Tag Archives: norvēģu literatūra

Eriks Fosness Hansens „Psalmi ceļojuma beigās”

Eriks Fosness Hansens „Psalmi ceļojuma beigās”, no norvēģu valodas tulkojušas Kristīne Briede un Rudīte Kalpiņa, Rīga: “Preses nams”, 1997 (Erik Fosnes Hansen, Salme ved reisens slutt, 1990)

Vēl joprojām turpinu lasīt tādas pavecākas grāmatas no Veco Grāmatu Bibliotēkas. Eriks Fosness Hansens ir pazīstams norvēģu rakstnieks. Latviski ir izdoti vairāki viņa darbi – „Vēstījumi par sargāšanu I”, „Sieviete lauva” un „Psalmi ceļojuma beigās”. Man ļoti patika Hansena trīs romānu cikls „Nakts”, kas ir „Vēstījumu par sargāšanu” pirmā daļa (eh, vai kādreiz sagaidīsim to turpinājumu), tāpēc bibliotēkā paņēmu arī romānu par septiņiem kuģa orķestra mūziķiem, kuri šī gadsimta sākumā salīgst spēlēt uz tvaikoņa, kurš dodas no Sauthemptonas uz Ņujorku. Brauciens nav īpaši izdevies, kuģi sauc „Titāniks un (uzmanīgi, maiteklis) piektās ceļojuma dienas naktī tas saskrienas ar aisbergu un nogrimst (jā, tagad jūs zināsiet, ka arī šajā grāmatā „Titāniku” neviens neizglābj).

Psalmi ceļojuma beigāsDroši vien visi, kas kaut nedaudz interesējas par šo katastrofu, ir dzirdējuši stāstu par to, ka kuģa orķestris esot spēlējis līdz pēdējam brīdim. Hansens romānā ir izmantojis daudz dokumentālas informācijas par „Titāniku”, bet savus personāžus – orķestra mūziķus un viņu stāstus ir pilnībā izdomājis. Par īstajiem kuģa mūziķiem varam izlasīt grāmatas pēcvārdā.

Eriks Fosness Hansens ir lielisks stāstnieks un lasīt „Psalmus ceļojuma beigās” ir visai patīkami pat, ja noslēgums visiem ir zināms. Romānu veido vairāki atsevišķu mūziķu dzīvesstāsti, bet pa vidu ir iepīti daudzi citi nelieli stāstiņi par jūru, kuģiem, kapteiņiem un „Titānika” ikdienas apraksti. Stāsti un personāži varbūt nav pārlieku oriģināli – te mums ir gan bārenis, gan nerealizējies brīnumbērns, gan jaunais Verters ar savām romantiskajām ciešanām, gan ķerts kontrabasists ar spoku savā instrumentā, bet tajos ir daudz mūzikas, daudz vēsturisku faktu un jauks, poētisks stāstījuma stils.

Taču atceries: būt apdāvinātam ir divkārša nasta. Tā ir mums dota dāvana, un tas ir liktenis. Es varu tev pareģot daudzas vientuļas un grūtas naktis, es varu tev jau tagad pateikt, ka tu daudz raudāsi un ka tev būs ļoti sāpīgi. Jo par visaugstākās laimes sajūtu cilvēkam ir jāmaksā. Mūzikā cilvēks sarunājas ar Dievu. To piedzīvo tikai rets cilvēks. Gandrīz neviens. Bet tas, kurš piedalās šajā sarunā, kurš padodas tās valodai, tās mūzikai, vienalga vai viņš raksta mūziku vai to atskaņo, ir nolemts neizbēgamajam. Un viņam ir jāmaksā, jo viņš piedzīvo to, ko parasti cilvēki nepiedzīvo.

Autors romānā pārsvarā risina jautājumu – kāpēc gan tieši šie cilvēki nonāca uz „Titānika”? Kas ir bijis noteicošais viņu liktenī? Saprotams, ka ceļojumu ar „Titāniku” saviem aizbilstamajiem varēja noorganizēt tikai ļoti ļaunas un nejaukas zvaigznes. Tā nu rakstnieka iztēloto romāna personāžu likteņi nav diez ko saulaini arī līdz uzkāpšanai uz kuģa, kurš cēli un nenovēršami dodas pretī savam kapam ledainajā okeāna dzelmē.

