Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”

Marčins Viha “Lietas, kuras es neizsviedu”, no poļu val. tulkojusi Ingmāra Balode, Mansards, 2021. (Marcin Wicha, Rzeczy, których nie wyrzuciłem, 2017)

Ko darīt ar mirušo tuvinieku plašajām bibliotēkām? Vai grāmatas ir daļa no cilvēka personības? Bet varbūt tikai laikmeta atspulgs? Tādi ir jautājumi, atbildes uz kuriem poļu rakstnieks Marčins Viha ir pārvērtis brīnišķīgā eseju krājumā “Lietas, kuras es neizsviedu”. Savā grāmatā autors risina ne pārāk vienkāršās attiecības ar mirušo māti, pārskatot viņas bibliotēku, kura droši vien tāpat kā visiem austrumeiropiešiem piederošās, ir sasodīti līdzīga tiem grāmatu plauktiem, ar kuriem nākas tikt galā arī man. Viņas plauktos ir gan milzums klasikas, kuru pieņem tikai makulatūrā, gan vecas enciklopēdijas, gan Ludmilas Uļickas “Zaļā telts”, gan Jerofejeva “Maskava-Gailīši”, gan Kaningems, gan Sabo, gan Konrāds Lorencs un pat sirreālā pavārgrāmata ar Staļinu un krāsainajām ilustrācijām, kādu arī es mantoju no vecmāmiņas, jo Visiem tāda grāmata bija. Un, protams, tur ir arī kāda līdz neatpazīstamībai nolasīta grāmata, patiesībā grāmatas atliekas, no kuras nevari šķirties, jo kādam tavam tuviniekam tā ir bijusi visvairāk lasītā grāmata.

Grāmatā ir ļoti jauks Ostinas “Emmas” un Vinnija Pūka salīdzinājums, jo abas ir ļoti rimtas un nomierinošas grāmatas. Savukārt eseja par grāmatu vāciņiem un drukāšanai izmantoto papīru dažās lappusēs atklāj vesela laikmeta ekonomisko panorāmu, un sāc atcerēties, ka Polijā 1981. gadā taču bija izsludināts karastāvoklis. Toreiz tas likās tik tālu, bet poļiem tā bija skarba dzīves realitāte. Īpaši stāsti ir par autora mātes pavārgrāmatām, grāmatu izvietošanu plauktos, bērnu grāmatām un grāmatu deficītu sociālismā.

Autora māte esot sacījusi: “Dzīvē nav visu iespējams pārvērts smieklīgos pastāstiņos”, bet Martčins Viha tomēr ir mēģinājis to izdarīt. Un no pirmā acu uzmetiena šie patiešām ir tādi mazi mīlīgi, smieklīgi stāstiņi. Pļāpas par visādiem niekiem, sadzīves sīkumi. Autors ir lakonisks, neko daudz neatklāj, un tikai pamazām sāc nojaust to milzīgo traģēdiju, kas gulstas pār visu Eiropas pagājušā gadsimta vēsturi, gan arī vēl joprojām sāpīgās autora ģimenes pagātnes traumas, par kurām biežāk ir pieņemts nerunāt. Taisnība arī, ka autors daudz ko noklusē par savas dzimtas vēsturi, bet guglē var atrast pietiekami daudz, lai viņu saprastu.

Marčina Vihas grāmata “Lietas, kuras neizsviedu” ir tāda grāmata, kādas man patīk – lakoniska, smieklīga, dziļi sāpīga un laikmeta ietilpīga. Tā varētu patikt lasītājiem, kuri mīl lasīt grāmatas par grāmatām. Un visiem tiem, kas kaut reizi ir šķirojuši savu mirušo vecāku grāmatu plauktus.

Bibliotēkas ir mūsu lasīšanas sakāvju pieraksts.
Cik maz tajās ir grāmatu, kas mums patiešām patikušas. Vēl mazāk tādu, kas mums patīk, ja lasām otrreiz. Vairums grāmatu ir piemiņa no cilvēkiem, kādi mēs gribējām būt. Par ko mēs izlikāmies. Ko noturējām par sevi.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm

Ar grāmatas fragmentiem var iepazīties Punctum vietnē.

