Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: izdevniecība Prometejs, 2018 (China Miéville, The City & the City, 2009)

Viens no patīkamākajiem šī gada literārajiem pārsteigumiem ir, pateicoties izdevniecības “Prometejs” aktivitātēm, latviešu valodā izdotā Čainas Mjēvila grāmata “Pilsēta un pilsēta”. Šī romāna lasīšana nudien bija valdzinošs prāta piedzīvojums, un autors, kuru vecāki, laikam pat aci nepamirkšķinot, ir vienā mierā nosaukuši par Ķīnu, uzreiz iekļuva manu iemīļotāko rakstnieku pulkā.
Čaina Mjēvils ir angļu rakstnieks, akadēmiķis un politiskais aktīvists, starp citu, pēc pārliecības marksists un trockists. Viņš raksta grāmatas new weird žanrā un viņa darbi patiešām ir ļoti dīvaini. Romānā “Pilsēta un pilsēta” Čaina Mjēvils ir iedvesmojies no sašķeltajām pilsētām (ha, mums, kā reiz viena tāda pat ir – Valka/Valga) un izmantojis labi zināmo faktu, ka cilvēka smadzenes nespēj uztvert reālo pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir. Novedot šo ideju līdz galējībai, autors ir radījis šo bezgala dīvaino pilsētu Bešelu, kas atrodas kaut kādā nevienam nevajadzīgā un neinteresantā Austrumeiropas nomalē. Vispār nekā ievērības cienīga Bešelā nemaz nav, izņemot to, ka šeit viena ielas puse var atrasties šajā pilsētā, bet otra jau pavisam citā – Ulkomā. Tikpat labi uz vienas ielas atsevišķas mājas ir Bešelā, bet citas tām pa vidu var būt otrā pilsētā. Interesantākais jau ir tas, ka robeža starp šīm pilsētām ir stingri nodalīta, bet tā eksistē tikai cilvēku smadzenēs. Tomēr tā ir tik strikta, ka bešelieši drīkst redzēt, dzirdēt un sajust tikai Bešelu un tās iedzīvotājus, bet ulkomieši tikai Ulkomu. Abu pilsētu iedzīvotāji jau no bērnības iemācās otru pilsētu atmanīt – tas ir atredzēt, atdzirdēt un atjust. Lielākais noziegums abās pilsētās ir pamanīt otru pilsētu. Tā ir robežlaušana un tad spēlē iesaistās Lauzums. Nekā briesmīgāka par to nav. Tāpat nav zināms, kas notiek ar robežlauzējiem, jo viņus neviens pēc tam vairs nekad nav redzējis. Katrā pilsētā iedzīvotājiem ir sava valoda, savas apģērbā izmantotās krāsas un pilnīgi atšķirīga izturēšanās uz ielas (es pat pieļauju, ka Bešelā un Ulkomā Jauno gadu sagaida atšķirīgos laikos). Bešelietim, lai legāli nokļūtu uz kādu vietu Ulkomā, kas juridiski skaitās ārzemes, bet faktiski atrodas uz tās pašas ielas, ir jāveic diezgan sarežģīta procedūra un jāšķērso robeža vienīgajā pārejas punktā Kopulzālē. Un, nokļūstot Ulkomā viņam, ir pilnībā jāatmana Bešela.  Autors mums mazliet ieskicē noslēpumainības apvīto abu pilsētu vēsturi, bet ļoti maz, atstājot ellīgi daudz vietas lasītāja iztēlei. Abām pilsētām ir sava folklora un nostāsti, bet Ulkomā lielā vairumā ir atrodami ļoti neparasti arheoloģiski artefakti, kuru eksistenci neviens nespēj izskaidrot.
Nu, lūk, un šajā pašā par sevi smadzenes iznesošajā pasaulē autors risina klasisku nuāra detektīvu. Bešelas izmeklētājam Tjadoram Borlū ir jānodarbojas ar sākotnēji šķietami vienkāršu slepkavības lietu. Viņa pilsētā ir atrasts kādas jaunas sievietes līķis ar vardarbības pazīmēm, bet izmeklēšanas gaitā atklājas, ka viņa ir no Ulkomas, kas šajā gadījumā ir kaut kas ārkārtējs. Stāsta gaitā mēs pamazām uzzinām arī citas interesantas lietas par pilsētu un pilsētu. Un iespējams, ka pastāv arī kāda mistiska trešā pilsēta Orsinija, kas sensenis slepeni eksistē starp abām pārējām prātam neaptveramajām pilsētām.
Grāmata man ļoti patika. Tā ir tik ļoti savāda un iztēli ierosinoša. Skaidrs, ka detektīvintriga te nav galvenā, lai gan ar to romānā viss ir kārtībā. Tā ir loģiska, ar negaidītu atrisinājumu un nodrošina raitu sižeta virzību. Romāna galvenās varones ir abas pilsētas, kuras pastāv viena otrā, bet nekur nesaskaras un nekad neredz viena otru. Čainas Mjēvila fantāzija, radot šo bezgala savdabīgo pasauli, nudien ir brīnumaina. Romānam ir patīkami drūma un atmosfēriska noskaņa, tajā ir daudz politikas un slēptu, bet vietām arī pavisam neslēptu, politisku zemtekstu. Tajā ir izmantota dīvaini svešāda valoda, jo citādi droši vien nemaz nebūtu iespējams aprakstīt tik neiespējamu pasauli ar tās ārprātā samežģītajiem noteikumiem. Jāpiebilst, ka Viļa Kasima tulkojums ir labs, lai gan vietām aiz tīras ziņkārības gribējās paskatīties, kā viens otrs jancīgs vārds ir bijis droši vien tikpat dīvainajā autora angļu valodā.
“Pilsēta un pilsēta” noteikti ir viena no labākajām pagājušajā gadā lasītajām grāmatām. Valdzinoši tumša, atmosfēriska, ļoti politiska, savdabīgi uzrakstīta un ārkārtīgi savāda grāmata, par kuru jādomā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Tomēr brīdinu – lai to pilnībā izbaudītu, ir nepieciešama laba iztēle un smadzenes, kurām patīk domāt, un, kurām nav baiļu domājot dažreiz arī mazliet samežģīties.

