Tag Archives: Piezīmes

Janvāris – februāris

Šī gada sākums nebija lasīšanai draudzīgs. Nācās daudz strādāt: vārdu sakot, bezjēdzīgi notriekt savas dzīves laiku. Ir jau tam arī pozitīvā puse – pietiekamas finanses grāmatu iegādei, bet dzīve tak ir ļaunu paradoksu pilna un, daudz strādājot, vienkārši nav laika, lai tērētu savu sūri nopelnīto naudu. Vakarā brīžiem nav vēlmes ieiet pat e-grāmatnīcā, kur nu vēl reālā grāmatveikalā (laikam zīme, ka darbs tevi pilnībā apmierina). Tā nu šajā laikā izlasīju tikai desmit grāmatas, turklāt četras no tām bija komiksi, hah.

Pēdējās dienās sociālos tīklus pārpludināja laimīgo grāmatu izstādes apmeklētāju bildes ar jaunieguvumu blāķiem. Vienu brīdi arī plānoju uz turieni doties, bet paskatījusies uz bezcerīgi piebāzto grāmatu skapi un e-katalogā izpētījusi, ka vietējā bibliotēkā jau sen varēja dabūt jauko grāmatu par megalītiem (un tā atrodas man daudz tuvāk par Ķīpsalu), nolēmu būt atturīga. Tomēr vienu grāmatu šogad esmu nopirkusi. Nu to par mūsu vecmāmiņu un vectētiņu (citiem droši vien vecvecmāmiņu un vecvectētiņu) seksualitāti. Bibliotēkā kritu kārdinājumā pie lasītāju atnesto grāmatu plaukta un savācu Mannu (ak, kā derētu atkal palasīt klasiku) un Bombāru (īsti nezinu kāpēc), bet mierinu sevi ar domu, ka tās tak vienmēr varēšu aiznest un nolikt turpat, kur paņēmu.

 Gramatas

Vēl, pateicoties Asmo, janvārī tiku pie brīnišķīgas pakas ar ļoti saskaņotu grāmatu komplektu – 10 Sandman sējumi un Sand: The Never-Ending Story . Nīls Geimens (neticiet nevienam viņa vārdam – bija rakstīts uz viena Sandman sējuma vāciņa) ir dikti labs arī kā komiksu autors. Viņa radītā pasaule ir pilna ar visādiem mošķiem, seniem mītiem, slepeniem sapņiem un baisiem murgiem. Lēnītēm lasu un izbaudu, un sāku saprast, kā rodas atkarība no grafiskajiem romāniem.

 Sandman

Pašdisciplīnai īss pārskats par izlasīto.

Aivars Kļavis „Vienpadsmit stāsti par vīriešiem”. Varbūt grāmata nemaz nebija tik slikta, bet lasīju to gada sākumā un tagad ar šausmām apjēdzu, ka šobrīd no tiem stāstiem un vīriešiem ne vella neatceros. Vienīgi to, ka viens stāsts nez kāpēc bija par veceni (varbūt tā bija transdzimtes persona?). Lai nu kā, šobrīd gribas uz laiku mest mieru latviešu literatūrai vispār.

Reičela Džoisa „Harolda Fraja neticamais svētceļojums”. Nekas īpašs. Ražošanas romāns kādus tagad cep vairumā. Varētu būt pat tīri ciešams, bet autorei ir neganta vēlme visu laiku sīki paskaidrot, ko katrs no personāžiem domā un jūt. Apnicīgi. Laikam kādu laiku būs jāatturas arī no populāriem un visu slavinātiem bestselleriem.

Rebecca Skloot „The Immortal Life of Henrietta Lacks”. Laba populārzinātniskā grāmata par šūnu kultūras vēsturi, bioētiku un Henrietu Laksu, kuras vēža šūnas pirmās izdevās pavairot mākslīgos apstākļos. Varbūt tas neizklausās saistoši, bet autores personīgā attieksme, iedziļināšanās tēmā un ieinteresētība Henrietas liktenī grāmatu padara patiesi labu un aizraujošu.

J.B. Vests „Baltā nama augšstāvā”. Jā, ko tad viņi tur Baltajā namā vispār dara un, ko ziemā ēd. Autoram ir izdevies ar cieņu un pietāti, bet nezaudējot vieglu humora izjūtu, pastāstīt par sešu prezidentu un viņu ģimeņu dzīvi no Baltā nama galvenā pārziņa vērīgā un visu redzošā skata puses.

Kurcio Malaparte „Nolādētie toskānieši”. Nelieli ņirdzīgi poētiski, indīgi ironiski un mīlīgi ciniski, bet nostaļģiskas mīlestības pilni, apcerējumi par toskāniešiem, viņu vēsturi, paradumiem un raksturu. Bonusā grāmatā ir lieliskas Toskānas un toskāniešu pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas no Alinari arhīviem.

