Tag Archives: Otrais pasaules karš

Katja Ketu “Vecmāte”

Katja Ketu „Vecmāte”, no somu val. tulk. Maima Grīnberga, Rīga: Dienas Grāmata, 2013. (Katja Kettu, Kätilö, 2011)

Katjas Ketu romāns „Vecmāte” sākas ļoti daudzsološi – Lapzeme, karš, nostūris pasaules malā, kas nav atzīmēts it nevienā kartē. „Tur viss ir kails un balts, un šis baltums tagad pievelk visus.” Tā nu sacerējos uz skarbu, sūru un satricinošu kara stāstu, tomēr nācās vilties. Bet par visu pēc kārtas.

DG_Vecmate_vaks_3Romāna darbība norisinās Lapzemes kara laikā. Kā zināms, tad Somijai Otrajā pasaules karā nācās izkaroties ar visiem. Vispirms tai uzbruka Padomju Savienība un Somija zaudēja daļu savas teritorijas (Ziemas karš). Tad sekoja Turpinājumkarš, kad Somija noslēdza vienošanos ar nacistisko Vāciju par tās karaspēka daļu izvietošanu savā valstī un atkaroja zaudēto. Bet 1944. gada vasarā Padomju Savienība devās pretuzbrukumā un atkal atkaroja šīs teritorijas sev. 1944. gada septembrī Somija ar Padomju Savienību noslēdza miera līgumu ar nosacījumu, ka vācu spēki pametīs Somiju. Lai gan bijušo Somijas sabiedroto spēki bija palikuši tikai valsts ziemeļos, tas tik vienkārši nebija. Tā sākās Lapzemes karš, kas ilga no 1944. gada septembra līdz 1945. gada aprīlim. Tiešajā karadarbībā iesaistīto karavīru skaits nav liels, tomēr kara sekas Somijai ir ļoti smagas. Atkāpjoties vācu armija Lapzemē piekopa izdedzinātās zemes taktiku, izpostīja visu infrastruktūru, nodedzināja ēkas, plašas teritorijas tika mīnētas un vēl vairākus gadu desmitus cilvēki gāja bojā mīnu eksplozijās.

Tomēr autore grāmatā pārāk daudz ar kara aprakstiem neaizraujas un romāna beigās ieliek sarakstu ar datumiem no sērijas – kas, kur, kad. Nu labi. Pati autore apgalvo, ka ir gribējusi karu parādīt no vienkāršo cilvēku skatu punkta. Tā nu romāna centrā ir somu medmāsas un vācu SS virsnieka mīlas stāsts.

Lasot romānu, stipri traucēja pamatīgie caurumi sižetā un uz beigām stāsts kļuva pavisam neloģisks. Pa vidu bija nedaudz iepītas spiegu būšanas, bet kopumā romāns atstāja visai nepārliecinošu iespaidu. Vispār pat lubenēm dažkārt mēdz būt krietni sakarīgāki sižeti nekā šai grāmatai.

Vismaz pie galvenās varones tēla autore bija piestrādājusi. Tā ir sieviete, kurai tā arī neuzzinām vārdu un katrs viņu sauc kā labāk patīk – Zvērace, Kvēlace. Bērnība viņai ir bijusi sarežģīta kā Somijas vēsture. Attiecības ar vīriešiem arī nevarētu nosaukt par veselīgām. Zvērace vairs jauna, bet uzskata sevi par šķīstu radību, un darbojas kā vecmāte, līdz satiek Johannesu un maķenīt nojūdzas. Lai gan visur uzsvērts, ka viņa ir ļoti dabiska, tur pirmmāte, vilcene un tamlīdzīgi, tas autorei nav traucējis šim tēlam piešķirt dumjas aitas iezīmes. To ir grūti izprast, jo daba tak savā būtībā ir ļoti saprātīga un racionāla (un ļoti nežēlīga, ja tai kaut kas saiet šķērsām). Diemžēl ar viņas apsēstību Johannesu ir pavisam bēdīgi. Autore pati intervijā atzīst, ka neizprotot vīriešus, kas karo. Varu apliecināt, ka viņa vispār neizprot vīriešus. Katrā ziņā Johannesa tēls atgādina staigājošu izbāzeni nevis SS virsnieku. Kara sākumā viņš ir vadījis ebreju slaktiņus Babijarā Ukrainā un pēc tam – kā jūs domājiet? Jā, ta-dam, viņš ir zaudējis atmiņu un piemirsis šo nenozīmīgo dzīves epizodi. Vai nav jauki? Vārdu sakot, sižets ir sviestains, tur neko nevar darīt. Tā nu Johanness dzīvo laimīgi, jo lieto narkotikas sauktas par ādolfīnu, ir norīkots par korespondentu, un drāž un fotografē visu, kas kustās, līdz satiek Kvēlaci.

Acīmredzot, lai piešķirtu tekstam dabiskumu un svarīgumu, autore romānā ir daudz izmantojusi rupju leksiku un gandrīz vai katrā lapā ir atrodami pimpji un pežas. Ķeza, ka šajā gadījumā tas lāgā nedarbojas un teksts ir kļuvis nevis dabisks, bet izteikti samākslots (daba jau savā būtībā nav rupja – mežā man nekad nav vēlmes lamāties, un neviena priede vai varde pie manis nav vērsusies ar necenzētiem vārdiem). Sākumā visi tie pē-vārdi vienkārši izklausījās diezgan muļķīgi. Kad lasi tādas pērles, kā „Turklāt vajadzēja pierakstīt apsaldēšanās gadījumus un pārbaudīt pimpju un pipeļu stāvokli, …”, tad neviļus aizdomājies, vai tad abi minētie nav viens un tas pats? Un ja ir, tad kāpēc šiem cilvēkiem ir jāpārbauda abi. Un vispār, kurš tiem nabaga nelaimīgajiem ir norāvis pautus – autore, tulkotāja vai redaktore?

Bet pēc tam paliek apnicīgi un sāc domāt – jopcikkadtiejākļivienreizbeigspisties. Tulkotājai gan darbiņš ir bijis varen jautrs (es tomēr biju cerējusi uz lielāku sinonīmu vai vietvārdu dažādību pē-vārdos, jo varoņi sarunājas kādā no Somijas neskaitāmajiem dialektiem – tas gan ir forši iztulkots). Vispār jau rupjībām pašām par sevi nav ne vainas, ja vien autors māk tās pielietot. Labu un spēcīgu tekstu ar rupjībām var paspilgtināt. Šajā gadījumā izskatās, ka aiz tām mēģina slēpt nepārliecinātību un nedrošību. Varbūt autorei ir ļoti gribējies būt modernai un drosmīgai, bet tā kā romāns tomēr ir viduvējs, diezgan eksaltēts, vietām mazliet salkans un nenoliedzami stipri pārcakots, kopumā rupjības tikai paspilgtina teksta nepilnības.

Pieļauju, ka būs lasītāji, kas par valodu būs sajūsmā, jo viss tak ir aprakstīts bez liekulības un kompleksiem (ierastie manipulējošie apgalvojumi) . Nesen lasīju visai līdzīgu Baltā runča pieredzi ar pē-grāmatu, uz kuru viņam ir gadījies uzrauties (tiesa vēl draņķīgāku par šo) Un nešķita, ka viņš ir sajūsmināts par drosmīgo un neliekuļoto valodu.

Galīgi slikta jau šī grāmata nav (citādi es to nebūtu izlasījusi līdz galam). Autorei es piešķirtu vienu cepumu par uzdrīkstēšanos ķerties pie tēmas, kura nav viņai īsti pa spēkam (bet varbūt citreiz izdosies labāk) un otru par botāniku (tulkotājai arī, lielāko daļu augu es atpazinu, bet daži varēja būt arī no fantāzijas pasaules). Ja grāmatā būtu bijis vairāk kara, spiegu mistērijas, botānikas (manuprāt, jebkurai grāmatai nāktu par labu vairāk botānikas) un to tarakānu, kas cilvēkiem dzīvo starp ausīm, nevis starp kājām, tā varētu būt sanākusi pat visai lasāma.

