Metjū Volkers “Kāpēc mēs guļam?”

Metjū Volkers “Kāpēc mēs guļam? Atklājot miega un sapņu noslēpumus”, no angļu val. tulkojusi Krista Strode, apgāds Helios Kirjastus OU, 2020. (Matthew Walker, Why we sleep: Unlocking the Power of Sleep and Dreams, 2017)

Par Metjū Volkera grāmatu “Kāpēc mēs guļam?” jau bija lasītas labas atsauksmes, tāpēc uzreiz pieteicos uz to bibliotēkas rindā. Gaidīt nācās diezgan ilgi, jo iepriekšējais lasītājs grāmatu nemaz nesteidzās nest atpakaļ. Tagad pēc izlasīšanas varu to saprast, jo Volkera grāmata izrādījās ļoti piesātināta ar informāciju, un līdz ar to mazliet iemidzinoša, un, ko tur slēpt – arī man tās lasīšana ievilkās ilgāk, nekā biju plānojusi. Pats autors iemigšanu viņa grāmatas lasīšanas laikā uzskata par komplimentu, jo miegs ir patiesi lieliska lieta. Interesanti, ka grāmatu latviešu valodā ir izdevusi igauņu izdevniecība, kura, kā saprotu, darbojas visās Baltijas valstīs.

Grāmatas autors Metjū Volkers ir miega jautājumos ļoti zinošs neiroloģijas un psiholoģijas doktors. Par miegu viņš, protams, raksta ļoti jūsmīgā amerikāniskā stilā, un, izlasot grāmatu, ir skaidrs, ka patiesībā mēs dzīvojam tikai tāpēc, lai gulētu. Brīžiem pat paliek žēl, ka mums tik daudz laika jāpavada nomodā, jo gulēšana ir neticami vērtīga nodarbe.  Katrā ziņā mūsu smadzeņu īstā dzīve notiek tajā laikā, kamēr atrodamies miegā. Gan jau evolūcija tāpēc arī ir radījusi miegu, lai smadzenes varētu apziņas un ķermeņa netraucētas padarboties savā nodabā, izmest visus dienas laikā pieredzētos štruntus un liekās emocijas, sakārtoties, pastrādāt pie problēmām un varbūt arī slepeni izklaidēties.

Grāmata patiešām ir saturiski ļoti laba, lai gan lasīju to ik pa brīdim sāpīgi iešņukstoties draņķīgā tulkojuma un laba redaktora trūkuma dēļ. Uz beigām jau vienkārši aizžmiedzu acis, lai teksts ir mazāk redzamas, un rāvu cauri galopā, lai lasīt nebūtu tik sāpīgi un nekomfortabli. 

Autors savā grāmatā secīgi izstāsta, kas un kā guļ (maiteklis: guļ pilnīgi visi dzīvie organismi, sākot ar cērmēm un beidzot ar zilajiem vaļiem). Kas ir NREM un REM miegs. Skarbākā grāmatas daļa ir par to, kāpēc cilvēkam būtu jāguļ tās ieteicamās 7-9 stundas dienā. Šīs nodaļas cilvēkiem ar vājiem nerviem un neregulāru miega režīmu labāk nelasīt. Izrādās, ka miega trūkums mums visiem draud ar priekšlaicīgu vecuma demenci, diabētu, vēzi, sirds slimībām un gan jau arī ar ūdeni ceļgalā. Skaidrs, ka no savas vecuma demences neizbēgt, bet miega ietekme uz atmiņu ir vērā ņemama, ja kaut ko jāiemācās no galvas. Ļoti bēdīgs fakts – pa nedēļu neizgulēto miegu nav iespējams atgūt brīvdienās paguļot ilgāk. Tas tā nestrādā.

Grāmatā ir ļoti daudz interesantas informācijas par miegu. Piemēram, nākamajā dienā pēc pārejas uz vasaras laiku, kad pulkstenis tiek pagriezts vienu stundu uz priekšu, stipri palielinās sirdslēkmju skaits – tik ļoti jūtami cilvēkus ietekmē vienas vērtīgās miega stundas zaudējums. Kafija un LED ekrāni nudien ir Sātana izgudrojums, lai garā vājos kārdinātu ar ilgāku palikšanu nomodā. Diemžēl nav vēl atklātas tādas miega zāles, kas cilvēkus reāli iemidzinātu, jo esošās vienkārši atslēdz smadzenes un sekas pēc tam var būt ļoti sliktas. Izrādās, ka arī alkohola ietekme uz miegu ir ļoti negatīva (vispār autors lietot alkoholu neiesaka, bet, ja nu tomēr gadās, tad labāk to darīt no rīta, lai līdz gulētiešanas laikam tas paspētu izvadīties no asinsrites). Neliels snaudieniņš pusdienlaikā cilvēkam parasti nāk par labu un palielina darbaspējas. Savukārt pusaudžiem ir pavisam cits miega grafiks kā pieaugušajiem, un viņiem labāk iet gulēt vēlāk un vēlāk arī mosties, jo rīta miega laikā labāk attīstoties viņu smadzenes (nu vismaz tiem, kuriem tādas ir). Visbēdīgāk ir ar veciem cilvēkiem, jo viņiem miegs ir tikpat vajadzīgs kā jauniešiem, bet dažādu fizioloģisku iemeslu dēļ viņiem nesanāk izgulēties pietiekami ilgi.

Autors visus savus apgalvojumus pamato ar konkrētiem pētījumiem un eksperimentiem (kuru daudzie un sīkie apraksti, tad arī ir grāmatas iemidzinošākā daļa). Bet viņš nav arī ļoti kategorisks savos apgalvojumos, jo attiecībā uz miegu daudz kas vēl nav līdz galam izpētīts, un mūs droši vien gaida visādi jauni atklājumi. Principā ir diezgan lielas iespējas jau tagad nolasīt guļošo cilvēku sapņus (neesmu pārliecināta, ka man šī ideja patīk).

