Tag Archives: papīra grāmatas

Lasītājs lasītājam – turpinājums

Neko darīt, bet lasītāju atnesto grāmatu plaukti bibliotēkās ir mana vājība. Nekādi nespēju tiem vienaldzīgi aiziet garām. Iespējams, ka pie vainas ir beidzot atnākusī vasara, bet pēdējā laikā visās bibliotēkās, kurās ieeju, tie ir pamatīgi piekrauti. Bildē redzamajā skapītī parasti bija labi ja kādas desmit grāmatas, bet pēkšņi arī tas ir pilns līdz augšai un vēl vairāk. Grāmatu plauktam ir pievienota jauka norāde, ka tas patiešām ir grāmatu plaukts, un olimpiskajā garā ieturēta pamudinoša devīze – „Atnes! Mainies! Paņem!”. Neskatoties uz aicinošo saukli, šoreiz neko nepaņēmu, jo plaukta saturs bija tāds makulatūrīgs.

Lasitajiem 1Vispirms jau te bija daudz pagājušā gadsimta latviešu literatūras, kura lēni un stabili grimst aizmirstībā – mūsu socreālisma pīlāri Andrejs Upīts, Arvīds Grigulis un Anna Sakse, kā arī diezgan grafomāniskais Žanis Grīva. Viļa Lāča kopotie raksti vispār ir neatņemama šo plaukt sastāvdaļa un daži sējumi no tiem te ir atrodami gandrīz vienmēr – gluži kā kādreiz katras inteliģentas latviešu ģimenes pulētajās sekcijās.

Lasitajiem 2Šajā plauktā bija jūtams kādas gādīgas rokas pieskāriens, kas bija grāmatas nedaudz sakārtojusi pēc tēmām autoriem un sērijām. Interesanti, ka šeit ļoti daudzi izdevumi bija atrodami vairākos eksemplāros. Piemēram, Džojas Ādamsones lieliskās grāmatas par lauvām „Dzimusi brīvībai” bija veselas četras un visas labā stāvoklī, nevis kā mans drausmīgi nolasītais eksemplārs. Gandrīz vai visas „Apvāršņa” sērijas grāmatas bija te bija nokļuvušas pa pāriem, un arī klasiskais otrā pasaules kara piedzīvojumu romāns „Navaronas lielgabali” bija atrodams pat trīs eksemplāros. Tak skaidrs, ka dažas grāmatas ir bijušas izdotas lielākās tirāžās un tāpēc arī tiek izmestas ārā biežāk nekā citas.

Lasitajam 3

Vēl viena šī plaukta īpatnība bija stūrītis ar grāmatām lietuviešu valodā, kāds ne visās bibliotēkās ir novērojams, bet gan jau kāds lasa arī tādas. Bet klasika tiek mesta ārā vienmēr – arī Balzaks, Dostojevskis, Dikenss, Romēns Rolāns un Tomass Manns ir bieži manāmi atnesto grāmatu plauktos.

Lasitajs 4

Nobeigumā jāatzīstas, ka bija neliels kārdinājums izvilkt pašu apakšējo grāmatu no kaudzes blakus plauktam, un tad paskatīties, kas notiks.

Lasītājs lasītājam

Šodien maķenīt melanholiskā noskaņojumā ciema bibliotēkā meditēju pie grāmatu plaukta ar nosaukumu „Lasītājs dāvina lasītājam”. Skapis atkal bija pārkrauts un apkrauts divās rindās un trīs stāvos. Un klāt bija pievienotas vēl trīs brangas kastes ar literārajiem labumiem. Skaidrs, ka ar atturīgu meditēšanu nekas nebeidzās, ķeksēju ārā no plaukta vienu pērli pēc otras – jaunavīgi svaigu Faulzu, mazliet apgrauztu Selimoviču un pavisam apdriskātu Bredberiju, kuru tālajā 1966. gadā, kad visi vēl rakstīja lodīšu pildspalvu neizkropļotos rokrakstos kāds nezināms Valents ir uzdāvinājis kādai tikpat nezināmai Zinai. Un klusi sūkstījos par sava grāmatu plaukta ierobežojumiem telpā un laikā.

Gramatas 1

Saprotams, ka vismaz divas trešdaļas no laipnajām lasītāju dāvanām varētu mierīgi nodot makulatūrā un par to nesērotu pat fanātiskākie literatūras mīļotāji (jā, jā, lielāko daļu no pagājušā gadsimta latviešu literatūras ar Vili Lāci un Zeiboltu Jēkabu priekšgalā). Bet tur bija arī Ezera, Belševica, Bels, Skujiņš un lērums latviešu autoru dzejas, par kuras kvalitātēm neuzņemos spriest. No tulkotās literatūras te mierīgi varēja izveidot nelielu un izmeklētu bibliotēku ar Dostojevski, Dikensu, Mannu, Bulgakovu un citiem klasiķiem. Daudz grāmatu bija arī no kādreiz iemīļotajām sērijām „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”, „Fantastikas pasaulē” un „Apvārsnis”. Arī krievu valodā piedāvājums bija labs – Zamjatins, Harisons, kā arī citi fantastikas klasiķi.

WP_20150806_001

Laiki ir neiedomājami mainījušies. Bērnībā, lai tiktu pie labām un pieprasītām grāmatām, bija nepieciešams vai nu blats grāmatnīcā, vai arī jāmēģina noķert grāmatu piegāde un jāizstāv pamatīga rinda. Dažreiz pat stundu un ilgāk. Lai gan grāmatas izdeva tagad neaptverami milzīgos metienos – parasti trīsdesmit līdz septiņdesmit, bet gadījās, ka pat simts tūkstošos eksemplāru (un tas tikai latviešu valodā) dažas no tām bija pamatīgs deficīts. Iespējams, ka pie vainas ir perversā padomju laika plānveida ekonomika. Piemēram, grāmatas krievu valodā bija populārs spekulāciju objekts. Nopērkot to pa vienu rubli, pēc tam grāmatu varēja viegli pārdot par pieciem (pēc nostāstiem daži no tiem, kas tika pie sadales, varēja gluži labi papildināt savus pieticīgos ienākumus). Toties tagad visus šos labumus var dabūt par velti, bez rindas un bez jebkādas piepūles. Vienkārši paņem un stiep mājās (ja vien ir kur likt, bet nav jau tak, nav).

Skatoties uz šo celulozes krāvumu, es esmu diezgan skeptiska attiecībā uz papīra grāmatu nākotni. Lai gan sociālajos tīklos un aptaujās visi parasti apgalvo, ka e-grāmatas nekad nespēšot aizstāt papīru, tad realitātē tās diemžēl ir te – saviem īpašniekiem vairs nevajadzīgas kā no mājas izmesti kaķēntiņi. Šai kaudzei vēl ir paveicos, jo dažus sējumus kāds aptracis lasītājs varbūt paņems (vismaz uz laiku). Vai varbūt kāda ēstuve vai viesu nams savāks interjera izdaiļošanai, lai radītu mājīgāku un intelektuālāku noskaņu gremošanas procesu veicināšanai. Pārējais aizceļos uz makulatūru vai kurtuvi. Pati jau arī šo plauktu papildinu, neko darīt. E-grāmatas tomēr ir daudz vieglāk uzglabāt, un nav nekādu skumju kādu no tām ar vieglu pirksta kustību izdzēšot no lasītāja.