Mikolajs Ložiņskis „Grāmata”

Mikolajs Ložiņskis „Grāmata”, no poļu val. tulk. Ingmāra Balode, Rīga: Mansards, 2014., (Mikołaj Łoziński, «Książka», 2011)

Nav viegli ar viņu sarunāties pēc divdesmit trim gadiem un deviņiem signāliem. Tā sākas poļu rakstnieka Mikolaja Ložiņska grāmata ar absolūti nesaspringto nosaukumu „Grāmata”. Autors ir poļu rakstnieks un no viņa darbiem latviski vēl ir tulkots romāns „Reisefieber” un bērnu grāmata „Būtnes bēg”. Mikolajs Ložiņskis pirms sāka rakstīt ir bijis fotogrāfs un, šķiet, ka tas ir atstājis pēdas arī viņa rakstības stilā. Viņa teksti ir īsi, epizodiski un atgādina momentuzņēmumus laikā. Tiem piemīt izteikta vizualitāte un lasot ir sajūta, ka autors savos stāstos ir piestrādājis arī pie kadra kompozīcijas.

„Grāmata” pēc apjoma ir pavisam maziņa grāmatiņa ar krāsainām atvilktnēm rotātu vāku. Starp citu, tā ir iekļauta vecākiem lasāmo grāmatu sadaļā 2014. gada Bērnu un jauniešu žūrijas sarakstā. Par ko gan var rakstīt grāmatu ar nosaukumu „Grāmata”, ja ne par autoram vislabāk zināmu tēmu – savu ģimeni trīs paaudzēs. Tās vēsture ir gana sarežģīta. Ebreju vecvecāki komunisti, kas Otrā pasaules kara laikā slēpās Francijā, bet pēc tam atgriezās Polijā celt komunismu, antisemītiskās vajāšanas 1968. gadā, Solidaritātes kustība un 1981. gadā Polijā izsludinātais kara stāvoklis, pārmaiņas 1989. gadā. Kopumā „Grāmata” ir neliels Austrumeiropas vēstures konspekts. Lai gan šī tēma pēdējos gados ir pamatīgi apvazāta, tomēr autoram ir izdevies uzrakstīt ļoti cilvēcīgu grāmatu turklāt visai interesantā formā.

Mikolajs Ložiņskis raksta ļoti lakoniski un neapgrūtina lasītāju ar kaut kādiem gariem paskaidrojošiem aprakstiem par vēsturisko fonu. Par notikumu kontekstu un personām lasītājam nākas pašam vien visu nojaust un pamazām salikt kopīgo ainu no atsevišķiem fragmentiem (varbūt autors vienkārši neuzskata savus lasītājus par pilnīgu idiotiem). Grāmata ir veidota no īsām epizodēm, gluži kā dažādās atvilktnēs sabāztām kartītēm. Notikumi nenoris hronoloģiskā secībā, bet autors par ģimenes vēsturi stāsta saistībā ar dažādiem vienkāršiem sadzīves priekšmetiem – atvilktni, telefonu, brillēm, kafijas automātu, atslēgām, kladi, paciņām, cigarešu iemutni. Iespējams tieši šie aizkustinošie sīkumi grāmatai piešķir tās noskaņu, kuras dēļ lasot viss liekas tik tuvs un saprotams. Ārzemju radu sūtītās paciņas ar cieti žāvēto desu un diviem maziem, vietējos veikalos nenopērkamiem kastrolīšiem ar vāciņiem, blata sistēma gaļas veikalā, klade ar bērnišķīgiem zīmējumiem (jauki lasīt, ka vēl kādam bērnībā ir bijusi lielāka vēlme pasauli uzzīmēt nekā aprakstīt). Romānā ir iekļauti daudzi anekdotiski notikumi no ģimenes vēstures, nostalģiskas atmiņas, skaļas drāmas un klusas traģēdijas. Šeit nav gandrīz neviena stāsta par cilvēkiem, kuri dzīvoja kopā ilgi un laimīgi. Tāda ļoti ticama un reāla ģimenes vēsture, parasti jau tās gribas mazliet piepūderēt.