Viedokļu dažādībai – Venvitas domas un smalkāka recenzija.

Robērs Merls “Nedēļas nogale Zijdkotā”

Робер Мерль, “Уик-энд на берегу океана„ (1969), Robert Merle, „Week-end à Zuydcoote” (1949)

Pateicoties Ziemsvētku dāvanu pasākumam un Andra ieteikumam, atcerējos par tādu jaunībā lasītu rakstnieku kā Robērs Merls un savu kāmja – vācēja noslieci savilkt mājās bibliotēkā norakstītas grāmatas (man ar tādām ir nokomplektēts vesels plaukts). Pa vidu norakstītajiem klasiķiem biju paķērusi mazu deviņdesmitajos gados izdotu grāmatiņu ar tik nesmuku vāku, ka uzreiz to nogrūdu labi dziļi, lai nebiedē cilvēkus. Tagad bija labs iemesls to izvilkt un pārliecināties, ka tas ir Robēra Merla pirmais romāns „Nedēļas nogale Zijdkotā”, par kuru viņš saņēma brāļu Gonkūru prēmiju. Kā zināms, to piešķir tikai vienu reizi mūžā (protams, ja rakstnieks bezkaunīgi nešmaucas, kā to izdarīja Romēns Garī).

ZijdkotaPadomju laikos Robērs Merls savas komunistiskās orientācijas dēļ bija populārs franču rakstnieks.Latviski ir tulkoti pat vairāki viņa darbi.
„Sala” – vēsturisks romāns par dumpi uz kuģa „Bounty” 18. gadsimtā un tam sekojošo dumpinieku dzīvi uz salas Klusajā okeānā. Pārlieku labi viņiem neiet, ir sarežģījumi ar sieviešu sadali, jo visiem nepietiek. Bet ar visu sieviešu deficītu beigās pie kokiem tiek naglotas uzšķērstas grūtnieces. Vārdu sakot, normāla padomju bērna lasāmviela, kuru man ieteica vietējā bibliotēkā. Un skaidrs, ka Merls man uzreiz iepatikās.
„Malvilas pils” – agrāra postapokalipse, kas iznāca sērijā „Fantastikas pasaulē”. Saistošs stāsts par cilvēku grupu, kas izdzīvojusi pēc kodolkatastrofas. Atkal sieviešu visiem nepietiek. Nepietiek arī daudz kā cita un cilvēce ātri atgriežas atpakaļ pie viduslaiku dzīvesveida un paradumiem.
„Cilvēcīgais dzīvnieks” – šajā romānā beidzot sieviešu pietiek visiem. Tas ir sci-fi, kura darbība notiek Vjetnamas kara laikā. Zinātnieki ir apmācījuši delfīnus sazināties angliski. Savukārt ļaunie militāristi tiem ir iemācījuši spridzināt kuģus. Un vēl te ir delfīnu sekss.

Pārsvarā Robērs Merls ir rakstījis vēsturiskus romānus un metaforisku, daudzslāņainu zinātnisko fantastiku. Tomēr „Nedēļas nogale Zijdkotā” ir citāda. Apjomā nelielais romāns stāsta par divām dienām 1940. gada jūnijā nelielā Francijas kūrortpilsētiņā pie Ziemeļjūras. 1940. gada 10. maijā Vācija bija devusies uzbrukumā Francijai pa ceļam bez lielas piepūles sakaujot Nīderlandi un Beļģiju. Vācu armija bija negaidīti ātri šķērsojusi Ardēnus un sasniegusi Lamanšu pie Kalē un Buloņas. Līdz ar to apmēram 400 tūkstoši sabiedroto armijas karavīru atradās atgriezti no pārējiem sabiedroto spēkiem un iespiesti šaurā zemes strēmelē starp uzbrūkošo vācu armiju un jūru. Šajā brīdī vēl joprojām īsti nezināmu iemeslu dēļ (tak ne jau eidoloni) Hitlers deva pavēli uzbrukumu apturēt. Lielbritānija izmantoja situāciju un deviņu dienu laikā no 27. maija līdz 4. jūnijam lielāko daļu karaspēka (vairāk kā 300 tūkstošus cilvēku) evakuēja uz Lielbritāniju. Vairāk kā 60 tūkstoši gāja bojā vācu aviācijas uzlidojumos, bet 30 tūkstoši palika Francijā un tika saņemti gūstā. Starp palikušajiem bija arī Robērs Merls. Vācu gūstā viņš pavadīja trīs gadus, bet savu pirmo romānu sarakstīja par Denkerkas operācijas laikā piedzīvotu. Ja angļi ar Denkerkas operāciju lepojas, tad francūžiem par to ir cits viedoklis.

