Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”

Nīls Geimens “Vārdotāja un vārpstiņa”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve, Krisa Ridela ilustrācijas, Rīga: Zvaigzne ABC, 2017., (Neil Gaiman, The Sleeper and the Spindle, 2014)

Nīls Geimens ir viens no manis visvairāk lasītajiem autoriem (tas gan statistikā ieskaitot arī komiksus), tāpēc saprotams, ka bibliotēkā uzreiz paņēmu arī viņa jauno pasaku grāmatu “Vārdotāja un vārpstiņa”. Tā ir tapusi sadarbībā ar ilustratoru Krisu Ridelu un šajā gadījumā bildes ļoti daudz papildina tekstu – katrā ziņā pietiekami, lai “Vārdotāju un vārpstiņu” varētu pieskaitīt pie bilžu grāmatām mazliet nopietnāka vecuma bērniem. Melnbaltās gotiskajā stilā ieturētās grafikas ar vieglo zeltījumu pasakai piešķir spocīgumu un mazliet skumīgu noskaņu – it kā visu laiku pa šķirbiņu būtu iespējams ielūkoties kādā slepenā un brīnumainā, bet no mums vienmēr slēptā pasaulē, kurā mēs nenonāksim nekad. Attēlos dominē galvaskausi un rožu dzimtas vīteņaugi ar melnām ziedlapiņām.

Pati pasaka ir ļoti īsiņa un sarakstīta tipiski Geimeniskā garā. Autors ir izmantojis klasiskās pasakas par Sniegbaltīti un Ērkšķrozīti, bet izmetis no tām ārā daiļos prinčus, kas patiesībā nudien tām ir nācis tikai par labu. Rūķi gan ir palikuši, bet no septiņiem vairs tikai trīs. Un, kā labi zināms visiem, kas lasījuši Teriju Prečetu, tad par rūķu piederību kādam dzimumam jau nekad nevari būt drošs, tāpēc iespējams, ka šī ir vistīrākā meiteņu grāmata. Vēl šajā pasakā ir lipīgs komatozais miegs (man šķita, ka kādā brīdī ir jāparādās Dream, nevar būt, ka tas notika bez viņa ziņas), zombijveidīgi gulētāji, arī citās Geimena pasakās jau sastaptā apsēstība ar mūžīgo jaunību un skaistumu, kā arī nenormāli daudz zirnekļu tīklu.

Pasakas atrisinājums nav gluži tradicionāls, bet kaut ko tādu jau mēs visi no Geimena gaidījām, vai ne? Grāmata vizuāli ir ļoti skaista un smalka. Un to noteikti var droši dāvināt maziem gotiem, ja kāds vēl piekopj to arhaisko subkultūru.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, (Haruki Murakami, Fushigi na toshokan, 2005)

Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem (viņa grāmatas lielākoties ir tādas ļenganas un padevīgas liktenim), bet man patika viņa personiskākie darbi kā “Norvēģu koks” un dokumentālais stāsts par skriešanu. Tomēr autors ir populārs un laikam arī pie mums labi pirkts, jo tiek izdots samērā bieži. Tāpēc kaut kā nemanot esmu izlasījusi jau desmit viņa grāmatas un šī bija vienpadsmitā.

“Savādā bibliotēka” atšķirībā no pārējām Murakami grāmatām ir pasaka bērniem. Tā ir ļoti īsa, tajā nav seksa un kaķu, toties ir daudz krāsainu bilžu. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un man to iedeva par spīti brīdinošajam uzrakstam uz vākiem, ka grāmatu aizliegts izsniegt uz mājām. Var jau būt, ka bibliotekāres to nemaz nebija pamanījušas.

