Lūiss Sahars “Bedres”

Lūiss Sahars „Bedres”, no angļu val. tulk. Maira Jēgere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., (Louis Sachar, Holes, )

Šodien pieslēdza apkuri – tātad vasara patiešām ir beigusies un nāksies vien pievērsties rudens izklaidēm, vispirms jau blogam. Beigusies ir arī obligātās literatūras lasīšana. Lai gan skolas ieteicamo grāmatu piedāvājumā bija arī brīnišķīgā Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”, kas mani bērnībā dikti aizrāva, izvēlējāmies kaut ko pieticīgāku – Lūisa Sahara „Bedres”. Izvēle bija veiksmīga un uzreiz varu pateikt, ka bērniem grāmata patika un viņi to izlasīja ātri un ar interesi.

Pēc būtības „Bedres” ir mūsdienu pasaka. Jā, un galvenais grāmatas varonis Stenlijs Sjilnets ir totāls neveiksminieks. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo arī manā attīstītā sociālisma laikmeta bērnībā totāli neveiksminieki bērnu literatūrā dīvainā kārtā bija ļoti izplatīti – mūsu pašu vietējais bestsellers Zentas Ērgles „Esmu dzimis neveiksminieks”, blogā jau aprakstītais Alfons Trīcvaidziņš, poļu Mareks Vasarraibumiņš un puisītis Ačgārnītis, krievu Jānis Smaidiņš – kas gan viņus visus var atcerēties. Tomēr atšķirībā no minētās kompānijas Stenlijs ir mūsdienīgs neveiksminieks un viņa nelaimēm ir ļoti konkrēts ārējas izcelsmes cēlonis, jo visai Sjilnetu ģimenei jau kopš vairākām paaudzēm ir uzlikts dikti briesmīgs beztermiņa (vārdu sakot, uz mūžīgiem laikiem) lāsts, pie kura vainīgs neapdomīgais Stenlija vecvecvectētiņš Elija. Ja kādam interesē, kur var tikt pie tādiem šaušalīgiem lāstiem, tad Vikipēdija apgalvo, ka 19. gadsimta Latvijā. Tak ne vienmēr šim avotam var ticēt. Ja arī ārkārtīgi daiļu, bet neiedomājami glupu jaunuvju pie mums nekad nav trūcis, tad grāmatā aprakstītās cūkkopības metodes gan pie mums nebūtu bijušas realizējamas. Lai nu kā, lāsts darbojas, un Stenlijs gluži nepelnīti nonāk ļoti dīvainā zēnu pāraudzināšanas nometnē, kur viņiem rakstura norūdīšanai katru dienu svelmainā tuksnesī ir jāizrok noteikta izmēra bedre. Bet, kā jau pasakā, lasītājam uzreiz ir skaidrs, ja varonis rīkosies nesavtīgi un pienācīgi, ļaunā burvestība varbūt zaudēs savu spēku.

Kopumā „Bedres” ir jauka piedzīvojumu grāmata bērniem ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnas maģijas piedevu. Mazliet amizanti, bet autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances arīdzan. Tomēr viss šis kokteilis kopā veido patīkami dzīvīgu un interesantu stāstu, kurā veiksmīgi ir sapludināti gan simts gadu vecas pagātnes, gan tagadnes notikumi. Tēli varbūt arī nebija izstrādāti ļoti niansēti, bet ļaunie te ir patiešām biedējoši ļauni, labajiem nemaz nav tik vienkārši būt labiem, un par dažiem nemaz nav īsti skaidrs vai viņi ir labie, vai ne tik labie. Vispār radās iespaids, ka grāmatas sižets ir ļoti pārdomāts, jo visām stāsta gaitā pieminētājām lietām – dzeltenplankumainajām ķirzakām, sīpoliem, persikiem un pat dikti smirdīgām sporta kurpēm bija sava precīzi piemeklēta loma notikumu attīstībā un atbilstošā noslēgumā. Nekas te nebija nejauši un pat man patika, cik sakārtota bija grāmatas iekšējā loģika.

Šķiet, ka „Bedres” varētu būt piemērota lasāmviela bērniem 10 līdz 12 gadu vecumā, bet lielākiem jau varētu būt par vienkāršu. Un, lasot šo grāmatu kopā ar bērniem, var pārrunāt visdažādākos jautājumus – par rasismu, liktenīgu nolemtību, lasītprasmes noderīgumu, vecu konservu uzturvērtību, un galu galā to, cik liela nozīme dzīvē var būt īstiem draugiem.