Paralēli grāmatas tekstam ar melniem burtiem uz balta fona ir iekļautas epizodes ar sarunām ar radiniekiem rakstīšanas procesā, kas savukārt ir ar baltiem burtiem uz melna fona. Un parasti sākas ar – Zini par ko tu nevari rakstīt?

Mamma reiz atlaida no darba redakcijā kādu cilvēku, kurš bija izstāstījis anekdoti par Staļinu. Pēc tam, gadu vēlāk, viņa to cilvēku sameklēja, atvainojās un gribēja pieņemt atpakaļ darbā, bet viņš vairs negribēja.

Saprotams, ka par visām savas ģimenes būšanām autors jau nu uzrakstījis nav, bet „Grāmata” man patika. Tā ir cilvēcīga, aizkustinoša, savdabīga, lakoniska, ar vizuāli izteiksmīgu tekstu un salikta kopā negaidīti interesantā veidā. Noteikti iesaku visiem, kam laika trūkuma dēļ nesanāk lasīt biezas ģimenes sāgas vairāku paaudžu garumā. Šeit to visu var dabūt īpatnējā un eleganti koncentrētā formā.

Staņislavs Lems „Futuroloģijas kongress”

Станислав Лем, “Футурологический конгресс”, (Stanisław Lem, „Kongres futurologiczny”(1971)

Bieži vien mani izlasīt kādu grāmatu ieinteresē tās ekranizācija. Tā šoreiz bija arī ar Staņislava Lema „Futuroloģijas kongresu”, pēc kura motīviem nesen visai savdabīgā manierē filmu ir izveidojis izraēliešu režisors Ari Folmans (dokumentālās multenes par masu slaktiņiem Libānā „Waltz with Bashir”(2008) režisors).

Romānu „Futuroloģijas kongress” Lems sarakstīja tālajā 1971. gadā, kad par daudzām mūsdienu tehnoloģijām lielākajai daļai cilvēces vēl nebija ne jausmas. Tomēr grāmata nav zaudējusi savu šarmu arī šodien. Tā ietilpst Lema stāstu un romānu ciklā par Ijonu Kluso, kas bija patīkams pārsteigums, jo daži no stāstiem 1975. gadā ir izdoti latviski krājumā „Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi”. Man ir jaukas, apcerīgas un mazliet baisas bērnības atmiņas par kurdeļu medībām, pazudušo laika mašīnu, mūžīgajām smadzenēm, indiotu planētu un, protams, sepulām un sepulēšanu.

„Futuroloģijas kongress” ir pirmais no trīs romāniem par Ijonu Kluso. Šoreiz viņš tuvējā nākotnē apmeklē kādu Dienvidamerikas valsti, lai piedalītos kongresā, kurā tiek apspriesti dažādi īpatnēji cilvēces nākotnes scenāriji. Terorisms ir kļuvis par ikdienu un paralēli šim kongresam notiek amizants atbrīvotās literatūras popularizēšanas pasākums. Situācija valstī ir nemierīga un dumpinieki iebrūk arī viesnīcā, bet valdība nemieru apspiešanai sāk pielietot psihiskas halucinācijas izraisošus ieročus, kuriem ir samērā negaidīts efekts. Ijons Klusais kopā ar vēl dažiem kongresa dalībniekiem patveras viesnīcas pagrabā, pieredz dažas dīvainas vīzijas, tiek pat iesaldēts uz dažiem gadu desmitiem un tad atmodināts 2039. gadā.