Laikam jau vienas no lielākajām cilvēku bailēm ir bailes no bibliotēkām. Kā gan izskaidrot faktu, ka ļaudis tik maz apmeklē šo brīnišķīgo iestādi vienmēr atrunājoties ar stingrajiem grāmatu nodošanas termiņiem un tamlīdzīgām blēņām. Bailes no bibliotēkām ir apspēlējis jau Kings savā “Bibliotēkas policistā”, bet Murakami tas ir sanācis pat vēl labāk. Vai gan bibliotēkas vienmēr tikai laipni un nesavtīgi dalās ar zināšanām neko neprasot pretī? Varbūt mēs tikai vienkārši neesam ievērojuši slepenos pagrabus, kuros pēc tam tiek izsūktas lasītāju smadzenes. Ja nu jums pēkšņi sagribas kaut ko uzzināt par nodokļu iekasēšanas sistēmu Osmaņu-turku impērijā, tad labāk meklējiet informāciju internetā. Lai gan arī attiecībā uz tīmekli nevaram būt droši, kā tur ir ar to smadzeņu izsūkšanu.

Zēns, kas ir pasakas galvenais varonis, nonāk gūstā slepenā labirintā zem bibliotēkas, kur viņu piebaro ar zināšanām un dažādiem garšīgiem un detalizēti aprakstītiem ēdieniem, lai smadzenes kļūtu piemērotas apēšanai (visas jau nemaz nav tā uzreiz ēdamas). Te viņš satiek Aituvīru, kādu meiteni, kura sazinās tikai ar žestiem, un piedzīvo dažādu realitāšu pārklāšanos. Kā jau visi Murakami varoņi, zēns ir ļoti pasīvs un bez ierunām pakļaujas savam liktenim, bet par laimi grāmata ir ļoti īsa un tas nepaspēj apnikt.

Pasakas nobeigums ir atvērts, simbolisks un ļoti skumjš. “Savādā bibliotēka” ir skaists, alegorisks stāsts par cilvēka mūžīgo eksistenciālo vientulību un sev tuvu cilvēku zaudēšanu, kas ir viena no iemīļotākajām Murakami darbu tēmām. Grāmatu var droši lasīt visu vecumu lasītāji, pat ja bērni ne visu tajā spēs saprast.

Salmans Rušdi „Lūka un dzīvības uguns”

„Luka and the Fire of Life” by Salman Rushdie , (2010).

Man ir nelāgs paradums pirkt jaukas un interesantas grāmatas angļu valodā un pēc tam nelasīt. Laikam klusībā ceru, ka kāds tās pēkšņi pārtulkos un izdos latviski. Dīvaini, bet ar Salmana Rušdi „Luka and the Fire of Life” tas patiešām notika (tomēr ar Prečetu man šis triks vēl nekad nav izdevies). Bet pieklājības pēc nolēmu grāmatiņu izlasīt angliski, jo pēc apjoma tā bija maziņa un izskatījās piemīlīga. Turklāt līdz šim Rušdi bija lasīts tikai tulkojumos, tāpēc šī likās laba iespēja viņu palasīt oriģinālā (lai gan vienkāršotā un mazgadīgām personām paredzētā versijā).

„Luka and the Fire of Life” ir Rušdi veltījums viņa jaunākajam dēlam. Savukārt viņa pirmā pasaku grāmata „Harūns un stāstu jūra” bija veltīta viņa vecākajam dēlam. Patiesībā bija negaidīti interesanti lasīt bērnu grāmatu, ko ir sarakstījis ar tik spilgtu un savdabīgu talantu apveltīts rakstnieks. Kā jau bērniem paredzēta grāmata, tā ir vienkārša un viegli lasāma arī tad, ja angļu valodas zināšanas nav pārāk spožas. Tomēr vienlaicīgi Rušdi valoda ir tēlaina, rotaļīga un pilna ar vārdu spēlēm. Viņa radītā pasaule ir fantāziju piepildīta, bīstama, mazliet skumja un austrumnieciski gleznaina. Tas gan autoru netraucē to piebāzt ar neskaitāmiem kašķīgiem un garlaikotiem dieviem, fantastiskiem radījumiem, uguns nozagšanas mītiem un popkultūras atsaucēm. Jāpiezīmē, ka grāmatas pamattēma – iespējamā tēva nāve – pat ja aprakstīta alegoriski, ir samērā nopietna bērnu literatūrai, un Lūkas uzdevums atnest dzīvības uguni un atgriezt tēvu dzīvē ir visai nežēlīgs. Stāsta pamatā ir klasisks galvenā varoņa ceļojums ar dažādiem pārbaudījumiem, notikumi risinās spraigi un piedevām autors tam visam ir piešķīris datorspēles formu – ar līmeņiem, dzīvībām, utt. Galu galā datorspēles bieži vien tādas pasaku interaktīvās variācijas vien ir.

