Tag Archives: populārzinātniskā literatūra

Kabīrs Segals “Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi”

Kabīrs Segals “Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi”, no angļu valodas tulkojis Zigmunds Šteins Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016., (Kabir Sehgal, Coined: The Rich Life of Money and How Its History Has Shaped Us, 2015)

Pēdējā laikā vairāk pievērsos latviešu valodā izdotajām populārzinātniskajām grāmatām. Par spīti nosaukumam šis žanrs starp latviešu lasītājiem tomēr nav īpaši populārs, tāpēc šķiet lietderīgi par tām uzrakstīt blogā. Sākumā lasīt grāmatu par naudu man nemaz tik ļoti negribējās, jo par monetāro politiku un naudas funkcijām gana daudz ir apgūts studiju laikos, tomēr Ints par to bija uzrakstījis labu atsauksmi, tāpēc nolēmu dot grāmatai iespēju. Galu galā naudai patiešām ir nozīmīga loma cilvēka dzīvē. Pretējo mēdz apgalvot tikai ļaudis, kas ērti iekārtojušies uz kāda cita rēķina, tipi, kas mēģina tev notirgot kādas absolūti nelietderīgas figņas vai ievilkt sektā, un tava priekšniecība, kad tiek risināti jautājumi par darbinieku motivāciju.

Grāmata izrādījās viegli lasāma un saistoša. Autors ir gribējis parādīt naudas nozīmi cilvēces attīstībā un, lai to izdarītu, ir pamatīgi izpētījis tās vēsturi un saistību ar bioloģiju, psiholoģiju, antropoloģiju, reliģiju un mākslu.

NaudaGrāmatai ir trīs daļas. Pirmajā “Prāts” ir apskatīta tēma, kā vispār cilvēce ir nonākusi pie lieliskās idejas par naudu. Lai gan pirmā nodaļa par evolūciju un enerģijas apmaiņu ar naudas palīdzību nudien bija tēmai pievilkta aiz ausīm, tomēr autors raksta patiešām saistoši. Otrā nodaļa par naudas psiholoģiju stāsta par jaunākajiem smadzeņu darbības pētījumiem un neiroekonomiku. Lai gan līdz šim klasiskajā ekonomikā bija pieņemts, ka darījumos ar naudu cilvēki lielākoties uzvedas saprātīgi, patiesībā tā nav. Attiecībā uz naudu cilvēki ir diezgan iracionāli un smadzenes uz to reaģē tāpat kā uz kokaīnu. Ja šobrīd pētījumi pagaidām vairāk ir vērsti, lai noskaidrotu kā mūsu smadzenes reaģē, tad daudz interesantāk būtu izstrādāt metodes, lai panāktu vajadzīgo reakciju konkrētās situācijās. Trešā nodaļa ir par antropoloģiju un sīkāk stāsta par dažādās kultūras piekoptajām dāvanu ekonomikas formām. Ļoti ticams, ka sākotnēji nauda radās tāpēc, lai būtu iespējams nosegt parādus. Jā, lai cik tas nebūtu skumji, tomēr parādi ir eksistējuši jau ļoti, ļoti sen pirms cilvēce izgudroja naudu.

Otrajā daļā “Miesa” ir sīki aprakstītas naudas materiālās formas un pastāstīts, kā mēs no gaumīgām zelta monētām esam nonākuši līdz neglītiem plastikāta gabaliem un reāli neeksistējošai naudai. Tomēr ir saprotams, kāpēc tā notika, jo, apmeklējot lielveikalu, kā maksāšanas līdzekli izmantot, teiksim, trīs kazas nudien nebūtu ērti. Bet reāli neaptaustāmai naudai bankas kontā ir savas sliktās puses, jo to iztērēt ir daudz vieglāk nekā skaidro naudu (daži interneta veikali patiešām ir īsta sodība manām finansēm). Vispār par naudas būtību pastāv divas teorijas – metāla (nauda ir prece, kas ir vērtīga) un hartas (nauda ir nosacīts vērtības mērs, kas pati par sevi nav vērtīga), un autors apraksta naudas vēsturi no šiem abiem skata punktiem. Šajā daļā viņš neizbēgami nonāk arī līdz monetārās politikas vēsturei un banku darbībai, bet uzrakstīts ir patiešām lasāmi. Galu galā sarakstīt šo grāmatu viņu ir iedvesmojusi 2008. gada finanšu krīze.