Lema stāsti par Ijonu Kluso vienmēr ir bijuši ironiski, absurdi, groteski un pilni ar padrūmu , dzēlīgu humoru. Skaidrs, ka viņš nav bijis nekāds optimists attiecībā uz cilvēces nākotni. Ārēji, protams, 2039 gadā viss izskatās skaisti. Farmakocivilizācija ir iespējams viss, jo ir izveidoti neskaitāma preparāti emociju izjušanai. Vairs nav aptieku, bet ir farmakosvētnīcas. Var atdzīvināt mirušos (pat pret viņu gribu, piemēram, ja mantiniekiem ir kādas neskaidrības par testamentu). Zināšanas apgūst iekšķīgi, izdzerot atbilstošu mikstūru (algebrīns, u.c.), vienīgi jāuzmanās pārdozēt, jo var iedzīvoties vēdergraizēs. Bērna radīšanai ir nepieciešamas divas mātes un visai sarežģīta procedūra. Daudzi cilvēki savstarpēji komunicē tikai ar mazu izklaides datoriņu starpniecību (šeit nu Lems nav bijis tālu no patiesības). Ir arī 3 D televīzija, bet ar nelieliem defektiem, jo gadās, ka kāds no pārraides varoņiem izlien no translācijas ierīces (pēc lodveida zibens principa) un sadod skatītājam pa muti. Tomēr autors pamazām velk nost vienu iztēles kārtu pēc otras un apakšā paveras skarbā realitāte. Sižets ir ciklisks un mēs atkal un atkal atgriežamies izejas punktā.

Šajā romānā Lems ir lielu vērību pievērsis valodai, kas nākotnē ir dīvaini izmainījusies – it kā pazīstami vārdi ir mainījuši nozīmi un formu, veidojot dažādas nepatīkamas lingvistiskas mutācijas ar piesūcekņiem un ķepiņām, kas vietām tekstu padarīja spocīgu un lasīšanu apgrūtinošu. Galu galā visam pamatā ir vārdi, mainoties tiem mainās arī cilvēku domāšana. Lems pat ir romānā ieviesis jaunu zinātnes nozari – lingvofuturoloģiju, kas izstrādā cilvēces nākotnes scenārijus pamatojoties uz iespējamajām vārdu formām. Var tikai pabrīnīties, kādu nākotni ir iespējams iztēloties mazliet pafantazējot par vārdu „kāja”.

„Futuroloģijas kongress” pēc apjoma ir pavisam maza grāmatiņa, tomēr saturiski ietilpīga. Var noderēt, ja sāk uzmākties par domas par realitātes un uztveres nobīdēm. Kā zināms, ne viss, ko mēs redzam, vai, pareizāk sakot, iedomājamies redzam, eksistē.

Ari Folmana filmā „The Congress” ir saglabāta Lema izveidotā pasaule, bet Ijons Klusais ir nomainīts pret padzīvojušu Holivudas aktrisi Robinu Raitu. Rezultās, starp citu, ir ļoti interesants un filmu ir vērts noskatīties arī tad, ja nav plānots lasīt romānu. „The Congress” ir fantastiski skaista, tās animācijas daļa žilbina acis un sajūsmina iztēli. Protams, no Lema ironijas un lingvistiskajāmspēlēm nekas pāri nav palicis, bet toties filma ir ieguvusi dažas sirdi plosošas epizodes un dziļas skumjas pēcsajūtā. Pie filmas trūkumiem jāpiemin scenārija caurumi, acīmredzot tās veidotāji ir vairāk aizrāvušies ar vizuālajiem efektiem, bet mazāk ar sižeta loģiku. Patiesībā, ja nav lasīts Lema romāns, tad dažas lietas filmā vispār nav izprotamas. Tomēr filma man ļoti patika arī ar visām savām nepilnībām (sabojāt Lemu ir grūti).

Анджей Сапковский „Последнее желание”, „Меч Предназначения”

Andrzej Sapkowski, “Ostatnie życzenie„ (1990), „Miecz przeznaczenia” (1993)

Par poļu rakstnieka Andžeja Sapkovska sāgu par ragani Geraltu jau senāk bija dzirdētas labas atsauksmes. Šobrīd „Ragaņa” sāgā ietilpst divi īso stāstu krājumi un seši romāni, kas ir sarakstīti laikā no 1986. līdz 2013. gadam. Piedevām par Geraltu ir uzzīmēti vairāki komiksi, izveidotas trīs datorspēles, uzņemts seriāls un filma, par ko gan kinokritiķiem, gan faniem ir vienprātīgs viedoklis, ka tie nav lāgā izdevušies, un beigu beigās esot arī rokopera. Abas grāmatas ir tulkotas kādās desmit valodās. Jāatzīst, ka stāsti un to varonis par popularitātes trūkumu žēloties nevar. Iesākumam izlasīju abus deviņdesmito gadu sākumā izdotos stāstu krājumus, kas pēc būtības kopā veido vienu veselu grāmatu. Stāsti bija tīri labi un man patika. Tiesa tagad diez vai ķeršos klāt pie atlikušajiem sešiem šī cikla romāniem, bet varbūt atgriezīšos pie tiem kaut kad vēlāk.

