Tag Archives: mūzika

Džeimss Boldvins „Cita zeme”

Džeimss Boldvins „Cita zeme”, no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs, Rīga: „Mansards”, 2014., (James Baldwin, Another Country, 1962)

Cita zemeDžeims Boldvins ir pagājušā gadsimta divdesmitajos gados dzimis amerikāņu rakstnieks. Bērnību viņš ir pavadījis vietā ar nostāstiem, par kuru kādreiz biedēja padomju bērnus – par Hārlemu sauktajā Ņujorkas pilsētas daļā. Saprotams, ka būt melnādainam gejam tā laika Amerikā ir kaut kas tāds, ko negribētos pieredzēt pat ļoti drūmos murgos, un četrdesmito gadu beigās Boldvins aizbrauc uz Franciju un lielāko daļu no savas dzīves pavada tur. Latviski bija tulkoti viņa romāni „Džovanni istaba” un „Bilstrītas blūzi” un tagad ir izdota arī „Cita zeme”.

Grāmatas darbība norisinās piecdesmitajos gados Grīničvilidžā. Tās varoņi ir visādi mākslinieciski un pārsvarā finansiāli maznodrošināti tipi – mūziķi, aktieri, veiksmīgi un mazāk veiksmīgi rakstnieki un viena mājsaimniece. Daži ir melni, daži ir balti, bet lielākā daļa personāžu ir biseksuāli, kas viņu attiecībām piešķir patīkamu daudzveidību un nodrošina dažus negaidītus sižeta pavērsienus. Bet pāri viņiem visiem ir pilsēta kā vēl viens savdabīgs tēls. Milzīga, mokoša, haotiska un vienaldzīga pret saviem iedzīvotājiem.

Ņujorka nudien šķita gaužām savāda vieta. Uzvedības un ierašu dīvainā mežonība, zem raupjā sabiedriskās dzīves virsslāņa viegli pieslēptā briesmu izjūta un bailes gandrīz vedināja domāt, ka tā ir kāda neizprotami eksotiska Austrumu pilsēta. Tā bija tik neiespējami šodienīga, ka laika ritumam pār to, šķiet, nebija nekādas varas: laiks to droši vien bija izdzēsis no atmiņas tikpat pamatīgi kā Kartāgu vai Pompeju. Likās, tai nav absolūti nekādas daļas par cilvēka personiskajām raizēm, un reizē tā bija katram tik pazīstama, tik kūsājoši sabiedriska, ka beigu beigās pārvērtās par pilsētu, kurā vientulību vienkārši nav iespējams izturēt. Tur tev visu laiku kāds uzgrūdās, bet vienlaikus tu ilgojies pēc kāda cita sev blakus, pēc līdzcilvēka pieskāriena, un, pat ja visi vienā laidā sūdzējās, ka Ņujorkā ne uz mirkli nav iespējams pabūt vienatnē, tev tik un tā bija ar zobiem un nagiem jācīnās, lai nenobeigtos no vientulības.

Tagad maz ko atceros no pirms dažiem gadiem lasītās „Džovanni istabas”, bet „Cita zeme” man patika. Tas ir labs, smalks, dziļi psiholoģisks romāns ar lēnu, detalizētu stāstījumu, minimālu sižetu un džeza mūziku atdarinošu stāstījuma stilu. Šķiet, ka autors ir nopietni ietekmējies arī no Dostojevska, uz kura darbiem tekstā ir vairākas tiešas norādes, un viņa varoņi nepārtraukti mokās tīksmā pašnožēlā par savu nekrietno un samaitāto dabu. Romāna ir daudz naida – baltie ienīst melnos un melnie baltos, un maz cerību kaut ko mainīt, tomēr tur ir arī daudz mīlestības. Romānā ir brīnišķīgas, izteikti emocionālas fiziskās tuvības ainas starp tā varoņiem, gan vardarbīgas un pašiznīcinošas, gan aizkustinošas, trauslas uzticības piepildītas. Mazliet neticami, bet pēc visām draņķībām, ko romāna varoņi ir nodarījuši viens otram un galvenokārt jau paši sev, „Citas zemes” nobeigums ir negaidīti gaišs un cerīgs. Varbūt viss tomēr būs labi. Varbūt, ja vien tam ticēsim un sapratīsim viens otru.

Ar romāna fragmentu var iepazīties šeit.  Ja pašam lasīt nepatīk, tad var paklausīties kā to dara Zane Jančevska un Gundars Āboliņš. 🙂

Eriks Fosness Hansens „Psalmi ceļojuma beigās”

Eriks Fosness Hansens „Psalmi ceļojuma beigās”, no norvēģu valodas tulkojušas Kristīne Briede un Rudīte Kalpiņa, Rīga: “Preses nams”, 1997 (Erik Fosnes Hansen, Salme ved reisens slutt, 1990)

