Atgriešanās Brīnumzemē

Kad uzrakstīju par “Sprīdīša bibliotēku”, bija tikai loģiski turpināt stāstu ar nākamo grāmatu plauktu, kuru apdzīvo “Brīnumzemes” izdevumi. Šo pasaku grāmatu sēriju bērniem sāka izdot pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā un turpināja līdz deviņdesmito gadu vidum, kad daudz kas no līdzīgiem sērijveida izdevumiem diemžēl nomira dabīgā nāvē. Kopā “Brīnumzemes” sērijā (1971.-1994.) tika izdotas 43 grāmatas, un to pilns saraksts ir atrodams saitē. Ak, kas tās bija par brīnumainām grāmatām! Ar spožiem, krāsainiem un ļoti daiļiem apvākiem, ar teiksmainiem stāstiem par eksotiskām vietām un dīvaini senatnīgu valodu. Kad iemācījos lasīt, Brīnumzeme bija viena no pirmajām sērijām, ar kuru uzsāku savas garās, piedzīvojumiem bagātās un līkumainās lasītājas gaitas.

Jāpiezīmē, ka Brīnumzemes grāmatas nemaz tik viegli nebija nopirkt. Tās izdeva 30 līdz 50 tūkstošu eksemplāru lielās tirāžās, bet grāmatnīcu plauktos tās neiegūlās. Bieži vien no rīta pārdošanā izliktās  grāmatas pēcpusdienā bija jau izpirktas. Tāpēc strādājoši cilvēki tās bieži vien nemaz normāli nopirkt nevarēja, un grāmatu iegādei bija nepieciešams blats, kas ir diezgan stulba padarīšana. Vidēji Brīnumzemes grāmatas maksāja septiņdesmit līdz deviņdesmit kapeikas, vienīgi izdevumi ar krāsainajām bildēm bija dārgāki – tie maksāja veselu rubli un dažreiz pat vairāk. Ja kādam šīs cenas šķiet dikti zemas, gribētu atgādināt, ka manas vecāsmātes pensija tajos gados bija akurāt 29 rubļi, un kopumā iedzīvotāju pirktspēja nebija augsta. Vienkārši tolaik nebija pieejams plašs izklaižu piedāvājums un grāmatas bija viena no retajām iespējām piedzīvot, ko īpašu un skaistu. Lai nu kā, vecāki bija parūpējušies, lai manā rīcībā būtu lielākā daļa no pirmajām desmit Brīnumzemes grāmatām, un tās visas tika aizrautīgi izlasītas. Patiesībā pat pārāk aizrautīgi, jo lielākajai daļai no tām skaistie apvāki, sirsnīgi lasot, vienkārši izšķīda. Dažas no zemāk attēlā redzamajām grāmatām ir nomainītas pret svaigākiem eksemplāriem, kuri iepriekšējiem īpašniekiem vairs nav bijuši vajadzīgi un tāpēc atnesti uz bibliotēku, kur tās var ņemt visi, kas vēlas.

Brīnumzemes grāmatas bija paredzētas lasīšanai jaunākā skolas vecuma bērniem (mazākajiem izdeva brīnišķīgu bilžu grāmatu sēriju “Pasaku kamolītis”), tāpēc sērijā iekļautās pasakas ir šim vecumam piemēroti glīti pasaku pārstāsti un literārās apdares, no kurām izņemtas ārā skarbākās un šausminošākās vietas. Tās ir pilnas ar trakiem karaļiem, brīnumdaiļām princesēm, trešajiem tēva dēliem,  viltniekiem, raganām, cēliem un ne tik cēliem varoņiem un visiem pārējiem pasaku elementiem, kas man ļoti agri lika saprast, ka literāro sižetu skaits šajā pasaulē ir ierobežots, un visi stāstnieki vienmēr ir nolemti mūžīgi atkārtoties un atkal un atkal stāstīt vienus un tos pašus stāstus. Tāpēc tālāk par piecpadsmito sērijas sējumu Brīnumzemes lasīšanā netiku, tomēr šo to no pārējiem esmu palasījusi izlases veidā.

