Aleho Karpentjers “Apgaismības gadsimts”

Aleho Karpentjers “Apgaismības gadsimts”, no spāņu val. tulk. Voldemārs Meļinovskis, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1991. (Alejo Carpentier, El siglo de las luces, 1962)

Meklējot lasāmvielu Latīņamerikas mēnesim grāmatu klubā, internetā izlasīju nostāstu par to, kā Markess rakstījis savu ģeniālo romānu “Simts vientulības gadi”. Izrādās, ka brīdī, kad romāna pirmais uzmetums ir bijis pabeigts, Markess esot izlasījis kubiešu rakstnieka Aleho Karpentjera “Apgaismības gadsimtu” un sapratis, ka nu ir ziepes, jo viņš ir uzrakstījis apmēram to pašu, tāpēc viņam savu ģeniālo romānu ir jāpārraksta. Un pārrakstījis arī, veltot tam vēl pāris mēnešus, lai gan bija nonācis šausmīgā naudas trūkumā, visu ieķīlājis un visiem parādā. Skaidrs, ka arī man radās vēlme izlasīt romānu, kas gandrīz sagrāva Markesu ģimenes budžetu. Nedaudz pameklējot, atradu informāciju, ka Karpentjera “Apgaismības gadsimts” kopā ar vēl vienu viņa darbu “Šīszemes valstība” ir ticis izdots latviešu valodā jau tālajā 1991. gadā. Diemžēl tolaik mēs bijām aizņemti ar barikādēm, puču un tamlīdzīgām lietām, tāpēc šo lielisko romānu kaut kā palaidu garām un pieļauju, ka tāpēc tas pie mums ir tik maz zināms. Arī gandrīz nevienā bibliotēkā “Apgaismības gadsimta” vairs nebija, tomēr beigās viens grāmatas eksemplārs atradās un beidzot varēju to izlasīt.

Aleho Karpentjera “Apgaismības gadsimts” nudien ir episks romāns, kas stāsta par Lielo franču revolūciju 18. gadsimta beigās. Revolūcija neaprobežojās tikai ar Franciju, bet izpletās daudz plašāk – arī uz kolonijām Antiļu salās un Franču Gvijānu. Romāns ir sarakstīts ļoti skaistā, plūstošā, barokālā valodā, un, protams, tāpēc ir lēnīgs un smagnējs, un jāpiezīmē, ka patīkami vecmodīgs. Lai arī cik vētraini notikumi romānā aprakstīti, nekāda spraiguma tekstā nav. Toties “Apgaismības gadsimts” ir klasisks lielo ideju romāns, kas majestātiski risina tēmas par brīvību un ideālismu, un parāda, cik viegli cēlas idejas pārvēršas asiņainā ārprātā. Šajā ziņa tas ir radniecīgs Umberto Eko grāmatām. Romāna centrā ir reāla vēsturiska personība Viktors Igs, kas bija viens no redzamākajiem revolūcijas ieviesējiem Francijas kolonijās. Par viņu mums ir maz, kas zināms, bet autors romāna ir centies izsekot kā mainījusies Viktora Iga rīcība no noteiktas, azartiski drosmīgas un godprātīgas revolūcijas sākuma posmā uz cinisku, pretrunīgu un alkatīgu beigās.

