Tag Archives: novecošana

Barbara Pima “Rudens kvartets”

Barbara Pima “Rudens kvartets”, no angļu val. tulkojusi Ziedone Sērmūkša, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1987 (Barbara Pym, Quartet in Autumn, 1977)

Izrādās, ka cilvēki glābj ne tikai pamestus kaķus, suņus vai istabas augus, bet tagad ir arī grāmatu glābēji. Ar vienu tādu es nesen satikos un bez maksas tiku pie kaudzītes ar labām grāmatām, kuras grūti šobrīd atrast bibliotēkās, jo lielākoties tās sen jau ir norakstītas un izmestas nebūtībā. Tiesa gan, baidījos pajautāt, tieši no kurienes šīs grāmatas ir izglābtas, un, patiesību sakot, es par to šobrīd cenšos nedomāt.

Kāpēc man savajadzējās uzmeklēt grāmatu glābēju, lai tiktu pie Barbaras Pimas “Rudens kvarteta”, ir garš un ne pārāk aizraujošs stāsts. Pieminēšu tikai, ka savulaik romāns ir ticis nominēts Bukera balvai un iekļuvis pat tās īsajā sarakstā. Šķiet, ka no septiņdesmito gadu Bukera nominantiem latviski ir tulkots ļoti maz darbu – vēl tikai kādi pāris Mērdokas romāni. Latviski “Rudens kvartets” ir izdots pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ne pārāk populārajā sērijā ar cēlo nosaukumu “Ārzemju romāns”. Tās bija vienotā stilā noformētas plānas grāmatiņas mīkstajos vākos, kuras kā jau padomju poligrāfijas meistardarbs lasīšanas procesā brīnumaini ātri sašķīda frakcijās. Tolaik no šīs sērijas lasīju Sagānu, Moruā un Moemu, bet tādai Barbara Pimai nepievērsu nekādu uzmanību. Toties tagad “Rudens kvartets” izrādījās brīnišķīgs atradums.

Šis Barbaras Pimas romāns ir par ļoti nepopulāru tēmu – veciem un vientuļiem cilvēkiem, kuru dzīvēs nekas nenotiek, vairs nenotiks un patiesībā nekad arī nav noticis. “Rudens kvarteta” galvenie varoņi – Letija, Mārsija, Normens un Edvīns – ir četri vientuļnieki vecāki par sešdesmit gadiem (tātad dzimuši vēl pirms Pirmā pasaules kara), kuri nejauši ir sagadījušies vienā kantorī un vienā kabinetā, kur veic kaut kādus maznozīmīgus darbus, kas netiek sīkāk aprakstīti, pļāpā par garlaicīgiem niekiem un gaida laiku, kad varēs doties pensijā. Jā, romānā patiešām nekas nenotiek. Nu, labi, kāds jau beigās arī nomirst, bet par negaidītu notikumu pavērsienu to nekādi nevar uzskatīt. Tomēr Barbara Pima ir brīnišķīga rakstniece, kura spēj saistoši aprakstīt pat visnecilāko ikdienu un ar interesi lasīju par šo veco cilvēku sadzīvi – kā viņi apmeklē bibliotēku un draudzes pasākumus, iepērkas, pusdieno vietējā kafejnīcā, šķiro maisiņus pēc lieluma, krāj piena pudeles vai mēģina izrakt sen nomirušo kaķīti, jo piemirsies, kur īsti ir tā kapiņš. Autore šo četru introverto savādnieku neievērojamās dzīves atklāj ar apbrīnojamu iejūtību, nelielu humoru un diezgan pamatīgu ironiju, kas veltīta apkārtējai sabiedrībai. Barbara Pima ir asredzīga  un vērīga autore, un romānā ir labi parādīta septiņdesmitos gadu noskaņa, kad vecā, labā Anglija ar saviem tikumiem pamazām aiziet vēsturē, bet vietā nāk jaunais un nesaprotamais.

Lai gan “Rudens kvarteta” galvenā tēma ir vecums un vientulība, romāns ir gaišs un pat cerīgs. Jā, visi tā varoņi ir noslēgti un nekomunikabli dīvaiņi, kuri nespēj vai vienkārši nemāk veidot dziļas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet viņi tāpēc nepavisam nav briesmīgi nelaimīgi. Katram no viņiem ir kāds sīks sapnītis vai cerība un diezgan optimistisks skats uz dzīvi. Vispār visa tās sociālās komunikācijas un cilvēciskās tuvības nozīme ir stipri pārvērtēta. Skaidrs, ka cilvēkiem vienam otram ir jāpalīdz, bet ne jau savstarpējā komunikācija un tuvība absolūti vienmēr cilvēkus padara laimīgus vai nelaimīgus.  

