Tag Archives: Nobela prēmija

Aleksandrs Solžeņicins „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”

Александр Солженицын, „Один день Ивана Денисовича”, 1962

Viena diena„Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” ir pavisam mazs stāsts ar garu un sarežģītu vēsturi. Veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ to pirmo reizi publicēja 1962. gadā žurnālā „Novij Mir” (tas bija tāds ļoti īss brīdis, kad PSKP oficiāli atļāva kritizēt staļinismu). Stāstu pat izvirzīja Ļeņina prēmijai literatūrā, kas PSRS bija augstākais iespējamais apbalvojums rakstniekam, tomēr beigās komisija noraustījās un autoram to nepiešķīra. Jau pēc dažiem gadiem Solžeņicins krita nežēlastībā, viņa darbus vairs nepublicēja, bet jau izdotos izņēma no bibliotēkām, bet no žurnāliem izgrieza lapas ar viņa publikācijām. Lai nu kādi bija Solžeņicina uzskati vēlāk, tomēr viņš bija pirmais, kurš uzdrošinājās runāt par sociālistiskās iekārtas izveidoto nometņu sistēmu. 1970. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju.

Internetā man neizdevās atrast, vai „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” ir tikusi tulkota latviski. Vismaz atsevišķā grāmatā šis stāsts nav izdots, bet iespējams, ka tas ir bijis publicēts kādā no preses izdevumiem.

Stāsts ir pavisam neliels, uzrakstīts no vienkārša krievu zemnieka skatījuma un aptver vienu dienu nometnes ieslodzīto dzīvē. Bet pēc izlasīšanas ir sajūta, ka kāds būtu iespēris pa pakrūti. Stāsts ir ļoti lakonisks, un tā ir tikai viena diena ieslodzījumā, bet šķiet, ka tas vēsta par elli, kas ilgst mūžīgi. Aukstums, bads, pazemojumi, bet šī nepavisam nav slikta diena Ivana Deņisoviča Šuhova dzīvē. Šī ir pat diezgan laba un gandrīz vai laimīga diena, tāpēc paliek pavisam neomulīgi iedomājoties, kādas ir bijušas sliktās.

Stāsts ir uzrakstīts raupjā un vienkāršā valodā, un krievu forumos lasīju sūdzības, ka tas esot grūti lasāms, jo pārāk daudz slenga un rupjību. Skaidrs, ka Solžeņicinam Nobela prēmiju nepiešķīra viņa literārās meistarības dēļ, tomēr grāmatu izlasīt krievu valodā nebija sarežģīti. Protams, tajā ir ļoti daudz nometņu žargona (šmoni, šlakobloki, balandas un paikas), specifisku izteicienu un vietām gabali ukraiņu valodā, bet kopumā tieši valoda piešķir stāstam kolorītu un ticamību, jo diez vai viņi tur sazinājās literārā un izmeklētā krievu valodā. Galvenie personāži ir aprakstīti īsi un izteiksmīgi. Patiesībā vienkārša valoda stāstos par nometnēm ir daudz emocionālāka un iedarbīgāka nekā smalki literāri apcerējumi. Citas nobelistes Hertas Milleres romāns par Staļina nometnēm „Elpas šūpolēs” salīdzinājumā ar Solžeņicina darbu viņas rakstības stila dēļ atgādināja bezgaumīgu un garlaicīgu cackājumu.

Aprakstot vienu dienu lēģerī, Solžeņicins perfekti izklāsta visas šīs sistēmas būtību un darbības principus. Viss balstās uz kolektīvismu un ieslodzīto savstarpējo neuzticību. Ja viens pieļauj kļūdu, tad tiek sodīta visa brigāde. Tā nu galu galā ieslodzītā lielākais ienaidnieks ir jebkurš cits ieslodzītais. Visur klīst stukači, kuri ap to laiku (1951. gads) gan ir mazliet pierāvušies, jo dažreiz mēdz mirt pēkšņās, nejaušās nāvēs. Tam visam klāt nāk korupcija visās nometnes struktūrās un vadības līmeņos un parastais sociālistiskās sistēmas bardaks.

