Tag Archives: nāvessodi

Džoisa Kerola Outsa “Tumšie ūdeņi”

Džoisa Kerola Outsa “Tumšie ūdeņi”, no angļu val. tulkojusi Renāte Ābeltiņa, apgāds “Jumava”, Rīga: 1997 (Joyce Carol Oates, Black Water, 1992)

Pirms pusgadsimta 1969. gada 18. jūlijā, kad “Apollo 11” misija tuvojās Mēnesim, lai spertu mazo soli cilvēkam, bet lielo lēcienu cilvēcei, notika kāds traģisks, ļoti neglīts un joprojām neskaidrs negadījums, kas tajā brīdī ASV ziņās gandrīz vai aizēnoja cilvēces pirmo Mēness apmeklējumu. Šajā dienā ASV senators Edvards Kenedijs apmeklēja kādu saviesīgu pasākumu Čapakvidikas salā un vakarā no tā devās prom kopā ar jaunu sievieti Mēriju Džo Kopekni, kura bija darbojusies viņa nesen nošautā brāļa Roberta Kenedija priekšvēlēšanu kampaņā. Atceramies, ka tie bija līksmie un bezrūpīgie sešdesmitie gadi, kad sēsties pie stūres dzērumā vēl bija stilīgi. Lai nu kā tur viss bija bijis, bet, braucot pāri upei, Edvards Kenedijs nenovaldīja savas automašīnas stūri un tā iegāzās ūdenī. Pats senators no auto tika laukā, izpeldēja krastā un klusi notinās, par avāriju nepaziņojot ne varas iestādēm, ne glābšanas dienestiem. Automašīna tika atrasta tikai nākamajā dienā un Mērija Džo tajā bija mirusi. Visticamākā versija ir, ka viņa lēnām nosmaka automobilī, no kura pati saviem spēkiem nespēja izkļūt. Jāpiezīmē, ka Edvardam Kenedijam par aizbēgšanu no notikuma vietas un Mērijas Džo atstāšanu bez palīdzības nekas nebija. Viņš mierīgi turpināja savu politiķa karjeru.

Nu, lūk, šis gadījums ir daudz aprakstīts un iztirzāts literatūrā, un tam savulaik ir pievērsusies arī Džoisa Kerola Outsa un uzrakstījusi garo stāstu “Tumšie ūdeņi”, kas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem ir ticis izdots latviešu valodā. Outsa ir pazīstama amerikāņu prozaiķe, dzejniece un dramaturģe. Starp citu, ļoti ražīga – līdz šim viņa ir sarakstījusi 58 romānus, tas neskaitot stāstus, lugas un dzeju. Vienu brīdi viņa tika minēta pat kā kandidāte uz Nobela prēmiju literatūrā, bet saņēmusi to nav. Latviski ir iznākušas vēl dažas no Džoisas Kerolas Outsas grāmatām (“Pasaulīgo prieku dārzs”, “Šķērsojot robežu” un “Niagara”). Man patika viņas iepriekšējie darbi, tāpēc bibliotēkā paņēmu izlasīt arī “Tumšos ūdeņus”.

“Tumšie ūdeņi” ir vistīrākā literārā fikcija, nevis reāla notikuma pārstāsts, tāpēc šī apraksta pirmo rindkopu nevajag uztvert kā neapstrīdamu maitekli. Grāmata ir savdabīga un savā ziņā īpatnēja. Autore ir pārcēlusi darbības laiku uz astoņdesmito gadu beigām. “Tumšo ūdeņu” galvenā varone ir jauna amerikāniete Kellija Kellehere, kura ir darbojusies demokrātu partijas vēlēšanu kampaņā. Kellija ir ideāliste, brīvprātīgā, kas papildu darbam apmāca melnādainus amerikāņus lasīt un rakstīt, un ir badojusies, lai sevi disciplinētu. Bet ballītē pie draudzenes Greilingas salā viņa satiek vīrieti, kurš grāmatā tiek saukts vienkārši par Senatoru, un piekrīt viņam pievienoties automašīnā atpakaļceļā uz prāmi.

