Tag Archives: pianīns Rīga

Māris Bērziņš “Aizliegtais pianīns”

Māris Bērziņš “Aizliegtais pianīns”, Rīga: Dienas Grāmata, [2019]

Attīstītā sociālisma laikos, kad darbojās lieliskā plānveida ekonomika, nereti gadījās situācijas, kad kāda prece veikalos pēkšņi bija jāmeklē gandrīz vai ar uguni, piemēram, zobu pasta, bet kāda cita lielās grēdās krājās noliktavās. Un, lūk, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, pamatojoties uz kaut kādiem mistiskiem plānveida aprēķiniem, Latvijā tika saražots milzīgs daudzums pianīnu “Rīga”. Ar šiem instrumentiem tika piebāztas visas mūzikas skolas, pārplūdināti kolhozu kultūras nami, iestāžu aktu zāles un tas bija obligāts mājas aksesuārs visās labākajās Latvijas ģimenēs, kurās kāds nodarbojās ar mūziku, bet rocība bija par īsu, lai tiktu pie normālām klavierēm. Tik tālu viss ir ļoti skaisti, bet kā jau padomju rūpniecības ražojums pianīns “Rīga” nav pārāk uzticams instruments. Tas ir taisīts no līmētām detaļām un internetā var atrast dažādus šausmu stāstus par šo pianīnu nodevīgo uzvedību, pēkšņu pašsadalīšanos un zemisku sabrukšanu. Turklāt pirms trīs gadiem notika kāds patiesi traģisks atgadījums Ikšķilē, kad, uzkrītot pianīnam, no gūtajām traumām nomira mazs bērniņš.

Visu šo garo ievadu Jums nācās lasīt tikai tādēļ, ka gribēju izskaidrot, kāpēc uzrakstīt grāmatu, kurā būtisku lomu spēlē pianīns “Rīga”, manuprāt, ir laba ideja. Protams, galvenā romāna tēma ir birokrātija un tās nepanesamais esības vieglums mūsu ikdienā, bet sižeta  pamatā ir kāds reāls notikums ar pianīna līdzdalību. Romānā šis leģendārais padomju laika hlams ir Cibānu ģimenes īpašums kā jauka piemiņa no vīratēva, bet patiesībā tikai maisās pa kājām un lieki aizņem vietu. Sieva Linda Cibāne loģiski un saprātīgi izdomā ka no pianīna varētu ērti tikt vaļā, uzdāvinot to dārziņam “Puķu lodziņš”, kuru apmeklē viņu dēls. Nu, kas gan varētu noiet greizi tik vienkāršā procedūrā? Ja kaut kas ir saistīts ar Rīgas pirmskolas izglītības iestādēm, tad, protams, viss. Pirmkārt, jau Linda Cibāne ir deputāte no kārtējās trīsburtu partijas, tāpēc uzreiz tiek meklēti zemūdens akmeņi un atrasts slavenais interešu konflikts. Kam un ar ko – nav pat svarīgi, bet tas ir tikai sākums kārtējai birokrātiskajai jezgai. Starp citu, pianīna neesamība var būt traumējošāka nekā tā esamība.

Uzrakstīt romānu par birokrātiju ir sarežģīts uzdevums, jo Kafku jau tāpat diez vai izdosies kādreiz pārspēt, bet Mārim Bērziņam ir sanācis visnotaļ saistošs lasāmgabals. Autors romānā daudz izmanto birokrātisko institūciju samudžināto un neko jēdzīgu nepasakošo valodu, kas brīžiem garlaiko, bet ir saprotams, kāpēc tas bija nepieciešams. Grāmatas beigās ir jebkuram normālam cilvēkam šermuļus uzdzenošs pielikums ar dokumentiem, kuri ir romānā izmantoto tekstu avoti. Ticiet man, tas ir baigs. Atbilstoši romāna stilam tā tēli – vecāki, bērni, deputāti, policijas un visādu mistisku departamentu ierēdņi, izņemot vienīgi bērnudārza darbiniekus, lielākoties ir kariķēti. Ar bērnudārziem man sen nav bijusi darīšana, un jāatzīstas, ka šis personības attīstībai ārkārtīgi nozīmīgais pirmskolas izglītības iestādes apmeklējums man ir gājis secen, jo visu bērnību pavadīju mājās, un nenožēloju ne mirkli no tā laika, kuru laimīgi noslaistījos ar grāmatām, kamēr čaklie bērni socializējās un mācījās pantiņus par Iļjiču, vai ko nu viņi tur tajos dārziņos darīja.

Vispār “Aizliegtais pianīns” par birokrātiju tikai dzēlīgi paironizē, bet tas arī viss, autors neko vairāk nepasaka. Bet birokrātija jau nerodas pati no sevis, to diezgan apzināti reproducējam mēs paši. Birokrātijai pilnīgi noteikti ir tieša saistība ar vēlmi izvairīties no atbildības un ar elementāru stulbumu. Jo stulbāka ir persona, kas atbildīga par dokumentiem, jo nejēdzīgākas būs prasības to aizpildīšanai, tāpēc nepārsteidz, ka tieši izglītības jomā birokrātija ir tik zvērīga, lai gan arī citās nozarēs mums grēks būtu sūdzēties par tās apjomiem.
Romānam ir simpātisks vāks – simboliski klavieru taustiņi, zem kuriem ir vecā, labā spēle “Cirks”. Vēl jāpiebilst, ka “Aizliegtajā pianīnā” minētie KNAB telefona numuri esot īsti (bet nudien nemēģināju uz kādu no tiem zvanīt), grāmata ir veltīta vienai no tās varonēm – Elitai, un tāds gadījums ar pianīnu patiešām esot bijis.
Nevaru teikt, ka man patika grāmatas tēma, jo man riebjas birokrātija, un neko tur nevaru darīt, bet tā ir labi uzrakstīta un viegli lasāma. Tiem, kam patīk izpildīt metodiskos norādījumu un darboties visādās komisijās, “Aizliegtais pianīns” varētu būt īsts saldais ēdiens.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.