Starp citu, Brīnumzemes pasakas nepavisam nebija tikai stāsti par daiļajām princesēm, drosmīgajiem varoņiem un pūķiem. Bieži vien to personāži risināja attiecības ar nāvi, turklāt visai interesantos veidos. Izlasiet, piemēram, ukraiņu pasaku par kazakiem un nāvi no krājuma “Burvju vijole”. Vai arī padomājiet, kādas ziepes pasaulē sākās, kad čehu Honza to bija uz laiku atbrīvojis no nāves. Man viens no mīļākajiem bija indiešu pasaku krājums “Gudrais papagailis”, no kura uzzināju vairākas noderīgas lietas par pūļa psiholoģiju un cilvēka dabu. Turklāt dažas indiešu pasakas ļoti jauki un saistoši – izmantojot pērlēm un tirkīziem rotātus ziloņus –  pastāstīja šo to noderīgu par fizikas likumiem un matemātiku. Bērnībā stilīgs škita arī čehu pasaku krājums “Honza” ar klasiskajām Jozefa Ladas ilustrācijām, jo tur visi varoņi bija Honzas un viņiem bieži vien bija laba humora izjūta (ļoti iespējams, ka Honzam ir kaut kāda saistība ar Šveika izcelsmi). Droši vien tieši ar “Honzu” sākās mana čehu literatūras mīlestība.  Pa vidu klasiskajām eiropeiskajam pasakām bija arī dīvaini stāsti no tālām, nezināmām zemēm – stāsti par atriebīgiem dieviem, sagrautām pilsētām, lidojošiem dēmoniem, pasaulēm, kurās valda ļauni gari, bet cilvēki viegli pārtop par savvaļas zvēriem.

Vēl gribētos pieminēt, ka, lai gan liela daļa Brīnumzemes pasaku ir tulkotas, izmantojot starpniekvalodu, jo diez vai Latvijā ir bijis daudz karačaju, nivhu vai svahili valodu zinātāju, sērijas grāmatu tulkošanā ir piedalījušies daudzi lieliski latviešu tulkotāji, rakstnieki un dzejnieki. Piemēram, Knuts Skujenieks ir tulkojis slovāku un ukraiņu pasakas no abām šīm valodām, čigānu pasakas no vācu un krievu valodām ir tulkojusi Silvija Brice, bet “Burvju kimono” no japāņu valodas iztulkojusi Ingūna Beķere. Daudz pasaku ir tulkojusi Dagnija Dreika. Savukārt, “Zelta rozi un sudraba rozi” no angļu valodas un “Honzu” no čehu valodas tulkojusi kādreiz labi zināmā tulkotāja Anna Bauga, baltkrievu pasakas no baltkrievu valodas pārcēlis rakstnieks Jūlijs Vanags, poļu pasakas dzejnieks Jāzeps Osmanis, moldāvu pasakas dzejnieks Leons Briedis. “Draudzības noslēpumu” no azerbaidžāņu valodas tulkojis Pēters Brūveris, “Pelnrušķi un trolli” no norvēģu un jaunnorvēģu valodas tulkojusi Solveiga Elsberga. Igauņu pasakas ir tulkojusi Džuljeta Plakidis, kurai pateicoties mēs bērnībā varējām lasīt daudz jauku igauņu bērnu grāmatu kā, piemēram, “Pēdējo baltspalvi”. Jāpiebilst, ka lielāko daļu Brīnumzemes pasaku no krievu valodas ir tulkojušas Emīlija Marjutina un Ausma Sprīvule. Lai gan pasakas skaitās bērnu literatūra, pieļauju, ka to tulkošana nav nemaz tik vienkārša to senatnīgās valodas un svešāduma dēļ.

Sākot ar “Trīs patiesībām” sērijas grāmatām ir arī nelieli priekšvārdi, kurus lielākoties ir sarakstījuši to tulkotāji, un, kas vienkāršā valodā pastāsta par pasaku izcelsmes valsts vēsturi, dabu un ģeogrāfiju. Saprotamu iemeslu dēļ Brīnumzemes sērijā lielākoties ir pārstāvētas Eiropas tautu, kā arī Padomju savienības teritorijā dzīvojošo tautu pasakas. Visai plašajai Amerikai ir veltīta tikai viena maza grāmatiņa. Āfrikai paveicies vairāk, un pāris cilvēkēdāju valstij Krievijai draudzīgi cilvēkēdāju režīmi kā Gvineja-Bisava un Angola ir tikuši pie saviem pasaku krājumiem. Vēl dažas grāmatas ir nopelnījusi Āzija, jo būtu grūti to pilnībā ignorēt, bet Okeānijas un Austrālijas pasakas te nav atrodamas nemaz.