Cerams sapratāt grāmatas svarīgāko vēstījumu – miegs ir ļoti vērtīgs un vajadzīgs, jo ik pa brīdim nākas dzirdēt apgalvojumus, ka nav, ko gulēt – dzīve paiešot garām, utt. Īstenībā cilvēki, kuri ir pietiekami ilgi izgulējušies, ir darbaspējīgāki, efektīvāki un pieļauj mazāk kļūdu un avāriju, nekā hroniski negulētāji. Jā, gulētāji pat esot godīgāki un atbildīgāki pret līdzcilvēkiem. Ja autors zinātu mūsu ticējumus, viņš droši vien visiem ieteiktu gulēt Jāņu naktī, jo cilvēks, kas visu vasaru naktīs labi gulēs, visticamāk arī padarīs daudz vairāk par negulētājiem. Ja gribēsiet kaut ko vairāk uzzināt par miegu, tad Metjū Volkera grāmata “Kāpēc mēs guļam?” būs vislabākā izvēle.

Grāmatas vērtējums – par saturu 5 no 5 zvaigznēm. Par tulkojumu nemaz negribas neko vairāk komentēt.

Hilarija Kērnija “Bites. Ceļvedis bišu neparastajā dzīvē”

Hilarija Kērnija “Bites. Ceļvedis bišu neparastajā dzīvē”, no angļu val. tulkojusi Ieva Zālīte, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2020.

Mazā, glītā grāmatiņa “Bites”, kā jau solīts uz tās vāka, diezgan vienkāršotā veidā izstāsta dažādus bišu dzīves aspektus – šo kukaiņu evolūciju no visēdājām lapsenēm par dūcenītēm veģetārietēm un nenovērtējamo lomu augu apputeksnēšanā. Uzzinām, ka eksistē krietni vairāk par divu veidu bitēm (tām parastajām, kas dzīvo mazās mājiņās, un tām otrām resnajām). Pasaulē ir ap 20 000 dažādu bišveidīgo kukaiņu sugu un, ak, jē, ne visas tās ir apzinīgas un cilvēkam pakalpīgas medus vācējas. Dažas, piemēram, mīl izgrauzt lapās interesantus regulāras formas caurumus, kas bieži samulsina dārzkopjus. Uzskatāmi ir izstāstīta un skaisti uzzīmēta bišu anatomija, dzīves cikls un uzvedība. Atsevišķa nodaļa ir veltīta medum, kas patiesībā ir bišu vēmekļi. Mazliet aizdomīgu grāmatu padarīja autores izvairīgums atzīt faktu, ka medus sastāv galvenokārt no cukuriem (glikozes un fruktozes), un ar tā lietošanu uzturā ir jāuzmanās tieši tāpat kā ar jebkuru citu cukurus saturošu produktu. Bija pat nodaļa par biškopību, bet to gan nevajadzētu uztvert kā reālas praktiskas pamācības darbības uzsākšanai šajā nozarē.

Hilarijas Kērnijas grāmatiņa neapšaubāmi interesanta un noderīga cilvēkiem, kas neko par bitēm nezina un nemīl lasīt nopietnāku literatūru. Teksti ir ļoti vienkārši un īsi, bet smuku bilžu ir patiešām daudz. Tas nudien nav slikti, varbūt pat labi laikā, kad neviens nemīl daudz iedziļināties nevienā tēmā, tomēr neko jaunu un līdz šim nezināmu par bitēm grāmatiņa man neatklāja.

Subjektīvi vislabākā šķita pēdējā nodaļa par bišu aizsardzību, lai gan autores koncepts par bitēm kā draudzenēm, šķita diezgan dīvains. Nudien nespēju izprast, kāpēc gan cilvēkiem vajadzētu draudzēties ar kukaiņiem vai jebkuriem citiem indiferentiem bioloģiskajiem organismiem, piemēram, tomātiem, nevis citiem cilvēkiem. Vienkārši bites ir būtiska apkārtējās pasaules daļa, bez tām pasaule kļūtu pavisam drūma un, iespējams, vairs neapdzīvojama, tāpēc mani ļoti skumdina straujā bišu un īpaši to savvaļas sugu izmiršana, kas ir vērojama pēdējās desmitgadēs arī pie mums. Cēlonis tai ir sistēmisko pesticīdu lietošana lauksaimniecībā (pie mums visvairāk rapša laukos), bitēm piemērotu dzīvotņu samazināšanās (histēriskā mauriņu pļaušana, neatstājot ziedaugus bišu barībai) un klimata izmaiņas, jo aukstie, vēlie pavasari ļoti novājina pārziemojušās bites. Nobeigumā autore sniedz 10 vienkāršus ieteikumus bišu dzīves atvieglošanai, no kuriem dažus bez piepūles var izpildīt jebkurš, kas apsaimnieko pat vismazāko zemes pleķīti. Piemēram, audzēt dārzā dažādus nektāraugus, nelietot pesticīdus vai iekārtot savvaļas bišu mājiņas.  Man vislabāk patika ieteikums ļaut dārzam būt nekārtīgam, kuru praksē rūpīgi esmu ievērojusi arī līdz šim, un nenoliedzami tas jūtami nāk par labu dārza audzelībai, veselībai un ražai. Ir gadījies vasarā apmeklēt brīnišķīgi ziedošu un smaržīgu, bet nedabīgi klusu dārzu un ar šausmām saprast, ka tuvumā nav nevienas bites, jo viss dzīvais tajā ir noindēts. Tāpēc arī man nepatīk perfektie smukumdārzi, jo patiesībā bieži vien tie ir tikai toksiskas balsinātas kapsētas, kuras zem virspusēja daiļuma slēpj līķus un iznīcību.

Ja Hilarijas Kērnijas grāmata motivēs vēl kādu cilvēku iestādīt dārzā vējmietiņus vai liepu, nelielu ziedoša mauriņa stūrīti nopļaut nedaudz vēlāk un bezjēdzīgi nelietot insekticīdus, tad tā būs izpildījusi misiju saglabāt kaut mazu kripatiņu no pasaulē strauji zūdošajām patiesi vērtīgajām un nozīmīgajām lietām.