Un pamēģiniet, kādreiz, ejot pa sev ierastu ielu, atmanīt tās pretējā pusē esošā mājas. Vai divas mājas redzēt, bet nākamo atmanīt. Paturpiniet to darīt kādu nedēļu. Un paskatieties, kas pēc tam notiks.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties izdevniecības mājas lapā.

Džefs Vandermērs “Sothern Reach” 2. un 3. daļa

Джефф Вандермеер Консолидация, (Jeff VanderMeer, Authority (Southern Reach #2),  2014)
Джефф Вандермеер Ассимиляция, (Jeff VanderMeer, Acceptance (Southern Reach #3),  2014)

Džefa Vandermēra triloģija ievilka mani X-zonā kā purvā. Nācās atmest visus citus lasīšanas plānus un doties līdzi viņa varoņiem līdz beigām. Turklāt šī ir no tām triloģijām, kuru vislabāk lasīt visu pēc kārtas, lai nenojuktu autora smalki savērptajā sižetā.
Tātad pirmajā grāmatā “Anihilācija” mēs kopā ar sociopātisko bioloģi klejojām pa X-zonu un pamazām iepazinām tās ievērojamākos objektus – bāku un apvērsto bāku – un citus jaukumus. Otrās daļas darbība risinās slepenā organizācijā “Sothern Reach”, kuras darbinieki jau trīsdesmit gadus nodarbojas ar X-zonas pētījumiem un ekspedīciju organizēšanu uz turieni. Tā nudien ir iestāde, kas ir iestagnējusi vēl vairāk nekā Latvijas Pasts. Pēc neskaitāmām ekspedīcijām un ilgiem neveiksmju gadiem viņi X-zonas izpratnei nav tikuši tuvāk, vienīgi tik, cik pati zona atļauj. “Southern Reach” ir atsūtīts jauns direktors ar segvārdu Kontrole, kurš līdz tam ir maz nojautis par organizācijas īstajām funkcijām, un lasītājiem ir iespēja kopā ar viņu mēģināt apjēgt, kas tur notiek. “Sothern Reach” darbinieki lielākoties ir visādi savdabji, kas ir apsēsti ar savām teorijām un mānijām. Pamazām atklājas dažādas interesantas lietas par ekspedīciju organizēšanu un patieso likteni. Un vēl ir arī Centrs, kuram ir savas intereses. Jāatzīst, ka otrā daļa ir autoram ir sanākusi pārāk izstiepta un vietām arī garlaicīga. Visas bezgalīgās intrigas tajā dīvainajā organizācijā, Kontroles atmiņas par viņa sūro spiega bērna bērnību – vietām visa tā bija par daudz, bet X-zonas par maz.
Bet par laimi trešā daļa ir labs stāsta noslēgums. Tajā mēs atgriežamies X-zonā un stāstījums risinās no vairākiem skata punktiem, turklāt vienlaicīgi gan dažādos laikos pagātnē, gan tagadnē, gan iespējams, ka arī nākotnē. Atrodas pat vēl viena bāka, mjā. Jāpiezīmē, ka šajā triloģijā visi stāstītāji ir neuzticami, bet visneuzticamākais no visiem ir pats autors. Par lasītājiem viņš vienkārši ņirgājas, raksta visu laiku tikai riņķī un apkārt, un nekādus izskaidrojumus notikušajam nesniedz.