Man ļoti patika “Apgaismības gadsimta” sākums, tas ir burvīgs. Nomirst kāds bagāts Havanas tirgotājs, un viņa bērni – Sofija un Karloss, kā arī viņu brālēns Estevans – paliek vieni paši milzīgā māja, un veselu gadu jaunieši vairs neiziet no turienes, jo visu vajadzīgo viņiem piegādā, un brīnišķīgi pavada laiku dažādos apgaismības gadsimtā pieejamajos veidos. Viņi klīst pa milzīgo namu, pasūta grāmatas, žurnālus, mūzikas instrumentus un laboratorijas piederumus. Dienām ilgi lasa, mācās muzicēt un veic eksperimentus dabaszinātnēs, līdz kādu dienu pie durvīm klauvē noslēpumainais svešinieks Viktors Igs, un viņu dzīve izmainās uz visiem laikiem. Kopā ar romāna varoņiem autors mūs izvadā pa lielākajām Karību jūras salām, kā arī Franciju, Spāniju un Franču Gvijānu, kur viņiem nākas piedzīvot gan nemierus, gan revolūciju, gan asiņaino teroru pēc tās. Šie notikumi arī Eiropā bija ļoti nežēlīgi, bet Latīņamerikā tie ir vēl tumšāki, iracionālāki un baisāki. Vispār, lai 18. gadsimtā sarīkotu revolūciju bija svarīgas divas lietas – drukāti uzsaukumi brīvības ideju izplatīšanai plašākās masās un giljotīna, lai vispirms nocirstu galvas revolūcijas ideju pretiniekiem un karalim, bet pēc tam arī revolūcijas uzsācējiem un iedvesmotājiem. Giljotīna romānā ir aprakstīta ļoti izteiksmīgi, savā ziņā tā ir viens no grāmatas personāžiem.

Šajā naktī es atkal ieraudzīju paceļamies Nāves mašīnu.(..)Bet kuģa priekšgalā slējās bezvērtņu Debess Durvis, kas sastāvēja tikai no sānu balstiem, augšējā šķērskoka un leņķmēram līdzīga, sāniski pavērsta, no salta, asa tērauda izgatavota, atsaitēs iestiprināta melna trīsstūra. Neaizklāta, lietišķa tur rēgojās šī baismīgā ierīce, kura atkal bija pacelta kā bieds cilvēku nakts mieram, kā atgādinājums un brīdinājums ikvienam no mums.

Aleho Karpentjera “Apgaismības gadsimts” ir maģisks un epohāls romāns, kurš stāsta par veselu vēstures laikmetu un ir spēcīgi ietekmējis arī citu Latīņamerikas autoru darbus. Ja ir lasīti “Simts vientulības gadi”, tad līdzības būs redzamas, bet jāpiebilst, ka Markesa romānā ir daudz vairāk seksa un kaislību, bet Karpentjera darbā ir vairāk poētisku aprakstu un ideju. Un, jā, te vēl ir masoni un pirāti.

Džoisa Kerola Outsa “Tumšie ūdeņi”

Džoisa Kerola Outsa “Tumšie ūdeņi”, no angļu val. tulkojusi Renāte Ābeltiņa, apgāds “Jumava”, Rīga: 1997 (Joyce Carol Oates, Black Water, 1992)

Pirms pusgadsimta 1969. gada 18. jūlijā, kad “Apollo 11” misija tuvojās Mēnesim, lai spertu mazo soli cilvēkam, bet lielo lēcienu cilvēcei, notika kāds traģisks, ļoti neglīts un joprojām neskaidrs negadījums, kas tajā brīdī ASV ziņās gandrīz vai aizēnoja cilvēces pirmo Mēness apmeklējumu. Šajā dienā ASV senators Edvards Kenedijs apmeklēja kādu saviesīgu pasākumu Čapakvidikas salā un vakarā no tā devās prom kopā ar jaunu sievieti Mēriju Džo Kopekni, kura bija darbojusies viņa nesen nošautā brāļa Roberta Kenedija priekšvēlēšanu kampaņā. Atceramies, ka tie bija līksmie un bezrūpīgie sešdesmitie gadi, kad sēsties pie stūres dzērumā vēl bija stilīgi. Lai nu kā tur viss bija bijis, bet, braucot pāri upei, Edvards Kenedijs nenovaldīja savas automašīnas stūri un tā iegāzās ūdenī. Pats senators no auto tika laukā, izpeldēja krastā un klusi notinās, par avāriju nepaziņojot ne varas iestādēm, ne glābšanas dienestiem. Automašīna tika atrasta tikai nākamajā dienā un Mērija Džo tajā bija mirusi. Visticamākā versija ir, ka viņa lēnām nosmaka automobilī, no kura pati saviem spēkiem nespēja izkļūt. Jāpiezīmē, ka Edvardam Kenedijam par aizbēgšanu no notikuma vietas un Mērijas Džo atstāšanu bez palīdzības nekas nebija. Viņš mierīgi turpināja savu politiķa karjeru.