Vēl joprojām turpinu lasīt tādas pavecākas grāmatas no Veco Grāmatu Bibliotēkas. Eriks Fosness Hansens ir pazīstams norvēģu rakstnieks. Latviski ir izdoti vairāki viņa darbi – „Vēstījumi par sargāšanu I”, „Sieviete lauva” un „Psalmi ceļojuma beigās”. Man ļoti patika Hansena trīs romānu cikls „Nakts”, kas ir „Vēstījumu par sargāšanu” pirmā daļa (eh, vai kādreiz sagaidīsim to turpinājumu), tāpēc bibliotēkā paņēmu arī romānu par septiņiem kuģa orķestra mūziķiem, kuri šī gadsimta sākumā salīgst spēlēt uz tvaikoņa, kurš dodas no Sauthemptonas uz Ņujorku. Brauciens nav īpaši izdevies, kuģi sauc „Titāniks un (uzmanīgi, maiteklis) piektās ceļojuma dienas naktī tas saskrienas ar aisbergu un nogrimst (jā, tagad jūs zināsiet, ka arī šajā grāmatā „Titāniku” neviens neizglābj).

Psalmi ceļojuma beigāsDroši vien visi, kas kaut nedaudz interesējas par šo katastrofu, ir dzirdējuši stāstu par to, ka kuģa orķestris esot spēlējis līdz pēdējam brīdim. Hansens romānā ir izmantojis daudz dokumentālas informācijas par „Titāniku”, bet savus personāžus – orķestra mūziķus un viņu stāstus ir pilnībā izdomājis. Par īstajiem kuģa mūziķiem varam izlasīt grāmatas pēcvārdā.

Eriks Fosness Hansens ir lielisks stāstnieks un lasīt „Psalmus ceļojuma beigās” ir visai patīkami pat, ja noslēgums visiem ir zināms. Romānu veido vairāki atsevišķu mūziķu dzīvesstāsti, bet pa vidu ir iepīti daudzi citi nelieli stāstiņi par jūru, kuģiem, kapteiņiem un „Titānika” ikdienas apraksti. Stāsti un personāži varbūt nav pārlieku oriģināli – te mums ir gan bārenis, gan nerealizējies brīnumbērns, gan jaunais Verters ar savām romantiskajām ciešanām, gan ķerts kontrabasists ar spoku savā instrumentā, bet tajos ir daudz mūzikas, daudz vēsturisku faktu un jauks, poētisks stāstījuma stils.

Taču atceries: būt apdāvinātam ir divkārša nasta. Tā ir mums dota dāvana, un tas ir liktenis. Es varu tev pareģot daudzas vientuļas un grūtas naktis, es varu tev jau tagad pateikt, ka tu daudz raudāsi un ka tev būs ļoti sāpīgi. Jo par visaugstākās laimes sajūtu cilvēkam ir jāmaksā. Mūzikā cilvēks sarunājas ar Dievu. To piedzīvo tikai rets cilvēks. Gandrīz neviens. Bet tas, kurš piedalās šajā sarunā, kurš padodas tās valodai, tās mūzikai, vienalga vai viņš raksta mūziku vai to atskaņo, ir nolemts neizbēgamajam. Un viņam ir jāmaksā, jo viņš piedzīvo to, ko parasti cilvēki nepiedzīvo.

Autors romānā pārsvarā risina jautājumu – kāpēc gan tieši šie cilvēki nonāca uz „Titānika”? Kas ir bijis noteicošais viņu liktenī? Saprotams, ka ceļojumu ar „Titāniku” saviem aizbilstamajiem varēja noorganizēt tikai ļoti ļaunas un nejaukas zvaigznes. Tā nu rakstnieka iztēloto romāna personāžu likteņi nav diez ko saulaini arī līdz uzkāpšanai uz kuģa, kurš cēli un nenovēršami dodas pretī savam kapam ledainajā okeāna dzelmē.

„Psalmi ceļojuma beigās” ir samērā labs romāns, bet ne tik izcils kā „Vēstījumi par sargāšanu”. Tam ir pārlieku drūma noskaņa, visi likteņi augšā jau ir nolemti un mainīt vairs neko nav iespējams. Turklāt lasot ir sajūta, ka atsevišķie stāsti, kas paši par sevi ir labi, tomēr īsti neturas kopā un neveido sakarīgu kopainu. Romāns varētu būt noderīgs, ja aukstos, drūmos rudens vakaros sagribas palasīt kaut ko par mūziku, likteni un bojā ejai nolemtiem kuģiem.

„Jau senie grieķi iedomājās, ka planētām ir sava mūzika,”saka tēvs. „Raugoties no Zemes, planētas pārvietojas cauri dzīvnieku zīmēm līkloču kustībā. Grieķi to iedomājās līdzīgu sava veida dievišķajai dejai. Un, tā kā jebkura kustība rada vibrācijas, skaņas un toņus, cilvēki ticēja, ka arī planētas rada skaņas – mūziku, jo tās dejo. Mūziku, ko neviens cilvēks nespēja sadzirdēt, jo viss universs ir piepildīts ar lielajiem toņiem, un cilvēki tos vienmēr bija dzirdējuši, sākot no brīža, kad atradās mātes miesās, un pieraduši pie tiem, tāpat kā ikviens pierod pie saviem sirdspukstiem.