Barbaras Pimas “Rudens kvartets” ir smalks, niansēts psiholoģiskais romāns par vecumu un vientulību. Ļoti anglisks un vecmodīgs. Kaut ko tādu varētu sarakstīt Džeina Ostina, ja būtu nodzīvojusi līdz sešdesmit gadiem, bet nenodzīvoja taču.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Ginters Grass “Par beidzamību”

Ginters Grass “Par beidzamību”, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2017., (Günter Grass, Vonne Endlichkait, 2015)

Ginters Grass ir viens no slavenākajiem vācu rakstniekiem, Nobela prēmijas laureāts, savdabīga un talantīga personība ar neparastu dzīvesstāstu. Latviski ir izdotas veselas divas viņa autobiogrāfiskās grāmatas – “Lobot sīpolu” un “Brīnumkaste”, kā arī viņa romāni – pirmās divas Dancigas triloģijas daļas – “Skārda bungas” un “Kaķis un pele”, un vēl arī “Krabja gaitā”. Es patiešām priecātos, ja kāds spētu izdotu latviski pēdējo Dancigas triloģijas daļu “Suņa gadi”, bet uz to laikam nav nekādu cerību, jo tas noteikti nebūs peļņu nesošs produkts, un tās vietā mēs dabūjām tikai Grasa pēdējo grāmatu “Par beidzamību”.

“Par beidzamību”

Šķiet, ka vecums un miršana nav tās tēmas, par kurām mūsdienu lasītāji labprāt lasītu un rakstnieki rakstītu. Tomēr, pat ja ne visiem no mums izdosies novecot, no miršanas gan neviens neizvairīsies, tāpēc “Par beidzamību” nudien der izlasīt, jo Grass savu tuvošanos nāvei ir aprakstījis talantīgi, ironiski un skumji, protams, bet tā gaiši un apcerīgi. Ir skaidrs, ka dzīvei ir pienākušas beigas un tālāk vairs nekā nebūs. Pilnīgi nekā un nekad.

Šajā grāmatā Grass mazos, poētiskas prozas gabaliņos kavējas atmiņās par bērnību, sievietēm un sīkām dzīves epizodēm, taču brīžiem pievēršas arī globālām aktualitātēm pasaulē. Viņš izteiksmīgi apraksta savu vājumu, pazaudētos zobus un neizbēgamos vecuma pavadoņus purkšķus. Kopā ar sievu Grass izvēlas un pasūta zārkus, kurus pēc tam abi iemēģina, bet beigās novieto pagrabā un tajos uzglabā dāliju gumus. Autors arī rūpīgi piemeklē sev piemērotu kapa vietu un risina citus ar savu apglabāšanu saistītus jautājumus. Vispār ļoti prātīga pieeja, katrā ziņa palicējiem tas mazliet atvieglo dzīvi. Vienīgi interesanti kā beidzās Grasa ideja par lapām zārkā, jo viņš taču nomira aprīlī, kad jauno zaļumu vēl nav, bet vecās jau palikušas tādas ne visai.

Vismaz, kad tas laiks būs klāt, mums jāguļ no galvas līdz kājām uz lapām, ar lapām pārklātiem. Seja gan var palikt neapsegta, varbūt ar rožu lapām uz aizvērtām acīm, ieraža, kas man pazīstama no mūsu laikiem Kalkutā: tur es redzēju jaunus vīriešus, kuri skriešus nesa bambusa lāvu ar tajā guldītu večiņu uz sārta vietu pie Gangas pietekas. Uz acīm viņai bija gaiši zaļas lapas.
Turklāt manai sievai labpatika neatteikties no mirstamkrekla – vēl arī “pašas šūta”.

Autors šo grāmatu pats ir arī ilustrējis. “Par beidzamību” rotā gaisīgi un nedaudz izplūduši zīmējumi – spalvas, sēnes, kritušas lapas, beigti putni, sabrauktas vardes un kaltas zārka naglas.

“Par beidzamību” ir skaistas un patiesi lieliskas atvadas no Gintera Grasa. Skaistas, bet tomēr skumjas. Viņš ir miris un nekā vairāk nebūs.

Nu jau ir izbijis.
Nu jau ir bijis gana.
Nu ir cauri un beigts.
Nu nekust vaira nekas.
Nu vaira ne purkšķa.
Nu vaira nekādu kreņķu
un drīzi būs labāk
un nekā vaira nepaliks
un visur būs beidzamība.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.