Interesanta bija nodaļa par naudas nākotnes attīstības scenārijiem. Piemēram, kādi sarežģījumi relativitātes dēļ varētu rasties ar naudas norēķiniem kosmosā, vai, kā pēc mikroshēmu iemontēšanas smadzenēs mēs varētu tirgoties ar savām atmiņām vai valodu zināšanām (ak, kā es gribētu tās no kāda nopirkt).

Trešā daļa “Dvēsele” ir veltīta naudai kā vērību simbolam. Pati par sevi nauda nav ne ļauna, ne laba, tā vienkārši ir. Visas problēmas rada cilvēku attieksme. Tāpēc pirmajā nodaļā ir izklāstīti dažādās reliģijās deklarētie uzskati par naudu. Vispār visa veida svētajos rakstos nauda ir pieminēta tik bieži, ka rodas iespaids, ka cilvēki tikai tāpēc ir izdomājuši reliģijas, lai sakārtotu savas attiecības ar to. Pēdējā nodaļa ir veltīta naudai kā mākslas objektam. Nevajag to novērtēt par zemu arī no šāda aspekta. Ļoti daudziem cilvēkiem nauda ir vienīgais mākslas darbs, kuru viņiem savā dzīvē vispār ir gadījies aplūkot. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai nauda būtu arī skaista. Tā nav tikai maksāšanas līdzeklis, bet tai ir jāizsaka arī cilvēku ideāli un cerības. Nusmimātika ir nopietna lieta, un, izsekojot naudas vēsturei kādā valstī, mēs patiesībā uzzināsim visu, kas tajā noticis.

Neapšaubāmi Kabīra Segala grāmata par naudas vēsturi ir laba, saturīga un interesanta. Par naudu der palasīt arī tad, ja lasītājam tās nav pārāk daudz. Nauda vienmēr ir mainīga, jo mainās cilvēku vajadzības, un bieži vien tā ir ietekmējusi mūsu vēsturi vairāk, nekā mums gribētos domāt.

(Maza piebilde tulkotājam – nē, roņiem un bruņrupučiem nav spuru, nu nav un viss, lai kā gribētos tiem tādas piedzejot.)

Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”

Džūlija Endersa ”Par zarnu šarmu”, no vācu valodas tulkojušas Anne Sauka, Meldra Āboliņa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Giulia Enders Darm mit Charme: Alles über ein unterschätztes Organ, 2014)

Visiem zināms, ka skaistums nāk no iekšām, tāpēc ar interesi ķēros klāt grāmatai, kura pilnībā ir veltīta mūsu lielākajai iekšējai dailei – zarnām. “Par zarnu šarmu” ir pasaulē dikti populārs dižpārdoklis, kuru ir sarakstījusi kāda uz ķišķām specializējusies jūtūbere.

Par zarnu šarmuJa jums šķiet, ka tas neizklausās pārāk labi, tad patiešām tā arī ir. Jau grāmatas sākumā ir maziem burtiņiem nodrukāts brīdinājums, ka ne autore, ne izdevniecība neuzņemas atbildību par grāmatas saturu. To nudien der likt aiz auss jebkuram lasītājam, bet viņi mūs vismaz ir godīgi brīdinājuši, ka saturs patiešām vietām ir kaka. Piedevām tīri subjektīvi man ne visai patika autores rakstības stils. Tas ir izteikti bēbisks, uķi – uķi garā, un liek domāt, ka autore savus lasītājus uzskata par klīniskiem idiotiem. Bet to var saprast, jo acīmredzot jūtūberu auditorija tieši tāda laikam ir, un vispār, rakstot normāli, mūsdienās jau nekādu dižpārdokli nesaražosi. Tas vēl būtu pieciešams, bet autore tik dikti aizraujas ar tēmu, un laikam jau tās pašas popularitātes dēļ vietām mēdz uzdot vēlamo par esošo (tikai uz kāmjiem veiktos pētījumus nebūtu labi uzreiz attiecināt uz cilvēkiem), tāpēc daži viņas apgalvojumi nepavisam nebija pārliecinoši.