„Psalmi ceļojuma beigās” ir samērā labs romāns, bet ne tik izcils kā „Vēstījumi par sargāšanu”. Tam ir pārlieku drūma noskaņa, visi likteņi augšā jau ir nolemti un mainīt vairs neko nav iespējams. Turklāt lasot ir sajūta, ka atsevišķie stāsti, kas paši par sevi ir labi, tomēr īsti neturas kopā un neveido sakarīgu kopainu. Romāns varētu būt noderīgs, ja aukstos, drūmos rudens vakaros sagribas palasīt kaut ko par mūziku, likteni un bojā ejai nolemtiem kuģiem.

„Jau senie grieķi iedomājās, ka planētām ir sava mūzika,”saka tēvs. „Raugoties no Zemes, planētas pārvietojas cauri dzīvnieku zīmēm līkloču kustībā. Grieķi to iedomājās līdzīgu sava veida dievišķajai dejai. Un, tā kā jebkura kustība rada vibrācijas, skaņas un toņus, cilvēki ticēja, ka arī planētas rada skaņas – mūziku, jo tās dejo. Mūziku, ko neviens cilvēks nespēja sadzirdēt, jo viss universs ir piepildīts ar lielajiem toņiem, un cilvēki tos vienmēr bija dzirdējuši, sākot no brīža, kad atradās mātes miesās, un pieraduši pie tiem, tāpat kā ikviens pierod pie saviem sirdspukstiem.

Tarjeijs Vēsoss „Ledus pils”

Tarjeijs Vēsoss „Ledus pils”, no norvēģu valodas tulkojusi Inga Bērziņa, Rīga: Nordisk, 2013.,(Tarjei Vesaas „Is-slottet”, 1963)

 

Ledus pilsLatviski jau bija tulkoti vairāki norvēģu rakstnieka ar grūti izrunājamo vārdu – Tarjeija Vēsosa romāni („Diženā rotaļa”, „Melnie zirgi”, „Tilti”), bet pagājušā gadā beigās ar Norvēģu literatūras fonda NORLA finansiālu atbalstu ir izdots viņa slavenākais darbs „Ledus pils”. Īpaši tiek pieminēts fakts, ka romāns ir sarakstīts jaunnorvēģu valodā. Šķiet, ka norvēģi ir kaut kādi lingvomazohisti, jo viņiem ir divas rakstu valodas – daļēji no dāņiem aizgūtais būkmols un pašu sarūpētā alternatīvā jaunnorvēģu valoda, bet ar to nepietiek – liela daļa iedzīvotāju ikdienā runājot dialektos, kas dažādās pakāpēs atšķiras no rakstītās valodas. Paši norvēģi jaunnorvēģu valodu uzskata par poētiskāku nekā būkmols, bet to lieto tikai kāda desmitā daļa iedzīvotāju. Jāatzīst gan, ka latviešu lasītājam patiešām nav nozīmes no kādas valodas tas ir tulkots. Kopumā tulkojums ir rūpīgs, bet bez īpašiem pārsteigumiem vai kāda dialekta izmantošanas.

Romānam ir glīti, pleķaini vāciņi, un kā vēlāk izrādījās to noformējumā ir izmantots speciāli šim nolūkam radīts Kates Seržānes autordarbs „Siltā blāzma”, kas ir veidots īpašā sēpijas tehnikā. Noteikti 1.5 x 1 m lielais oriģināldarbs klātienē ir ļoti iespaidīgs, bet grāmatas vāciņš ir neliels un, godīgi sakot, īpaši interesants neizskatās. Bet galu galā grāmatu vāku dizains nekādi neietekmē manus lasīšanas paradumus un lasāmvielas izvēli.

Ledus pils filma„Ledus pils” ir apjomā neliels romāns un ļoti savdabīgs, stilā atturīgs un vienlaicīgi psiholoģiski dziļš. Ja var ticēt skandināvu literatūrai, tad viņiem ar savstarpējo komunikāciju ir pilnīgas auzas (bet pasarg Dievs, ja kāds sāks izdarīt secinājumus par mums pamatojoties uz latviešu autoru darbiem, tāpēc to nevar ņemt pārāk nopietni). Romāns stāsta par divām vienpadsmitgadīgām meitenēm – klases barvedi Sisu un jaunpienācēju Unnu. Abas ir atšķirīgas, bet tajā pašā laikā izjūt grūti izskaidrojamu pievilcību vienai pret otru. Tomēr arī savstarpēja tuvība var būt grūti panesama nasta un neizturama atbildība. Šis ir stāsts par draudzību, noslēpumu, zaudējumu, vientulību, pieaugšanu un samierināšanos. Tajā ir daudz ūdens, ledus, traģisma un poētisma. Pati ledus pils ir skaista, bet nežēlīga metafora cilvēku nespējai saprast vienam otru.