Visiem zināms, ka pasakas ir briesmīgi stāsti, kas bērnus pamazām sagatavo ziņu lasīšanai un saskarsmei ar realitāti. Tomēr pastāv viedoklis, ka bērnībā mums ir vajadzīgas visas šīs pasakas par briesmoņiem, pūķiem un varoņiem, jo tā mēs iemācāmies, ka ar tiem var un vajag cīnīties. Pasakās jau lielākoties uzvar labais, bet bieži vien tam nākas pārvarēt visādas grūtības, veikt labus darbus un galu galā ciest arī kaut kādus zaudējumus. Mūsdienu bērniem Brīnumzemes pasakas varētu būt pārāk arhaiskas un vietām grūti saprotamas, toties tagad ir izdots daudz brīnišķīgu fantāzijas grāmatu un literāro pasaku, kas savā būtībā stāsta tos pašus stāstus tikai modernākā un vieglāk uztveramā formā. Un galu galā pasakas patiesībā sākotnēji bija domāts pieaugušajiem.

Sērija “Brīnumzeme”

Turpinot pārskatīt gramatu plauktus, nākamajā atrodas “Brīnumzemes” pasaku grāmatu sērija. Kopā tajā no 1971. līdz 1994. gadam ir iznākušas 43 grāmatas. Saraksts ir sastādīts atbilstoši publicēšanas secībai, kura ir atrodama uz šīs sērijas izdevumu iekšējiem vākiem. Izdošanas gadi ir ņemti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas kataloga informācijas.

1. MELNĀ PĒRLE – Āfrikas tautu pasakas, 1971.
2. TRĪS APELSĪNI – itāliešu tautu pasakas, 1971.
3. HONZA – čehu tautu pasakas par jaunāk brāli, 1972.
4. ZEMENĪTES SNIEGĀ – Japānas salu pasakas, 1972.
5. SAULES MEITA – gruzīnu tautas pasakas, 1972.
6. RĪTA ZVAIGZNES DĒLS – Jaunās pasaules indiāņu pasakas, 1974.
7. GUDRAIS PAPAGAILIS – Indijas pasakas, 1973.
8. TRĪS LABAS LIETAS – latviešu tautas pasakas, 1974.
9. PATIESĪBAS PUTNS – spāņu un portugāļu pasakas, 1974.
10. ZELTA ROZE UN SUDRABA ROZE – angļu tautas pasakas, 1974.
11. BRĪNUMJAUKĀ DAIĻAVA – krievu brīnumu pasakas, 1974.
12. SKAISTĀKĀS 1001 NAKTS PASAKAS – arābu pasakas, 1975.
13. DZĒRVES SPALVA – Ziemeļu tautu pasakas, 1975.
14. STIPRINIEKS AGERANS – rumāņu tautas pasakas, 1976.
15. TEIKSMAINAIS DĀRZS – kazahu tautas pasakas, 1976.
16. AIJS UN ZELTA TABAKDOZE – baltkrievu tautas pasakas, 1977.
17. SAULES ZIRGS – slovaku tautas pasakas, 1978.
18. PIE ZELTAVOTA – poļu pasakas, 1978.
19. LIELĪBNIEKS UN MILŽI – balkāru un karačaju pasakas, 1979.
20. CIRCENIS PELNOS – franču tautu pasakas, 1979.
21. BRĪNUMĀZIS – vjetnamiešu tautu pasakas, 1979.
22. GULBJU KARALIENE – lietuviešu tautas pasakas, 1980.
23. AKMENS LAUVA  – tibetiešu tautas pasakas, 1980.
24. MEITENE AR ZELTA MATIEM – armēņu tautas pasakas, 1981.
25. ZELTA VĒRPĒJAS – igauņu tautas pasakas, 1981.
26. PIPARIŅŠ – Dienvidslāvijas tautu pasakas, 1982.
27. PADIŠAHS UN PAPAGAILIS – uzbeku tautas pasakas, 1983.
28. TRĪS PATIESĪBAS – Gvinejas-Bisavas pasakas, 1983.
29. ARATS UN LAUVA – mongoļu pasakas, 1983.
30. PIECI LABI DRAUGI – Birmas tautu pasakas, 1984.
31. SESTDIENAS ŪDENS – moldāvu tautas pasakas, 1985.
32. ZAĶIS UN LEOPARDS – Angolas tautu pasakas, 1986.
33. BURVJU VIJOLE – ukraiņu tautas pasakas, 1986.
34. MŪŽĪBAS KALNI – ķīniešu tautas pasakas, 1987.
35. PELNRUŠĶIS UN TROLLIS – norvēģu tautas pasakas, 1987.
36. SĒRDIENE-ZELTAINE – bulgāru tautas pasakas, 1988.
37. TĒVA PADOMS – tadžiku tautas pasakas, 1988.
38. DRAUDZĪBAS NOSLĒPUMS – azerbaidžāņu tautas pasakas, 1989.
39. TRĪS NAUDIŅAS – abhāzu tautas pasakas, 1991.
40. LAIMES PUĶE – čigānu tautas pasakas, 1992.
41. PRINCESE KOKĀ – vācu tautas pasakas, 1994.
42. LAIMES LUTEKLIS – albāņu tautas pasakas, 1994.
43. BURVJU KIMONO – japāņu tautas pasakas, 1994.

