Tag Archives: padomju laiki

Dace Rukšāne “Krieva āda”

Dace Rukšāne “Krieva āda”, Rīga: Dienas grāmata, [2020]

Kā janvārī iesāku lasīt latviešu prozu, tā vēl joprojām turpinu un izlasīju arī Daces Rukšānes “Krieva ādu”, kas reklāmā sola stāstīt par lielajiem jautājumiem, kas paslēpušies mazajos un nepiedienīgu mīlestību. Vispār “Krieva āda” sākotnēji esot tikusi rakstīta vēstures romānu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts” un grāmatas darbība notiek pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bet tad laikam kaut kas ir nojucis, un beigās mēs sērijā šī romāna vietā dabūjām brīnišķīgo un smeldzīgo Akmentiņa grāmatiņu “Skolotāji”. Vispār labi, ka tā, lai gan vēstures daļa man Rukšānes romānā patiešām patika.

“Krieva ādā” ir divas stāstītājas – Emīlija un viņas meita Meldra. Emīlija bijusī lauciniece, kura ir studējusi Rīgā un gribējusi kļūt par parfimēri, bet karš ir visu nojaucis, vīrs pazudis, un viņa ar bērnu ir bijusi spiesta atgriezties riebīgajos laukos. Lai no turienes tiktu prom, Emīlija aiz aprēķina apprecas ar nemīlamu vīrieti, kas viņai dod iespēju pārcelties uz pilsētu (Liepāju), bet, lai nopelnītu naudu un varētu cilvēcīgi izdzīvot, Emīlija apgūst kūku cepšanu un darbojas sabiedriskajā ēdināšanā. Meldrai šajā stāstā ir pakārtota loma, un jāiztiek ar to, ko dzīve piespēlējusi. Romānā ir labi iezīmēts darbības laika vēsturiskais fons, turklāt tā neuzbāzīgi, kā notikumi tālākā plānā, bet, lasot uzreiz ir skaidrs, kādā laika nogrieznī atrodamies – Staļina nāve, naudas reforma, Gagarins kosmosā, utt. Autorei ir izdevušies simpātiski viesību ēdienu apraksti, un liela uzmanība tiek veltīta varoņu apģērbam līdz pat sīkām tā laika modes detaļām. Vēl stāstā liela nozīme ir smalkām franču smaržām – grāmatas nosaukums ir leģendāra Chanel aromāta Cuir de Russie latviskojums. Spriežot pēc izjustā apraksta, šīs smaržas tāpat kā lielākā daļa dārgo aromātu ir bijušas diezgan pretīgas, bet tām ir slavena vēsture un vērā ņemama reputācija.
“Krieva ādu” noteikti ir vērts izlasīt, ja interesē padomju laiks, tā sadzīve un morāle. Kad Emīlija sāk strādāt sabiedriskajā ēdināšanā, tad sākumā viņa vēl nedaudz kautrējas, bet drīz vien jau katru dienu kaut ko “atnes no darba” jeb, saucot lietas to īstajā vārdā, vienkārši zog. Tas bija laiks, kad, lai veikalā nopirktu kaut ko vairāk par makaroniem un zivju konserviem, nācās izmantot blatu – īstenībā korumpēt pārdevēju vai daudz labāk – veikala vadītāju. Iedomājieties sistēmu, kurā jums vajag korumpēt bezmaz vai apkopēju, lai varētu tikt pie ikdienā nepieciešamajām lietām, vai stāvēt milzīgās rindās, vai palikt bešā. Tāda bija Padomju Savienības ikdiena, un mēs diemžēl pārāk daudz no tā visa vēl joprojām stiepjam sev līdzi. Un, protams, meli – gan melīgā ideoloģija, gan ikdiena, kurā tika slēpts un slepenots itin viss.

Brīdinu, ka tālāk būs daži maitekļi. Par romāna sižetu jāpiebilst, ka izslavētā nepiedienīgā mīla izrādījās, daži visnotaļ banāli garlaikotās Emīlijas ārpuslaulības kniebieni ar precētu komunistu partijas čiekuru Vitāliju. Rodas iespaids, ka Emīlija tvīkst pēc Vitālija, tikai tāpēc, ka nevar viņu uzreiz dabūt, jo vīrietis ir precējies ar citu. Savukārt Emīlijas iekāres objekts pārlieku neraujas afišēt savu nelielo sānsoli. Viņš ar Emīliju tiekas tikai slepeni, visu laiku kabina viņai uz ausīm klasiskos precētu vīriešu makaronus, mierīgi aizvācas uz Maskavu un tā. Emīlija, protams, šausmīgi cieš. Un skaidrs, kas pie tā vainīgi – aizspriedumainie latvieši, kas nez kāpēc nemīl jaukos komunistus, kas ir izsūtījuši viņu tuviniekus, tāpēc neizrāda vajadzīgo sajūsmu par Emīlijas cēlo sānsoli. Autore ir no pirksta izzīdusi kaut kādu mistiku aizliegto mīlestību starp latviešiem un krieviem. Tāda aizlieguma nekad nav bijis. Patiesībā pat otrādi, lai veicinātu pārkrievošanos, laulības starp latviešiem un krieviem oficiālajā padomju propagandā tika atbalstītas un nebija nekas neparasts. Taču saprotamu iemeslu dēļ pēc visām vēsturiskajām peripetijām gan latvieši, gan krievi šajā ziņā lielākoties bija abpusēji atturīgi. Laulības pārkāpšana gan PSRS netika oficiāli atbalstīta, īpaši jau attiecībā uz partijas biedriem, kuriem ārēji vajadzēja būt šķīstiem kā stikliņiem, bet tur sagrēkojušo personu tautībai nudien nebija nozīmes. Bet brīžos, kad dažādu neloģismu rezultātā “Krieva ādas” sižets ieiet strupceļā, tas tiek atrisināts, no krūmiem izstumjot vecās, labās klavieres, kas ar smuku klakšķi norij traucējošos personāžus.