Tomēr, ņemot vērā, esošo situāciju, kad sociālajos tīklos par uzturu klīst milzums mītu un ēdiens ir kļuvis par mūsdienu reliģiju un vispārēju apsēstību, grāmatu kopumā vērtēju pozitīvi, jo tajā ir vienkāršā veidā izskaidrotas tās lietas, ko mums kādreiz mācīja anatomijas stundās, bet kas tagad acīmredzot ir izmestas no mācību programmas. Grāmatas pirmajā daļā ir izskaidrota kakāšanas norise un tai piemērotākās pozas (šajā delikātajā brīdī glīti sēdēt uz poda diemžēl nav labākā izvēle), aprakstīta gremošanas sistēmas uzbūve, īsi pastāstīts par uztura sastāvdaļām, nedaudz arī par celiakiju un glutēna sensitivitāti, kā arī laktozes un fruktozes intoleranci. Patiešām mīlīgs bija mazais pielikums par izkārnījumiem ar to klasifikācijas skalu. Ja kādam patīk visu salikt pa plauktiņiem, tad ir noderīgi zināt, ka kakas var būt gan kā saplaisājušas desiņas, gan kā mīkstas atsevišķas pļekas.

Grāmatās otrā daļa ir par zarnu nervu sistēmu. Tajā stāstīts par ēdiena pārvērtībām tā garajā un smagajā ceļā no šķīvja līdz kanalizācijas sistēmai. Mazliet apskatīta vemšana, aizcietējumi un īsi par zarnu un smadzeņu saistību (par pēdējo gan gribējās palasīt vairāk).

Trešā daļa par mūsu iekšējās pasaules zvērudārzu bija visinteresantākā un vismazāk pārliecinošākā. Skaidrs, ka mūsdienu lielākā problēma ir, ka mēs ar savām akmens laikmeta zarnām dzīvojam tādā rafinētu ēdamlietu pārpilnībā, kādu mums evolūcija nudien nav paredzējusi. Tā dēļ arī rodas lielākās problēmas ar mūsu iekšējo zvērudārzu. Ja kādam šķiet, ka viņa vēderā mitinās tauriņi, diemžēl būs jāviļas, jo labākajā gadījumā viņa iekšas var aplaimot velteniskie tārpi (diemžēl autore nemaz nepiemin manus mīļotos plakantārpus). Toties baktērijas gan ir mūsu mūžsenās pavadones. Ja kādam ir laba oža, var mēģināt noteikt to enterotipisko piederību pēc izkārnījumu smakas. Baktērijas tāpat kā policisti mēdz būt gan labās, gan sliktās, un tomēr labāk ir rokas mazgāt nevis nemazgāt. Vispār tādas īstas skaidrības par baktēriju nozīmi cilvēka fizioloģijā ir maz, jo pētījumi vēl turpinās. Ir teorijas, ka patiesībā baktērijas daudz vairāk ietekmē mūsu smadzeņu darbību, nekā mums gribētos. Savā ziņā tas būtu jauki, jo var no sevis noņemt atbildību, jo, rau, to jauko rabarberu maizīti pusdienās taču neizvēlējos un neapēdu es, bet manu zarnu mikrofloras draudzīgais kolektīvs. Ja kāds ir pārliecināts, ka apzināti mācījies un veidojis savu karjeru, tad iespējams, ka patiesībā viņš visu laiku ir tirinājies apkārt tikai, lai garšīgi un sātīgi pabarotu savu iekšējo zvērudārzu. Galu galā varbūt arī baktērijas ir tās, kas raksta šo blogu. Tā aizdomājoties, ak, nē, ziniet! Labāk jāliek šim aprakstam punkts.

Leonards Mlodinovs “Zemapziņas spēks”

Leonards Mlodinovs “Zemapziņas spēks. Kā subliminālie stimuli ietekmē mūsu uzvedību”, no angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga, Rīga: apgāds Lietusdārzs, 2017., (Leonard Mlodinow, SUBLIMINAL. Hou Your Unconscious Mind Rules Your Behavior, 2012)