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve, Krisa Ridela ilustrācijas, Rīga: Zvaigzne ABC, 2017., (Neil Gaiman, The Sleeper and the Spindle, 2014)

Nīls Geimens ir viens no manis visvairāk lasītajiem autoriem (tas gan statistikā ieskaitot arī komiksus), tāpēc saprotams, ka bibliotēkā uzreiz paņēmu arī viņa jauno pasaku grāmatu “Vārdotāja un vārpstiņa”. Tā ir tapusi sadarbībā ar ilustratoru Krisu Ridelu un šajā gadījumā bildes ļoti daudz papildina tekstu – katrā ziņā pietiekami, lai “Vārdotāju un vārpstiņu” varētu pieskaitīt pie bilžu grāmatām mazliet nopietnāka vecuma bērniem. Melnbaltās gotiskajā stilā ieturētās grafikas ar vieglo zeltījumu pasakai piešķir spocīgumu un mazliet skumīgu noskaņu – it kā visu laiku pa šķirbiņu būtu iespējams ielūkoties kādā slepenā un brīnumainā, bet no mums vienmēr slēptā pasaulē, kurā mēs nenonāksim nekad. Attēlos dominē galvaskausi un rožu dzimtas vīteņaugi ar melnām ziedlapiņām.

Pati pasaka ir ļoti īsiņa un sarakstīta tipiski Geimeniskā garā. Autors ir izmantojis klasiskās pasakas par Sniegbaltīti un Ērkšķrozīti, bet izmetis no tām ārā daiļos prinčus, kas patiesībā nudien tām ir nācis tikai par labu. Rūķi gan ir palikuši, bet no septiņiem vairs tikai trīs. Un, kā labi zināms visiem, kas lasījuši Teriju Prečetu, tad par rūķu piederību kādam dzimumam jau nekad nevari būt drošs, tāpēc iespējams, ka šī ir vistīrākā meiteņu grāmata. Vēl šajā pasakā ir lipīgs komatozais miegs (man šķita, ka kādā brīdī ir jāparādās Dream, nevar būt, ka tas notika bez viņa ziņas), zombijveidīgi gulētāji, arī citās Geimena pasakās jau sastaptā apsēstība ar mūžīgo jaunību un skaistumu, kā arī nenormāli daudz zirnekļu tīklu.

Pasakas atrisinājums nav gluži tradicionāls, bet kaut ko tādu jau mēs visi no Geimena gaidījām, vai ne? Grāmata vizuāli ir ļoti skaista un smalka. Un to noteikti var droši dāvināt maziem gotiem, ja kāds vēl piekopj to arhaisko subkultūru.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, (Haruki Murakami, Fushigi na toshokan, 2005)

Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem (viņa grāmatas lielākoties ir tādas ļenganas un padevīgas liktenim), bet man patika viņa personiskākie darbi kā “Norvēģu koks” un dokumentālais stāsts par skriešanu. Tomēr autors ir populārs un laikam arī pie mums labi pirkts, jo tiek izdots samērā bieži. Tāpēc kaut kā nemanot esmu izlasījusi jau desmit viņa grāmatas un šī bija vienpadsmitā.

“Savādā bibliotēka” atšķirībā no pārējām Murakami grāmatām ir pasaka bērniem. Tā ir ļoti īsa, tajā nav seksa un kaķu, toties ir daudz krāsainu bilžu. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un man to iedeva par spīti brīdinošajam uzrakstam uz vākiem, ka grāmatu aizliegts izsniegt uz mājām. Var jau būt, ka bibliotekāres to nemaz nebija pamanījušas.