Romānā mani nepārliecināja arī tas, ka krievi te ir attēloti kā kaut kādi āpši, kas izlīduši no Urāliem. Viņiem pašiem nav nekādas kultūras, grāmatas viņi nelasa un pat televizoru neskatās. Tā nu vienīgais, ko ar viņiem var pasākt ir kniebties un makšķerēt. Tikpat dīvaina ir romānā ar holokaustu netieši saistītajā epizodē paustā pārliecība, vācu nacisti ir briesmoņi, bet krievu komunisti dikti foršiņi, jo ir tik ļoti seksīgi. Tiesa gan vienā romāna epizodē krievi izdara kaut ko patiešām šausmīgu – uzvelk kopā strīpainu ar rūtainu. Šajā brīdī pat bezaizspriedumainā Emīlija salūzt un grib savu vienīgo draudzeni Valentīnu steidzīgi pāraudzināt.
Dīvaina bija arī pedofilijas epizode, kad Meldrai uzmācas viņas patēvs – alkoholiķis un deģenerāts. Viss ir pasniegta apmēram tā, ka bezmaz ir jauki, ka meitene savu pirmo seksuālo pieredzi gūst ģimenes lokā. Tas taču nav nekas slikts un upuri no tā nemaz necieš, vai ne?

Vēl piebilde par mātes un meitas attiecībām romānā.  Iespējams, Emīlija nespēj izjust ikdienišķas emocijas. Lai kaut ko vispār sajustu, viņai visu laiku ir nepieciešamas drāmas, pazemojumi, histērijas, pašnāvības mēģinājums, kas rezultējas depresijā. Šķiet, ka viņa nedzīvo pa īstam, bet tikai spēlē savas iedomātās lomas, un tas lielā mērā izskaidro šī tēla izvēles romānā. Bērniem Emīlija pievēršas epizodiski, ikdienā viņus parasti kādam nogrūž, un pievēršas tikai brīžos, kad kāds saslimst, jo tad var spēlēt diženās mātes cietējas lomu. Tā nu Meldrai pašai nākas tikt galā ar pedofīlisko patēvu, vākt un audzināt Emīlijas mazākos bērnus, palaižot garām iespēju studēt Rīgā, pārdzīvot nervu sabrukumu un citas vēl smagākas lietas. Turklāt Emīlija meitai ir gadiem melojusi par visai būtiskiem jautājumiem un pēc visa tā pat neuzskata par vajadzīgu ar meitu parunāties un viņu uzklausīt. Nav nekāds pārsteigums, ka beigās mātes un meitas attiecības nav īpaši labas. Tā diemžēl dzīvē notiek daudz biežāk nekā gribētos. Un, kas pie tā vainīgs? Protams, meita, jo ir aprobežota latviešu nacionāliste, kura pēc visa piedzīvota neapjūsmo Emīlijas rīcību. Vispār arī nacionālistu aktivitātes sešdesmitajos gados romānā ir pārspīlētas. Epizode teātrī nudien šķiet izfantazēta. Saprotams, ka nacionālisti patiešām bija, bet tolaik viņi ar ļoti retiem izņēmumiem bija apbrīnojami klusiņi, mierīgi un ar nolaistām austiņām un kājstarpē ierautām astītēm tupēja savās šķirbiņās, no kurām pēkšņi masveidā izlīda astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad viņi visi pēkšņi apgalvoja, kādi drosmīgi pretpadomju cīnītāji ir bijuši, lai gan realitātē varbūt vienīgi atļāvās dzērumā izstāstīt kādu nepiedienīgu anekdoti vai pasūkstīties par nedabūtu desu.

Lai nu paliek sižets, jo tas vietām bija diezgan amizants un tieši rakstnieku izfantazētās vai pārspīlētās lietas parasti ir tās, kas vēstures romāniem piedod šarmu. Tomēr romānu visvairāk traucēja lasīt valoda. Salīdzinājumā ar pārējo šogad lasīto literatūru (Leonu Briedi un Gunaru Janovski) “Krieva āda” bija stipri zemākā līmenī. Tā ir rakstīta ļoti pareizā un pastīvā valodā, kādā manas bērnības Liepājā ar visām tai raksturīgajām kursiskajām un zemgaliskajām izloksnēm un visādām mīlīgām dīvainībām un nepareizībām, neviens nerunāja. Nu varbūt vienīgi izņemot vīzdegunīgus rīdziniekus, kuri uzskatīja, ka tikai viņiem ir tiesības uz vienīgo un pareizo latviešu valodu, bet viss atšķirīgais tajā ir lieks un iznīdējams. Vēl nez kāpēc viens no romāna personāžiem runā tādā kā tāmnieku izloksnē, kas Liepājai vispār nav raksturīga. Nepārprotiet, šis ir literārs darbs, un autoram ir tiesības rakstīt to tik pareizā un vietai un laikam neatbilstošā valodā, kādā vien viņš vēlas, bet tas stipri nokāva romāna lasīšanas prieku un vērtējumu.
“Krieva ādā” ir labi aprakstīta padomju sadzīve, ēdieni, apģērbi un lietas pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, diezgan plakani parādītas latviešu un krievu attiecības un atkal kārtējo reizi iztirzātas māšu un meitu būšanas, par kurām gan laikam var runāt bezgalīgi.

Grāmatas vērtējums 2 no 5 zvaigznēm