Tag Archives: orhidejas

Jautājumi un atbildes

Lai gan tagad ļoti reti ir redzams kāds no meklētājvārdiem, pēc kuriem ir atrasts blogs, tomēr daži apmeklētāju uzdotie jautājumi ir tik jauki, ka nespēju pretoties kārdinājumam uz tiem atbildēt.

Kur nolādēt Grega Dienasgrāmatu?

Neapšaubāmi visērtāk Grega Dienasgrāmatu ir iespējams nolādēt kādā no Zvaigznes grāmatnīcām. Gan jau viņiem pārdošanā ir visi desmit sējumi, tāpēc nostājieties pie plaukta un visus kopā arī nolādiet. Protams, ja vien veikala darbinieki nerodas kādi iebildumi.

Vai jūras ezim ir smadzenes?

Nav, bet šis dzīvnieks, kurš sastāv praktiski tikai no čaulas, mutes, zarnas un anālās atveres, bez tām ir lieliski izticis jau 450 miljonus gadu. Padomājiet par to, ja Jums ir smadzenes! 🙂

Vai orhidejas nav kaitīgas guļamistabā?

Un, ko tad jūs ar tām puķēm taisāties pasākt guļamistabā? Vispār tas ir nepareizs jautājuma formulējums. Patiesībā būtu jāprasa – vai jūs neesat kaitīgi orhidejām guļamistabā.
Ja tomēr jūs neatstāj nepatīkama sajūta, ka no orhidejām strāvo kāda negatīva enerģija vai nepareizi joni, apmeklējiet herbopsihologu.

Kāds liktenis sagaida pēc kritiena no liela augstuma?

Visticamāk, ka slikts liktenis. Bet vai skolās vairs fiziku nemāca vispār, ja cilvēkiem ir šādi jautājumi?

Kā sauc grāmatu mīļotājas?

Pat mazliet aizdomājos. Parasti tā jau arī sauc – par grāmatmīlēm. Var jau izdomāt vēl kādus mīļvārdiņus – grāmatnieces (nebūs īsti labi), bibliofīles vai bibliomānes (izklausās pēc nelāgas perversijas un laikam ir jau arī), grāmatu tārpes (galīgi neskanīgi), grāmatu kodes, burtnieces?

Foto – kāda govij ir aste?

Apžēliņ, vai patiešām internetā nav bilžu ar govju astēm? Bet varu vienu noziedot no saviem plašajiem krājumiem, kurā bonusā ir arī teļa aste. Būtībā govs aste ir pavisam vienkārša konstrukcija – elastīga un kustīga šļauka ar pušķīti galā.

Govs aste

Slepenās grāmatu kolekcijas. Orhidejas

Patiesībā jau nekas īpaši slepens tas nav, tomēr plauktā ir stūrītis ar grāmatām, kuras kaislīgi pērku, bet blogā gandrīz nekad nepieminu (tikai vienreiz gadījās, jo bija reāla sāpe, ka latviski par šo tēmu izdod tikai baigos mēslus), jo normālus cilvēkus šāda veida literatūra nevarētu interesēt. Attēlā ir redzama tikai daļa no kolekcijas (bet ticiet, man ir vēl).

Orhidejas

Kāpēc vajag tik daudz grāmatu par vienu augu dzimtu? Nu, šī ir viena no lielākajām dzimtām (apmēram 25 000 sugu un laikam 100 000 hibrīdu, nevienā no grāmatām nav iespējams uzrakstīt par tām visām). Tās ir skaistas, tās ir neticami dažādas, tām ir nenormāli interesanta personīgā dzīve un ļoti dīvainas attiecības ar pollinatoriem.

Tā kā tēma ir ļoti specifiska, tad grāmatas nākas vien lasīt krieviski un angliski. Līdz ar to, protams, ir kārtējās bēdas ar terminoloģiju latviešu valodā, jo mums nav vārdu, kas apzīmētu angliski labi saprotamus jēdzienus. Ir bijuši daži mēģinājumi latviskot orhideju latīniskos nosaukumus, bet iznākums ir samērā smieklīgs, un neredzu tiem nekādu jēgu, jo vienmēr meklējot informāciju par augu un savstarpējā saziņā ar līdzīgi domājošajiem nākas lietot tikai un vienīgi latīņu valodu (citādi tevi neviens nesapratīs).

IMG_8840Bulbophyllum – gumlape
Brassia – zirnekļorhideja
Corybas – ķiverorhideja
Disa – dīza
Diuris – ēzeļorhideja
Dracula – vampīrorhideja
Paphiopedilum – Veneras kurpīte
Rhizanthella – ierakumorhideja

Vēl ir bijuši daži traki smieklīgi (jo dikti specifiski) gramatikas kašķi, par orhideju nosaukumu dzimtēm (dendrobijs vai dendrobija, oncīdijs vai oncīdija, kurš tagad pateiks, kā tās puķītes pareizi nosaukt latviski?). 🙂

Nobeigumā jāpiebilst, ka labas orhideju grāmatas ir dārgas, tur neko nevar darīt, jo informācija un krāsainas bildes maksā naudu. Tāpēc ir maz cerības sagaidīt kādu labu orhideju grāmatu latviski, jo pircēju tām būs ļoti maz.