Ļaunie mūdži

„Wicked Bugs. The Louse That Conquered Napoleon’s Army & Other Diabolic Insects” by Amy Stewart, Algonquin Books of Chapel Hill, 2011.

Grāmatiņu, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā “Ļaunie mūdži”, jo tajā aprakstīti ne tikai nejauki insekti, bet arī daudzi citi posmkāji, tārpi un gliemji – principā visi iespējamie sīkie bezmugurkaulnieki, kas mēdz kaitēt cilvēkiem ļoti riebīgos veidos, saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Asmo. Man patīk šāda tipa lasāmviela, un pirms tam jau biju lasījusi šīs pašas autores sarakstīto grāmatu par ļaunajiem augiem (“Wicked plants”), kuru arī, protams, man lasīšanai bija laipni aizdevis Asmo. Pēc savas struktūras un stila grāmatiņa par ļaunajiem mūdžiem ir ļoti līdzīga grāmatai par ļaunajiem lakstiem. Tajā ir brīnišķīgi, detalizēti šo mūdžu zīmējumi un nelieli apraksti ar autores atlasītiem faktiem par to kaitniecisko darbību. Tomēr, arī rakstot par cilvēku un kukaiņu attiecību tumšajām pusēm, autore uzsver, cik apbrīnojami un cieņas vērti radījumi tie patiesībā ir. Jāpiebilst arī, ka grāmata ir tapusi laikā, kad kukaiņu izmiršana vēl nebija sasniegusi tādus apmērus, kā ir atklāts jaunākajos pētījumos, un tās sekas var būt daudz ļaunākas, nekā mēs šobrīd spējam iedomāties.

Cilvēku un kukaiņu attiecību vēsture ir gara, sarežģīta un dažādu nepatīkamu starpgadījumu pilna. Šajā grāmatā ir minēti pieci izplatītākie veidi, kā cilvēki reaģē uz kukaiņiem, sastopot tos dabiskajā vidē.
1. Kukaiņu nogalināšanas sindroms – ir ļaudis, kam dzīvē galvenais ir censties nosist jebkuru kukaini, jo labs kukainis ir tikai miris kukainis.
2. Ideālo lapu maniaki – tie, kas krīt panikā, ieraugot jebkuru mazliet apgrauztu lapu.
3. Entomofobija – dažiem cilvēkiem ir iracionālas bailes no visiem kukaiņiem, kuru dēļ viņi var izvairīties staigāt pat pa līdz zemei nocirptu mauriņu. Dažreiz šīs bailes ir specifiskas – ir cilvēki, kas paniski baidās no utīm, tarakāniem vai bitēm, bet ir arī tādi, kuriem ir šausmīgi bail no tauriņiem (to sauc par lepidopterafobiju).
4.Mierīga līdzāspastāvēšana – ir arī tādi cilvēki, kas saprot, ka kukaiņi ir daļa no apkārtējās vides un ar tiem ir jāsadzīvo.
5. Atbildība par apkārtējo vidi – tas ir apzināti nelietot insekticīdus, censties saglabāt kukaiņus un to dzīvotnes.
Vispazīstamākais no minētajiem reakcijas veidiem ir entomofobija, tās dēļ cilvēki bieži vien mēdz pilnīgi nevajadzīgi lietot insekticīdus, kas patiesībā viņiem nodara daudz lielāku lielāku kaitējumu nekā kukaiņi. Mūsdienās tieši insekticīdu nepārdomāta lietošana izraisa audzējus un dažādas nervu sistēmas slimības.

Grāmatas iesākumā autore pastāsta interesantus faktus par dažu insektu dīvaino seksuālo dzīvi, kurus normālam cilvēkam varbūt labāk nemaz nezināt, bet tālāk apraksta visdažādākos mūdžus, ar kuriem ir krustojušies cilvēces ceļi. Mums ir paveicies, ka pagaidām vēl mūsu platuma grādos nemājo pārlieku daudz nešpetnu un kodīgu radību.
Savulaik cilvēki kukaiņus ir izmantojuši kā ieročus – apmētājuši pretinieka pozīcijas ar bišu stropiem vai iebarojuši indīgu medu no rododendriem. Otrā pasaules kara laikā japāņi pavisam nopietni un diezgan sekmīgi eksperimentēja ar blusām kā mēra ierosinātāju pārnēsātājām.
Lauksaimniekiem dzīve ir visīstākā bēdu leja, jo miljardiem kaitēkļu to tikai gaida, kā apēst visu viņu sūrajā darbā izaudzēto ražu. Kolorado vaboles, laputis, baltblusiņas, pūcīšu kāpuri, lapgrauži, kodes, tripši, spīļastes u.c. – ļauno mūdžu saraksts ir ellīgi garš.
Vesela nodaļa ir veltīta grāmatu tārpiem, par kuriem kaut ko ļoti līdzīgu reiz rakstīju blogā. Patiesībā jau tādu grāmatu tārpu nemaz nav, bet grāmatu īpašniekiem der atcerēties, ka no kukaiņu viedokļa tās ir ļoti garšīgas.

What a glorious buffet a book can be! Consider all the natural ingredients used to print and bind a book: paper made of cotton, rice, hemp, or pulped wood; covers of animal skin, wood, and silk fabric; bindings of paste and glue and thread. Rare old volumes printed on vellum — a kind of parchment made from animal skin — are particularly tempting to necrophagous, or corpse-eating, insects.