Week_end_a_zuydcooteLai gan latviešu tulkojumam nevajadzēja būt sliktam, tomēr vairāk par trīsdesmit lapaspusēm to neizturēju. Tulkojumā ir ne tikai nesakarīgi teikumi (redaktori deviņdesmitajos gados laikam bija iznīdēti kā suga), bet arī kopumā valoda bija kokaina un samākslota. Beigās nolēmu nemocīties (droši vien tas bija ļoti nepatriotiski, jo īstens latvietis noteiktu lasītu arī sliktu tulkojumu, lai tikai latviski – varbūt tāpēc pārliecināti patrioti parasti raksta tik draņķīgā latviešu valodā) un grāmatu izlasīju krieviski. Galu galā tulkojums paliek tulkojums un krievu valodā grāmatas teksts ieguva patīkamu dzīvīgumu un to sāpīgo smeldzi, kas ir raksturīga labai kara literatūrai. Protams, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tapušais krievu tulkojums nebija ideāls. Zijdkota nez kāpēc bija kļuvusi par okeānu, bet rupjības nedaudz mīkstinātas un vietās, kur latviešu tulkotāja bija minējusi konkrētas ģenitālijas, krievu versijā tās bija aizstātas ar vispārinošo pakaļu. Tak acīmredzot neliela terminu neprecizitāte labam tulkojumam netraucē – ja vien ir saglabāta kopējā grāmatas noskaņa.

Romāns ir lakonisks un ļoti piezemēts. Merls bez mazākā patosa un patriotisma, bet ar labi sajūtamu eksistenciālisma piedevu izstāsta ikdienišķu un vienkāršu stāstu par cilvēkiem, kuru likteņus ir neatgriezeniski izmainījis karš un pēkšņi viņu pasaulē ir tikai bezcerība un haoss. Tikai pavisam bezjēdzīgas nejaušības izšķir kam dzīvot un kam mirt.

„Nedēļas nogale Zijdkotā” ir labs un godīgs kara romāns, kuru var mierīgi likt blakus Remarkam un Hemingvejam. Tas ir bezcerīgs, skumjš, vietām absurds. Lasot jūti, cik svarīgi Merlam ir bijis izstāstīt par piedzīvoto. Autora pozīcija ir noliedzoša pret jebkuru vardarbību un jebkuru karu  vispār (par to viņu centīgi nosoda padomju literatūrkritiķi – it kā paši būtu daudz nacistus nomočījuši).

Pēc romāna motīviem ir uzņemta filma ar Žanu Polu Belmondo galvenajā lomā. Bet perfekta grāmatas vizuālā ilustrācija varētu būt Denkerkas aina no Džo Raita „Atonement” (kopumā tā filma nav izdevusies, bet šī epizode ir laba).

Iespējams kādreiz izlasīšu vēl kaut ko no Robēra Merla. Viņa otrā romāna „Mans amats – nāve” galvenā varoņa prototips bija Aušvicas komandants Rūdolfs Hess. Romāns ir versija par to, kā cilvēks var izveidot tādu neiedomājamu karjeru. Cik saprotams, tas ir arī stāsts par lojalitāti, kā arī par problēmām ar nogalināšanas efektivitāti un racionālu līķu utilizāciju.