Mlodinovs zemapziņas spēksGrāmata ar nosaukumu “Zemapziņas spēks” noteikti nepiesaistītu manu uzmanību, ja jau iepriekš nebūtu lasījusi Leonarda Mlodinova darbu par nejaušību ietekmi uz mūsu dzīvi, kurš man ļoti patika. Papētot tuvāk, izrādījās, ka šī grāmata patiesībā ir par subliminālo stimulu ietekmi uz mūsu uzvedību (skaidrs, kāpēc izdevēji ir ielikuši tik triviālu nosaukumu, jo tipiskais latviešu lasītājs diez vai pirktu kaut ko, kas sauktos tik dīvaini), un sapratu, ka man to noteikti vajag. Grāmatu izlasīju pāris dienās, un man tā patiešām labi gāja pie sirds un smadzenēm. Uzreiz gan jābrīdina, ka cilvēks, kurš seko līdzi jaunākajiem pētījumiem par smadzeņu darbību, no tās neuzzinās pārlieku daudz ko jaunu. Tomēr autors, kurš vispār ir kvantu fiziķis, sev raksturīgajā stilā ir apkopojis un pārskatāmi sakārtojis šobrīd zināmo informāciju par smadzeņu uzbūvi, darbību un sociālo neirobioloģiju. Turklāt ir skaidrs, ka šajā jomā vēl ir daudz neatklātā, jo tikai samērā nesen kļuva iespējams pētniecībā izmantot funkcionālo magnētisko rezonansi, lai beidzot varētu palūrēt, kas īsti mūsu galvās darās. Grāmatā ir aprakstīti daudzi praktiski eksperimenti, no kuriem daži nudien ir bijuši ļoti neētiski, īsi pastāstīts par smadzeņu pētniecības vēsturi, dažādiem pavērsieniem pētījumos un nozīmīgākajiem zinātniekiem, kas darbojušies šajā jomā. Katrai rindkopai ir pievienota norāde uz avotu, no kura ir ņemta informācija. Kopumā grāmata atstāj ļoti labu un patīkamu iespaidu. To noteikti var ieteikt visiem, kam interesē, kā darbojas mūsu prāts. Un vispār jau labas populārzinātniskās grāmatas pie mums nemaz tik daudz neiznāk, lai tās palaistu garām neizlasītas.

Grāmatai ir divas daļas. Pirmā “Divlīmeņu smadzenes” vairāk pastāsta par to kā darbojas tas, kas mums atrodas starp ausīm. Otrā “Sociālā zemapziņa” ir par to, kā neapzinātais mums palīdz izdzīvot ikdienā. Ja kāds ir iedomājies, ka zemapziņa ir pilna ar neķītrām seksuālām vēlmēm, nobēdzinātām bērnības traumām, vai ko līdzīgu, tad grāmata viņam sagādās vilšanos. Patiesībā mūsu smadzeņu neapzinātā daļa, kura ir daudz, daudz lielāka par apzināto, ir tā, kas ikdienā smagi strādā, lai nodrošinātu mūsu izdzīvošanu. Ko lai dara, ja mēs ar savām akmens laikmeta smadzenēm, kuras labākajā gadījumā bija paredzētas mamutu medībām nelielā kompānijā, pēkšņi esam nokļuvuši mūsdienās, kad ļoti īsā laika posmā cilvēku dzīvesveids, sabiedrība un tehnoloģijas ir pilnībā mainījušies. Labā ziņa ir, ka tām piemīt patiesi fantastiskas pielāgošanās spējas.