Reti tā gadās, bet šo stāstu gribas ieteikt izlasīt visiem. Vispirms, lai saprastu mūsu pagātni (starp ieslodzītajiem ir arī daudz latviešu un igauņu). Un diezgan noderīgi ir nedaudz iedziļināties sociālisma būtībā, citādi mūsdienās jauniešiem var viegli iestāstīt, ka staļiniskās represijas bija labas un vajadzīgas, bet visi nometnēs ieslodzītie bija noziedznieki, kuri pelnījuši tādu likteni. Pats Ivans Deņisovičs ir nonācis ieslodzījumā uz desmit gadiem vienkārši par to, ka bija kritis vācu gūstā un pēc tam nelaimīgā kārtā izbēdzis. Tātad neapšaubāmi tautas ienaidnieks un dzimtenes nodevējs.

Считается по делу, что Шухов за измену родине сел. И показания он дал, что таки да, он сдался в плен, желая изменить родине, а вернулся из плена потому, что выполнял задание немецкой разведки. Какое ж задание – ни Шухов сам не мог придумать, ни следователь. Так и оставили просто – задание.

Neskatoties uz drūmo saturu, stāsts ir dzīvi apliecinošs un savā ziņā pat optimistisks. Autors apraksta to ārprātīgo robežstāvokli, kurā cilvēkam ir atlikusi tikai viņa kailā dzīvība un dzīvotgriba, bet pat šajā situācijā ir skaidrs, ka dzīvot ir vērts. Un neviens šajā stāstā nemokās ar dzīves jēgas trūkumu un neslīgst drūmās ciešanās par dzīves smagumu. Tādām bezjēdzīgām lietām nometnē nav laika. Ja neizkārtosi sev pārsimts liekus gramus maizes un vēl kādu ūdeņainās balandas porciju, ātri vien atstiepsi kājas.

Šķiet, ka stāstu vajadzēs nolikt kādā stūrītī, lai vajadzības gadījumā varētu palasīt atkal, ja nu reiz uznāks tāds brīdis, kad dzīve nešķitīs īpaši labi izdevusies.

Засыпал Шухов, вполне удоволенный. На дню у него выдалось сегодня много удач: в карцер не посадили, на Соцгородок бригаду не выгнали, в обед он закосил кашу, бригадир хорошо закрыл процентовку, стену Шухов клал весело, с ножовкой на шмоне не попался, подработал вечером у Цезаря и табачку купил. И не заболел, перемогся.
Прошел день, ничем не омраченный, почти счастливый.
Таких дней в его сроке от звонка до звонка было три тысячи шестьсот пятьдесят три.
Из-за високосных годов три дня лишних набавлялось…

Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu triloģija”

Selma Lāgerlēva „Lēvenšeldu gredzens”, „Šarlote Lēvenšelde”, „Anna Sverda”, no zviedru val. tulk. Elija Kliene, Rīga: Liesma, 1975. (Selma Lagerlöf, Löwensköldska ringen (1925), Charlotte Löwensköld (1925), Anna Svärd (1928))

Ak, šie skandināvi. Selma Lāgerlēva neapšaubāmi ir diža rakstniece un godam pelnījusi saņemto Nobela prēmiju. Bet, lai gan triloģija par Lēvenšeldiem skaitās viens no izcilākajiem viņas darbiem, man ar to gāja grūti.