Pēc romāna motīviem 1987. gadā ir uzņemta mazbudžeta filma, bet, šķiet, ka tā nav īpaši izdevusies.

„Ledus pili” noteikti ir vērts izlasīt, ja patīk poētiski teksti, kas ir pilni ar simboliem un metaforām, atturīgi, bet jūtās dziļi personāži un brīnišķīgi skarbās Norvēģijas dabas apraksti.

Viņi paši ir aizdevuši tai dzīvību. Gaismu un dzīvību mirušajam ledus kalnam un mēmajam laikam pēc pusnakts. Pirms viņi ieradās, ūdenskritums stāvēja un nerimtīgi akli dunēja, un ledus koloss bija tikai gatavā, mēmā nāve. Viņi nezināja, ko atnesuši sev līdzi, pirms tos saviļņoja rotaļa starp to, kas bija iepriekš un to, kas nāca klāt.

Bet tas nebūt nav viss.

Šeit ir kaut kāds noslēpums. Viņi atrok bēdas, kādas nu kuram ir, un iedēsta tās naksnīgajā rotaļā starp gaismu un nojausmu par nāvi. Kļūst labāk un viņi apreibinās no stiprās pievilcības, kas tajā slēpjas. Klīst apkārt pa ledus nostūriem, lukturīšus spīdinot krusteniski, nonāk citu mestās gaismas prizmās – apgaismo jaunus gabalus, kas tikpat ātri uz mūžiem aizveras.

Ingvars Ambjērnsens „Samsons un Roberto”

Ingvars Ambjērnsens „Samsons un Roberto”, no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone, Rīga: „liels un mazs”, 2013., (Ingvar Ambjørnsen, Arven etter Rin-Tin-Tei (1998),  Krakilske kamerater (1999) Pater Pietros hemmelighet (2000))

Kad literāro tekstu vietnē UbiSunt izlasīju rakstusamsons roberto par Ambjērnsena „Samsons un Roberto”, uzreiz bija skaidrs, ka man šo grāmatu vajag – ar visiem nepareizajiem komatiem, paviršo rediģēšanu un apjomam un izpildījumam nešķīsti neadekvāto cenu. Dīvaini, bet līdzīga apjoma grāmatas, kas pie tam ir izdotas bez Eiropas Komisijas atbalsta, nez kāpēc parasti ir sanācis nopirkt jūtami lētāk (acīmredzot, šī grāmata bez EK finansējuma vispār nekad nebūtu izdota latviski). Bet raksta autore par labi paveikto darbu (iemārketēja man to grāmatu tā, ka nemetas) var sevi bišķi pabužināt aiz austiņas. Uzreiz varu piebilst, ka grāmata man ļoti patika, lai gan lasot izjutu nelielu nervozitāti tās sasodītās komatu būšanas dēļ – es nekad neesmu zinājusi, kur īsti tie ir jāliek. Ja tagad smalkajā komatu likšanas mākslā vairs nevar uzticēties pat grāmatām, tad kam gan vispār šajā pasaulē var ticēt?

Grāmatā ir iekļauti trīs Ingvara Ambjērnsena stāsti – „Tēvoča Rintintaja mantojums”, „Trakie džeki” un „Pātera Pjetro noslēpums” – par ļoti neglītu, bailīgu, mazliet dumju, bet sirsnīgu suni Samsonu un ļoti neglītu, pragmatisku, apķērīgu un materiāli orientētu kaķi Roberto. Un jā, tā ir bērnu grāmata. Pirmā stāsta sākumā abi galvenie varoņi ir nabadzīgi pilsētas iemītnieki. Samsons sapņos redz bifštekus. Viņš vispār daudz guļ. Bet Roberto dažreiz iziet pagalmā paņaudēt. Negaidīti Samsons no tēvoča, par kura eksistenci viņam nav ne jausmas, saņem mantojumu – Fjordglētas pansiju un četrpadsmit kronas un piecdesmit ēras piedevām. Pansija nav pārāk labā stāvoklī un piedevām tā glabā dažus biedējošus noslēpumus, tomēr mūsu varoņi nolemj uzsākt mazo biznesu lauku teritorijā un viņu piedzīvojumi var sākties.