Laikam jau vienas no lielākajām cilvēku bailēm ir bailes no bibliotēkām. Kā gan izskaidrot faktu, ka ļaudis tik maz apmeklē šo brīnišķīgo iestādi vienmēr atrunājoties ar stingrajiem grāmatu nodošanas termiņiem un tamlīdzīgām blēņām. Bailes no bibliotēkām ir apspēlējis jau Kings savā “Bibliotēkas policistā”, bet Murakami tas ir sanācis pat vēl labāk. Vai gan bibliotēkas vienmēr tikai laipni un nesavtīgi dalās ar zināšanām neko neprasot pretī? Varbūt mēs tikai vienkārši neesam ievērojuši slepenos pagrabus, kuros pēc tam tiek izsūktas lasītāju smadzenes. Ja nu jums pēkšņi sagribas kaut ko uzzināt par nodokļu iekasēšanas sistēmu Osmaņu-turku impērijā, tad labāk meklējiet informāciju internetā. Lai gan arī attiecībā uz tīmekli nevaram būt droši, kā tur ir ar to smadzeņu izsūkšanu.

Zēns, kas ir pasakas galvenais varonis, nonāk gūstā slepenā labirintā zem bibliotēkas, kur viņu piebaro ar zināšanām un dažādiem garšīgiem un detalizēti aprakstītiem ēdieniem, lai smadzenes kļūtu piemērotas apēšanai (visas jau nemaz nav tā uzreiz ēdamas). Te viņš satiek Aituvīru, kādu meiteni, kura sazinās tikai ar žestiem, un piedzīvo dažādu realitāšu pārklāšanos. Kā jau visi Murakami varoņi, zēns ir ļoti pasīvs un bez ierunām pakļaujas savam liktenim, bet par laimi grāmata ir ļoti īsa un tas nepaspēj apnikt.

Pasakas nobeigums ir atvērts, simbolisks un ļoti skumjš. “Savādā bibliotēka” ir skaists, alegorisks stāsts par cilvēka mūžīgo eksistenciālo vientulību un sev tuvu cilvēku zaudēšanu, kas ir viena no iemīļotākajām Murakami darbu tēmām. Grāmatu var droši lasīt visu vecumu lasītāji, pat ja bērni ne visu tajā spēs saprast.

Salmans Rušdi „Lūka un dzīvības uguns”

„Luka and the Fire of Life” by Salman Rushdie , (2010).

Man ir nelāgs paradums pirkt jaukas un interesantas grāmatas angļu valodā un pēc tam nelasīt. Laikam klusībā ceru, ka kāds tās pēkšņi pārtulkos un izdos latviski. Dīvaini, bet ar Salmana Rušdi „Luka and the Fire of Life” tas patiešām notika (tomēr ar Prečetu man šis triks vēl nekad nav izdevies). Bet pieklājības pēc nolēmu grāmatiņu izlasīt angliski, jo pēc apjoma tā bija maziņa un izskatījās piemīlīga. Turklāt līdz šim Rušdi bija lasīts tikai tulkojumos, tāpēc šī likās laba iespēja viņu palasīt oriģinālā (lai gan vienkāršotā un mazgadīgām personām paredzētā versijā).

„Luka and the Fire of Life” ir Rušdi veltījums viņa jaunākajam dēlam. Savukārt viņa pirmā pasaku grāmata „Harūns un stāstu jūra” bija veltīta viņa vecākajam dēlam. Patiesībā bija negaidīti interesanti lasīt bērnu grāmatu, ko ir sarakstījis ar tik spilgtu un savdabīgu talantu apveltīts rakstnieks. Kā jau bērniem paredzēta grāmata, tā ir vienkārša un viegli lasāma arī tad, ja angļu valodas zināšanas nav pārāk spožas. Tomēr vienlaicīgi Rušdi valoda ir tēlaina, rotaļīga un pilna ar vārdu spēlēm. Viņa radītā pasaule ir fantāziju piepildīta, bīstama, mazliet skumja un austrumnieciski gleznaina. Tas gan autoru netraucē to piebāzt ar neskaitāmiem kašķīgiem un garlaikotiem dieviem, fantastiskiem radījumiem, uguns nozagšanas mītiem un popkultūras atsaucēm. Jāpiezīmē, ka grāmatas pamattēma – iespējamā tēva nāve – pat ja aprakstīta alegoriski, ir samērā nopietna bērnu literatūrai, un Lūkas uzdevums atnest dzīvības uguni un atgriezt tēvu dzīvē ir visai nežēlīgs. Stāsta pamatā ir klasisks galvenā varoņa ceļojums ar dažādiem pārbaudījumiem, notikumi risinās spraigi un piedevām autors tam visam ir piešķīris datorspēles formu – ar līmeņiem, dzīvībām, utt. Galu galā datorspēles bieži vien tādas pasaku interaktīvās variācijas vien ir.