Grāmatu darbība norisinās laikā apmēram no 1730 līdz 1860 gadam un stāsta par piecām Lēvenšeldu paaudzēm. Lāgerlēva savā darbā izmanto vairākas vecas Vermlandes teikas un nostāstus. Pirmā triloģijas daļa „Lēvenšeldu gredzens” ir patīkams, drūms zviedru horrors par mirušu ģenerāli un viņa gredzenu, kuru tam par nopelniem karā ir piešķīris karalis Kārlis XII. Rotaslieta ir diezgan neglīta, bet vienalga ģenerālis ir vēlējies to savākt sev līdzi kapā kā mīļu piemiņu. Tak no mierīgas dusēšanas kapenēs ģenerālim nekas nesanāk, jo gredzens tiek nozagts. Saprotams, ka tādu noziegumu nevar atstāt nesodītu, un ģenerāļa spokam nākas ilgus gadus smagi piestrādāt, lai dabūtu atpakaļ iemīļoto juvelierizstrādājumu. Visai šai jezgai pa vidu zviedru tiesu sistēmas dīvainību dēļ ar nāvi tiek sodīti trīs pilnīgi nevainīgi cilvēki, tāpēc beigās Lēvnšeldu dzimta tiek nolādēta ar šaušalīga lāstu. Vispār triloģijas pirmā daļa bija jauka, spocīga un senlaicīga, bet diemžēl arī ļoti īsa.

Levenseldu trilogijaSāgas otrā un trešā daļa ir garš un ne pārāk aizraujošs stāsts par mācītāju Kārli Arturu Ekenstetu, kurš ir cēlies no Lēvenšeldiem. Kārlis Arturs ir ļoti dievbijīgs, bet tajā pašā laikā pārlieku paštaisns cilvēks, bet kā tēls ne pārāk interesants. Vairāk viņš ir bīdāma figūriņa dažu garlaikotu un kaprīzu dāmu šaha spēlē (māte, Šarlote un Sundleres kundze). Triloģija ir gara – vairāk nekā 500 lappuses un lielāko tās daļu galvenie personāži pavada viens uz otru apvainojoties par kādu nejauši pateiktu teikumu un gadiem ilgi aizvainoti klusējot. Kāds pārprasts skatiens ir gluži labs iemesls, lai tūlīt aizdrāztos prom un mēģinātu sev nozāģēt kāju. Dvēselē cēli ir vienam ar otru nesarunāties un klusu ciest lupatiņā. Dīvainā kārtā vienīgais personāžs, kurš ir spējīgs sakarīgi komunicēt ar citiem ir romāna ļaunais gars – sīkā maita Sundleres kundze. Iespējams, ka tieši šīs īpašības dēļ autore viņu ir padarījusi par negatīvo tēlu, bet lielākajā daļā gadījumu Sundlere bez īpašām pūlēm visus dvēselē smalkos cietējus izdancina pēc sava prāta.

Lai virzītu uz priekšu ne visai pārliecinošo grāmatas sižetu, autorei krūmos sēž vesels bataljons klavieru, kas melnbaltos zobus ļauni klakšķinādamas uzbrūk nabaga varoņiem katrā ceļā līkumā. Tas patiesībā nav slikti, brīžiem tās klavieres piedod stāstam mīlīgi lubenisku šarmu un pastāvīgu apjautu par nolemtību un visa notiekošā pakārtotību Dieva gribai. Tomēr, ja galveno tēlu dīvainā uzvedība, paštaisnums un pilnīgā nespēja normāli sarunāties savā starpā sākumā vēl rada vēlmi viņus ieklapēt ar lāpstu, lai tak beidzot atjēdzas, tad jau otrās grāmatas vidū pilnībā zūd interese par viņu turpmākajiem likteņiem. Puslīdz simpātiska ir tikai Dālarnas meitene Anna Sverda, bet arī tā ir parādīta kā mazliet aprobežota būtne.

Acīmredzot uz triloģijas beigām arī pašai Lāgerlēvai aizvainotie Lēvenšeldi ir piegriezušies, un pēdējās nodaļas ir manāmi jestrākas un sāk atgādināt burlaku romānu. Skaidrs, ka beigās šaušalīgajam Lēvenšeldu lāstam ir jāīstenojas dzīvē un tā arī notiek. Diemžēl te autorei laikam ir pietrūcis rakstura stingrības, tā nu lāsts ķer tālus otrā plāna personāžus, tāpēc nobeigums atstāj nelielu vilšanās sajūtu un ir pat negaidīti optimistisks.