Tā kā Samsons nezināja, kas tā pansija tāda ir, viņš acumirklī aizbēga un paslēpās aiz gultas. Dzīve jau tāpat bija gana grūta. Tagad viņš vēl piedevām bija mantojis pansiju. Pansiju. Šis vārds izklausījās biedējoši. Kur pie joda, viņa tēvocis Rintintajs bija iekūlies?

Grūti nodefinēt, kas grāmatu padara tik jauku. Tā vienkārši ir labi uzrakstīta. Personāži ir visiem atpazīstami, viņu vājības un trūkumi tos padara saprotamus un bieži vien pat simpātiskus. Laikam jau katram ir nācies satikt kādu tehnisku meiteni ar mirdzumu acīs vai nešpetnu bijušo skolotāju.
Lai arī „Samsons un Roberto” ir bērnu grāmata, tā ir patīkami prātīga un asprātīga. Tik trāpīgus mazo uzņēmumu darbības ekonomisko problēmu skaidrojumus man sen nebija gadījies lasīt.

–       Tā, tā, – teica Roberto. Skaidrs, ka mums jāmaksā nodokļi.
–       Bet es to negribu! – teica Samsons un arī sāka raudāt. Es taču pat nezinu, kas tie nodokļi tādi ir!
–   Ja tu nopelni desmit kronas, divas kronas un piecdesmit ēras tev jāsamaksā nodokļos, teica Pērs Posts. Vai vairāk. Tik vienkārši.
Samsons drūmi papurināja galvu, tomēr asaras noslaucīja.
–        Un kurš dabū tās divas kronas un piecdesmit ēras?
–        Visi, – teica Pērs Posts. Tas nodokļu maksāšanā ir tas jaukākais.
–   Par nodokļu naudu mēs ceļam slimnīcas un ugunsdzēsēju depo, – skaidroja Roberto. – Un būvējam ceļus un dzelzceļus.

–      Man liekas, ka agrāk mums bija labāk, teica Samsons. – Tad, kad mums nebija ne graša pie dvēseles. Ceļi un dzelzceļi bija arī toreiz.

 Lai jūs nebiedētu, tad grāmata nepavisam nav par nodokļiem, tur ir asprātīgi apspēlētas daudzas lietas – veģetārisms, rokmūziķi, viņu fani, dzejnieki ar sarežģītu iekšējo pasauli un okšķerīgi žurnālisti, vārdu sakot, dzīve kā tāda. “Pasaule ir savāda” – domā Roberto. Ambjērnsena radītā ir savādi valdzinoša. Un tajā, starp citu, nav neviena bērna.

Stāstus labi papildina šķības un mīlīgi ķēmīgas ilustrācijas. Mazliet žēl, ka Samsona un Roberto piedzīvojumiem nav uzrakstīts turpinājums. Un mazliet žēl, ka tik jauka grāmata ir tik dārga, jo diez vai tai būs daudz lasītāju.

Ērlenns Lū „Mulejs”

Ērlenns Lū „Mulejs”, no norvēģu val. tulk. Jolanta Pētersone, Rīga: Nordisk, 2012., (Erlend Loe „Muleum”,2007.)

mulejsĒrlenns Lū nav no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem, bet ir pietiekami interesants, lai šad tad pievērstos arī viņa grāmatām. Tā nu man pagājusī nedēļa sanāca diezgan pašnāvnieciska, bet droši vien grāmatu lasīšanas secība nebija izvēlēta pareizi, jo jāatzīst, ka salīdzinājumā ar latviešu dzejnieci norvēģu rakstnieks ir spējis tikai viegli pakoķetēt par tēmu. Tak saprotams, ka Ērlenna Lū mērķis nav bijis rakstīt par pašnāvnieku būšanām, bet mīlīgi paironizēt par mūsdienu sabiedrību, un tas viņam sanāk tīri labi, lai gan nedaudz par seklu, lai man būtu patiesi saistoši. Bet kas tad mūsdienās vispār ir dziļš – ja nu tikai bedres uz lauku ceļiem.