Vispār šajā triloģijā ļoti daudz kas ir atstāts lasītāja iztēlei, kas nudien nav slikti (protams, ja vien lasītājam iztēle ir). Te nav nekādu skaidri saprotamu lineāru taisnvirziena stāstu, bet ir vairāki sižeti, kuriem ir tendence visu laiku lēnām buksēt un iet uz riņķi, turklāt visi ir savstarpēji saistīti un daļēji pārklājas laikā un telpā. Lasot ir visu laiku ir uzmanīgi jāseko līdzi notiekošajam, jo kāda itin maznozīmīga detaļa no otrās grāmatas var pēkšņi iznirt trešajā daļā un izrādīties zīmīga. Nē, nu uz dažiem jautājumiem autors mums trešajā daļā atbild, bet ne uz pašiem galvenajiem. Beigās visu nozīmīgo lietu ir tik daudz, ka sāk likties, ka patiesībā nozīmes nav vairs nekam un tik daudzi dialogi būtībā ir ne par ko. Bet tieši tādai jau ir jābūt kārtīgai New Weird grāmatai – jāsajauc lasītāja prāts un jāliek padomāt, kas tas tāds vispār bija, ko tikko izlasīji.
Kopumā “Southern Reach” triloģija arī ar visiem saviem trūkumiem man patiešām patika. Tā ir ļoti atmosfēriska, autoram ir labi izdevies parādīt to vientulības, nolemtības un bezcerības noskaņu, kurā dzīvo viņa varoņi, īpaši trešajā daļā, kad viss sliktākais jau ir noticis un nekas vairs nav glābjams. Triloģija no lasītāja prasa līdzi domāšanu un iztēli.  Tās galvenie tēli bija ļoti cilvēcīgi ar savām nepilnībām, vājībām un dīvainībām, bet X-zona bija iztēli rosinoša, un savus noslēpumus tā arī līdz galam neatklāja (ak, nabaga baltie trusīši).  Te bija bākas, un man pret tām ir sena kaislība (pat literārām). Zinošāks lasītājs var šajās grāmatās meklēt atsauces uz fantastikas klasiku, vai mēģināt atšifrēt daudzās alegorijas un simbolus, vai arī lasīt kā sevis izzināšanas ceļojumu pa zemapziņas dzīlēm.

Vērtējums – 2. daļa (Authority) 3,5 no 5 zvaigznēm
3. daļa (Acceptance)  – 4,5 no 5 zvaigznēm

Džefs Vandermērs “Anihilācija”

Джефф Вандермеер “Аннигиляция”, (Jeff VanderMeer, Annihilation (Southern Reach #1),  2014)

Tā kā izlasīju jau veselas četras grāmatas no saraksta, domāju, ka ir pienācis īstais laiks kādai Iegribai vai Kaprīzei. Arī pret savām iegribām ir jāizturas atbildīgi, tāpēc lasīšanai izvēlējos Džefa Vandermeera “Anihilāciju, jo šogad ir gaidāma šīs grāmatas ekranizācija,”. Jā, nu skaidrs, ka tā atkaliņ ir kādas triloģijas (Sothern Reach) pirmā daļa. Bet, kur tu cilvēks mūsdienās tiksi pie vienas grāmatas, ja visi rakstnieki ir nolēmuši rakstīt sasodītās triloģijas. Un tas vēl labi, ja tikai triloģijas. Uzreiz jāpiebilst, ka grāmata ir laba, bet ne izcila. “Anihilācijā” nav nekā tāda, kas kādreiz jau nebūtu aprakstīts fantastikas klasiķu (Lema, Strugacku, Lavkrafta, u.c.) darbos. Tomēr romāns bija pietiekami aizraujošs un intriģējošs, lai noturētu manu uzmanību no sākuma līdz beigām. Un man vienmēr ir ļoti patikuši stāsti par slēgtām, noslēpumainām zonām, kurās var atgadīties visdīvainākās lietas.