Ā, grāmatai ir arī ekranizācija ar Sigurniju Vīveri galvenās ļaundares lomā, bet tā ir visai viduvēja (Holes, 2003).

Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”

Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”, no vācu val. tulk. Hildegarde Grīnberga, Rīga: izdevniecība „Liesma”, 1968., (Gerhard Holtz-Baumert, Alfons Zitterbacke, 1958)

 

Ak, ko tikai neizdarīsi, lai pieradinātu bērnus pie grāmatu lasīšanas priekiem. Tā es nesen ļoti pacietīgi gandrīz pilnībā noklausījos abu pirmo „Alfona Trīcvaidziņa” daļu priekšlasījumu, un nebija nemaz tik briesmīgi, kā biju gaidījusi. Tiesa gan, vēl joprojām nesaprotu kāpēc šī grāmata skolēniem ir iekļauta vasarā lasīšanai ieteicamo grāmatu sarakstā, jo daudz kas tagad šķiet maķenīt arhaisks – vai patiešām kāds bērns arī tagad sapņo būt par priekšzīmīgu pionieri, kļūt par kosmonautu vai izcelties ar īpašu pieklājību sabiedriskajā transportā? Pa pusgadsimtu, kas ir pagājis kopš grāmatas publicēšanas, taču varētu būt sarakstītas daudzas labas un aizraujošas, bet nedaudz aktuālākas bērnu grāmatas. Un, ja tādu patiešām nav, ko tad tie rakstnieki tagad vispār raksta?

Lai nu kā, bērns grāmatu izlasīja un viņam tā pat samērā labi patika. Tomēr diezgan daudz laika nācās patērēt, lai ar viņu pārrunātu, kāpēc Alfons tik bieži uzvedas kā pilnīgs ambālis (nu, zini, viņš tak nemaz nav īsts zēns, tā ir tikai tāda rakstnieka fantāzija). Grāmatai ir divas daļas („Kāda neveiksminieka stāsti” un „Atkal nepatikšanas”), un to veido daudzi īsi stāstiņi, kuri lielākoties nav saistīti savā starpā, tāpēc lasīšanas apjomu vienam vakaram var viegli dozēt. Kaut kad vēlāk autors ir sarakstījis arī trešo daļu „Alfons Trīcvaidziņš. Atkal jaunas ķibeles”, bet to pagaidām likām mierā.

Pieļauju, ka „Alfonu Trīcvaidziņu” bērnībā ir lasījuši vai vismaz klausījušies radiolugu ar Veru Singajevsku pilnīgi visi. Ja nu tomēr ir kāds bloga lasītājs, kuram šis prieks ir gājis secen, tad Alfons ir desmit gadus vecs vācu pionieris, totāls neveiksminieks, kuram pilnīgi viss var noiet greizi. Viņš vienmēr tiek pārprasts, kaut ko saputro un iekuļas neiedomājamās nepatikšanās. It kā jau viņš nav ļoti dumjš, bet kaut kas ar viņu nav lāgā. Protams, Alfons ir arī mazliet paslinks, tāds kā neapķērīgs, un drusciņ bailīgs, tomēr lielākoties viņa nepatikšanas rada nespēja saprasties ar citiem cilvēkiem. Tā nu viņam nākas jāt ar kurmi, vienā dienā apēst sešdesmit vārītas olas, pārtikt no tūbiņām, uzbūvēt raķešu gludekli, satikt kāpņu telpā lauvu, izraisīt lavīnu, spokoties atrakciju parkā, ievest savu pionieru pulciņu purvā, atklāt jaunus paņēmienus makaronu sagatavošanā – visus viņa piedzīvojumus nemaz nav iespējams atcerēties. Grāmata vietām ir stipri naiva un bērnišķīga, bet tas lasītājam pārlieku netraucēja. Vienīgi jāņem vērā, ka „Alfona Trīcvaidziņa” tulkojums arī ir veikts pirms pusgadsimta. Tas neapšaubāmi ir labs, bet tā valoda pa šo laiku jau ir paspējusi kļūt mazliet vecmodīga un bija vārdi, kuru nozīme mūsdienu bērnam ir jāpaskaidro.