Folko Kulmans “Orhidejas”

Folko Kulmans „Orhidejas”, no vācu val. tulk. Meldra Bērziņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Folko Kullmann, Soforthelfer Orchideen, 2013)

Viena no manām vājībām ir grāmatas par orhidejām – tādas ar skaistām, krāsainām bildēm un aizraujošiem aprakstiem (pasaulē ir zināmi 25 tūkstoši dažādu orhideju sugu, vēl ir daudz ko par tām rakstīt). Diemžēl līdz šim latviski nekas par šiem augiem izdots nebija, lai gan orhidejas jau vairākus gadus ir kļuvušas par populārāko telpaugu un mūsdienās uz palodzēm ir redzamas daudz biežāk par ģerānijām un mirtēm. Tāpēc ar lielu interesi gaidīju Zvaigznes ABC jauno izdevumu „Orhidejas”. Tiesa gan grāmatas reklāma izdevniecības mājas lapā izskatījās visai aizdomīga – tā solīja „ātras un precīzas atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem un paskaidrojumus un padomus ar „veiksmes garantiju””. Bet, ak, svētās laivlūpes, grāmata izrādījās draņķīgāka nekā bija iespējams iztēloties pat drūmākajos orhideju mīļotāju murgos.

OrhidejasTomēr grāmatai ir viens liels pluss – tajā ir ļoti maz teksta un daudz bilžu. Tak, neskatoties uz to, autoram katrā lapā ir izdevies kāds sviestains ieteikums. Tā varam uzzināt, ka, lai atkaļķotu laistāmo ūdeni, tam uz katru litru ir jāpievieno ēdamkarote citronskābes (protams, ja savus falenopšus gribam iemarinēt ziemai). Orhideju saknes labi paciešot vārāmo sāli (jēziņ, nu tad pie reizes tās arī iesālīsim). Slimās orhidejas vajag pilnībā iemērkt spainī ar ūdeni (uh, labākais paņēmiens kā veicināt un izplatīt sēnīšu slimības, ja kāds augs vēl bija vesels). Ja grāmata ir domāta parastajam cilvēkam ar pāris orhidejām uz guļamistabas palodzes, tad daži apgalvojumi ir īpaši ļauni, jo iesaka pret katru kaitēkli lietot sistēmiskos insekticīdus, kas visi ir bīstami neirotoksīni (varbūt pie reizes lai pasūta tās smukās 19. gadsimta tapetes, kuru krāsās ir izmantots arsēns) vai fungicīdus, kas graujoši iedarbojas uz endokrīno sistēmu, un ir teratogēni.

Vārdu sakot, aizdomājos par tēmu – vai grāmatas var būt kaitīgas veselībai. Lai cik slikta un bezgaumīga būtu daiļliteratūra, no tās patiešām neviens nav nomiris. Pat Emma Bovarī mūsdienās noindētos drīzāk nevis tāpēc, ka būtu pārlasījusies salkanus romāniņus, bet pārāk daudz kvernējusi sociālajos tīklos. Un pat, ja kāds salasījies šo Zvaigznes ABC izdevumu nejauši nomušīs savu iemīļoto lakstu ar nāvējošu citronskābes devu, tā nebūs liela bēda. Galu galā pats vainīgs, ka ir ņēmis nopietni grāmatu, kurai uz vāka ir apgalvots, ka tajā ir „ātri iegūstama informācija par visu, kas jāzina – bez ilgas meklēšanas, šķirstīšanas un lasīšanas”. Bet tās piebildes par pesticīdu lietošanu gan šajā grāmatā ir ļoti nelāgas (sāku palikt paranoiska un visur redzēt lielo lauksaimniecības ķīmijas ražotāju kompāniju ietekmi).

Vispār kļūdas grāmatās ir normāla parādība (arī farmakoloģijas rokasgrāmatās, ja kas), jo nekļūdās tikai tie, kas neko neraksta, tomēr kaut ko tādu sen nebiju lasījusi. Būtībā problēma ir pašā grāmatas idejā, jo jebkurš, kas ir nopietnāk aizrāvies ar orhidejām (piecpadsmit falenopši, divi dendrobiji un katleja – tā nepavisam nav nopietna aizraušanās) zina, ka attiecībā uz šiem augiem nevar būt nekādas ātras un precīzas atbildes. Orhidejas ir lēnas un ļoti aptuvenas – un neko tām nepadarīsi. Parasti grāmatās par orhideju audzēšanu ir vispārēji apraksti par augiem nepieciešamajiem apstākļiem un paša audzētajā ziņā ir, kā tos nodrošināt. Bet Folko Kulmana grāmata izskatās pēc interneta diskusijās izlasītu ieteikumu apkopojuma (orhideju audzētāju forumos var atrast daudzas no tajā pieminētajām glupībām), bet ne pēc praksē pārbaudītas ilggadīgas pieredzes. Turklāt izdevniecība, kuru pārstāv autors, ir izdevusi arī pavisam normālas un lietojamas orhideju enciklopēdijas. Bet tādu sagatavošana neapšaubāmi prasa lielus ieguldījumus un daudz darba, šitāds savārstījums noteikti izmaksā lētāk un ir pircēju pieprasītāks.

Patiesības labad ir jāpiebilst, ka grāmatā nav tikai muļķības – tur ir arī sakarīgi ieteikumi. Bēda tikai, ka atlasīt labās lietas no ne tik labajām šoreiz ir gandrīz kā Pelnrušķītei izšķirot magoņu sēkliņas no smilšu graudiņiem.

Nobeigumā jāpiebilst, ka šo grāmatu neiesaku ne pirkt, ne lasīt, ne kādam dāvināt. Tā ir neatbilstoši dārga savam apjomam (140 lappuses, bet maksā vairāk kā 15 EUR), plāna, pavirša un kļūdaina.