Grāmatās dzīvo grāmatutis, ādgrauži, zvīņenes, ķirmji un grāmatu skorpoioni, bet ne visi no šiem mūdžiem grāmatas ēd. Toties ar tiem, kas tās ir iecienījuši uzturā, cilvēkiem, kas uzrauga grāmatu krātuves, allaž ir nācies smagi cīnīties, nesmādējot pat cianīdi gāzi.
Tomēr, lai cik nepatīkami ir daži kodīgie insekti, cilvēkiem visbīstamākais kukainis varētu būt malārijas ods, no kura pārnēsātās infekcijas vēl joprojām ir ļoti augsta mirstība.
Arī daudz slavinātās sliekas ne vienmēr ir dārznieku draudzenes. Nemaz nezināju, ka kopš deviņdesmitajiem  gadiem Eiropas naktstāŗpu invāzija Ziemeļamerikā draud iznīcināt vairākas augu sugas, kuras ir jutīgas pret radījumiem, kuri rušinās pa saknēm un izmaina augsnes struktūru.
19. gadsimtā lenteņi un citi iekšējie parazīti nervozēja dāmas apakšsvārkos, jo tie vai to fragmenti mēdza visai nepiemērotos brīžos viņām izkrist no savas dabiskās dzīvotnes un neglīti noplekšķēt uz zemes. Un, kur nu vēl brīnišķīgie cūku lenteņi smadzenēs, cērmes un Gvinejas tārpi.
Savukārt Napoleonu pašu personīgi bija apsēdušās kašķa ērces, bet viņa armiju Krievijā novājināja tur plaši izplatītās drēbju utis. Nudien sen nebija gadījies lasīt grāmatu, kurā būtu citēts mūžam dzīvais Ļeņins. Nezinu gan vai viņš patiešām tā ir teicis, bet – vai nu sociālisms pieveiks utis, vai utis pieveiks sociālismu. No visām utu sugām cilvēci ir aplaimojušas trīs. No tām galvas utis cilvēkiem ir kopīgas ar šimpanzēm, toties kaunuma utis ir cēlušas no gorillu utīm un acīmredzot ir radušās pateicoties kādiem seniem intīmiem kontaktiem starp abām primātu sugām. Cilvēcei vajadzēja ilgu laiku, lai izprastu utu bioloģiju, nopietnāk attiektos pret personīgo higiēnu un atteiktos no uzskata, ka tās ir no augšas atsūtīta sodība par grēkiem.
Blusas pašas par sevi cilvēkiem nav bīstamas, bet tās izpalīdzīgi pārnēsā mēra baciļus, kurus burtiski ievemj savu kodumu vietās. Stāsti par spāņu mušu kā afrodiziaku ir mīts, to apēdot visdrīzāk iedzīvosieties nieru bojājumos. Un tā kā šis kukainis mitinās uz lucernas, tad ir ļoti bīstams zirgiem. Bet indīgie zirnekļi – melnās atraitnes patiešām ir mīlējušas mitināties lauka tualetēs un kost to apmeklētājiem jutīgās vietās. Par laimi attīstoties civilizācijai ūdensklozetos tās vairs nedzīvo.
Te ieskatam minētie ir tikai daži no daudzajiem saistošajiem un interesantajiem faktiem, kas atrodami “Wicked Bugs”. Grāmatā ir neliela, to var ātri izlasīt. Tā, protams, nav dziļa un nopietna lasāmviela, bet noderēs visiem, kam interesē sīkie bezmugurkaulnieki un patīk viegla un vienkārša pasauli izzinoša lasāmviela.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Kabīrs Segals “Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi”

Kabīrs Segals “Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi”, no angļu valodas tulkojis Zigmunds Šteins Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016., (Kabir Sehgal, Coined: The Rich Life of Money and How Its History Has Shaped Us, 2015)

Pēdējā laikā vairāk pievērsos latviešu valodā izdotajām populārzinātniskajām grāmatām. Par spīti nosaukumam šis žanrs starp latviešu lasītājiem tomēr nav īpaši populārs, tāpēc šķiet lietderīgi par tām uzrakstīt blogā. Sākumā lasīt grāmatu par naudu man nemaz tik ļoti negribējās, jo par monetāro politiku un naudas funkcijām gana daudz ir apgūts studiju laikos, tomēr Ints par to bija uzrakstījis labu atsauksmi, tāpēc nolēmu dot grāmatai iespēju. Galu galā naudai patiešām ir nozīmīga loma cilvēka dzīvē. Pretējo mēdz apgalvot tikai ļaudis, kas ērti iekārtojušies uz kāda cita rēķina, tipi, kas mēģina tev notirgot kādas absolūti nelietderīgas figņas vai ievilkt sektā, un tava priekšniecība, kad tiek risināti jautājumi par darbinieku motivāciju.

Grāmata izrādījās viegli lasāma un saistoša. Autors ir gribējis parādīt naudas nozīmi cilvēces attīstībā un, lai to izdarītu, ir pamatīgi izpētījis tās vēsturi un saistību ar bioloģiju, psiholoģiju, antropoloģiju, reliģiju un mākslu.

Grāmatai ir trīs daļas. Pirmajā “Prāts” ir apskatīta tēma, kā vispār cilvēce ir nonākusi pie lieliskās idejas par naudu. Lai gan pirmā nodaļa par evolūciju un enerģijas apmaiņu ar naudas palīdzību nudien bija tēmai pievilkta aiz ausīm, tomēr autors raksta patiešām saistoši. Otrā nodaļa par naudas psiholoģiju stāsta par jaunākajiem smadzeņu darbības pētījumiem un neiroekonomiku. Lai gan līdz šim klasiskajā ekonomikā bija pieņemts, ka darījumos ar naudu cilvēki lielākoties uzvedas saprātīgi, patiesībā tā nav. Attiecībā uz naudu cilvēki ir diezgan iracionāli un smadzenes uz to reaģē tāpat kā uz kokaīnu. Ja šobrīd pētījumi pagaidām vairāk ir vērsti, lai noskaidrotu kā mūsu smadzenes reaģē, tad daudz interesantāk būtu izstrādāt metodes, lai panāktu vajadzīgo reakciju konkrētās situācijās. Trešā nodaļa ir par antropoloģiju un sīkāk stāsta par dažādās kultūras piekoptajām dāvanu ekonomikas formām. Ļoti ticams, ka sākotnēji nauda radās tāpēc, lai būtu iespējams nosegt parādus. Jā, lai cik tas nebūtu skumji, tomēr parādi ir eksistējuši jau ļoti, ļoti sen pirms cilvēce izgudroja naudu.

