebula balvu, šo balvu saņēmēju saraksti (lai gan tikai līdz septiņdesmito gadu beigām) un plaši komentāri par katru no stāstu autoriem. Ņemot vērā, ka grāmata ir publicēta pirmsinterneta laikmetā, kuru daudzi no bloga lasītājiem iespējams nespēj pat iztēloties, radās patīkams iespaids, ka to iespiešanai ir sagatavojuši cilvēki, kurus patiešām ir interesējusi zinātniskā fantastika.

Rodžers Zelaznijs, Nemirstīgais, (Roger Zelazny, This Immortal, 1966). Šajā romānā, par kuru Zelaznijs 1966. gadā saņēma Hugo balvu (kopuma viņa kontā ir sešas tādas) ir daudz izmantota sengrieķu mitoloģijā. Romāna darbība notiek pēc kodolkara, kura laikā cilvēce trīs dienās ir pamanījusies sagraut visu. Zemi apdzīvo dīvaini mutanti – kentauri, satīri, spārnoti zirgi, krokodili, kuriem neviens nezina kāju skaitu un daudzas citas nešķīstības. Izdzīvojušie cilvēki, ja vien iespējams, cenšas aizlaisties prom pēc iespējas tālā no Zemes, un labāk uz citām planētām pie augstāk attīstītām rasēm piestrādā par tādiem kā dresētiem pērtiķiem. Savukārt augstāk attīstītās rases pārstāvji vegieši ir zili (nepārprotiet, viņiem vienkārši ir zilas krāsas āda) un dodas ekskursijās uz Zemi, lai nobaudītu koka-kolu (tā ir lielākais cilvēces ieguldījums galaktiskajā kultūrā), nodarbotos ar zoofīliju (tas ir kniebtos ar cilvēkiem) un vispār pašausminātos par to, ko it kā saprātīgas būtnes var trīs dienās izdarīt ar planētu. Galvenais varonis ir dīvains, neglīts un ļoti spalvains apšaubāmas izcelsmes un nenosakāma vecuma radījums kalikanzaross – vienlaicīgi radītājs un postītājs (lai ieriebtu vegiešiem, viņš, piemēram, ir pamanījies noorganizēt Heopsa piramīdas nojakšanu), kurš sevi sauc par Konradu Nomikosu. „Nemirstīgais” ir pirmais manis lasītais Zelaznija darbs un jāatzīstas, ka romāns šķita diezgan saraustīts un vietām neveikls, bet varbūt vienkārši no tik izslavēta autora literārā ziņā gaidīju kaut ko vairāk. Tomēr kopumā romāns bija kaut kas tik kukū, ka man patika gluži labi. Autora uzburtā pasaule bija saistoša un makten mitoloģiska, varoņiem bija foršs kvests ar dažādiem piedzīvojumiem klasiski raibā kompānijā. Savukārt intelektuāli lasītāji var mēģināt uzminēt, kāds vēl sengrieķu mošķis izlīdīs no krūmiem, vai kura varoņteiksma tiks apcerēta vai parodēta. Līdz ar to varēja pieciest šādus tādus caurumus sižetā un citas neveiklības.

Rodžers Zelaznijs, Viņš, kurš veido, (Roger Zelazny, He Who Shapes, 1965). Zelaznijam ir tik daudz visādu balvu, ka viņš krājumā ir pārstāvēts ar diviem darbiem. Šis stāsts pēc tam ir pārstrādāts par romānu „The Dream Master”. Tas ir par nākotnes psihiatru, kurš kontrolē pacientu iztēli, lai tādā veidā ārstētu viņu neirozes. Tak, kā visiem labi zināms, tad daudz čakarēties pa citu prātiem nav ieteicams, jo šis tas var noiet greizi, bet vai gan kāds var atturēties no ielīšanas svešā apziņā. Stāsts ir balstīts uz Junga teorijām un skandināvu mitoloģiju. „ Viņš, kas veido” šķita labāk nostrādāts, nekā romāns par kā viņu tur sauca kalikanzarosu, tomēr emocionāli īpaši neuzrunāja.