Noklausoties grāmatu tagadējā vecumā mani brīžiem izbrīnīja pieaugušo reakcija uz vienkāršām blēņām un viņu ļoti stingrās prasības attiecībā pret bērniem. Paskatoties uz grāmatas pirmizdevuma gadu, lasīšanas laikā mani nedaudz nelika mieru doma, ka Alfona tēvs vai varbūt arī pats autors bērnībā noteikti ir bijis Hitlerjūgendā, bet daži no pieaugušajiem ir bijušie nacisti. Grāmatas darbība gan norisinās Vācijas sociālistiskajā daļā, bet par laimi tas netiek īpaši uzsvērts. Nē, nu, protams, ir nelielas nodevas laikam, kā stāsts par Rietumvācu krustmāmiņas ciemošanos, kas atved visu kapitālisma ļaunumu simbolizējošu dāvanu – košļājamajās gumijas, no kurām pati arī pēc tam smagi cieš. 🙂

Vai kopīga lasīšana veicina bērnu interesi par grāmatām un lasītprasmi – nē, neveicina gan. Protams, bērniem tā patiešām patīk, bet vairāk dēļ tieši viņiem veltītā laika un nedalītās uzmanības. Bet nu tas vismaz ir pieņemams variants, kā viegli un nesāpīgi vasarā izlasīt tās pāris ieteicamās grāmatas.

Andra Neiburga „Stāsts par Tilli un Suņu vīru”

Andra Neiburga „Stāsts par Tilli un Suņu vīru”, Zvaigzne ABC, Rīga: 2002.

Kas gan būtu vasara bez nelielas obligātās literatūras porcijas, tomēr sestajai klasei lasīšanai paredzētais saraksts izrādījās gaužām neinteresants. Pusi no tajā minētajām grāmatām redzēju pirmo reizi, bet otra puse nez kāpēc bija Žila Verna darbi („Kapteiņa Granta bērni”, „20 000 ljē pa jūras dzelmi”, „Piecas nedēļas gaisa balonā”). Diez vai atradīsies daudz sestklasnieku, kurus varētu piespiest ķerties pie bezgalīgajiem ihtioloģiskajiem, botāniskajiem vai zooloģiskajiem aprakstiem Verna romānos (eh, un es to visu kādreiz izlasīju pilnīgi brīvprātīgi, bet nekādu atzinību no literatūras skolotājas par lasāmvielas izvēli nesaņēmu).
Gan jau skolotājiem ir skaidrs, ka bērns parastais neko garu nelasīs, tāpēc pavisam obligāti bija jāizlasa tikai viena un ļoti maza grāmatiņa – Andras Neiburgas „Stāsts par Tilli un Suņu vīru” (un, ja kādam ir galīgs slinkums lasīt, var noskatīties televīzijas filmu ar skaistiem šķirnes suņiem un Mārtiņu Vilsonu galvenajās lomās). Interesanti, ka jau otro gadu ir obligāti jālasa grāmata par bāreni (pagājušajā gadā tā bija Žaklīnas Vilsones „Miskastes bērns”). Tas acīmredzot tāpēc, ka mēs tak esam bāreņu tauta (citādi nespēju izskaidrot konsekvento bārenismu izglītības programmā).

Vispār jau „Stāsts par Tilli un Suņu vīru” ir tīri jauks. Tas ir sarakstīts labā latviešu valodā, nav didaktisks vai moralizējošs, mudina uz iecietību pret atšķirīgo un nevairās pieskarties dzīves skumjajām pusēm, kas, manuprāt, mūsdienu bērniem ir ļoti noderīgi. Lai gan grāmata ir uzrakstīta labi un Andras Neiburgas darbi man vienmēr ir patikuši, pēc iekļaušanas obligātās literatūras sarakstā, tās saturs tomēr uzprasās uz nelielu izķidāšanu. Stāsta darbība norisinās ļoti ierobežotā telpā – vecā, brūkošā mājā, no kuras jau ir izvākušies gandrīz visi iemītnieki. Pēdējie ir palikuši tikai Tille ar savu māmiņu, ļoti ļaunu kaimiņu pāris un tur nelegāli dzīvojošais Suņu vīrs ar saviem suņiem.

Tilles māmiņa stāstā parādās maz, pārsvarā viņa vārgst ar kaut kādu mīklainu kaiti, guļ, vaid un cieš. Šķiet, ka visas dzīves laikā viņai nav bijis nevienas uzticamas draudzenes, normālu paziņu vai darba biedru. Arī nekādu radinieku nav. No grāmatas īsti netop skaidrs kā šī sociopātiskā vājniece vispār ir tikusi pie bērna, bet Tilles tētiņš stāstā vienkārši neeksistē, tak šajā tikumības sargāšanas laikmetā skolā par šo tēmu runāt droši vien nemaz nedrīkst. Galu galā Tilles māmiņas lielākais ieguldījums stāsta attīstībā ir nomiršana, bet pirms tam viņa laipni pamanās Tilli uzgrūst kaklā ļoti ļaunajiem kaimiņiem, kuri par to nez kāpēc nav lielā sajūsmā.