Vārds raganis nepavisam nenozīmē dzimuma maiņas operāciju veikušu raganu, kā pirmajā brīdī varētu domāt. Ar raganām tam vispār nav nekāda sakara. Par ragaņiem autora izveidotajā pasaulē sauc apkārt ceļojošus algotus profesionāļus, kuri par nelielu atlīdzību pēc pasūtījuma nogalina dažādus briesmoņus – vampīrus, vilkačus, mantikoras, baziliskus, grifus, kikimoras un tamlīdzīgas radības. Kļūt par ragani nav vienkārši, jo apmācības ir jāuzsāk agrā bērnībā ar aizdomīgu augu valsts izcelsmes preparātu ar izteikti halucinogēnu iedarbību lietošanu (nē, tas nav spaiss). Lielākā daļa bērnu to ietekmē nojūdzas vai nomirst, bet izdzīvojušos ar kaut kādu vīrusu un hormonu palīdzību padara par mutantiem ar īpašām spējām – paātrinātu reakciju, labu redzi tumsā un nelielām iemaņām maģijā. Ragaņiem ir vertikālas acu zīlītes kā daudziem nakts dzīvniekiem, stipri pagarināts dzīves ilgums, bet diemžēl viņi ir zaudējuši spēju radīt pēcnācējus un daļēji arī izjust emocijas. Tehniski ragaņi vairs netiek uzskatīti par cilvēkiem, par ko, protams, nedaudz tomēr pārdzīvo. Ar briesmoņu slaktēšanu arī viņiem veicas ļoti labi, varbūt pat pārāk labi, jo daži no tiem ir kļuvuši par izmirstošām sugām un būtu pelnījuši ierakstīšanu Sarkanajā grāmatā (vai drīzāk Sarkanajā bestiārijā). Taču ļaunuma pasaulē tāpēc nav kļuvis mazāk.

Andžeja Sapkovska radītā pasaule ir tipiski viduslaiki ar mazām feodālām valstiņām, kuras pārvalda makten kašķīgi valdnieki. Bez cilvēkiem to apdzīvo arī dažādas citas saprātīgas rases – elfi, driādas, nimfas un vēl šis tas. Ir arī burvji un burves. Tik tālu patiesībā nav nekā pārāk interesanta, jo ar tādām pasaulēm un līdzīgiem varoņiem ir pilna visa fantāzijas literatūra. Tomēr stāstus padara interesantus autora spēles ar klasiskajām un visiem labi zināmajām pasakām, kuras viņš pamanās apgriezt ar kājām gaisā vai izstāstīt no samērā negaidīta skatu punkta. Katrā ziņā Sapkovska versijas par skaistuli un briesmoni, pūķa kāvējiem, pudelē atrasto džinu, mazo nāriņu un meža gulbjiem bija ļoti jaukas un samērā asprātīgas.