Džeks Venss, Pēdējā pils, (Jack Vance, „The Last Castle”, 1966). Grotesks un satīrisks stāsts ar savdabīgu noskaņu par tālu nākotni, kad daļa cilvēces ir atgriezusies uz Zemes no citām planētām, mētā no sevis smalkus aristokrātus un estētus, bet citas rases izmanto par apkalpotājiem. Protams, vienā brīdī racionālā rase meki saceļas un sāk visus cilvēkus lēnā garā, bet toties ļoti metodiski, slaktēt nost. Stāsta sižets ir diezgan paredzams, interesanta bija vienīgi tā īpatnējā noskaņa un dīvainā detalizēti aprakstītā pasaule.

Roberts Silverbergs, Pasažieri, (Robert Silverberg, Passengers, 1968). Vienā jaukā brīdī cilvēci ir apsēdis kaut kas, ko visi sauc par pasažieriem. Pēkšņi šis kaut kas var ieperināties tavā prātā un tavā vietā izmantot un komandēt tavu ķermeni. Piemēram, likt ēst sūdus vai darīt vēl draņķīgākas lietas. „Pasažieri” ir tāds bezcerības un izmisīgas nolemtības pilns stāsts. Vai cilvēks vispār vairs pats var kontrolēt savu apziņu? Varbūt vienmēr viņa vietā to dara kāds cits.

Vonda Makintaira, Par Miglu un Zāli, un Smilti, (Vonda McIntyre, Of Mist, and Grass, and Sand, 1973). Smalks, sievišķīgs un mazliet skumjš stāsts par jaunu dziednieci, kura kaut kādā primitīvā post – tehnoloģiju pasaulē ārstē cilvēkus ar čūsku indi. Komentāros sastādītājs pat nedaudz taisnojas, ka tā ir tikai nejauša sakritība, nevis apzināta diskriminācija, ka krājumā ir ievietots tikai viens autores sievietes darbs, jo Hugo un Nebula balvas ir saņēmušas daudzas labas rakstnieces un no viņu darbiem mierīgi varētu sastādīt atsevišķu stāstu krājumu.

Teodors Stērdžens, Lēnais darinājums, (Theodore Sturgeon, Slow Sculpture, 1970). Jauks stāsts par paralēlēm starp bonsai kociņu audzēšanu un attiecību veidošanu starp cilvēkiem. Pa vidu autors izklāsta dažas nepierādītas teorijas par pasaules kārtību, bet to var pieciest.

Pols Andersons, Āža dziesma, (Poul Anderson, Goat Song, 1972). Šis stāsts bija pēdējais un mani uzrunāja vismazāk. Vēl viena variācija par sengrieķu mitoloģiju –mīts par Orfeju, kurš nokāpj pazemē pēc Eiridīkes, tikai kibernētiskā izpildījumā.

Ja interesē sešdesmito un septiņdesmito gadu fantastika, tad krājums „Nemirstīgais” labi noderēs minimālam ieskatam žanrā. Ja nu kāds autors iepatīkas, tad var pēc tam sameklēt citus viņa darbus. Nav jau vairs drūmais deviņdesmito gadu sākums, tagad internets un e-grāmatnīcas ir atvērti visu diennakti.

Krājums man patiešām patika, protams, daži stāsti vairāk, daži mazāk. To ir vērts lasīt kaut vai tāpēc, ka daudz kas no tā, ko mums pēdējā laikā izdevēji un autori pasniedz kā modernus fantāzijas darbus ar oriģinālām idejām, patiesībā ir vārgs septiņpadsmitais uzlējums no sen zināmiem un izstāstītiem stāstiem. Tikai bez tā arhaiskā šarma un literārā stila, ka piemīt pagājušā gadsimta vidus fantastikai.