Nezinu vai „Luka and the Fire of Life” ir bērnu īpaši iemīļota grāmata, bet, godīgi sakot, mani tas maz neinteresē, jo man tā patika. Protams, ne tik daudz tās saturs, kā Rušdi rakstības stils. Teksta vieglums un vienlaicīgais piesātinājums vietām bija fascinējošs. Un gan jau arī bērniem varētu būt interesanti uzzināt, ka šai pasaulei ir labā un kreisā puse, romiešu dievi ir bijuši bezpajumtnieki, un tā arī nevienam nav īsti skaidrs, kādas sugas maitasputns katru dienu atlidoja aprīt Prometeja aknas.

You of all boys should know that Man is Storytelling Animal, and that in stories are his identity, his meaning and his lifeblood. Do rats tell tales? Do porpoises have narrative purposes? Do elephants ele-phantasise? You know as well as I do that they do not. Man alone burns with books.

“Wintersmith” by Terry Pratchett

„Wintersmith” by Terry Pratchett , Corgi Books 2007

Lai gan man nav speciāla plāna lasīt ziemas grāmatas, tomēr Terija Prečeta „Wintersmith” varētu būt šim tematam atbilstoša. Tā ir Discworld trīsdesmit piektā grāmata (pavisam sērijā to ir apmēram četrdesmit, ja kas) un trešā ciklā par jauno Krītzemes raganu Tifāniju (kopā ciklā  šobrīd ir četras). Gandrīz vai neticams fakts, bet pirmā grāmata par Tifāniju ar nosaukumu „Mazie brīvie ķipari” ir izdota arī latviski (Zvaigzne ABC, 2006. gads). Un jā, „Wintersmith” ir bērnu grāmata, bet tā ir neparasti prātīga un smieklīga grāmata. Bija jau piemirsies, cik labu Young  Adult spēj uzrakstīt Prečets.

Tifānijai ir jau 13 gadi, un viņai ir devusies prom no Krītzemes, lai apgūtu turpmāk nepieciešamās prasmes pie pieredzējušām raganām. Tifānija mitinās pie 113 gadus vecās un maķenīt dīvainās Miss Treasonas. Bet reiz, noskatoties dīvainu pasākumu mežā, nejauši sper vārda tiešā nozīmē kļūmīgu soli un iesaistās Morisa dejā – mūžīgajā vasaras un ziemas – nāves un atdzimšanas mijā. Nekas tāds nav noticis jau sen un Ziemas gars, kas Prečetam ir elementāls veidojums, sāk izrādīt Tifānijai savu uzmanību. Sākumā jaunajai raganai šī ledus, sniega un sala mīlestība ir mazliet glaimojoša – ledus rozes dārzā ir brīnumskaistas, tāpat kā ir pārsteidzoši redzēt savu veidolu sniegpārsliņu miljardos. Diemžēl okeānā tagad peld un gremdē kuģus arī milzīgi leduskalni ar viņas vaibstiem (jāpiezīmē, ka nedaudz kaiju notašķītiem). Pienākot pavasarim, Ziemas gars vairs negrib doties prom, bet aitām ir pienācis laiks atskriet jēriņiem, taču sniegā tie nespēj izdzīvot. Un arī cilvēkiem nekas labs nav gaidāms. Tifānijai pašai ir jāspēj atgriezt pasaulē trauslais līdzsvars starp diviem vienlīdz nāvējošiem spēkiem – ledu un uguni.

Grāmatā satiekam jau no citām raganu cikla grāmatām labi pazīstamus personāžus – Granny Weatherwax un Nanny Ogg. Kā jau parasti Tifāniju pieskata un aprūpē mazie, zilie un traki nešpetnie radījumi Nakmakfīgli, kuri viņu šoreiz apgādā ar romantisko lasāmvielu (ja nu tas palīdz tikt galā ar attiecībām ar elementālu radību). Jāatzīst, ka Tifānijai savos trīspadsmit gados ir ļoti veselīga attieksme pret romantiskajiem romāniem.