Nezinu vai „Luka and the Fire of Life” ir bērnu īpaši iemīļota grāmata, bet, godīgi sakot, mani tas maz neinteresē, jo man tā patika. Protams, ne tik daudz tās saturs, kā Rušdi rakstības stils. Teksta vieglums un vienlaicīgais piesātinājums vietām bija fascinējošs. Un gan jau arī bērniem varētu būt interesanti uzzināt, ka šai pasaulei ir labā un kreisā puse, romiešu dievi ir bijuši bezpajumtnieki, un tā arī nevienam nav īsti skaidrs, kādas sugas maitasputns katru dienu atlidoja aprīt Prometeja aknas.

You of all boys should know that Man is Storytelling Animal, and that in stories are his identity, his meaning and his lifeblood. Do rats tell tales? Do porpoises have narrative purposes? Do elephants ele-phantasise? You know as well as I do that they do not. Man alone burns with books.

“Wintersmith” by Terry Pratchett

„Wintersmith” by Terry Pratchett , Corgi Books 2007

Lai gan man nav speciāla plāna lasīt ziemas grāmatas, tomēr Terija Prečeta „Wintersmith” varētu būt šim tematam atbilstoša. Tā ir Discworld trīsdesmit piektā grāmata (pavisam sērijā to ir apmēram četrdesmit, ja kas) un trešā ciklā par jauno Krītzemes raganu Tifāniju (kopā ciklā  šobrīd ir četras). Gandrīz vai neticams fakts, bet pirmā grāmata par Tifāniju ar nosaukumu „Mazie brīvie ķipari” ir izdota arī latviski (Zvaigzne ABC, 2006. gads). Un jā, „Wintersmith” ir bērnu grāmata, bet tā ir neparasti prātīga un smieklīga grāmata. Bija jau piemirsies, cik labu Young  Adult spēj uzrakstīt Prečets.

Tifānijai ir jau 13 gadi, un viņai ir devusies prom no Krītzemes, lai apgūtu turpmāk nepieciešamās prasmes pie pieredzējušām raganām. Tifānija mitinās pie 113 gadus vecās un maķenīt dīvainās Miss Treasonas. Bet reiz, noskatoties dīvainu pasākumu mežā, nejauši sper vārda tiešā nozīmē kļūmīgu soli un iesaistās Morisa dejā – mūžīgajā vasaras un ziemas – nāves un atdzimšanas mijā. Nekas tāds nav noticis jau sen un Ziemas gars, kas Prečetam ir elementāls veidojums, sāk izrādīt Tifānijai savu uzmanību. Sākumā jaunajai raganai šī ledus, sniega un sala mīlestība ir mazliet glaimojoša – ledus rozes dārzā ir brīnumskaistas, tāpat kā ir pārsteidzoši redzēt savu veidolu sniegpārsliņu miljardos. Diemžēl okeānā tagad peld un gremdē kuģus arī milzīgi leduskalni ar viņas vaibstiem (jāpiezīmē, ka nedaudz kaiju notašķītiem). Pienākot pavasarim, Ziemas gars vairs negrib doties prom, bet aitām ir pienācis laiks atskriet jēriņiem, taču sniegā tie nespēj izdzīvot. Un arī cilvēkiem nekas labs nav gaidāms. Tifānijai pašai ir jāspēj atgriezt pasaulē trauslais līdzsvars starp diviem vienlīdz nāvējošiem spēkiem – ledu un uguni.

