Tag Archives: Pilsēta pie upes

Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”

Gunars Janovskis “Pilsēta pie upes”, Rīga: Jumava, [2020]

Janvārī turpināju lasīt latviešu literatūru un atkal atgriezos pie Gunara Janovska romāniem. Šoreiz bibliotēkā paņēmu vienu no viņa pēdējiem darbiem “Pilsēta pie upes”, kas atsevišķā grāmatā pirmo reizi iznāca 1992. gadā. Šo romānu diez vai būtu pamanījusi, bet, tā kā tieši tagad iznāca Viestura Kairiša filma “Piļsāta pi upis”, kas sociālajos tīklos ir izraisījusi dažas interesantas diskusijas, sapratu, ka derētu iepazīties ar pirmavotu. Arī šis Janovska romāns izrādījās vienkāršs un klasisks, bet patīkami lasāms. “Pilsētas pie upes” pamatā ir autora atmiņas par pieredzēto Jēkabpilī Otrā pasaules kara laikā, kad viņš tur apriņķa  valdē ir strādājis par tulku.

Romāna darbība notiek kādā pilsētā pie upes, kura ir nosaukta par Katrīnpili, (jo pieredze māca, ka nekad, neko un nevienu nedrīkst saukt īstā vārdā), bet pēc aprakstiem tā pati Jēkabpils vien ir. Grāmatas galvenais stāstnieks ir Ansis Klētnieks. Viņš ir septiņdesmit sešus gadus vecs nevienam nevajadzīgs vīrs, kurš, kā pats skumīgi visu laiku atgādina, vairs nav nekas, un dzīvo veco ļaužu mītnē, kura tagad ir viņa pēdējā pieturas vieta pirms nāves. Viņa dienas ir garas un vienmuļas, un paliek daudz laika, lai kavētos atmiņās, tāpēc Ansis no rītiem sāk pierakstīt dzīvē pieredzēto, lai gan atmiņa ir kļuvusi caura kā siets. Ansis ir bijis daiļkrāsotājs, un tas ir bijis labs amats laikos, kad varas un valdības Latvijā mainījās četras reizes desmit gadu laikā. Vispirms viņam visi uzraksti pilsētas valdē ir jāpārkrāso no ziliem uz zaļiem, pēc tam no zaļiem uz sarkaniem, tad atkal no sarkaniem uz brūniem. Mainās ielu, kuģu un kabinetu nosaukumi, un vienīgā stabilā vērtība pie visām varām ir tikai uzraksts “Uz grīdas nespļaut” pilsētas valdes telpās. Bērnībā Ansim patīk ebreju meitene Roza, bet pēc tam kaimiņos apmetas simpātiskā Naiga. Šī meitene ir maza mantkārīga blēde un pirmklasīga manipulatore, kura Ansi tin ap pirkstu pēc sirds patikas. Tomēr labsirdīgajam, strādīgajam un mazliet vientiesīgajam Ansim tas tīri labi patīk, un viņi abi dzīvē ir saderīgs pāris. Dažreiz Naiga Ansim pat ļauj pakasīt viņas muguriņu, lai ko tas arī nozīmētu. Jāatzīst, ka arī mani samulsināja Naigas gaidāmā bērna mistiskā pazušana. Tā varētu būt viena no latviešu literatūras mistērijām – vai Janovskim bērna zaudēšana šķita pavisam nebūtiska epizode, ko romānā nav vērts pieminēt, vai arī viņš to vienkārši aizmirsa. Bet pats stāstītājs sākumā piemin savu slikto atmiņu, varbūt demences skartais Ansis pansionāta ir aizmirsis, ka viņam kaut kur ir bērns. Dzīvē tā gadās.

Daiļkrāsotājs ir interesants amats, jo savā būtībā tas ir kaut kas nedaudz līdzīgs ķīniešu kaligrāfijai, kurā cilvēkam ir īpašas attiecības ar otiņu, tinti un papīru, kuras prasa garīgo disciplīnu, meditāciju, un pilnīgu saskaņu galvai ar roku. Vienīgi dīvaini, ka Ansis neizmanto burtu šablonus, bet drīzāk jau izmanto, vienkārši aizmirsis to pieminēt. Un, lai gan Ansis ir tikai daiļkrāsotājs, viņš tomēr sapņo kļūt par gleznotāju un mācās pie vietējā zīmēšanas skolotāja. Par gleznotāju Ansis nekļūst, bet toties var piepelnīties, mālējot bildes ar glītām puķītēm, pēc kurām juku laikos ir liels pieprasījums, jo kaut ko citu jēdzīgu dāvināšanai ir grūti nopirkt. Un, tā kā Katrīnpils ir pilsēta pie upes, tad Ansis daudz zīmē zivis un beigās pat uzglezno vienu vecu ebreju.

Romāna sižets ir precīzs Latvijas vēstures pārstāsts, jo visi grāmatas notikumi un varoņu likteņa pavērsieni ir tai pakārtoti – Ulmaņa apvērsums, padomju okupācija, represijas, izsūtīšana, vāciešu ienākšana, ebreju apšaušana, beigās došanās trimdā. Turklāt lasītājs to zina, bet romāna varoņi nē, viņi nespēj noticēt, ka kaut kas tāds vispār var notikt, un tas visam notiekošajam piešķir skumju nolemtību. “Pilsēta pie upes” ir sarakstīta brīnišķīgā, vecmodīgā valodā, kas grāmatai dod atmosfēriskumu un labāk var izjust tajā aprakstīto laiku noskaņu. Nu, bet autors pats to visu ir pieredzējis, tāpēc arī ir spējis atainot vēsturiskos notikumus bez lieliem pārspīlējumiem un dramatizējumiem – apmēram tā, kā tas viss varēja izskatīties no parastā cilvēka skatījuma. Savukārt, spriežot pēc kompetentu skatītāju atsauksmēm un komentāriem, Kairiša filma tomēr ir iebraukusi vēstures izdaiļošanas un falsifikācijas grāvī, tāpēc nav nekādas intereses to skatīties.

Es esmu bijis daiļkrāsotājs. Nevis tiesnesis vai vēsturnieks, kuriem pierādījums ir svarīgāks par patiesību.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm