Tag Archives: pieaugšanas stāsts

Elena Ferrante „Brīnišķīgā draudzene”

Elena Ferrante „Brīnišķīgā draudzene”, no itāļu val. tulk. Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Elena Ferrante, L’amica geniale, 2011)

Pie itāļu bestsellera „Brīnišķīgā draudzene” tiku vietējā bibliotēkā. Tā mīlīgais vāks ar jaukajām meitenītēm un jaunlaulātajiem ir maldinošs, jo grāmatas stāsts ir patīkami skarbs un tiešs, turklāt izklāstīts vienkāršā, robustā valodā, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Un jau no nosaukuma ir skaidrs, ka tas ir stāsts par divu meiteņu – Elenas un Lilas draudzību. Romāna pirmajā rindkopā uzzinām, ka Lila tagad, sešdesmit sešu gadu vecumā pēkšņi ir pazudusi bez pēdām, turklāt iznīcinot visas liecības par savu eksistenci, un Elenai neatliek nekas cits, kā ķerties pie savu atmiņu pierakstīšanas, lai vismaz tādā veidā beidzot pār Lilu gūtu virsroku (vai varbūt viņai ieriebtu, īsti skaidrs tas sākumā nav). Romāna pirmā daļa ar bērnības atmiņām par pēckara Neapoli ir brīnišķīga. Abas draudzenes dzīvo kaut kādā nabagu kvartālā, kur lielākoties visi ir vardarbīgi un patriarhāli katoļu urlas. Kontracepcija tur droši vien bija aizliegta ar likumu, tāpēc grāmatas sākumā ievietotais personāžu saraksts ar sadalījumu pa ģimenēm, ir gandrīz tikpat garš kā Troņu spēlēs, un neliegšos – lasot nācās ik pa laikam tajā iemest aci, lai atcerētos, kas kurš bija, un kāpēc ir īpaši naidīgās attiecībās ar kādas citas ģimenes pārstāvi. Kaislību te netrūkst. Kaimiņi mēdz slepkavot viens otru par seniem pāri darījumiem, biznesa lietas pārvalda mafija un vardarbība ir ierastākais savstarpējās komunikācijas veids Kā jau patriarhālā sabiedrībā pieņemts, ģimene šeit ir reāla vērtība, jo vīrieši savas meitas un māsas, ja vien tās ir smukas, var izdevīgi iemainīt pret taustāmiem labumiem kā, piemēram, televizoru.

briniskiga-draudzeneVide, kurā jāizdzīvo abām meitenēm ir skarba, trūcīga un vardarbīga. Skaidrs, ka to apdzīvo arī briesmoņi, un tieši ar bailēm sākas Elenas un Lilas dīvaini neveselīgā draudzība. Elena šajās attiecībās ir kārtīgā, labā, jaukā un padevīgā draudzene, kura sākumā pilnīgi visā ir atkarīga no Lilas, kas viņu lielākoties izmanto un ir pret viņu visai vienaldzīga. Vispār jau Elena nav īpaši patīkams personāžs, viņa ir nūģīga zubrila, kura cenšas mācīties tikai, lai sacenstos ar Lilu. Viņa ir neglīta, greizsirdīga, skaudīga un pamazām apgūst manipulēšanas prasmes, lai gan grūti viņai ko pārmest, jo dzīve patiešām nav nekāda jaukā un mācības noplukušajā licejā ir meitenes vienīgā cerība izrauties no tā urlīgā rajona. Toties Lila gan ir īpaša – viņa ir sliktais tēls, dumpinieciska, kašķīga un egoistiska, taču arī ļoti gudra, spoža, talantīga un pārpasaulīgi skaista. Un, protams, pilnīgi ķerta – ar jūtamu noslieci uz šizofrēniju vai kaut ko tamlīdzīgu. Skaidrs, ka Elenas attiecības ar draudzeni ir smagas un sarežģītas, bet, šķiet, ka bez Lilas viņai ir vēl sliktāk.

Lai gan romāna sākums bija labs, kaut kur ap vidu autore sāka palikt jūtami grafomāniska un notikumus nežēlīgi stiept, un tikai tad pār mani nāca atklāsme, ka, apžēliņ, šī taču ir tetraloģija un stāsts tiks izstiepts uz vēl trīs grāmatām, kuras, iespējams, latviski nemaz neizdos. Labi, vismaz nākošā jau esot iztulkota un trešā arī laikam top, tomēr četras grāmatas tik triviālam stāstam ir daudz par daudz, jo pilnīgi būtu pieticis ar vienu. „Brīnišķīgā draudzene” ar nelielām mokām aizcīnās līdz brīdim, kad abām meitenēm paliek sešpadsmit gadi (tātad viegli aprēķināt, ka autorei nākošajās trīs grāmatās ir atlikuši aprakstīšanai vēl piecdesmit) un beidzas ar Lilas kāzām. Turklāt autore „Brīniškīgo draudzeni” nobeidz epizodes vidū – brīdī, kad tūlīt, tūlīt vajadzētu sākties episkam jandāliņam. Tas vairāk izskatās pēc lēta trika, kādus parasti izmanto romānos, kurus turpinājumos drukā bulvāru prese, lai pēc iespējas labāk varētu pārdot turpinājumu. Līdz ar to man beigās interese par nākošo grāmatu gandrīz pavisam pazuda. Ja turpinājumu izdos un bibliotēkā man tas gadīsies pa ķērienam, tad droši vien izlasīšu, bet šie šausminoši garie attiecību stāsti, kuros cilvēki viens otru bezgalīgi moka, galīgi nav manā gaumē, jo lielākoties ir dikti garlaicīgi. Tomēr mazohistiski noskaņotām lasītājām, kurām patīk destruktīvu attiecību izklāsti vairāku sējumu garumā, grāmata varētu sagādāt daudz jauku mirkļu. 🙂