„Lēvenšeldu triloģiju” es saņēmu Ziemsvētku dāvanā no Doronikes kā drūmu ģimenes sāgu. Tomēr kopējais iespaids, izņemot pirmo daļu, palika, ka šī nepavisam nav drūma grāmata, drīzāk apnicīga. Atšķirībā no „Budenbrokiem”, kur patiešām visi beigās nomirst, Lēvenšeldu nobeigums ir tāds pārlieku cerīgs. Grāmatu glābj Lāgerlēvas izcilais stāstnieces talants, citādi es laikam ar to nebūtu tikusi galā. Un šķiet, ka skandināviem maķenīt piemērotāks žanrs par ģimenes sāgām ir detektīvromāni. Tajos gan viņus ir grūti pārspēt.

Tomass Manns „Budenbroki”

Tomass Manns „Budenbroki”, no vācu val. tulk. Lizete Skalbe, Kārlis Štrāls, un Zelma Krodere, Rīga: „Zvaigzne”, 1982. (Thomas Mann, Buddenbrooks, Verfall einer Familie)

Buddenbrooks grāmataVecums nenāk viens, tas nāk kopā ar neveselīgu tieksmi lasīt garus, lēnus un ļoti depresīvus romānus. Tomasa Manna „Budenbroki” ar jauko apakšvirsrakstu „Kādas dzimtas sairums”, kas stāsta par kādu vācu tirgotāju ģimeni Lībekā laikā no 1835. līdz 1877. gadam ir viens no tādiem.

Tomass Manns „Budenbrokus” sarakstīja būdams neticami jauns – nedaudz pāri divdesmit gadiem, bet viņš jau tad ir bijis apskaužami talantīgs rakstnieks. Un pietiekami saprātīgs, lai romānu rakstītu par to, ko viņš pārzināja vislabāk – savas dzimtas vēsturi (varbūt tāpēc tas ir sanācis tik depresīvs). Lai arī tieši par „Budenbrokiem” viņam 1929. gadā piešķīra Nobela prēmiju, tas droši vien nav viņa labākais romāns, bet neapšaubāmi populārākais gan.

„Budenbroki” ir rakstīti 19. gadsimta beigās un pamanās sevī ietvert visu šo lielisko literāro gadsimtu, pēc kura romāni vairs nekad nebūs tādi kā bija. „Budenbroki” ir neaprakstāmi laisks romāns. Pilns ar sīkiem un smalkiem sadzīves detaļu aprakstiem un neaptverami daudziem personāžiem. Par laimi viņu vidū mirstība ir tik augsta, ka šajā ziņā Mannu varētu apskaust pat Džordžs R.R. Mārtins. Darbība ir lēna, teksts ir blīvs un piesātināts, un vislabāk uztverams nelielās devās. Romāna sižets gan nepavisam nav sarežģīts. Mēs varam izsekot lēnam, bet nenovēršamam vecas un kādreiz stipras dzimtas sairumam četru paaudžu laikā. Lejupslīde notiek pamazām, gandrīz nemanāmi, bet sīkas neveiksmes neapturami seko viena otrai. Tomass Manns, kurš romāna rakstīšanas laikā aizrāvās ar Šopenhauera idejām, ir asi uztvēris cilvēka nolemtību (mēs visi mirsim) jau no piedzimšanas brīža.