Pati Tille ir jauks, saprātīgs un apķērīgs bērns. Viņai ir tikai septiņi gadi, bet savam vecumam viņai ir nācies pieredzēt daudz bēdu un rūpju. Ļoti ļaunie kaimiņi Tilli pamet tukšajā mājā vienu pašu un grūti izskaidrojamu iemeslu pēc nozog viņas drēbes, tomēr beigās meitene atrod patvērumu pie Suņu vīra. Tille dievina abus suņus, sacer par viņiem jaukas pasakas un uzņemas lielu daļu no mājas rūpēm. Simptomātiski, bet droši vien tāpēc, ka Tille ir meitene, stāstā viņas ziņā galvenais ir būt labai mājsaimniecei un sapņot par pasaku prinčiem, bet sociālie kontakti ir strikti ierobežoti, un arī skolā viņu nelaiž, jo izglītība tak maitājot veselību. Vispār jau, godīgi sakot, dzīve ar Suņu vīru Tillei ir pat maķenīt jautrāka nekā ar mūžīgi vaidošo māmiņu. Tomēr viņas nelaimes nepavisam nebeidzas. Drīz vien ierodas ļaunā Valsts tante un grib Tilli aizvest uz bērnu namu, viņas mīļāko suni nošauj, vecā māja jāpamet un kopā ar Suņu vīru jādodas klejot kaut kādā nezināmā virzienā. Jā, nu kāpēc gan vienam mazam bērnam dzīvē ir jāpieredz tik daudz bēdīgu lietu? Varbūt vienkārši dzīve ir ļauna un tā gadās. Vai varbūt Tillei ir slikta karma, jo iepriekšēja dzīvē viņa ir bijusi bāreņu nama priekšniece un divas trešdaļas no iemītniekiem nomērdējusi badā.

Savukārt Suņu vīrs ir klasisks cilvēks – galerts (iepatikās šis apzīmējums, tāpēc aizņēmos to no Andra bloga). Visu dzīvi viņš ir pavadījis baidoties uzņemties pat vismazāko atbildību. Jaunībā pametis no tēva mantoto māju laukos, jo tur taču būtu smagi jāstrādā, neko nav mācījies, nekad nav strādājis, ar sievietēm nav ielaidies, iztiku vienmēr ir pelnījis tikai, spēlējot akordeonu un ubagojot gājēju tuneļos. Bet pat ubago viņš tā remdeni un bez aizrautības. Kā personība viņš vienkārši nekāds, vārdu sakot, pilnīgs galerts, turklāt pavecs un stipri izļuris. Tille, protams, ienes izmaiņas Suņu vīra dzīvē un notiek arī kaut kāda galerta atmoda, bet ne visai pārliecinoša. Skaidrs, ka Suņu vīrs visticamāk Tilli drīzumā uzmetīs. Bet neko darīt, tai meitenei ir slikta karma un nekas labs viņu dzīvē negaida nekad. Tā gadās.

Mazliet īpatnēji obligātajai literatūrai, bet galvenais antagonists un ļaundaris šajā stāstā ir valsts. Es patiešām neesmu sajūsmā par valsti kā institūciju, bet izvēlēties to ļaundara lomai bērnu grāmatā, nevis kādā satīriskā antiutopijā, izskatās vai nu pēc fantāzijas trūkuma vai kaut kādu personisku rēķinu kārtošanas. Stāstā valsti pārstāv Valsts tante, kura, saprotams, ir resna, neglīta, ļoti ļauna (brīnos, ka viņai katrā parādīšanās reizē pa nāsīm nenāca laukā dūmi) un grib Tilli ievietot bērnu namā, kur gan jau viņu nekas labs negaida (bet patiesībā tas varbūt arī ir pareizs risinājums, lai tā meitene beidzot šīs zemes dzīvē var atstrādāt savu neaprakstāmi slikto karmu). Vēl valsti pārstāv policists, bet policija jau pie mums tik to vien jēdz kā šaut suņus.

Nobeigumā jāpiebilst, ka grāmata savai mērķauditorijai sestklasniekiem patika, bet vairāk laikam tāpēc, ka tur bija forši suņi (kaut arī literāri stipri idealizēti). Stāsti ar bērniem un dzīvniekiem jau parasti rullē.