Lai gan mums šķiet, ka mēs labi apzināmies pasauli un paši apzināti kontrolējam savu rīcību, tad bēdīgā ziņa ir, ka bieži vien tā nav. Normālam cilvēkam to ir grūti un visdrīzāk arī neiespējami pieņemt. Tomēr eksperimentos ir pierādīts, ka mēs īstenībā nemaz neredzam to, ko mums rāda acis. Īstais attēls ir ar kājām gaisā, tajā ir aklie laukumi, tas ir drebelīgs un pārsvarā neskaidrs, taču smadzenes no šī haosa pamanās izveidot gluži pieklājīgu un skaidru apkārtnes bildi. Tas pats ir ar dzirdi. Smadzenes viegli aizstāj nesaklausītās skaņas vai vārdus ar, viņuprāt, piemērotiem. Ar atmiņu vispār ir galīgas auzas. Nav tā, ka mums smadzenēs glabātos smuki rullīši ar pagātnes ierakstiem, kurus pēc nepieciešamības izvilkt un pārskatīt. Diemžēl tur ir tikai fragmentāras, miglainas norādes, kuras vajadzības gadījumā bezapziņa ļoti veikli un izpalīdzīgi apaudzē ar patvaļīgi izvēlētu papildu informāciju, vai vispār pilnībā koriģē, lai mums apziņā nonāktu smuks un sakarīgs stāsts. Pat to var viegli pārliecināties jebkurš, kas regulāri ir veicis piezīmes dienasgrāmatā un pēc dažiem gadiem ir iedomājies tās pārlasīt. Patiesībā ir vēl trakāk, jo lielai daļai cilvēku pavisam vienkārši var iedvest tādas atmiņas, kādas viņiem vispār nekad reāli nav bijušas (to var lieliski izmantot, lai nedaudz ietaupītu naudu, piemēram, iestāstot bērniem, ka viņi ir bijuši Disnejlendā vai lidojuši ar gaisa balonu). Tam visam ir ļoti racionāls pamatojums. Ja mūsu smadzenes patiešām atcerētos visu, ko pieredzējušas, tās ātri vien uzkārtos. Cilvēkiem, kuri spēj atcerēties ļoti daudz, ar laiku rodas nepatīkamas problēmas tieši dēļ nespējas tikt vaļā no liekās informācijas.

Diemžēl arī mūsu sociālajā dzīvē smadzenes neuzvedas labāk. Tās īsti nespēj atšķirt emocijas un vienā mierā var sajaukt iekāri ar bailēm. Mūsu bezapziņa ir pārliecināta rasiste, lai gan apzināti varbūt domājam, ka mums nav muļķīgu aizspriedumu. Ikdienā mūsu smadzeņu slēptā daļa nepārtraukti šķiro visus cilvēkus dažādās kategorijās, izmantojot visbanālākos stereotipus, turklāt vienlaikus pamanās iestāstīt apziņai, ka tā nemaz nav. Izlasot nodaļu par caurmēra cilvēku uzvedību, balsojot vēlēšanās, atliek vienīgi iet un sist galvu pret sienu.

Tomēr, pateicoties bezapziņai, mūsu smadzenes lielākoties arī mūs pašus novērtē kā lieliskus, spējīgus un krietni labākus cilvēkus, nekā reāli esam. Turklāt mūsu naivi optimistiskā zemapziņa lielākajā daļā gadījumu arī pasauli redz kā daudz jaukāku vietu nekā tā reāli ir vai vismaz veicamajiem darbiem ieplāno mazāk laika. Patiesībā šī šķietami nejēdzīgā smadzeņu īpatnība ir brīnišķīga dabas dāvana, bez kuras cilvēks kā suga neko nebūtu sasniedzis. Senatnē tie īpatņi, kuru smadzenes pasauli atainoja precīzi un adekvāti, no šausmām ielīda atpakaļ savās alās, kur kamoliņā saritinājušies ieslīga depresijā un klusi šņukstot nomira. Savukārt optimistiskie idioti nešaubīdamies devās iekarot visu pasauli, un ļoti veiksmīgi to arī izdarīja (iespējams, ka pat pārāk veiksmīgi).

Evolūcija jau nav veidojusi cilvēka smadzenes ar mērķi precīzi izprast sevi, bet gan lai tās palīdzētu mums izdzīvot. Mēs, protams, varam pacensties sevi izzināt dziļāk, bet nekad mums nebūs pieejama visa smadzenēs esošā informācija. Un jāņem vērā, ka, ja prāta dabiskais pasaules redzējums nav objektīvs, tam ir savs pamatots un racionāls iemesls.

Leonarda Mlodinova grāmata par subliminālo mūsu smadzenēs ir ļoti saistoša, viegli lasāma un labi saprotama. Tomēr man visaizraujošākā šķiet tās dotā iespēja pārskatīt savus priekšstatus par sevi un pasauli. Un varbūt pat mazliet pārskatīt realitāti.