Vai katrs cilvēks nav misēklis un kļūda? Vai tas tikko piedzimis, tūliņ jau nenonāk moku pilnā gūstā? Cietums! Cietums! Visur saites un ierobežojumi! Caur sava es aizrestoto logu cilvēks bez cerībām raugās uz ārējiem apstākļiem, kas apņem viņu kā mūra siena, līdz nāk nāve un atsvabina viņu un ved to uz mājām, aizved to brīvībā…

Buddenbrooks (2008)Romāns ir viegli ironisks. Ģimenes bizness tur ir kā svētā govs, kurai daži ģimenes locekļi upurējas, bet daži noslauc. Sievietes galvenokārt ir dzimtas vairošanās un kapitāla palielināšanas vai arī zaudēšanas objekti (ak, nabaga Tonija – Annas Kareņinas un Emmas Bovarī mazliet smieklīgā radiniece). Romānu caurvij mūžīgās pretrunas starp mākslu un praktisko ikdienu, dvēseli un miesu. „Budenbrokos” ir brīnišķīgs un izjusts nāves no vēdertīfa apraksts, pēc kura sāc ar patiesām šausmām apdomāt šīs slimības simptomus. Romānā ir arī visai skarbas atmiņas par skolu un nedaudz bērnišķīga homoerotisma.

„Budenbroki” ir vairākas reizes ekranizēti, bet nevienu no šīm filmām neesmu redzējusi. Šķiet, ka tās arī nav īpaši izdevušās.

Jāpiezīmē, ka romānu no vācu valodas ir tulkojuši veseli trīs tulkotāji. Grūti pateikt, kāpēc tas tā. Iespējams, ka šim izdevumam, kas latviešu valodā ir otrais pēc skaita, tulkojums ir pārstrādāts. Ja var ticēt tīmeklim, tad romāns daļēji ir rakstīts lejas vācu dialektā, piedevām grāmatas sākumā vairāki personāži bieži vien izmanto franču valodas frāzes. Tulkojums gan ir veikts pavisam normālā, labā latviešu valodā un patiesībā nemaz nezinu vai gribētu „Budenbrokus” lasīt kādā no dialektiem, lai gan iespējams, ka tas labāk atbilstu autora iecerēm.

To, vai „Budenbrokus” vispār ir vērts lasīt, katrs var izdomāt pats. Bet skaidrs, ka es turpmāk centīšos izlasīt arī citus Tomasa Manna latviski izdotos darbus.

Dusmas, izmisums un bezcerība

“Dusmu augļi”, Džons Steinbeks, 1963., Latvijas valsts izdevniecība

Līkumaini un dažādi ir ceļi, pa kuriem grāmatas atnāk pie manis. Tāpat kā kaķi, kas nāk un iet, kad paši to vēlas. Tomēr visu citu vidū gribas īpaši izdalīt tādu kā pamesto kaķēnu plauktiņu – tās ir grāmatas, kuras ir savāktas bibliotēkā no izmešanai paredzēto grāmatu kastēm. Nez kāpēc ejot garām šīm nevienam nevajadzīgajām grāmatām, manī atmostas ikdienā snaudošais mednieku-vācēju  instinkts un noteikti vajag paskatīties, kas tur atrodams. Gadās, ka kaut kas pēc tam pārceļas uz dzīvi pie manis. Tik tālu viss ir jauki, tikai vieta grāmatu plauktos ir stipri ierobežota, tāpēc dažreiz ar šausmīgiem sirdsapziņas pārmetumiem es pēc lasīšanas tās nesu atpakaļ un mierinu sevi ar domu, ka tās mirs, bet vismaz izlasītas un savu misiju šajā pasaulē izpildījušas.

Tieši tādā veidā pie manis nonāca Džona Steinbeka „Dusmu augļi”. Ar Steinbeku esmu pazīstama jau ilgāku laiku, ir lasītas „Austrumos no Ēdenes” un „Par pelēm un cilvēkiem”. Latviešu valodā ir izdotas arī citas viņa grāmatas – „Mūsu rūpju ziema”, „Mēness ir norietējis” un „Rudais ponijs”. Varbūt vēl kaut kas, ko neesmu pamanījusi. Pats Steinbeks ir viens no nobelistiem, kurus taisās lasīt Baltais Runcis, un par „Dusmu augļiem” ir saņēmis Pulicera prēmiju vai ko tamlīdzīgu. Katrā ziņā romāns skaitās slavens un latviski ir izdots laikam jau 1941. gadā, bet manējais ir 1963. gada izdevums. Grāmata ir audeklā iesējumā, kas mūsdienās ir diezgan liels retums, bet vāks ar šķībo, pikto onkuli uz tā ir tipisks sešdesmito gadu grāmata dizaina paraugs.