Nu, lūk, šis gadījums ir daudz aprakstīts un iztirzāts literatūrā, un tam savulaik ir pievērsusies arī Džoisa Kerola Outsa un uzrakstījusi garo stāstu “Tumšie ūdeņi”, kas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem ir ticis izdots latviešu valodā. Outsa ir pazīstama amerikāņu prozaiķe, dzejniece un dramaturģe. Starp citu, ļoti ražīga – līdz šim viņa ir sarakstījusi 58 romānus, tas neskaitot stāstus, lugas un dzeju. Vienu brīdi viņa tika minēta pat kā kandidāte uz Nobela prēmiju literatūrā, bet saņēmusi to nav. Latviski ir iznākušas vēl dažas no Džoisas Kerolas Outsas grāmatām (“Pasaulīgo prieku dārzs”, “Šķērsojot robežu” un “Niagara”). Man patika viņas iepriekšējie darbi, tāpēc bibliotēkā paņēmu izlasīt arī “Tumšos ūdeņus”.

“Tumšie ūdeņi” ir vistīrākā literārā fikcija, nevis reāla notikuma pārstāsts, tāpēc šī apraksta pirmo rindkopu nevajag uztvert kā neapstrīdamu maitekli. Grāmata ir savdabīga un savā ziņā īpatnēja. Autore ir pārcēlusi darbības laiku uz astoņdesmito gadu beigām. “Tumšo ūdeņu” galvenā varone ir jauna amerikāniete Kellija Kellehere, kura ir darbojusies demokrātu partijas vēlēšanu kampaņā. Kellija ir ideāliste, brīvprātīgā, kas papildu darbam apmāca melnādainus amerikāņus lasīt un rakstīt, un ir badojusies, lai sevi disciplinētu. Bet ballītē pie draudzenes Greilingas salā viņa satiek vīrieti, kurš grāmatā tiek saukts vienkārši par Senatoru, un piekrīt viņam pievienoties automašīnā atpakaļceļā uz prāmi.

Viss stāsts no pirmās līdz pēdējai lappusei ir ellīgi gara Kellijas miršanas aina. “Tumšie ūdeņi” ir kaislīgākais, jutekliskākais un eksaltētākais kāda literāra personāža nāves apraksts, kādu man ir gadījies lasīt. Tomēr stāsts nav tik vienkāršs. Pa vidu miršanai ir Kellijas atmiņu ainas, kā viņa ir nonākusi līdz grimstošajai automašīnai, un dažādi iestarpinājumi, piemēram, visai skarbs apcerējums par pieciem nāvessodu izpildes veidiem ASV, kuru ir sarakstījusi Kellija. Bet pāri visam klājas melnie ūdeņi, kuri lēnām un pamazām ievelk sevī galveno varoni, un tas atkārtojas atkal un atkal. Stāsts ir ļoti metaforisks, un, lai gan sarakstīts jau pasen, lasot to tagad, bija sajūta, ka Outsa patiesībā ir trāpījusi daudz dziļākos un melnākos ūdeņos, nekā sākotnēji man šķita. Protams, “Tumšos ūdeņus” var lasīt kā banālu stāstu par jaunu sievieti, kuru ir seksuāli iekārojis vecāks vīrietis, vai kā pamācošu ieteikumu nevadīt automašīnu alkohola reibumā. Tomēr tas ir arī stāsts par jaunības ideālisma un vēlmes mainīt pasauli sadursmi ar politiķu cinismu, tas ir stāsts par nodotu uzticību, tas ir stāsts par zaudētiem elkiem, un tas ir arī stāsts par melnajiem ūdeņiem, kas vienmēr tiek gāzti virsū katrai sievietei, kura iesaistās politikā.

