Tag Archives: pastorālā proza

Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks”

Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2020. (Melissa Harrison, All Among the Barley, 2018)

Kā jau iepriekš rakstīju, tad ES literatūras balva nenozīmē, ka grāmata ir laba, bet tā ļauj izdevējiem saņemt papildu finansējumu tās tulkošanai, tāpēc ES balvas laureātes pie mums vispār tiek izdotas tā vismaz nedaudz, dažādojot lielo izdevniecību piedāvājumu, kas citādi ir ļoti trūcīgs un vienveidīgs – skandināvu krimiķi, erotiskas lubenes, trilleri.

Melisas Harisones “Zeltains miežu lauks” ir viens no daudzjiem ES literatūras balvas laureātiem. Kopumā tāds poētisks, bet viduvējs romāns, kas rakstīts angļu pastorālās prozas stilā. Tā darbība norisinās Anglijas laukos starpkaru periodā, 1933. gadā. Romāna centrā ir Safolkas grāfistes Gobu ferma, kuru jau paaudzēm ilgi apsaimnieko Meiteru ģimene. Tā ir divu zirgu saimniecība (ap 25 ha), kura specializējusies graudkopībā – audzē alus miežus un kviešus-, un kuru apsaimnieko fermera ģimene un divi laukstrādnieki. Galvenā varone ir četrpadsmitgadīgā Edīte Džūna Meitere. Strupa sārtvaidze, fermera meita, kura dienas pavada lauku nebeidzamajos lauku darbos un šobrīd ir pusaudzei ļoti sarežģītas izvēles priekšā. Vai palikt fermā un apprecēties ar kādu no kaimiņu dēliem vai doties uz pilsētu, kur viņas bijusī skolotāja, kas uzskata, ka Edīte ir laukiem pārāk gudra un spējīga meitene, ir sameklējusi viņai kompanjones vietu. Vēl viņai ir pieradināta grieze un daži nevainīgi obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Tad laukos ierodas kāda Konnija Ficallena no Londonas ar ļoti cēlu mērķi – savākt un izglābt no izzušanas vecās, labās Anglijas lauku dzīves vērtības – receptes, paražas, nostāstus, dziesmas un ticējumus. Viņa jūsmo par visiem senlaicīgajiem, smagajiem darbiem, brīnās, ka zemnieki vairs paši nekuļ sviestu, par novēroto cep salkanus, sentimentālus lauku dzīvi apdziedošos rakstus kādam žurnālītim un sadraudzējas ar Edīti. Patiesības labad jāpiebilst, ka autore mūs iepazīstina ar diezgan daudziem tēliem – Meiteru tēvu un māti, Edītes māsu un brāli, aklo vectētiņu, strādniekiem Džonu un Doublu un katram te ir savas bēdas vai nerealizētie sapņi. Grāmatā ir arī neveikls pusaudžu sekss un nedaudz pieminēta raganu tēma.

Romānā aprakstītais laiks Anglijas lauksaimniecībā ir bijis ļoti smags. Pirmā pasaules kara traumas, Lielā depresija, lauksaimniecības produkcijas cenu kritums padara to par neienesīgu un riskantu nozari. Turklāt zeme pašiem fermeriem lielākoties nepieder, bet viņi to nomā no muižniekiem. Lai gan jau ir sastopami traktori, tie romānā ir aprakstīti kā kaut kādi šausmīgi mazjaudīgi agregāti, vēl nīkulīgāki par viduvēju motobloku, jo Gobu fermā esošais traktors nespēj pavilkt arklu, kurš paredzēts diviem zirgiem. Daudzi zemnieki bankrotē, zeme paliek neapstrādāta un senās lauku mājas sabrūk, bet kopējais noskaņojums ir vērsts uz vēlmi pēc autoritāras valdības, kas aizliegtu pārtikas importu un celtu cenas. Protams, laiki mainās, tiek ieviestas jaunas efektīvākas tehnoloģijas, un patiesībā jau laucinieki paši tās izvēlas. Lai jūsmotu par vecajiem ražas novākšanas paņēmieniem, miežu lauku ravēšanu vai veļas mazgāšanu ar rokām, ir jābūt kaut kādam aptrakušam mazohistam.

Romāns ir ļoti lēns, tajā nekas daudz nenotiek, toties ir dikti gari un poētiski dabas ritumu un lauku darbu apraksti. Pēdējie gan ir norakstīti no kaut kādiem muzeju materiāliem, jo šķiet pārāk plakātiski un daiļi, un brīžiem romāns balansē uz parodijas robežas, jo “Zeltainā miežu laukā” ir atrodamas visas pastorālās literatūras klišejas, ieskaitot jukušo vecmāmiņu, kas ieslēgta grāfistes trakonamā, un par kuru pieņemts skaļi nerunāt. Tomēr lasot ir saprotams, kāpēc autore tās izvēlējusies, jo diezgan ātri paliek skaidrs, ka pastorālais romāns šeit ir izmantots tikai dekoratīvs aizsegs, lai pastāstītu pavisam ko citu. Vispirms jau tas ir stāsts par mentālās veselības problēmām. Lai arī kā trīsdesmitajos gados tika popularizēta veselīgā un dabiskā sārtvaidžu lauksaimnieku dzīve, pretstatot to bālo un neirotisko pilsētnieku nožēlojamajai eksistencei, arī laukos garīgās veselības problēmas nebija un arī tagad nav nekāds retums. Turklāt toreiz bija pavisam normāli jaunas sievietes, ja tām pusaudžu gados bija depresijas lēkmes, pēc tam uz visu mūžu ieslodzīt psihiatriskajās slimnīcās un patversmēs. Tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados šīm nu jau vecajām sievietēm pēc speciālas apmācības atļāva iznākt no turienes dzīvot sabiedrībā. Patiesībā ir baisi par to pat domāt. Otra tēma ir nacionālisms, kas slēpjoties zem cildenas jūsmas par tradīciju saglabāšanu, veselīgo lauku dzīvi un dabas spēku, sludina prastu antisemītismu un naidu pret visu atšķirīgo.

Jāpiezīmē, ka romānam ir ļoti labs tulkojums, kas noteikti bija sarežģītāk veicams nekā pirmajā brīdī izskatās, jo autore tekstā piemin neskaitāmus Safolkai raksturīgus lakstus, insektus un veclaicīgus darbarīkus, kas kopumā ir ļoti korekti un saprotami latviskoti, vajadzības gadījumā  gaumīgi izmantojot vecvārdus. “Zeltains miežu lauks” ir pieaugšanas romāns, kas aiz glītā vāciņa un mīlīgi pastorālās formas maskē krietni skarbākus stāstus par garīgajām saslimšanām, traģēdijām, kas neizbēgami notiek pārmaiņu laikos un nacisma ideju dzimšanu un izplatību.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.