Tag Archives: noir

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: izdevniecība Prometejs, 2018 (China Miéville, The City & the City, 2009)

Viens no patīkamākajiem šī gada literārajiem pārsteigumiem ir, pateicoties izdevniecības “Prometejs” aktivitātēm, latviešu valodā izdotā Čainas Mjēvila grāmata “Pilsēta un pilsēta”. Šī romāna lasīšana nudien bija valdzinošs prāta piedzīvojums, un autors, kuru vecāki, laikam pat aci nepamirkšķinot, ir vienā mierā nosaukuši par Ķīnu, uzreiz iekļuva manu iemīļotāko rakstnieku pulkā.
Čaina Mjēvils ir angļu rakstnieks, akadēmiķis un politiskais aktīvists, starp citu, pēc pārliecības marksists un trockists. Viņš raksta grāmatas new weird žanrā un viņa darbi patiešām ir ļoti dīvaini. Romānā “Pilsēta un pilsēta” Čaina Mjēvils ir iedvesmojies no sašķeltajām pilsētām (ha, mums, kā reiz viena tāda pat ir – Valka/Valga) un izmantojis labi zināmo faktu, ka cilvēka smadzenes nespēj uztvert reālo pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir. Novedot šo ideju līdz galējībai, autors ir radījis šo bezgala dīvaino pilsētu Bešelu, kas atrodas kaut kādā nevienam nevajadzīgā un neinteresantā Austrumeiropas nomalē. Vispār nekā ievērības cienīga Bešelā nemaz nav, izņemot to, ka šeit viena ielas puse var atrasties šajā pilsētā, bet otra jau pavisam citā – Ulkomā. Tikpat labi uz vienas ielas atsevišķas mājas ir Bešelā, bet citas tām pa vidu var būt otrā pilsētā. Interesantākais jau ir tas, ka robeža starp šīm pilsētām ir stingri nodalīta, bet tā eksistē tikai cilvēku smadzenēs. Tomēr tā ir tik strikta, ka bešelieši drīkst redzēt, dzirdēt un sajust tikai Bešelu un tās iedzīvotājus, bet ulkomieši tikai Ulkomu. Abu pilsētu iedzīvotāji jau no bērnības iemācās otru pilsētu atmanīt – tas ir atredzēt, atdzirdēt un atjust. Lielākais noziegums abās pilsētās ir pamanīt otru pilsētu. Tā ir robežlaušana un tad spēlē iesaistās Lauzums. Nekā briesmīgāka par to nav. Tāpat nav zināms, kas notiek ar robežlauzējiem, jo viņus neviens pēc tam vairs nekad nav redzējis. Katrā pilsētā iedzīvotājiem ir sava valoda, savas apģērbā izmantotās krāsas un pilnīgi atšķirīga izturēšanās uz ielas (es pat pieļauju, ka Bešelā un Ulkomā Jauno gadu sagaida atšķirīgos laikos). Bešelietim, lai legāli nokļūtu uz kādu vietu Ulkomā, kas juridiski skaitās ārzemes, bet faktiski atrodas uz tās pašas ielas, ir jāveic diezgan sarežģīta procedūra un jāšķērso robeža vienīgajā pārejas punktā Kopulzālē. Un, nokļūstot Ulkomā viņam, ir pilnībā jāatmana Bešela.  Autors mums mazliet ieskicē noslēpumainības apvīto abu pilsētu vēsturi, bet ļoti maz, atstājot ellīgi daudz vietas lasītāja iztēlei. Abām pilsētām ir sava folklora un nostāsti, bet Ulkomā lielā vairumā ir atrodami ļoti neparasti arheoloģiski artefakti, kuru eksistenci neviens nespēj izskaidrot.
Nu, lūk, un šajā pašā par sevi smadzenes iznesošajā pasaulē autors risina klasisku nuāra detektīvu. Bešelas izmeklētājam Tjadoram Borlū ir jānodarbojas ar sākotnēji šķietami vienkāršu slepkavības lietu. Viņa pilsētā ir atrasts kādas jaunas sievietes līķis ar vardarbības pazīmēm, bet izmeklēšanas gaitā atklājas, ka viņa ir no Ulkomas, kas šajā gadījumā ir kaut kas ārkārtējs. Stāsta gaitā mēs pamazām uzzinām arī citas interesantas lietas par pilsētu un pilsētu. Un iespējams, ka pastāv arī kāda mistiska trešā pilsēta Orsinija, kas sensenis slepeni eksistē starp abām pārējām prātam neaptveramajām pilsētām.
Grāmata man ļoti patika. Tā ir tik ļoti savāda un iztēli ierosinoša. Skaidrs, ka detektīvintriga te nav galvenā, lai gan ar to romānā viss ir kārtībā. Tā ir loģiska, ar negaidītu atrisinājumu un nodrošina raitu sižeta virzību. Romāna galvenās varones ir abas pilsētas, kuras pastāv viena otrā, bet nekur nesaskaras un nekad neredz viena otru. Čainas Mjēvila fantāzija, radot šo bezgala savdabīgo pasauli, nudien ir brīnumaina. Romānam ir patīkami drūma un atmosfēriska noskaņa, tajā ir daudz politikas un slēptu, bet vietām arī pavisam neslēptu, politisku zemtekstu. Tajā ir izmantota dīvaini svešāda valoda, jo citādi droši vien nemaz nebūtu iespējams aprakstīt tik neiespējamu pasauli ar tās ārprātā samežģītajiem noteikumiem. Jāpiebilst, ka Viļa Kasima tulkojums ir labs, lai gan vietām aiz tīras ziņkārības gribējās paskatīties, kā viens otrs jancīgs vārds ir bijis droši vien tikpat dīvainajā autora angļu valodā.
“Pilsēta un pilsēta” noteikti ir viena no labākajām pagājušajā gadā lasītajām grāmatām. Valdzinoši tumša, atmosfēriska, ļoti politiska, savdabīgi uzrakstīta un ārkārtīgi savāda grāmata, par kuru jādomā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Tomēr brīdinu – lai to pilnībā izbaudītu, ir nepieciešama laba iztēle un smadzenes, kurām patīk domāt, un, kurām nav baiļu domājot dažreiz arī mazliet samežģīties.