Māragreta Atvuda „Līgava laupītāja”. Brīdī, kad šķita, ka tūlīt būs klāt lasīšanas apnikums, tā bija patīkama atgriešanās pie iemīļotas autores. Ko vēl piebilst?

Martā jāpabeidz lasīt „Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939”. Laba, izzinošā un interesanta grāmata. Vairāk uzmanības tajā, protams, ticis sievietēm, bet vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijas Saeimā pavisam nopietni gribēja pieņemt likumu, kas aizliegtu precētām sievietēm strādāt algotu darbu valsts iestādēs, tāpēc vien, ka viņas ir sievietes. Un, uh, cik zvērīgās kaislības ir bijušas ap likumdošanas izmaiņām, kas beidzot atļāva legāli šķirt laulību.

Turpināšu lasīt arī Malaparti („ Ādu”). Autors, protams, ir īsts maitasgabals, kurš ņirgājas par visu, kas citiem ir svēts, bet raksta labi, asredzīgi, sirreāli un kaut kur ļoti sāpīgi.

Vēl jau Nīla Geimena piemīlīgie murdziņi (vai zinājāt, par ko sapņo kaķi?) un smuka grāmata ar daudzām bildēm par megalītiem. Kādam laiciņam lasāmvielas pietiks.

Piezīmes par grāmatām 2

Pašapmierināta laiskuma apdvestas īsās piezīmes par pēdējā laikā lasītajām grāmatām.

drDpQTonijs Džads „Pārvērtēšana” Lai gan tas ir tikai eseju apkopojums, Džads ir valdzinošākais no līdz šim lasītajiem vēsturniekiem. „Pārvērtēšana” palīdzēja apjēgt, cik maz patiesībā zinu par pagājušā gadsimta vēsturi. Un saprast, ka vajadzētu izlasīt vēl vismaz pāris simtus grāmatu par Džada pieminētajām tēmām.

Ļevs Tolstojs „Ivana Iļjiča nāve” Turpinājums, cerams, ilgākām attiecībām ar Ļevu Nikolajeviču. Ģēniji ir jādozē tikpat uzmanīgi kā sirds pilieni, tāpēc pagaidām neizvēlējos kaut ko garāku. Bet šis stāsts ir jāizlasa visiem, kas spēj apzināties savu mirstīgumu.

Gārts Steins „Ja es spētu izstāstīt” Jāpiebilst, ka Andra apraksts par to ir interesantāks nekā pati grāmata. Un šķiet arī tulkojums tai nav nācis par labu.

Jeļena Kostjukoviča „Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu” Pat labi zinot, ka polenta ir reti pretīga dzeltena ķēpa, stoccafisso nelāgi ož un daži ēdieni izklausās ne pārāk garšīgi, lasīt par Apenīnu pussalas neticamo gastronomisko vēsturi ir ļoti aizraujoši. Kaut arī itāļi ar savu kapučīno tikai brokastīs ir īsti ēdiena koda fašisti, no viņiem ir vērts mācīties kā popularizēt savu ikdienišķo reģionālo pārtiku.

Visuma_enegeliEinars Maurs Gudmundsons „Visuma eņģeļi” Būt psiham, protams, ir liela nelaime, bet lasot šādus stāstus nez kāpēc daudz vairāk jūti līdz tuviniekiem vai citiem līdzcilvēkiem, nevis galvenajiem varoņiem..

Rolāns Barts „Teksta bauda” Visiem lasītājiem ir skaidrs, ka lasīšana ir viens no kaifa ķeršanas paņēmieniem, bet tikai Barts par to spēj uzrakstīt kaut ko tik sarežģītu.

Gistavs Flobērs „Bovarī kundze” Izrādījās, ka tas ir izcili labs reālisma stila romāns par patēriņa kredītu ņēmēju psiholoģiju un nelāgo galu.

Erina Morgensterna „Nakts cirks” Skaists, bet pārāk jau sterils un melnbalts stāsts. Gluži kā Holivudas filma, kuras budžeta lielākā daļa ir iztērēta specefektiem, bet uz scenāriju un tēliem ir ekonomēts.

Ērlenns Lū „Kurts četrās grāmatās” Manī mītošajai tantei grāmata šķita tīri jauks, ironisks un smalks Norvēģijas sabiedrības un dažu tās problēmu attēlojums. Bet manī mītošais bērns viebās un teica, ka viņam nepatīk onkuļi, kuri izliekas, ka raksta bērniem, bet beigās izrādās, ka vairāk tomēr tantēm.

Haruki Murakami „1Q84” Murakami ir talantīgs rakstnieks, bet pēdējā laikā viņam ir nosliece iegrimt garlaicīgā pseidointelektuālismā, pēc kura acīmredzot ir liels pieprasījums plašākās tautas masās. Sāku samierināties, ka viņš vairs nekad neuzrakstīs kaut ko labāku par „Norvēģu koku”.