Viss stāsts no pirmās līdz pēdējai lappusei ir ellīgi gara Kellijas miršanas aina. “Tumšie ūdeņi” ir kaislīgākais, jutekliskākais un eksaltētākais kāda literāra personāža nāves apraksts, kādu man ir gadījies lasīt. Tomēr stāsts nav tik vienkāršs. Pa vidu miršanai ir Kellijas atmiņu ainas, kā viņa ir nonākusi līdz grimstošajai automašīnai, un dažādi iestarpinājumi, piemēram, visai skarbs apcerējums par pieciem nāvessodu izpildes veidiem ASV, kuru ir sarakstījusi Kellija. Bet pāri visam klājas melnie ūdeņi, kuri lēnām un pamazām ievelk sevī galveno varoni, un tas atkārtojas atkal un atkal. Stāsts ir ļoti metaforisks, un, lai gan sarakstīts jau pasen, lasot to tagad, bija sajūta, ka Outsa patiesībā ir trāpījusi daudz dziļākos un melnākos ūdeņos, nekā sākotnēji man šķita. Protams, “Tumšos ūdeņus” var lasīt kā banālu stāstu par jaunu sievieti, kuru ir seksuāli iekārojis vecāks vīrietis, vai kā pamācošu ieteikumu nevadīt automašīnu alkohola reibumā. Tomēr tas ir arī stāsts par jaunības ideālisma un vēlmes mainīt pasauli sadursmi ar politiķu cinismu, tas ir stāsts par nodotu uzticību, tas ir stāsts par zaudētiem elkiem, un tas ir arī stāsts par melnajiem ūdeņiem, kas vienmēr tiek gāzti virsū katrai sievietei, kura iesaistās politikā.

Ja tu darbojies politikā, tu esi optimists.
Ja tu vairs neesi optimists, tu vairs nedarbojies politikā.
Ja tu vairs neesi optimists, tu esi miris.

Kas ir brīvprātīgais, it īpaši brīvprātīgā?
Kāda, kas apzinās, ka pēc viņas nav pieprasījuma.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”

Pavels Kohouts „Diplomēta bende”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA „J.L.V.”, 2016., (Pavel Kohout, Katyně, 1978)

Čehu rakstnieka Pavela Kohouta romāns „Diplomēta bende” ir visdīvainākā no šogad lasītajām grāmatām, un atrodas kaut kur tālu ārpus tādām banālām kategorijām kā patīk vai nepatīk, gaumīgs vai bezgaumīgs, izklaidējošs vai nē. Īsumā par autoru – viņš savā dzīvē ir paspējis kādu laiku būt par pārliecinātu staļinistu, pēc tam par aizrautīgu komunistu, tad par disidentu un galu galā kļuva par no dzimtās zemes izraidītu emigrantu. Romānu „Diplomēta bende” Kohouts ir sarakstījis pēc Prāgas pavasara sagrāves, bet pirmo reizi publicēts tas tika tikai 1978. gadā un, protams, ne jau toreizējā Čehoslovākijā.

“Diplomētas bendes” darbība norisinās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās kādā vārdā nenosauktā totalitāri sociālistiskā Centrāleiropas valstī. Piemīlīgā pusaudze Līziņa Taheci nelaimīgā kārtā izgāžas iestājeksāmenos gan konservatorijā, gan klasiskajā ģimnāzijā. Lai meitai nebūtu nākotnē jāmācās par kaut ko ārkārtīgi nepiemērotu, piemēram, cūkkopi, vecāki piekrīt Līziņas uzņemšanai īpašā eksperimentālā mācību iestādē PEZAVS (Profesionālā eksekūcijas zinātņu arodvidusskola). Tā ir dikti mīlīga skoliņa, kuru ir izauklējuši savas profesijas fanātiķi profesors Vilks un docents Šimsa, lai nodotu savu smalko mākslu un bagātīgo pieredzi jauniešiem, apmācot tos par mūsdienīgiem un augsti profesionāliem bendēm, kas pārzina un spēj izpildīt dažādus nāvessodus un spīdzināšanas paņēmienus.

… pakārt kādu aiz kakla labāk vai sliktāk spēj gandrīz ikviens, varbūt izņemot pāris mīkstčaulīgu intelektuāļu, taču māksla ir viņu pakārt tā, lai tajā atspoguļotos visa cilvēces kultūras vēsture līdz pat zinātniski tehniskajai revolūcijai, citādi klients ar pilnām tiesībām varētu vaicāt, kāpēc par sodu viņu uzreiz neuzcep un neapēd.

diplometa-bendeIestāšanās pārbaudījumi nav sarežģīti, ir tikai jānokauj vista un jānosit karpa (bet var arī nodīrāt dzīvu suni). Līziņa ar to tiek galā brīnišķīgi. Tālāk seko skolas audzēkņu piedzīvojumi mācību gada laikā, apgūstot profesiju, kā arī dažas atkāpes pasniedzēju pagātnē (jā, nu, kā nu kurš kļūst par bendi).