Kaspars Hendersons „Grāmata par pilnīgi neiedomājamiem radījumiem. 21. gadsimta bestiārijs”

Caspar Henderson, The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary , 2012

Neiedomājamo radījumu bestiāriju saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Inta, par ko viņam liels paldies, jo tā es tiku pie ļoti jauka papīra grāmatas eksemplāra, kas šajā globalizācijas laikmetā iespējams ir pamanījies paceļot pa pasauli vairāk nekā es, jo Bestiārijs ir izdots Londonā, pirkts, Dubaijas japāņu grāmatnīcā (Kinokuņijā), bet tagad nonācis Latvijas laukos. Pati grāmata vizuāli ir eleganta, stilīga un savdabīga. Tai ir ar smalkiem, apzeltītiem zīmējumiem rotāts vāciņš un katras nodaļas ievadā ir viduslaiku stilā veidotas ilustrācijas un amizanti izzīmēti lielie sākuma burti. Savukārt lappusēm ir atstātas ļoti platas malas, uz kurām ir izvietotas dažādi teksta papildinājumi, atsauces un paskaidrojumi.
Doma uzrakstīt šo grāmatu tās autoram žurnālistam Kasparam Hendersonam esot radusies, lasot Borhesa stāstus par izdomātiem dzīvniekiem. Kādā brīdī viņš saprata, ka reālās dzīvās būtnes, kas apdzīvo mūsu planētu ir daudz interesantākas un grūtāk iztēlojamas nekā cilvēku fantāzijas radītās, (patiesībā par lielākās to daļas eksistenci mēs nemaz nespējam iedomāties) un būtu labi par tām savākt informāciju un uzrakstīt grāmatu.

bestiarijsVispār jau šī grāmata ir tieši tāda, kādas man patīk. Bērnībā es to noteikti būtu dievinājusi, bet arī tagad izlasīju ar lielu patiku, un droši vien noteikti pārlasīšu vēl kādu reizi. Neiedomājamo radījumu bestiārijā ir apkopoti stāsti par 27 savādām un unikālām dzīvības formām, kas ir sakārtoti alfabētiskā kārtībā (katram angļu alfabēta burtam atbilst viena dzīvnieku suga). Un viens no šiem īpaši dīvainajiem radījumiem ir cilvēks. Šī nav gluži bioloģijas grāmata. Par katru no šiem radījumiem autors, protams, pastāsta interesantākās lietas par to dzīvesveidu, sugas atklāšanu, nākotnes perspektīvām, kas dažreiz ir ļoti bēdīgas, un ar tiem saistītajiem mītiem, tomēr papildus tam Bestiārijs gluži tāpat kā tā viduslaiku priekšteči, skaidro pasaules uzbūvi, dzīvības izcelšanos, evolūciju, vides aizsardzības jautājumus un cilvēka vietu pasaulē. Tas viss tiek izklāstīts brīvā formā un gana vienkāršā valodā ar plašām atsaucēm uz filozofiju, antropoloģiju, literatūru, kino, popkultūru, u.c., pa vidu iestarpinot arī autora personīgo pieredzi un atmiņas no ceļojumiem. Brīžiem tas šķiet diezgan negaidīti vai haotiski – tā stāstot par zušiem autors var pēkšņi pievērsties Melvila „Mobija Dika” analīzei un no tās tikpat mierīgi pāriet pie atomkatastrofas draudiem un cilvēku zemapziņā mītošo briesmoņu apcerēšanas, vai arī nodaļā par galvkājiem nautilus sākt stāstīt par fotogrāfijas pirmsākumiem un tehnoloģisko attīstību.  Lai gan pāris dzīvnieki grāmatas formai šķiet mazliet pievilkti aiz ausīm, kā mazais pūčuks no Andu kalniem, tomēr lielākoties tie visi patiešām ir neiedomājami un par dažiem no tiem vispār lasīju pirmo reizi – gan par jetiju krabi, gan par murēnas neticamo divu žokļu pāru komplektu, gan par jokaino radību, kurai ir septiņi dažādi dzimumi, kuri visi var mierīgi pāroties savā starpā jebkurā no iespējamajām kombinācijām (kopskaitā 21).