Ja tu darbojies politikā, tu esi optimists.
Ja tu vairs neesi optimists, tu vairs nedarbojies politikā.
Ja tu vairs neesi optimists, tu esi miris.

Kas ir brīvprātīgais, it īpaši brīvprātīgā?
Kāda, kas apzinās, ka pēc viņas nav pieprasījuma.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2016., (Pavel Kohout, Katyně, 1978)

Čehu rakstnieka Pavela Kohouta romāns „Diplomēta bende” ir visdīvainākā no šogad lasītajām grāmatām, un atrodas kaut kur tālu ārpus tādām banālām kategorijām kā patīk vai nepatīk, gaumīgs vai bezgaumīgs, izklaidējošs vai nē. Īsumā par autoru – viņš savā dzīvē ir paspējis kādu laiku būt par pārliecinātu staļinistu, pēc tam par aizrautīgu komunistu, tad par disidentu un galu galā kļuva par no dzimtās zemes izraidītu emigrantu. Romānu „Diplomēta bende” Kohouts ir sarakstījis pēc Prāgas pavasara sagrāves, bet pirmo reizi publicēts tas tika tikai 1978. gadā un, protams, ne jau toreizējā Čehoslovākijā.

“Diplomētas bendes” darbība norisinās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās kādā vārdā nenosauktā totalitāri sociālistiskā Centrāleiropas valstī. Piemīlīgā pusaudze Līziņa Taheci nelaimīgā kārtā izgāžas iestājeksāmenos gan konservatorijā, gan klasiskajā ģimnāzijā. Lai meitai nebūtu nākotnē jāmācās par kaut ko ārkārtīgi nepiemērotu, piemēram, cūkkopi, vecāki piekrīt Līziņas uzņemšanai īpašā eksperimentālā mācību iestādē PEZAVS (Profesionālā eksekūcijas zinātņu arodvidusskola). Tā ir dikti mīlīga skoliņa, kuru ir izauklējuši savas profesijas fanātiķi profesors Vilks un docents Šimsa, lai nodotu savu smalko mākslu un bagātīgo pieredzi jauniešiem, apmācot tos par mūsdienīgiem un augsti profesionāliem bendēm, kas pārzina un spēj izpildīt dažādus nāvessodus un spīdzināšanas paņēmienus.

… pakārt kādu aiz kakla labāk vai sliktāk spēj gandrīz ikviens, varbūt izņemot pāris mīkstčaulīgu intelektuāļu, taču māksla ir viņu pakārt tā, lai tajā atspoguļotos visa cilvēces kultūras vēsture līdz pat zinātniski tehniskajai revolūcijai, citādi klients ar pilnām tiesībām varētu vaicāt, kāpēc par sodu viņu uzreiz neuzcep un neapēd.

Iestāšanās pārbaudījumi nav sarežģīti, ir tikai jānokauj vista un jānosit karpa (bet var arī nodīrāt dzīvu suni). Līziņa ar to tiek galā brīnišķīgi. Tālāk seko skolas audzēkņu piedzīvojumi mācību gada laikā, apgūstot profesiju, kā arī dažas atkāpes pasniedzēju pagātnē (jā, nu, kā nu kurš kļūst par bendi).

Romāna centrālais tēls – eņģeliskā paskata jaunava Līziņa, ap kuru risinās visi galvenie notikumi, pati ir inerta un pasīva būtne, kurai piemīt obsesīvi kompulsīvie traucējumi ar noslieci nepārtraukti skaitīt visu, kas apkārt redzams. Toties viņa ir apveltīta ar neatvairāmu seksuālo pievilcību, kuras dēļ zaudē galvas (un ne tikai galvas) visi satiktie vīrieši. Pa visu romānu Līziņa, skolas noslēguma eksāmenā perfekti pakarot vienu no saviem pielūdzējiem, pasaka tikai vienu teikumu, kas šim stāstam pieliek treknu punktu – viņš man pat nenopirdās.