Grāmatā satiekam jau no citām raganu cikla grāmatām labi pazīstamus personāžus – Granny Weatherwax un Nanny Ogg. Kā jau parasti Tifāniju pieskata un aprūpē mazie, zilie un traki nešpetnie radījumi Nakmakfīgli, kuri viņu šoreiz apgādā ar romantisko lasāmvielu (ja nu tas palīdz tikt galā ar attiecībām ar elementālu radību). Jāatzīst, ka Tifānijai savos trīspadsmit gados ir ļoti veselīga attieksme pret romantiskajiem romāniem.

And the scene in chapter five, where Megs left the sheep to fend for themselves while she went gathering nuts with Roger … well, how stupid was that? They could wandered anywhere, and they were really stupid to think they’d find nuts in June.
She read on a bit further, and thought: Oh. I see. Hmm. Hah. Not nuts at all, then. On the Chalk, we call that sort of thing ‘looking for cuckoo nests’.

Prečeta raganas man vienmēr ir bijušas ļoti simpātiskas. Viņas lido ar slotām, spēj iemiesoties citās dzīvās radībās un pārvalda maģiju, bet nepielieto to bez īpašas vajadzības (diemžēl līdz ar to viņu prasmes tiek vērtētas stipri zemāk nekā Diskzemes burvju mākslas) . Plakanās pasaules raganas ir viedas pavisam ikdienišķās lietās – dziedniecībā, bērnu pieņemšanā, visās tajās cūku, govju un aitu būšanās, siera darīšanā un cilvēku savstarpējo attiecību smalkumos (lai gan tas viņām netraucē savā starpā būt kašķīgām kā seskiem).

That was the thing about witches. They were, acording to Granny Weatherwax, ‘people what looks up’. She didn’t explain. She seldom explained. She didn’t mean people who looked at the sky; everyone did that. She probably meant that they looked up above everyday chores and wondered, What’s all this about? How does it work? What should I do? What am I for? And possibly even: Is there anything wororn under the kilt?

Tiesa gan, eksistē arī konkurējošais novirziens, kura piekritējas, piemēram, mēģina cūkai izārstēt gremošanas traucējumus ar maģijas palīdzību, nevis ar pareizu ēdināšanu. Bet tas praksē nav pārāk veiksmīgs (lai gan cūku lejā no koka izdevās dabūt dzīvu un veselu).
„Wintersmith” ir ļoti jauka un pozitīva ziemas grāmata. Daudz daudz, sniega, daudz jautrības, asprātīgi apspēlēti dažādi labi zināmi stāsti, amizanti un spilgti personāži, kā arī apstāstītas raganu būšanas noslēpumainās un tumšās puses un diezgan nopietni par to, kāpēc nebūtu labi salaist grīstē klimatu uz zemes.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Asmo un Lasītāja.

Hanss Kristians Andersens „Pasakas”

Hanss Kristians Andersens „Pasakas”, no dāņu val. tulk. Pēteris Jankavs, Rīga: Atēna, 1997.

Atceros, ka bērnībā man bija īpašumā Annas Baugas  tulkotais Andersena pasaku krājums „Princese uz zirņa” ar rozā kleitā tērptu kaprīza paskata blondīni uz violetā vāka. Par spīti daudzsološajam noformējuma grāmatas saturs mani pārāk neaizrāva. Princešu un prinču tur netrūka, bet pašas pasakas pēc satura bija diezgan dīvainas – dažas ļoti skumjas un pat traģiskas, bet dažas nu tādas – galīgi ne par ko īpašu – vecām laternām, alvas zaldātiņiem, linu laukiem un dzeju mīlošiem rūķīšiem. Tomēr populārākās no tām „Neglītais pīlēns”, „Īkstīte”, „Meža gulbji”, „Nāriņa”, „Karaļa jaunais tērps”„Ledus karaliene” bija interesantas, tika pārlasītas vairākas reizes un labi palika atmiņā. Bet domāju, ka nosauktās pasakas zina visi, tās jau ir bezmaz folklorizējušās un tāpēc tās nav te vērts daudz pieminēt.