And the scene in chapter five, where Megs left the sheep to fend for themselves while she went gathering nuts with Roger … well, how stupid was that? They could wandered anywhere, and they were really stupid to think they’d find nuts in June.
She read on a bit further, and thought: Oh. I see. Hmm. Hah. Not nuts at all, then. On the Chalk, we call that sort of thing ‘looking for cuckoo nests’.

Prečeta raganas man vienmēr ir bijušas ļoti simpātiskas. Viņas lido ar slotām, spēj iemiesoties citās dzīvās radībās un pārvalda maģiju, bet nepielieto to bez īpašas vajadzības (diemžēl līdz ar to viņu prasmes tiek vērtētas stipri zemāk nekā Diskzemes burvju mākslas) . Plakanās pasaules raganas ir viedas pavisam ikdienišķās lietās – dziedniecībā, bērnu pieņemšanā, visās tajās cūku, govju un aitu būšanās, siera darīšanā un cilvēku savstarpējo attiecību smalkumos (lai gan tas viņām netraucē savā starpā būt kašķīgām kā seskiem).

That was the thing about witches. They were, acording to Granny Weatherwax, ‘people what looks up’. She didn’t explain. She seldom explained. She didn’t mean people who looked at the sky; everyone did that. She probably meant that they looked up above everyday chores and wondered, What’s all this about? How does it work? What should I do? What am I for? And possibly even: Is there anything wororn under the kilt?

Tiesa gan, eksistē arī konkurējošais novirziens, kura piekritējas, piemēram, mēģina cūkai izārstēt gremošanas traucējumus ar maģijas palīdzību, nevis ar pareizu ēdināšanu. Bet tas praksē nav pārāk veiksmīgs (lai gan cūku lejā no koka izdevās dabūt dzīvu un veselu).
„Wintersmith” ir ļoti jauka un pozitīva ziemas grāmata. Daudz daudz, sniega, daudz jautrības, asprātīgi apspēlēti dažādi labi zināmi stāsti, amizanti un spilgti personāži, kā arī apstāstītas raganu būšanas noslēpumainās un tumšās puses un diezgan nopietni par to, kāpēc nebūtu labi salaist grīstē klimatu uz zemes.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Asmo un Lasītāja.

Hanss Kristians Andersens „Pasakas”

Hanss Kristians Andersens „Pasakas”, no dāņu val. tulk. Pēteris Jankavs, Rīga: Atēna, 1997.

Atceros, ka bērnībā man bija īpašumā Annas Baugas  tulkotais Andersena pasaku krājums „Princese uz zirņa” ar rozā kleitā tērptu kaprīza paskata blondīni uz violetā vāka. Par spīti daudzsološajam noformējuma grāmatas saturs mani pārāk neaizrāva. Princešu un prinču tur netrūka, bet pašas pasakas pēc satura bija diezgan dīvainas – dažas ļoti skumjas un pat traģiskas, bet dažas nu tādas – galīgi ne par ko īpašu – vecām laternām, alvas zaldātiņiem, linu laukiem un dzeju mīlošiem rūķīšiem. Tomēr populārākās no tām „Neglītais pīlēns”, „Īkstīte”, „Meža gulbji”, „Nāriņa”, „Karaļa jaunais tērps”„Ledus karaliene” bija interesantas, tika pārlasītas vairākas reizes un labi palika atmiņā. Bet domāju, ka nosauktās pasakas zina visi, tās jau ir bezmaz folklorizējušās un tāpēc tās nav te vērts daudz pieminēt.