Rolāns Buti „Apvāršņa vidū”

Rolāns Buti „Apvāršņa vidū”, no franču valodas tulk. Inese Pētersone, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Roland Buti, Le milieu de l’horizont, 2013)

 

Rolāna Buti romāns „Apvāršņa vidū” piesaistīja manu interesi pēc Gunta Bereļa lieliskās recenzijas „Punctum” (patiešām žēl, ka viņš tik reti raksta par jaunajām grāmatām), tāpēc, pamanot to bibliotēkas jaunumu plauktā, uzreiz paņēmu lasīšanai.Romāna pamatā ir galvenā varoņa Augusta atmiņas par bērnībā piedzīvoto un tā darbība norisinās kaut kur Šveices laukos ārprātīgi karstajā 1976. gada vasarā.

Apvāršņa vidūGrāmata pēc apjoma ir pavisam neliela, izlasīt to var ļoti ātri, un man tagad ir liels kārdinājums to ieteikt visiem tiem ļaudīm, kas sajūsminās par vistkopību un nopietni plāno attīstīt šo pastorālo un it kā vienkāršo biznesu, balstoties uz savu bērnības pieredzi putnkopībā pie vecmāmiņas laukos. Ai, nu, šo romānu vispār varētu izmantot kā brīdinošu piemēru pie kā noved ne visai prātīga saimniekošana laukos. Varbūt pie vainas ir 1976. gads, bet tur laikam neviens neko nav dzirdējis par dzīvnieku labturību, darba efektivitāti, risku izvērtēšanu, investīciju plānošanu un apdrošināšanu. Acīmredzot arī Šveices bankas kredītus laipni izsniedz visiem, kas vien tām iet garām. Vēl viņiem tur ir patriarhālisms, kura izcilo vīrišķo pusi pārstāv maķenīt aprobežotais ģimenes tēvs, brālēns ar īpašām garīgajām vajadzībām (vai kā nu tur tagad ir pieņemts dēvēt cilvēkus ar Dauna sindromu), vectēvs, trīspadsmitgadīgais Augusts un suns, kas pie katra satraukuma krīt ģībonī. Vispār dzīve būtu skaista, ja vien nebūtu nejaukās sievietes, kas nekad neuzvedas tā kā viņām pienāktos. Romānā femīno daļu pārstāv ģimenes māte, kura tur ir vienīgais saprātīgais cilvēks, pat ja viņas rīcība ne vienmēr ir jauka, viņas draudzene, desmit tūkstoši gaļas vistiņu, kuras nodevīgi cenšas izvairīties no sava izredzētā likteņa – kļūt par gardiem cepešiem, mirstoša ķēve vārdā, hmm, Petene un kāda ļauni tupa dūja (ak, nekad nenesiet mājās savainotus baložus). Un, kā jau parasti, ja patriarhālajam vīrietim neveicas, tad pie visa vainīgas ir sliktās un samaitātās sievietes, un vienīgā iespēja saglabāt savu vīrišķību ir tās fiziski sodīt (tas gan dievišķās dusmas un debesu sodību, kas beigās nāk pār mazo fermu, nenovērš, tā ir patiesi graujoša, pat nabaga, hmm, Peteni nosper zibens).

Ja nu jums tagad radās priekšstats, ka „Apvāršņa vidū” ir kaut kāds lauksaimniecisks traktāts, tad, nē, tas ir kompakts un labi uzrakstīts romāns, ļoti atmosfērisks, tveicīgs, ar juteklisku valodu, kas lasītājam acu priekšā izteiksmīgi uzbur jebkuru no ainām Katrā ziņā autors prot ar valodu apieties ekonomiski un vārdus bez jēgas neizķērnā, kas, manuprāt, noteikti ir grāmatas pluss. Tas ir arī labs pieaugšanas stāsts, saistošs, mazliet distancēts un bez liekas jūtelības.

Par tulkojumu jāpiebilst, ka tas ir labs un patīkami lasāms, vienīgi mazliet pilsētniecisks. Pie mums te laukos no govs neslauc jēlu pienu, bet gan svaigu, kukurūzas vālītēm nav akotu, parceles sauc par laukiem un rosti nelikās īpaši izdevies apzīmējums ceptiem tupeņiem (bet jūs jau sapratāt, ka šī ir piekasīšanās pie sīkumiem). Kopumā šis ir neliels, bet labs stāsts par pieaugšanu un neveiksmīgu lauku saimniecības modernizāciju, vai metaforiski raugoties kārtējā variācija par zaudēto paradīzi.