Otrajā daļā “Miesa” ir sīki aprakstītas naudas materiālās formas un pastāstīts, kā mēs no gaumīgām zelta monētām esam nonākuši līdz neglītiem plastikāta gabaliem un reāli neeksistējošai naudai. Tomēr ir saprotams, kāpēc tā notika, jo, apmeklējot lielveikalu, kā maksāšanas līdzekli izmantot, teiksim, trīs kazas nudien nebūtu ērti. Bet reāli neaptaustāmai naudai bankas kontā ir savas sliktās puses, jo to iztērēt ir daudz vieglāk nekā skaidro naudu (daži interneta veikali patiešām ir īsta sodība manām finansēm). Vispār par naudas būtību pastāv divas teorijas – metāla (nauda ir prece, kas ir vērtīga) un hartas (nauda ir nosacīts vērtības mērs, kas pati par sevi nav vērtīga), un autors apraksta naudas vēsturi no šiem abiem skata punktiem. Šajā daļā viņš neizbēgami nonāk arī līdz monetārās politikas vēsturei un banku darbībai, bet uzrakstīts ir patiešām lasāmi. Galu galā sarakstīt šo grāmatu viņu ir iedvesmojusi 2008. gada finanšu krīze.

Interesanta bija nodaļa par naudas nākotnes attīstības scenārijiem. Piemēram, kādi sarežģījumi relativitātes dēļ varētu rasties ar naudas norēķiniem kosmosā, vai, kā pēc mikroshēmu iemontēšanas smadzenēs mēs varētu tirgoties ar savām atmiņām vai valodu zināšanām (ak, kā es gribētu tās no kāda nopirkt).

Trešā daļa “Dvēsele” ir veltīta naudai kā vērību simbolam. Pati par sevi nauda nav ne ļauna, ne laba, tā vienkārši ir. Visas problēmas rada cilvēku attieksme. Tāpēc pirmajā nodaļā ir izklāstīti dažādās reliģijās deklarētie uzskati par naudu. Vispār visa veida svētajos rakstos nauda ir pieminēta tik bieži, ka rodas iespaids, ka cilvēki tikai tāpēc ir izdomājuši reliģijas, lai sakārtotu savas attiecības ar to. Pēdējā nodaļa ir veltīta naudai kā mākslas objektam. Nevajag to novērtēt par zemu arī no šāda aspekta. Ļoti daudziem cilvēkiem nauda ir vienīgais mākslas darbs, kuru viņiem savā dzīvē vispār ir gadījies aplūkot. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai nauda būtu arī skaista. Tā nav tikai maksāšanas līdzeklis, bet tai ir jāizsaka arī cilvēku ideāli un cerības. Nusmimātika ir nopietna lieta, un, izsekojot naudas vēsturei kādā valstī, mēs patiesībā uzzināsim visu, kas tajā noticis.

Neapšaubāmi Kabīra Segala grāmata par naudas vēsturi ir laba, saturīga un interesanta. Par naudu der palasīt arī tad, ja lasītājam tās nav pārāk daudz. Nauda vienmēr ir mainīga, jo mainās cilvēku vajadzības, un bieži vien tā ir ietekmējusi mūsu vēsturi vairāk, nekā mums gribētos domāt.

(Maza piebilde tulkotājam – nē, roņiem un bruņrupučiem nav spuru, nu nav un viss, lai kā gribētos tiem tādas piedzejot.)

Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”

Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”, no vācu valodas tulkojušas Anne Sauka, Meldra Āboliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Giulia Enders Darm mit Charme: Alles über ein unterschätztes Organ, 2014)

Visiem zināms, ka skaistums nāk no iekšām, tāpēc ar interesi ķēros klāt grāmatai, kura pilnībā ir veltīta mūsu lielākajai iekšējai dailei – zarnām. “Par zarnu šarmu” ir pasaulē dikti populārs dižpārdoklis, kuru ir sarakstījusi kāda uz ķišķām specializējusies jūtūbere.

Ja jums šķiet, ka tas neizklausās pārāk labi, tad patiešām tā arī ir. Jau grāmatas sākumā ir maziem burtiņiem nodrukāts brīdinājums, ka ne autore, ne izdevniecība neuzņemas atbildību par grāmatas saturu. To nudien der likt aiz auss jebkuram lasītājam, bet viņi mūs vismaz ir godīgi brīdinājuši, ka saturs patiešām vietām ir kaka. Piedevām tīri subjektīvi man ne visai patika autores rakstības stils. Tas ir izteikti bēbisks, uķi – uķi garā, un liek domāt, ka autore savus lasītājus uzskata par klīniskiem idiotiem. Bet to var saprast, jo acīmredzot jūtūberu auditorija tieši tāda laikam ir, un vispār, rakstot normāli, mūsdienās jau nekādu dižpārdokli nesaražosi. Tas vēl būtu pieciešams, bet autore tik dikti aizraujas ar tēmu, un laikam jau tās pašas popularitātes dēļ vietām mēdz uzdot vēlamo par esošo (tikai uz kāmjiem veiktos pētījumus nebūtu labi uzreiz attiecināt uz cilvēkiem), tāpēc daži viņas apgalvojumi nepavisam nebija pārliecinoši.

Tomēr, ņemot vērā, esošo situāciju, kad sociālajos tīklos par uzturu klīst milzums mītu un ēdiens ir kļuvis par mūsdienu reliģiju un vispārēju apsēstību, grāmatu kopumā vērtēju pozitīvi, jo tajā ir vienkāršā veidā izskaidrotas tās lietas, ko mums kādreiz mācīja anatomijas stundās, bet kas tagad acīmredzot ir izmestas no mācību programmas. Grāmatas pirmajā daļā ir izskaidrota kakāšanas norise un tai piemērotākās pozas (šajā delikātajā brīdī glīti sēdēt uz poda diemžēl nav labākā izvēle), aprakstīta gremošanas sistēmas uzbūve, īsi pastāstīts par uztura sastāvdaļām, nedaudz arī par celiakiju un glutēna sensitivitāti, kā arī laktozes un fruktozes intoleranci. Patiešām mīlīgs bija mazais pielikums par izkārnījumiem ar to klasifikācijas skalu. Ja kādam patīk visu salikt pa plauktiņiem, tad ir noderīgi zināt, ka kakas var būt gan kā saplaisājušas desiņas, gan kā mīkstas atsevišķas pļekas.