Stāstus lasīju krievu tulkojumā un vietām tajos ir izmantotas visai arhaiskas krievu valodas vārdu formas, kas tiek brīvi papildinātas ar mūsdienīgiem terminiem kā mutācijas, aberācijas, u.c., kopumā radot visai amizantu iespaidu. Autoram ir arī laba humora izjūta, tikai diezgan parupja un nekādus smalkos jokus šeit nav ko meklēt. Bet, lasot Geralta tulkotos ļoti praktiskos dialogus starp nāru un viņā iemīlējušos kņazu par zivs astes priekšrocībām vairošanās procesā salīdzinājumā ar kājām, smējos gandrīz vai skaļā balsī. Un, jā, šī nav nekāda pliekana mūslaiku jauniešiem paredzēta grāmata, ne arī salkani romantisks dāmu romāns. Galvenais varonis un viņa nešpetnā sirdspuķīte drāžas ar visu, kas kustas (paretam jau arī viens ar otru), bet lieliski iztiek bez garlaicīgām erotiskām ainām. Personāži  rupji izrunājas, ir daudz asiņainu kautiņu, vietām iestarpināts nedaudz filozofijas par nolemtību, izredzētību un izvēli starp lielāko un mazāko ļaunumu. Vārdu sakot, abas „Ragaņa” cikla pirmās grāmatas ir viegli lasāma izklaidējoša rakstura literatūra pieaugušiem cilvēkiem.

Staņislavs Lems „Petaura medības”

Staņislavs Lems „Petaura medības”, no poļu val. tulk. Irēna Juhņeviča, Rīga: izdevniecība Zinātne, 1966.

Станислав Лем, „Рассказы о пилоте Пирксе”, 2009.

Laiks pret zinātnisko fantastiku ir ļoti nežēlīgs. Daudz, daudz nežēlīgāks nekā pret jebkura cita žanra literatūru. Un tomēr tas nespēj atņemt valdzinājumu, kas piemīt  tās labākajiem darbiem.

Фантастические романы? Да, я их люблю, но только плохие. Вернее, не то что плохие, а выдуманные. На ракете у меня всегда есть под рукой книжки в этом духе, чтобы на досуге прочесть пару страниц, хоть даже из середины, а потом отложить. Хорошие — совсем другое дело; я их читаю только на Земле.
Почему? Откровенно говоря, толком не знаю. Не задумывался над этим. Хорошие книги всегда правдивы, даже если в них описываются события, которых никогда не было и не будет. Они правдивы в другом смысле — если в них говорится, к примеру, о космонавтике, то говорится так, что словно чувствуешь эту тишину, которая совсем не похожа на земную, это спокойствие, такое абсолютное, нерушимое… И что бы в них ни изображалось, а мысль всегда одна — человек там никогда не будет чувствовать себя как дома.

Tā nu, kad arī man vienā brīdī sagribējās kaut ko no bērnībā lasītās fantastikas, pavisam spontāni izvēlējos Staņislava Lema „Petaura medības”. Tas ir sešu stāstu apkopojums, kuru laikam būtu jāpieskaita kosmiskā bojevika žanram. Pietiek paskatīties uz grāmatas vāciņu, lai būtu skaidrs, ka tā ir sci-fi, nevis kaut kādas tur romantiskas blēņas. Daļa no šiem stāstiem ir tapuši ļoti sen – piecdesmito gadu beigās, kad neviens cilvēks vēl kosmosu nebija apmeklējis. Lidojumos sūtīja tikai suņus, kuri tur no karstuma un slāpēm mira vientuļākajā nāvē pasaulē (nevaru aizmirst Atkinsones detektīvus), un pērtiķus.

Tomēr šo grāmatiņu ir sarakstījis Staņislavs Lems un tie nav tikai izklaidējoši piedzīvojumu stāsti. Tajos paralēli sižetiem ar detektīvu ievirzi tiek risinātas arī cilvēka un mašīnu attiecības, apcerēta tehnoloģiju attīstība un sakrālais jautājums – vai mēs varam uzticēties datoriem un mašīnām? Vai uzticēties cilvēkiem? Vai vispār nevienam?

„Petaura medībām” ir piemīlīgs un sava laika garam atbilstošs priekšvārds, no kura mēs varam uzzināt, ka Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds, jo viņš kādu laiku ir atradies ļaunās un pesimisma piesātinātās Rietumu fantastikas ietekmē, bet tomēr ir spējis pret to sacelties un pievērsties padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tendencēm. Tā ja.