Romāna centrālais tēls – eņģeliskā paskata jaunava Līziņa, ap kuru risinās visi galvenie notikumi, pati ir inerta un pasīva būtne, kurai piemīt obsesīvi kompulsīvie traucējumi ar noslieci nepārtraukti skaitīt visu, kas apkārt redzams. Toties viņa ir apveltīta ar neatvairāmu seksuālo pievilcību, kuras dēļ zaudē galvas (un ne tikai galvas) visi satiktie vīrieši. Pa visu romānu Līziņa, skolas noslēguma eksāmenā perfekti pakarot vienu no saviem pielūdzējiem, pasaka tikai vienu teikumu, kas šim stāstam pieliek treknu punktu – viņš man pat nenopirdās.

Pēc būtības „Diplomēta bende” ir viens no ciniskākajiem, skarbākajiem un satīriskākajiem stāstiem par mūsu, tas ir, Austrum- un Centrāleiropas vēsturi. Neskaitāmas nodevības, bezjēdzīga vardarbība un grūti noticams ikdienas absurds. Vispār romāns ir kaut kāds dīvains Kafkas un Hašeka mikslis, kādu, šķiet, iespējams sarakstīt tikai dzīvojot Čehijā. Tas ir absurds, vietām slimīgi pretīgs, vietām smieklīgs un kopumā ļoti intelektuāls, alegorisks un pilns ar simboliem. Autors ir savācis patiešām enciklopēdiska apjoma materiālu par tēmu un mūs ļoti sīki iepazīstina ar bendes profesijas vēsturi, ikdienas problēmām un jaukumiem (šajā aspektā tas ir īsts ražošanas romāns, ne sliktāks kā Heilija darbi), nāvessodu un spīdzināšanas paņēmienu veidiem un attīstību no antīkās pagātnes līdz mūsdienām. Romānā ir daudz atsauču uz zināmām un mazāk zināmām literārām epizodēm ar bendēm un nāvessodiem. Vēl tajā ir ļoti daudz primitīva un dikti absurda seksa.

Jāpiebilst, ka Kohoutam šajā romānā ir ļoti īpatnējs paradums dažreiz saplosīt teikumus pavisam negaidītās daļās. Turklāt, sākot lasīt teikumu, brīžiem nevari zināt, uz kurieni tas tevi beigās aizvedīs, jo iespējams, ka tā nobeigums atrodas kādā pārdesmit gadus senā pagātnē un attiecas jau uz pavisam citu epizodi. Šī neierastā romāna struktūra ar saraustītiem notikumiem un nepārtrauktu lēkāšanu starp dažādiem laikiem brīžiem tomēr mazliet iznes smadzenes, nu, vismaz prasa no lasītāja lielāku uzmanību, lai izsekotu līdzi notiekošajam, un pieļauju, ka var kādu arī pamatīgi sakaitināt. Arī romāna valoda ir īpatnējs sajaukums, kurā autors izmanto daudz svešvārdus un latīņu valodu, bet papildus tam ir benžu profesionālais žargons, kurš ir izteikti prasts (notaisīt klientu, pemiesis, izpildnieks) un autora izveidotā parodija par sociālisma birokrātijai raksturīgajiem saīsinājumiem (klaskabs, capēde, capkurītis, romānā ir iekļauta šo jaundarinājumu skaidrojošā vārdnīca).Šī grāmata pavisam negaidīti nedaudz paplašināja manu vārdu krājumu ar tādiem terminiem kā kafilērija un strangulācija.

Skaidrs, ka uzdāvināt kādam „Diplomēto bendi” Ziemassvētkos (jo grāmata tak allažiņ esot vislabākā dāvana) visdrīzāk nebūs laba ideja. Tomēr romānu noteikti ir vērts izlasīt, ja patiešām interesē vēsture. Tādu patiesi pretīgu epizožu grāmatā nemaz nav daudz, tāpēc sadistiskas literatūras fani var pārāk nesacerēties, bet romāna varoņu izklaides ar suņu kāršanu tomēr pat man lika mazliet saviebties, dzīvnieku mīļotājiem šo noteikti neiesaku.

Nobeigumā iedvesmojošs fragments no PEZAVA mācību plāna, kas ir iekļauts grāmatas sadaļā „Dokumenti”.

diplometa-bende-macibu-plansPapildināts – Satori ir publicēts plašāks tulkotājas Sandras Nikuļcevas raksts par Pavelu Kohoutu.