Iecere par romānu Steinbekam radās, kad viņš trīsdesmito gadu vidū gatavoja rakstu sēriju par sezonas strādniekiem, kuri Kalifornijā novāc augļus, dārzeņus un kokvilnu. Pieredzētais strādnieku apmetnēs bija tik šokējošs, ka gala rezultātā tapa „Dusmu augļi”. Grāmata stāsta par trīsdesmito gadu depresiju ASV, kad būtiski mainījās lauksaimniecības sistēma rietumu štatos. Zemes platības, kuras līdz tam apsaimniekoja mazie zemes rentnieki, pārņēma lielās korporācijas, kuras to varēja izdarīt ekonomiski daudz efektīvāk, un neskaitāmi tūkstoši cilvēku Oklahomā un Kanzasā palika pilnīgi bez nekā – bez pajumtes, bez darba un bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Ar pēdējām cerībām atrast darbu un iespēju pabarot savas ģimenes viņi masveidā devās uz Kaliforniju kā uz apsolīto zemi. Gala rezultātā arī tur bija milzīgs darbaspēka pārpalikums, samaksa par sezonas darbu lauksaimniecībā katastrofāli kritās un cilvēki nonāca vēl sliktākā situācijā nekā pirms tam.

Grāmata mūs iepazīstina ar Džoudu ģimeni un stāsta par tās ceļojumu uz Kaliforniju un izmisīgo cīņu par izdzīvošanu tur. Steinbeks visai meistarīgi savij stāstījumu par ģimenes ikdienu ar vispārēja satura aprakstiem. Gala rezultātā romāns ir sanācis ļoti personisks, cilvēcīgi uzrunājošs un vienlaikus episks šī vārda labākajā nozīmē. Steinbeks raksta vienkāršā valodā bez īpašiem mākslīgiem izpušķojumiem. Šis nav nekāds intelektuālais romāns. Vietām manāms simbolisms un atsauces uz Bībeli, bet tas viņam bija ļoti raksturīgi arī „Austrumos no Ēdenes”.  Tomēr lasot ir jūtams, cik svarīgi Steinbekam ir bijis pastāstīt šo stāstu un cik ļoti viņš ir iejuties savu varoņu likteņos. Grāmata ir niknuma, dusmu, izmisuma un bezcerības pilna. Tas ir viens no spēcīgākajiem un izteiksmīgākajiem pēdējā laikā lasītajiem tekstiem.

Pieļauju, ka mūsdienu lasītājiem grāmata par Amerikas fermeru nedienām gandrīz pirms simts gadiem, varētu likties  garlaicīga un neaktuāla. Tomēr tas ir mānīgi. Pat, ja neņemam vērā Steinbeka meistarīgi aprakstīto šīs traģēdijas cilvēcīgo pusi, tā vienkārši un skaidri izstāsta dažas lauksaimniecības ekonomikas ēnas puses. Patiesībā daudz kas no tā pašlaik notiek arī pie mums, tikai mazliet maigākā formā. Neviens nezina cik cilvēku tūkstoši patiesībā ir pametuši Latvijas laukus uz neatgriešanos un mums nav sava Steinbeka, kas par to varētu uzrakstīt.

Grāmatu jau 1940. gadā ir ekranizējis Džons Fords un galveno lomu tajā lieliski nospēlē Henrijs Fonda. Jāpiezīmē, ka „The Grapes of Wrath” ir laba un spēcīga filma, it īpaši tās pirmā daļa. Diemžēl beigās Fords ir nomīkstojies un ierastajā Holivudas stilā sameistarojis šim stāstam neiederīgi pozitīvas un cerīgas beigas. Grāmata beidzas aprauti un varam tikai nojaust varoņu tālākos likteņus.