„Mulejā” ir stāstīts par astoņpadsmitgadīgu meiteni vārdā Jūlije, kura aviokatastrofā negaidīti ir zaudējusi vecākus un brāli. Saprotams, ka pēc tam viņa ir kašķīga un nikna uz visu bezjūtīgo pasauli un pie reizes grib nomirt arī pati. Ar to miršanu viņai lāgā neiet, bet citādi jau autoram nebūtu par ko rakstīt. Un grāmatiņa tāpat ir ļoti plāna un maziņa (salīdzinājumā ar maniem pēdējā laikā ierastajiem ķieģeļiem).
Dvēseles sāpes dziedējošos nolūkos visi Jūlijei iesaka rakstīt dienasgrāmatu, ko viņa arī dara – lai gan ir no ģimenes, kas vienmēr uzsvērusi, ka viņi neraksta. Paralēli tam tas nabaga bērns sacer stāstu par izdomātu varoni vārdā Sūlfrīda, ar kuru notiek viņasprāt briesmīgas lietas (mūs ar tām autors neko daudz neiepazīstina). Tas ne pārāk palīdz, tāpēc Jūlije sāk rīkoties nopietnāk un meklē risinājumus, kā apvienoties ar savu mirušo ģimeni. Vispiemērotākais viņai šķiet arī iet bojā aviokatastrofā Āfrikā.

No mana skatu punkta Ērlenna Lū darbos apcerētās labi pārtikušās sabiedrības problēmas izskatās makten amizantas un gribas tās iestūķēt plauktiņā ar nosaukumu – “no taukiem besās”. Tomēr apzinos, ka norvēģiem ir visas tiesības sajusties dikti nelaimīgiem pat tad, ja nav jārisina nekādas nopietnas eksistenciālas problēmas. Vispār visu cieņu autoram, ka viņš lasītājiem šoreiz ir iebarojis pēc būtības elementāru lubeni Stīlas garā, vienīgi to mazliet izdekorējot ar rupjībām un apcerējumiem kādi visi apkārt ir stulbi, un licis noticēt, ka tas ir kas ļoti nopietns. Vienu brīdi es pat sāku apcerēt, cik daudzās man zināmās grāmatās un filmās mazas lidmašīnītes Āfrikā ir smagi nožāvušās uz mutes un skaidrs, ka „Mulejā” šī epizode varētu būt iekļauta tāpēc, ka kaut ko banālāku izdomāt laikam ir grūti. Grāmatas beigas bija dievīgi ironiskas – Jūlija apprecas un dzemdē meitiņu. Tā jau ir, bez apprecēšanās un bērna jebkuru sievieti gaida pilnīga pazušana, elle un Indija, vai vismaz publiska pakāršanās zaļā, elastīgā, alpīnisma ekipējumam paredzētā virvē. Kā gan citādi.

Vēl mēs „Mulejā” uzzinām dažus savdabīgākus laika pavadīšanas veidus lidostās nekā, teiksim, grāmatu lasīšana un tiekam iepazīstināti ar vairākiem padomiem, kā palikt dzīviem pēc kritiena no liela augstuma. Protams, ar piebildi, ka cilvēki ļoti retos gadījumos izdzīvo pēc kritieniem no augstuma, kas pārsniedz trīsdesmit metrus, tālab visieteicamākais būtu nekrist vispār.

„Mulejs” ir sarakstīts tajā infantilajā, bet ātri apnīkošajā stiliņā, kas mūsdienas ir topā visiem, kuri uzskata, ka ir īpaši asprātīgi un atšķirīgi no vairuma. Tā kā romāns bija īss, tad tas šeit iederējās gluži labi .

Tā kā Norvēģija nav Eiropas Savienības sastāvā, tad tulkojums ir tapis ar norvēģu fonda NORLA finansiālu atbalstu. Īpašs prieks, ka tulkotāja ir atstājusi tekstā angliskos filmu, dziesmu un tamlīdzīgus nosaukumus. Droši vien tikai tāpēc, ka tā ir bijis arī norvēģiskajā oriģināla, bet godīgi jāatzīstas, ka tas atviegloja lasīšanu, jo nav kā parasti jāmēģina atšifrēt, kas ir domāts ar dīvainajiem un neveiklajiem nosaukumu latviskojumiem. Kopumā tulkojums atstāja patīkamu iespaidu.

Bez šaubām „Mulejs” ir krietni sakarīgāks par lielāko daļu no mūslaikos izdotās literatūras un es to iekļautu pie grāmatām, kuras ieteicams lasīt jauniešiem, bet vēlams to darīt bez īpašām espektācijām uz kaut ko nopietnu.