Grūti pateikt, kāpēc tieši tagad man radās vēlme pie tām atgriezties, bet jau sen biju nopirkusi Atēnas izdotās Hansa Kristiāna Andersena „Pasakas” . Šajā krājumā ir apkopotas 65 pasakas, kuras ir tulkotas tieši no dāņu valodas nevis no vācu, kā „Princese uz zirņa”. Tāpat grāmata ir papildināta ar līdz tam vēl latviski netulkotām pasakām, bet labi pazīstamās ir publicētas bez grozījumiem un izlaidumiem – atbilstoši oriģinālajām versijām. Neesmu apveltīta ar pārlieku izcilu atmiņu, bet bija pasakas, kur izmaiņas bija jūtams, piemēram, „Ceļabiedrs”. Pārsvarā gan ir atliktas vietā daudzās reliģiskās norādes un iespraudumi, kas manā bērnībā bija atzīti par ideoloģiski kaitīgiem. „Pasakās” ir izmantotas Vilhelma Pedersena un Lorenca Frēliha vecās, melnbaltās ilustrācijas.
Hanss Kristians Andersens ir rakstījis arī nopietnus romānus un lugas, bet laika pārbaudi ir izturējušas tieši viņa pasakas – šīs sentimentālās, naivās un jocīgās pasakas. Pats autors tās neuzskatīja par bērnu literatūru, jo ne visas no tām ir rakstītas bērniem, un tur viņam varētu piekrist. Pasakas vispār nav domātas bērniem, tās sākotnēji sacerēja pieaugušie savām vajadzībām. Un ja arī tās dodam lasīt bērniem, tad labāk skarbajās un autentiskajās versijās, nevis tajās sakropļotajās, glancētajās un nogludinātājās variācijās, kādas ir nākušas modē pēdējā laikā.

Andersena „Pasakas” man arī tagad šķita dīvainas, tomēr nu jau spēju kaut cik novērtēt to skaistumu, ironiskumu, skumjo humoru (neticami, bet vietām tās tiešām ir smieklīgas) un autora savdabīgo pasaules skatījumu (apžēliņ, cik vientuļš viņš ir juties). Jā, protams, tās ir par naivu šim gadsimtam. Un ne tikai šim, bet jebkuram citam arī. Andersens raksta par lietām, kas sen izgājušas no modes – skaidrām sirdīm, mirstošām puķēm un nemirstīgām dvēselēm. Tomēr kaut kur dziļi aizkustinoša ir viņa iestāšanas par īstām lietām, kuras mēs tik ļoti mīlam nomainīt pret mākslīgiem vizuļiem un virtuālo realitāti, kā pasakās „Lakstīgala” un „Cūkgans”.

Bet princese aptaustīja rozi un gandrīz vai sāka raudāt.
„Fui, papiņ” viņa teica. „Tā nav mākslīga, tā ir īsta”

Lai cik naivas, šīs pasakas nepavisam nav dumjas. Vietām tās ir izteikti reliģiskas un pamācošas, pat diezgan nežēlīgas kā stāstā par jaukajām, sarkanajām kurpītēm, kuru dēļ meitenei beigās nācās lūgt bendi, lai viņai nocērt kājas. Un šī ,starp citu, bija pasaka ar visumā izteikti optimistiskām beigām. Tāpat stārķus arī labāk nekaitināt, to atriebība var būt ļoti ļauna.

Tur dīķī guļ mazs, nedzīvs bērniņš, kas sapņodams nomiris, to mēs nesīsim viņam. Tad gan viņš raudās.

Lai gan ņemot vērā augsto zīdaiņu mirstību 19. gadsimtā, nedzīvu bērnu nešana stārķiem tolaik varēja būt pavisam ierasta lieta. Tādas īpaši spocīgas pasakas kā „Laumu kalns” man laikam bija patikušas arī bērnībā, jo tās samērā labi atcerējos arī tagad.

Kalnā iekšienē lielā zāle bija grezni savīkšīta: grīda mazgāta ar mēnesgaismu un sienas noziestas ar raganu taukiem, tā ka sveču gaismā tās spīdēja kā tulpju ziedi. Virtuvē bija visa kā papilnam: uz iesmiem cepinātas vardes, zalkšu ādas, ar bērnu pirkstiņiem pildītas, un salāti no mušmiru sēklām, mitriem peļu purniņiem un velnarutka, alus no purva vecenes alus darītavas, dzirkstošs salpetra vīns no kapu pagraba.

Saprotams, ka lielos daudzumos Andersena pasakas patērēt nav iespējams, tomēr dažreiz pa kādai der palasīt, lai atcerētos, ka pasaulē eksistē kaut kas tik ellīgi sentimentāls, vienkāršs un poētisks.  Lai cik ciniska ir realitāte, šķiet, ka vienmēr kādam būs vajadzīgas šīs skumjās pasakas par salauztām sirdīm, gulbjiem un rozēm.