Visus sešus stāstus apvieno galvenais varonis Pirkss. Te jāpiebilst, ka izrādījās, ka šajā ciklā pavisam kopā ir desmit stāsti, no kuriem pēdējie četri diemžēl nav tulkoti latviski. Tāpēc nācās vien tos sameklēt un izlasīt krieviski (tāpēc arī citāti ir divās valodās), jo citādi mani visu laiku bija tāda kā nepabeigtības sajūta. Turklāt šajā stāstu ciklā ir iespējams izsekot galvenā varoņa pakāpeniskai izaugsmei no lempīga un naiva kursanta un sapņotāja līdz gaužām ciniskam un daudz pieredzējušam kosmosa kuģa komandoram. Parasti jau kosmisko bojeviku autori ar savu radīto tēlu attīstību pārlieku neaizraujas.

Pats Staņislavs Lems ar šo stāstu ciklu nebija īpaši apmierināts un nevērtēja tos augstu. Tie jau arī nav nekas īpaši izcils (varbūt vienīgi izņemot „Terminusu”), lai gan lasīt tos vēl joprojām bija nepiedienīgi aizraujoši (bet ņemiet vērā, ka es to rakstu nedaudz nostalģiskā noskaņā J). Sākumā viņam bija doma par Pirksu uzrakstīt tikai vienu vai varbūt divus stāstus. Līdz ar to viņš neizvērsa plašāk sava varoņa biogrāfiju un apdzīvoto realitāti, bet pēc tam to visu pierakstīt klāt vairs īsti nebija iespējams. Rezultātā Pirkss ir sanācis drausmīgi vientuļš un, starp citu, mēs tā arī neuzzinām viņa vārdu. Bet viņa apdzīvotais visums ir dīvaini rāms un līdzsvarots. Tur mierīgi līdzās eksistē PSRS un ASV, tas ir pilns ar vecām kosmiskām tarataikām, sarūsējušiem lūžņiem un arhaiskiem skaitļotājiem. Tur smieklīgais mijas ar traģisko, kuģu apkalpes locekļi dzer kā sivēni vai visi saslimst ar cūciņām, vai vispār beigās izrādās ar lieluma māniju sirgstoši androīdi vai pat ceļu būves, nevis kosmosa kuģu inženieri. Uz kosmosa kuģiem var atrasties gan jokains robots, kas kopj kaķus un peles, gan pirms deviņpadsmit gadiem mokošā agonijā mirstošas apkalpes rēgi. Patiesībā tieši nelielais arhaiskums šiem stāstiem piešķir papildu pievilcību, kāda dažreiz piemīt nedaudz nobrūnējušām, senatnīgām fotogrāfijām.

Kā jau rakstnieks ar noslieci uz precīzām tehniskajām detaļām, Lems stāstos nav ignorējis arī šajā žanrā retāk apcerēto kosmisko tualešu jautājumu. Tā mēs šeit varam uzzināt, ka mazajās, vienvietīgajās raķetēs nekādas tualetes nemaz nav, bet dabisko vajadzību nokārtošanai paredzētās ierīces ir iemontētas tieši kombinezonā un tādējādi rada dažas praktiska rakstura neērtības pilotiem.

Lai nu kā, bet lasot ir sajūta, ka Lemam šos stāstus rakstīt ir patiešām paticis. Tāpēc pa vidu saviem izcilajiem un dziļdomīgajiem šedevriem viņš dažreiz ir ļāvis brīvu vaļu iztēlei un vienkārši fantazējis, kā būtu doties kosmiskajos ceļojumos. Turklāt Lems raksta tik dzīvi un pārliecinoši, ka neviļus notici, ka tā tas īstenībā varētu būt. Lai gan labi apzinies, ka sen jau ir atklāts, ka Kasīni sprauga nav nekāda sprauga, bet gan tikai tumšākas krāsas Saturna gredzens.

Viņam šķita, ka šo nakts klusumu uz kuģa varētu atšķirt no jebkura cita klusuma. Uz Zemes var sajust kaut kādas klusuma robežas, tā parejošo raksturu, īslaicību. Mēness kalnos cilvēks nes līdzi pats savu mazo klusumu, kas ieslēgts skafandrā, kurš pastiprina katru siksnu ņerkstienu, katru locītavu knikšķi, pulsu pat elpu. Vienīgi kuģis naktī pazūd melnā, ledainā klusumā.