Grāmatās otrā daļa ir par zarnu nervu sistēmu. Tajā stāstīts par ēdiena pārvērtībām tā garajā un smagajā ceļā no šķīvja līdz kanalizācijas sistēmai. Mazliet apskatīta vemšana, aizcietējumi un īsi par zarnu un smadzeņu saistību (par pēdējo gan gribējās palasīt vairāk).

Trešā daļa par mūsu iekšējās pasaules zvērudārzu bija visinteresantākā un vismazāk pārliecinošākā. Skaidrs, ka mūsdienu lielākā problēma ir, ka mēs ar savām akmens laikmeta zarnām dzīvojam tādā rafinētu ēdamlietu pārpilnībā, kādu mums evolūcija nudien nav paredzējusi. Tā dēļ arī rodas lielākās problēmas ar mūsu iekšējo zvērudārzu. Ja kādam šķiet, ka viņa vēderā mitinās tauriņi, diemžēl būs jāviļas, jo labākajā gadījumā viņa iekšas var aplaimot velteniskie tārpi (diemžēl autore nemaz nepiemin manus mīļotos plakantārpus). Toties baktērijas gan ir mūsu mūžsenās pavadones. Ja kādam ir laba oža, var mēģināt noteikt to enterotipisko piederību pēc izkārnījumu smakas. Baktērijas tāpat kā policisti mēdz būt gan labās, gan sliktās, un tomēr labāk ir rokas mazgāt nevis nemazgāt. Vispār tādas īstas skaidrības par baktēriju nozīmi cilvēka fizioloģijā ir maz, jo pētījumi vēl turpinās. Ir teorijas, ka patiesībā baktērijas daudz vairāk ietekmē mūsu smadzeņu darbību, nekā mums gribētos. Savā ziņā tas būtu jauki, jo var no sevis noņemt atbildību, jo, rau, to jauko rabarberu maizīti pusdienās taču neizvēlējos un neapēdu es, bet manu zarnu mikrofloras draudzīgais kolektīvs. Ja kāds ir pārliecināts, ka apzināti mācījies un veidojis savu karjeru, tad iespējams, ka patiesībā viņš visu laiku ir tirinājies apkārt tikai, lai garšīgi un sātīgi pabarotu savu iekšējo zvērudārzu. Galu galā varbūt arī baktērijas ir tās, kas raksta šo blogu. Tā aizdomājoties, ak, nē, ziniet! Labāk jāliek šim aprakstam punkts.

Leonards Mlodinovs “Zemapziņas spēks”

Leonards Mlodinovs “Zemapziņas spēks. Kā subliminālie stimuli ietekmē mūsu uzvedību”, no angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga, Rīga: apgāds Lietusdārzs, 2017., (Leonard Mlodinow, SUBLIMINAL. Hou Your Unconscious Mind Rules Your Behavior, 2012)

Grāmata ar nosaukumu “Zemapziņas spēks” noteikti nepiesaistītu manu uzmanību, ja jau iepriekš nebūtu lasījusi Leonarda Mlodinova darbu par nejaušību ietekmi uz mūsu dzīvi, kurš man ļoti patika. Papētot tuvāk, izrādījās, ka šī grāmata patiesībā ir par subliminālo stimulu ietekmi uz mūsu uzvedību (skaidrs, kāpēc izdevēji ir ielikuši tik triviālu nosaukumu, jo tipiskais latviešu lasītājs diez vai pirktu kaut ko, kas sauktos tik dīvaini), un sapratu, ka man to noteikti vajag. Grāmatu izlasīju pāris dienās, un man tā patiešām labi gāja pie sirds un smadzenēm. Uzreiz gan jābrīdina, ka cilvēks, kurš seko līdzi jaunākajiem pētījumiem par smadzeņu darbību, no tās neuzzinās pārlieku daudz ko jaunu. Tomēr autors, kurš vispār ir kvantu fiziķis, sev raksturīgajā stilā ir apkopojis un pārskatāmi sakārtojis šobrīd zināmo informāciju par smadzeņu uzbūvi, darbību un sociālo neirobioloģiju. Turklāt ir skaidrs, ka šajā jomā vēl ir daudz neatklātā, jo tikai samērā nesen kļuva iespējams pētniecībā izmantot funkcionālo magnētisko rezonansi, lai beidzot varētu palūrēt, kas īsti mūsu galvās darās. Grāmatā ir aprakstīti daudzi praktiski eksperimenti, no kuriem daži nudien ir bijuši ļoti neētiski, īsi pastāstīts par smadzeņu pētniecības vēsturi, dažādiem pavērsieniem pētījumos un nozīmīgākajiem zinātniekiem, kas darbojušies šajā jomā. Katrai rindkopai ir pievienota norāde uz avotu, no kura ir ņemta informācija. Kopumā grāmata atstāj ļoti labu un patīkamu iespaidu. To noteikti var ieteikt visiem, kam interesē, kā darbojas mūsu prāts. Un vispār jau labas populārzinātniskās grāmatas pie mums nemaz tik daudz neiznāk, lai tās palaistu garām neizlasītas.