Un pamēģiniet, kādreiz, ejot pa sev ierastu ielu, atmanīt tās pretējā pusē esošā mājas. Vai divas mājas redzēt, bet nākamo atmanīt. Paturpiniet to darīt kādu nedēļu. Un paskatieties, kas pēc tam notiks.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties izdevniecības mājas lapā.

Reimonds Čandlers „Ilgās atvadas”

Raymond Chandler, The Long Goodbaye, 1954

Mūsdienās ir grūti būt par detektīvromānu rakstnieku. Lai izpatiktu lasītājiem un noturētu viņu interesi visu laiku nākas izdomāt aizvien brutālākas slepkavības pēc iespējas dīvainākos un nebijušos veidos, līdz bezjēdzībai samudžinātus sižetus, jancīgākus un smieklīgākus izmeklētājus un psihopātiskākus slepkavas, to visu papildinot ar krietnu devu fizioloģiski pretīgi aprakstītas vardarbības un seksa. Bet Reimonda Čandlera „Ilgās atvadas” ir tapušas pavisam citā gadsimtā un ir klasiska, tīra noir paraugs ar visām žanra klišejām un jaukumiem. Šis romāns ir sestais sērijā par Fīlipu Mārlovu. Latviski no tiem ir izdoti divi – „Sieviete ezerā” un „Dziļais miegs” (lasīju tos jau pasen).