Tātad jau trīsdesmit gadus pastāv X-zona – teritorija, kura ir norobežota no pārējās pasaules. Neviens īsti nezina, kā tā ir radusies, un, kas tajā notiek. Prese tiek barota ar visādiem blēņu stāstiem par ekoloģisku katastrofu, bet ik pa laikam uz X-zonu tiek sūtītas ekspedīcijas. Pirmās dalībnieki pēc atgriešanās stāstīja, ka redzējuši brīnišķīgu neskartas dabas stūrīti, otrās dalībnieki visi nošāvās, trešās dalībnieki nošāva viens otru, vienpadsmitās pēkšņi uzradās savās mājās, bet neko neatcerējās. Normālam cilvēkam jau sen būtu skaidrs, ka tur nudien nav ko līst. Bet, nē, uz X-zonu dodas divpadsmitā ekspedīcija. Pārmaiņas pēc tās dalībnieces ir tikai sievietes – antropoloģe, topogrāfe, bioloģe un psiholoģe, kas ir komandas vadītāja ar tiesībām visām skalot smadzenes. Vajadzēja būt arī lingvistei, bet tā pēdējā brīdī esot atteikusies piedalīties. Katrai ekspedīcijas dalībniecei ir savi uzdevumi un pienākums katru dienu pierakstīt savus novērojumus žurnālā. Vārdu viņām nav, zonā tiem nav nozīmes. Svarīgas ir tikai viņu funkcijas.

Jau paskatoties uz grāmatas vāku, ir skaidrs, ka nekas labs šo ekspedīciju negaida. Bet par to labāk izlasīt pašiem.  Man šķita simpātiska galvenā varone bioloģe – noslēgta, intraverta, racionāla un pašpietiekama personība. Viņas vientulīgās bērnības atmiņās par kurkuļu peļķītēm, alkatīgajā pasaules izzināšanas tieksmē un vēlmē pēc savas autonomās ekoloģiskās mikropasaules bija kaut kas ļoti aizkustinošs. Saprotams, ka X-zonā bioloģe nenokļuva nejauši – viņas gadījumā tā bija nolemtība. “Anihilācijā” lasītājam X-zonas jaukumi tiek atklāti pamazām un no bioloģes skatu punkta. Diemžēl bioloģe ir klasiskā neuzticamā stāstītāja, un galu galā viņa zina tikai to, kas viņai ir iestāstīts, tāpēc lasītājam šajā grāmatā nudien beigās nekas nepaliek daudz skaidrāks, salīdzinājumā ar sākumu. Drīzāk gan otrādi. Bet vēl jau ir veseli divi turpinājumi.

Jāatzīst, ka X-zona autoram ir izdevusies diezgan pretīga. Naktīs kaut kas baiss gaudo purvājos, te sastopami visādi glumi un gļotaini radīju, un nemaz negribas rakstīt, kas tur notiek ar cilvēkiem. Bet tās vientulīgajām purvainajām tukšainēm piemīt arī savs īpatnējs skaistums un pievilcība, kuru laikam gan spēj saskatīt tikai bioloģe. Romāns liela mērā varētu būt alegorija par cilvēka un dabas attiecībām, bet man patika arī, kā autors apspēlēja ideju par mūsu smadzeņu nespēju uztvert patieso realitāti. Grāmatā ir arī daudz simbolu – bāka, apvērstais tornis un dīvainie teksti, kuri paši reproducējās un klejoja pa X-zona.

Neskatoties uz saviem trūkumiem un autora nekrietnajām manipulācijām ar lasītājiem, romāns man patiešām patika. Tas ir gluži pieklājīgs un pietiekami dīvains New Weird žanra darbs. Noteikti lasīšu arī turpinājumus. Un iespējams, ka noskatīšos arī filmu, lai gan pēc treilera izskatās, ka tajā nebūs palicis nekas no X-zonas pirmatnējās un derdzīgās pievilcības. Pārāk jau sintētiski viss ir vizualizēts.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.