Grāmatai ir divas daļas. Pirmā “Divlīmeņu smadzenes” vairāk pastāsta par to kā darbojas tas, kas mums atrodas starp ausīm. Otrā “Sociālā zemapziņa” ir par to, kā neapzinātais mums palīdz izdzīvot ikdienā. Ja kāds ir iedomājies, ka zemapziņa ir pilna ar neķītrām seksuālām vēlmēm, nobēdzinātām bērnības traumām, vai ko līdzīgu, tad grāmata viņam sagādās vilšanos. Patiesībā mūsu smadzeņu neapzinātā daļa, kura ir daudz, daudz lielāka par apzināto, ir tā, kas ikdienā smagi strādā, lai nodrošinātu mūsu izdzīvošanu. Ko lai dara, ja mēs ar savām akmens laikmeta smadzenēm, kuras labākajā gadījumā bija paredzētas mamutu medībām nelielā kompānijā, pēkšņi esam nokļuvuši mūsdienās, kad ļoti īsā laika posmā cilvēku dzīvesveids, sabiedrība un tehnoloģijas ir pilnībā mainījušies. Labā ziņa ir, ka tām piemīt patiesi fantastiskas pielāgošanās spējas.

Lai gan mums šķiet, ka mēs labi apzināmies pasauli un paši apzināti kontrolējam savu rīcību, tad bēdīgā ziņa ir, ka bieži vien tā nav. Normālam cilvēkam to ir grūti un visdrīzāk arī neiespējami pieņemt. Tomēr eksperimentos ir pierādīts, ka mēs īstenībā nemaz neredzam to, ko mums rāda acis. Īstais attēls ir ar kājām gaisā, tajā ir aklie laukumi, tas ir drebelīgs un pārsvarā neskaidrs, taču smadzenes no šī haosa pamanās izveidot gluži pieklājīgu un skaidru apkārtnes bildi. Tas pats ir ar dzirdi. Smadzenes viegli aizstāj nesaklausītās skaņas vai vārdus ar, viņuprāt, piemērotiem. Ar atmiņu vispār ir galīgas auzas. Nav tā, ka mums smadzenēs glabātos smuki rullīši ar pagātnes ierakstiem, kurus pēc nepieciešamības izvilkt un pārskatīt. Diemžēl tur ir tikai fragmentāras, miglainas norādes, kuras vajadzības gadījumā bezapziņa ļoti veikli un izpalīdzīgi apaudzē ar patvaļīgi izvēlētu papildu informāciju, vai vispār pilnībā koriģē, lai mums apziņā nonāktu smuks un sakarīgs stāsts. Pat to var viegli pārliecināties jebkurš, kas regulāri ir veicis piezīmes dienasgrāmatā un pēc dažiem gadiem ir iedomājies tās pārlasīt. Patiesībā ir vēl trakāk, jo lielai daļai cilvēku pavisam vienkārši var iedvest tādas atmiņas, kādas viņiem vispār nekad reāli nav bijušas (to var lieliski izmantot, lai nedaudz ietaupītu naudu, piemēram, iestāstot bērniem, ka viņi ir bijuši Disnejlendā vai lidojuši ar gaisa balonu). Tam visam ir ļoti racionāls pamatojums. Ja mūsu smadzenes patiešām atcerētos visu, ko pieredzējušas, tās ātri vien uzkārtos. Cilvēkiem, kuri spēj atcerēties ļoti daudz, ar laiku rodas nepatīkamas problēmas tieši dēļ nespējas tikt vaļā no liekās informācijas.

Diemžēl arī mūsu sociālajā dzīvē smadzenes neuzvedas labāk. Tās īsti nespēj atšķirt emocijas un vienā mierā var sajaukt iekāri ar bailēm. Mūsu bezapziņa ir pārliecināta rasiste, lai gan apzināti varbūt domājam, ka mums nav muļķīgu aizspriedumu. Ikdienā mūsu smadzeņu slēptā daļa nepārtraukti šķiro visus cilvēkus dažādās kategorijās, izmantojot visbanālākos stereotipus, turklāt vienlaikus pamanās iestāstīt apziņai, ka tā nemaz nav. Izlasot nodaļu par caurmēra cilvēku uzvedību, balsojot vēlēšanās, atliek vienīgi iet un sist galvu pret sienu.

Tomēr, pateicoties bezapziņai, mūsu smadzenes lielākoties arī mūs pašus novērtē kā lieliskus, spējīgus un krietni labākus cilvēkus, nekā reāli esam. Turklāt mūsu naivi optimistiskā zemapziņa lielākajā daļā gadījumu arī pasauli redz kā daudz jaukāku vietu nekā tā reāli ir vai vismaz veicamajiem darbiem ieplāno mazāk laika. Patiesībā šī šķietami nejēdzīgā smadzeņu īpatnība ir brīnišķīga dabas dāvana, bez kuras cilvēks kā suga neko nebūtu sasniedzis. Senatnē tie īpatņi, kuru smadzenes pasauli atainoja precīzi un adekvāti, no šausmām ielīda atpakaļ savās alās, kur kamoliņā saritinājušies ieslīga depresijā un klusi šņukstot nomira. Savukārt optimistiskie idioti nešaubīdamies devās iekarot visu pasauli, un ļoti veiksmīgi to arī izdarīja (iespējams, ka pat pārāk veiksmīgi).

Evolūcija jau nav veidojusi cilvēka smadzenes ar mērķi precīzi izprast sevi, bet gan lai tās palīdzētu mums izdzīvot. Mēs, protams, varam pacensties sevi izzināt dziļāk, bet nekad mums nebūs pieejama visa smadzenēs esošā informācija. Un jāņem vērā, ka, ja prāta dabiskais pasaules redzējums nav objektīvs, tam ir savs pamatots un racionāls iemesls.

Leonarda Mlodinova grāmata par subliminālo mūsu smadzenēs ir ļoti saistoša, viegli lasāma un labi saprotama. Tomēr man visaizraujošākā šķiet tās dotā iespēja pārskatīt savus priekšstatus par sevi un pasauli. Un varbūt pat mazliet pārskatīt realitāti.