The Long GoodbayeRomāna darbība norisinās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā Kalifornijā. Galvenais varonis Mārlovs ir privātdetektīvs. Vientuļš vilks, kuram nu jau ir pāri četrdesmit, ciniķis un romantiķis vienā personā. Naudas viņam praktiski nav, bet savas dienas Mārlovs pavada atšujot iespējamos klientus (pārsvarā tos, kam pazudušas sievas vai kaimiņiene indē kaķus), risinot šaha uzdevumus, tik kaislīgi smēķējot, it kā viņa dzīves mērķis būtu nomirt ar plaušu vēzi, bāros strebjot kokteiļus un iepazīstoties ar visādiem apšaubāmiem tipiem un nīgri filozofējot par pērkamās patērētaju sabiedrības maitiskumu un dzīves bezjēdzību. Kā jau skarbajam džekam pienākas, viņš pie katras iespējas uzprasās, lai viņam sadod pa muti (bieži viņš to dabū arī) un arī pats mēdz labprāt izkauties. Vēl Mārlovs ir izstrādājis smalku blondīņu klasifikāciju.

All blondes have their points, except perhaps the metallic ones who are as blond as a Zulu under the bleach and as to disposition as soft as a sidewalk.

Par spīti vientuļajam dzīvesveidam Mārlovs pamanās sadraudzēties ar kādu alkoholiķi, kas apprecējis miljonāra meitu (protams, viņi abi ir skarbie veči, un draudzība pārsvarā izpaužas kopīgā kokteiļu strēbšanā, runā viņi maz). Skaidrs, ka ar tādiem privātdetektīviem draudzēties ir bīstami, drīz vien draugam sanāk pamatīgas nepatikšanas, kurās iepinas arī Mārlovs, kuram ir sava, ļoti savdabīga, bet stingra taisnīguma izjūta. Tādēļ pēc drauga nāves viņš uzsāk izmeklēšanu uz savu roku, lai gan visi – policija, prokuratūra, miljonāri un gangsteri viņu sirsnīgi brīdina to labāk nedarīt. Izmeklēšana izpaužas tādējādi, ka Mārlovs smēķē vēl vairāk (lasot vienu brīdi šķita, ka pat grāmata no tā ir sākusi kūpēt un ost pēc cigaretēm, bet tie bija tikai kaimiņi uz apakšējā balkona), strebj tos pašus kokteiļus, kā arī vēl vairāk uzprasās un dabū pa muti. Nu vēl viņš ievāc dažas izziņas un daudz domā. Ar to arī pietiek, lai atrisinātus lietas labāk nekā policija. Šķiet, ka tāds privātdetektīva darbs Amerikā nemaz nav sarežģīts.

Romānu lasīt bija ļoti patīkami. Tas ir atmosfērisks, melanholisks, depresīvs un lēnīgs. Tveicīgās, dūmakainās Kalifornijas ainavas, skarbi vīrieši gaišos uzvalkos, liktenīgas sievietes vienmēr elegantos tērpos – skaistas, bet bīstamas un nodevīgas, nežēlīgi gangsteri, pērkami policisti, miljonāri, kas uzskata, ka var nopirkt visu, utt. Viss bezgala skaisti, eleganti, ironiski un ciniski, kā tam labā nuārā pienākas būt. Grāmatā darbojas arī populāru vēsturisko (ar erotisko ievirzi) bestselleru rakstnieks (protams, arī alkoholiķis), tāpēc autors ir krietni paironizējis par to rakstītājiem, izdevējiem un lasītājiem, radošajām krīzēm un citām rakstnieku profesionālajām nepatikšanām.

„Ilgās atvadas” ir viens no labākajiem noir detektīvžanra paraugiem un lasot ir viegli iztēloties, kā tas viss varētu izskatīties uz ekrāna (vislabāk jau melnbaltā izpildījumā). Reimonds Čendlers ir darbojies arī Holivudā kā scenārists brīnišķīgajai Billija Vaildera Double Indemnity un pēc viņa romāniem ir uzņemtas vairākas klasiskās noir filmas (“The Big Sleep”, “The Lady in the Lake”, “Farewell, My Lovely”). Arī „Ilgās atvadas” ir ekranizētas, bet nekā noir, bet jau kā neo-noir filma septiņdesmitajos gados (lai saprastu, par ko vispār ir runa, der izlasīt Ditas Rietumas Film Noir :)).

Bet nu atvadīties – tas ir mazliet mirt.

The French have a phrase for it. The bastards have a phrase for everything and they are always right. To say goodbye is to die a little.