Grūti pateikt, kāpēc tieši tagad man radās vēlme pie tām atgriezties, bet jau sen biju nopirkusi Atēnas izdotās Hansa Kristiāna Andersena „Pasakas” . Šajā krājumā ir apkopotas 65 pasakas, kuras ir tulkotas tieši no dāņu valodas nevis no vācu, kā „Princese uz zirņa”. Tāpat grāmata ir papildināta ar līdz tam vēl latviski netulkotām pasakām, bet labi pazīstamās ir publicētas bez grozījumiem un izlaidumiem – atbilstoši oriģinālajām versijām. Neesmu apveltīta ar pārlieku izcilu atmiņu, bet bija pasakas, kur izmaiņas bija jūtams, piemēram, „Ceļabiedrs”. Pārsvarā gan ir atliktas vietā daudzās reliģiskās norādes un iespraudumi, kas manā bērnībā bija atzīti par ideoloģiski kaitīgiem. „Pasakās” ir izmantotas Vilhelma Pedersena un Lorenca Frēliha vecās, melnbaltās ilustrācijas.
Hanss Kristians Andersens ir rakstījis arī nopietnus romānus un lugas, bet laika pārbaudi ir izturējušas tieši viņa pasakas – šīs sentimentālās, naivās un jocīgās pasakas. Pats autors tās neuzskatīja par bērnu literatūru, jo ne visas no tām ir rakstītas bērniem, un tur viņam varētu piekrist. Pasakas vispār nav domātas bērniem, tās sākotnēji sacerēja pieaugušie savām vajadzībām. Un ja arī tās dodam lasīt bērniem, tad labāk skarbajās un autentiskajās versijās, nevis tajās sakropļotajās, glancētajās un nogludinātājās variācijās, kādas ir nākušas modē pēdējā laikā.

Andersena „Pasakas” man arī tagad šķita dīvainas, tomēr nu jau spēju kaut cik novērtēt to skaistumu, ironiskumu, skumjo humoru (neticami, bet vietām tās tiešām ir smieklīgas) un autora savdabīgo pasaules skatījumu (apžēliņ, cik vientuļš viņš ir juties). Jā, protams, tās ir par naivu šim gadsimtam. Un ne tikai šim, bet jebkuram citam arī. Andersens raksta par lietām, kas sen izgājušas no modes – skaidrām sirdīm, mirstošām puķēm un nemirstīgām dvēselēm. Tomēr kaut kur dziļi aizkustinoša ir viņa iestāšanas par īstām lietām, kuras mēs tik ļoti mīlam nomainīt pret mākslīgiem vizuļiem un virtuālo realitāti, kā pasakās „Lakstīgala” un „Cūkgans”.

Bet princese aptaustīja rozi un gandrīz vai sāka raudāt.
„Fui, papiņ” viņa teica. „Tā nav mākslīga, tā ir īsta”

Lai cik naivas, šīs pasakas nepavisam nav dumjas. Vietām tās ir izteikti reliģiskas un pamācošas, pat diezgan nežēlīgas kā stāstā par jaukajām, sarkanajām kurpītēm, kuru dēļ meitenei beigās nācās lūgt bendi, lai viņai nocērt kājas. Un šī ,starp citu, bija pasaka ar visumā izteikti optimistiskām beigām. Tāpat stārķus arī labāk nekaitināt, to atriebība var būt ļoti ļauna.

Tur dīķī guļ mazs, nedzīvs bērniņš, kas sapņodams nomiris, to mēs nesīsim viņam. Tad gan viņš raudās.

Lai gan ņemot vērā augsto zīdaiņu mirstību 19. gadsimtā, nedzīvu bērnu nešana stārķiem tolaik varēja būt pavisam ierasta lieta. Tādas īpaši spocīgas pasakas kā „Laumu kalns” man laikam bija patikušas arī bērnībā, jo tās samērā labi atcerējos arī tagad.

Kalnā iekšienē lielā zāle bija grezni savīkšīta: grīda mazgāta ar mēnesgaismu un sienas noziestas ar raganu taukiem, tā ka sveču gaismā tās spīdēja kā tulpju ziedi. Virtuvē bija visa kā papilnam: uz iesmiem cepinātas vardes, zalkšu ādas, ar bērnu pirkstiņiem pildītas, un salāti no mušmiru sēklām, mitriem peļu purniņiem un velnarutka, alus no purva vecenes alus darītavas, dzirkstošs salpetra vīns no kapu pagraba.

Saprotams, ka lielos daudzumos Andersena pasakas patērēt nav iespējams, tomēr dažreiz pa kādai der palasīt, lai atcerētos, ka pasaulē eksistē kaut kas tik ellīgi sentimentāls, vienkāršs un poētisks.  Lai cik ciniska ir realitāte, šķiet, ka vienmēr kādam būs vajadzīgas šīs skumjās pasakas par salauztām sirdīm, gulbjiem un rozēm.