Kaspars Hendersons „Grāmata par pilnīgi neiedomājamiem radījumiem. 21. gadsimta bestiārijs”

Caspar Henderson, The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary , 2012

Neiedomājamo radījumu bestiāriju saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Inta, par ko viņam liels paldies, jo tā es tiku pie ļoti jauka papīra grāmatas eksemplāra, kas šajā globalizācijas laikmetā iespējams ir pamanījies paceļot pa pasauli vairāk nekā es, jo Bestiārijs ir izdots Londonā, pirkts, Dubaijas japāņu grāmatnīcā (Kinokuņijā), bet tagad nonācis Latvijas laukos. Pati grāmata vizuāli ir eleganta, stilīga un savdabīga. Tai ir ar smalkiem, apzeltītiem zīmējumiem rotāts vāciņš un katras nodaļas ievadā ir viduslaiku stilā veidotas ilustrācijas un amizanti izzīmēti lielie sākuma burti. Savukārt lappusēm ir atstātas ļoti platas malas, uz kurām ir izvietotas dažādi teksta papildinājumi, atsauces un paskaidrojumi.
Doma uzrakstīt šo grāmatu tās autoram žurnālistam Kasparam Hendersonam esot radusies, lasot Borhesa stāstus par izdomātiem dzīvniekiem. Kādā brīdī viņš saprata, ka reālās dzīvās būtnes, kas apdzīvo mūsu planētu ir daudz interesantākas un grūtāk iztēlojamas nekā cilvēku fantāzijas radītās, (patiesībā par lielākās to daļas eksistenci mēs nemaz nespējam iedomāties) un būtu labi par tām savākt informāciju un uzrakstīt grāmatu.

Vispār jau šī grāmata ir tieši tāda, kādas man patīk. Bērnībā es to noteikti būtu dievinājusi, bet arī tagad izlasīju ar lielu patiku, un droši vien noteikti pārlasīšu vēl kādu reizi. Neiedomājamo radījumu bestiārijā ir apkopoti stāsti par 27 savādām un unikālām dzīvības formām, kas ir sakārtoti alfabētiskā kārtībā (katram angļu alfabēta burtam atbilst viena dzīvnieku suga). Un viens no šiem īpaši dīvainajiem radījumiem ir cilvēks. Šī nav gluži bioloģijas grāmata. Par katru no šiem radījumiem autors, protams, pastāsta interesantākās lietas par to dzīvesveidu, sugas atklāšanu, nākotnes perspektīvām, kas dažreiz ir ļoti bēdīgas, un ar tiem saistītajiem mītiem, tomēr papildus tam Bestiārijs gluži tāpat kā tā viduslaiku priekšteči, skaidro pasaules uzbūvi, dzīvības izcelšanos, evolūciju, vides aizsardzības jautājumus un cilvēka vietu pasaulē. Tas viss tiek izklāstīts brīvā formā un gana vienkāršā valodā ar plašām atsaucēm uz filozofiju, antropoloģiju, literatūru, kino, popkultūru, u.c., pa vidu iestarpinot arī autora personīgo pieredzi un atmiņas no ceļojumiem. Brīžiem tas šķiet diezgan negaidīti vai haotiski – tā stāstot par zušiem autors var pēkšņi pievērsties Melvila „Mobija Dika” analīzei un no tās tikpat mierīgi pāriet pie atomkatastrofas draudiem un cilvēku zemapziņā mītošo briesmoņu apcerēšanas, vai arī nodaļā par galvkājiem nautilus sākt stāstīt par fotogrāfijas pirmsākumiem un tehnoloģisko attīstību.  Lai gan pāris dzīvnieki grāmatas formai šķiet mazliet pievilkti aiz ausīm, kā mazais pūčuks no Andu kalniem, tomēr lielākoties tie visi patiešām ir neiedomājami un par dažiem no tiem vispār lasīju pirmo reizi – gan par jetiju krabi, gan par murēnas neticamo divu žokļu pāru komplektu, gan par jokaino radību, kurai ir septiņi dažādi dzimumi, kuri visi var mierīgi pāroties savā starpā jebkurā no iespējamajām kombinācijām (kopskaitā 21).

Atceros, kad agrā bērnībā kādā no populārzinātniskajām grāmatām pirmo reizi izlasīju par plakantārpiem, es biju patiesā sajūsmā, ka pasaulē eksistē tāda no mums būtiski atšķirīga dzīvības forma. Tieši šie ne visai simpātiskie radījumi man pirmo reizi dzīvē tik spilgti ļāva apzināties, cik brīnumainā pasaulē mēs dzīvojam, tāpēc lielā aizrautībā par tiem stāstīju visiem, ko vien piedabūju klausīties. Lieki teikt, ka lielākoties tas visiem šķita pretīgi vai garlaicīgi. Un, lūk, Hendersons plakantārpiem savā Bestiārijā ir veltījis veselu nodaļu saistībā ar dzīvības un nāves mistēriju. Šie radījumi ir ārkārtīgi dažādi, tiem nav iekšējo orgānu, dažas no to attīstības stadijām mums varētu rādīties murgos, bet to vairošanās ir pasākums, kas atrodas ļoti tālu ārpus labas gaumes robežām. Dažas plakantārpu sugas spēj pilnībā reģenerēties no vienas izdzīvojušas šūnas (padomājiet par to). Un, jā, daudzi no tiem ir parazīti, bet, starp citu, iespējams, ka tikai pateicoties parazītiem daba dzīvās būtnes ir apveltījusi ar seksu. Vārdu sakot, šī ir aizraujoša grāmata tiem, kas spēj izprast plakantārpu valdzinājumu.

Nobeigumā jāpiebilst, ka īpaši riebīgi bija tīmeklī izlasīt, ka igauņi jau ir paspējuši Hendersona grāmatu iztulkot un izdot igauniski. Interesanti, kāpēc viņu izdevējiem tas izdodas, jo lasītāju un pircēju skaits viņiem nevarētu būt daudz lielāks, bet mūsu izdevniecībām nē, un jau gadiem latviski tikai retumis tiek izdota kāda laba populārzinātniskā grāmata.

Par grāmatu ir rakstījis arī Asmo.