Pēc būtības „Diplomēta bende” ir viens no ciniskākajiem, skarbākajiem un satīriskākajiem stāstiem par mūsu, tas ir, Austrum- un Centrāleiropas vēsturi. Neskaitāmas nodevības, bezjēdzīga vardarbība un grūti noticams ikdienas absurds. Vispār romāns ir kaut kāds dīvains Kafkas un Hašeka mikslis, kādu, šķiet, iespējams sarakstīt tikai dzīvojot Čehijā. Tas ir absurds, vietām slimīgi pretīgs, vietām smieklīgs un kopumā ļoti intelektuāls, alegorisks un pilns ar simboliem. Autors ir savācis patiešām enciklopēdiska apjoma materiālu par tēmu un mūs ļoti sīki iepazīstina ar bendes profesijas vēsturi, ikdienas problēmām un jaukumiem (šajā aspektā tas ir īsts ražošanas romāns, ne sliktāks kā Heilija darbi), nāvessodu un spīdzināšanas paņēmienu veidiem un attīstību no antīkās pagātnes līdz mūsdienām. Romānā ir daudz atsauču uz zināmām un mazāk zināmām literārām epizodēm ar bendēm un nāvessodiem. Vēl tajā ir ļoti daudz primitīva un dikti absurda seksa.

Jāpiebilst, ka Kohoutam šajā romānā ir ļoti īpatnējs paradums dažreiz saplosīt teikumus pavisam negaidītās daļās. Turklāt, sākot lasīt teikumu, brīžiem nevari zināt, uz kurieni tas tevi beigās aizvedīs, jo iespējams, ka tā nobeigums atrodas kādā pārdesmit gadus senā pagātnē un attiecas jau uz pavisam citu epizodi. Šī neierastā romāna struktūra ar saraustītiem notikumiem un nepārtrauktu lēkāšanu starp dažādiem laikiem brīžiem tomēr mazliet iznes smadzenes, nu, vismaz prasa no lasītāja lielāku uzmanību, lai izsekotu līdzi notiekošajam, un pieļauju, ka var kādu arī pamatīgi sakaitināt. Arī romāna valoda ir īpatnējs sajaukums, kurā autors izmanto daudz svešvārdus un latīņu valodu, bet papildus tam ir benžu profesionālais žargons, kurš ir izteikti prasts (notaisīt klientu, pemiesis, izpildnieks) un autora izveidotā parodija par sociālisma birokrātijai raksturīgajiem saīsinājumiem (klaskabs, capēde, capkurītis, romānā ir iekļauta šo jaundarinājumu skaidrojošā vārdnīca).Šī grāmata pavisam negaidīti nedaudz paplašināja manu vārdu krājumu ar tādiem terminiem kā kafilērija un strangulācija.

Skaidrs, ka uzdāvināt kādam „Diplomēto bendi” Ziemassvētkos (jo grāmata tak allažiņ esot vislabākā dāvana) visdrīzāk nebūs laba ideja. Tomēr romānu noteikti ir vērts izlasīt, ja patiešām interesē vēsture. Tādu patiesi pretīgu epizožu grāmatā nemaz nav daudz, tāpēc sadistiskas literatūras fani var pārāk nesacerēties, bet romāna varoņu izklaides ar suņu kāršanu tomēr pat man lika mazliet saviebties, dzīvnieku mīļotājiem šo noteikti neiesaku.

Nobeigumā iedvesmojošs fragments no PEZAVA mācību plāna, kas ir iekļauts grāmatas sadaļā „Dokumenti”.

Papildināts – Satori ir publicēts plašāks tulkotājas Sandras Nikuļcevas raksts par Pavelu Kohoutu.