Atceros, kad agrā bērnībā kādā no populārzinātniskajām grāmatām pirmo reizi izlasīju par plakantārpiem, es biju patiesā sajūsmā, ka pasaulē eksistē tāda no mums būtiski atšķirīga dzīvības forma. Tieši šie ne visai simpātiskie radījumi man pirmo reizi dzīvē tik spilgti ļāva apzināties, cik brīnumainā pasaulē mēs dzīvojam, tāpēc lielā aizrautībā par tiem stāstīju visiem, ko vien piedabūju klausīties. Lieki teikt, ka lielākoties tas visiem šķita pretīgi vai garlaicīgi. Un, lūk, Hendersons plakantārpiem savā Bestiārijā ir veltījis veselu nodaļu saistībā ar dzīvības un nāves mistēriju. Šie radījumi ir ārkārtīgi dažādi, tiem nav iekšējo orgānu, dažas no to attīstības stadijām mums varētu rādīties murgos, bet to vairošanās ir pasākums, kas atrodas ļoti tālu ārpus labas gaumes robežām. Dažas plakantārpu sugas spēj pilnībā reģenerēties no vienas izdzīvojušas šūnas (padomājiet par to). Un, jā, daudzi no tiem ir parazīti, bet, starp citu, iespējams, ka tikai pateicoties parazītiem daba dzīvās būtnes ir apveltījusi ar seksu. Vārdu sakot, šī ir aizraujoša grāmata tiem, kas spēj izprast plakantārpu valdzinājumu.

Nobeigumā jāpiebilst, ka īpaši riebīgi bija tīmeklī izlasīt, ka igauņi jau ir paspējuši Hendersona grāmatu iztulkot un izdot igauniski. Interesanti, kāpēc viņu izdevējiem tas izdodas, jo lasītāju un pircēju skaits viņiem nevarētu būt daudz lielāks, bet mūsu izdevniecībām nē, un jau gadiem latviski tikai retumis tiek izdota kāda laba populārzinātniskā grāmata.

Par grāmatu ir rakstījis arī Asmo.

Tomass Hillanns Ēriksens „Mazas vietas – lieli jautājumi”

Tomass Hillanns Ēriksens „Mazas vietas – lieli jautājumi. Ievads sociālantropoloģijā”, no norvēģu val. tulk. Agnese Cimdiņa, Rīga: Akadēmiskais apgāds, 2010., (Thomas Hylland Eriksen, Små steder – store spørsmål : innføring i sosialantropologi 1995)

Nez kāpēc vienu brīdi ienāca prātā ideja, ka derētu nedaudz paplašināt redzesloku sociālantropoloģijā. Tagad tā ir tāda modīga un trendīga lieta, ko piesauc vietā un nevietā, bet es vēl joprojām esmu pilnīga nejēga un neatšķiru ne sororātu no levirāta, ne agnātu no kognāta, tāpēc ciema bibliotēkā paņēmu Ēriksena Ievadu sociālantropoloģijā. Pati grāmata jau no skata ir pamatīga un, paņemot rokās, ļoti smaga (ar to noteikti varētu nosist kādu nīkulīgāku zombiju, ja rastos tāda vajadzība). Saturs arī nopietns, kā jau tik svarīgam izdevumam pienākas.

mazas-vietas-lieli-jautajumiKāpēc multikulturālisma jēdziens ir maldinošs? Kas kopīgs reliģijai, zinātnei un maģijai? Kā funkcionē politika un ekonomika sabiedrībās, kur neeksistē nauda un valsts pārvalde? Kāda ir radniecības nozīme sabiedrībā un cilvēka dzīvē? Grāmatā aplūkotajos antropoloģiskos pētījumos var rast atbildi ne tikai uz šiem jautājumiem. Lai cik eksotiskas, kaitinošas, dīvainas vai nepareizas mums šķistu svešās kultūras, to apjēgsmei un izprašanai nepieciešama teorētiska, analītiska un metodiska pieeja. Šī grāmata sniedz dziļu ieskatu gan sociālantropoloģijas vēsturē, teorijā un metodoloģijā, gan arī pasaules sociokulturālajā daudzveidībā.

Grāmatas aprakstā solītais tajā arī bija izlasāms, bet šī izdevuma iemidzinošās spējas nudien bija kaut kas fenomenāls. Skaidrs, ka rēķinājos ar to, ka lielākoties pēc pārdesmit izlasītām lappusēm aizmigšu ciešā un spēcinošā miegā, bet bija vakari, kad, apžēliņ, man pietika tikai paskatīties uz grāmatas vāku un es jau laidos snaudā. Uz beigām sāku bažīties, ka šitā var izstrādāties nelāgs beznosacījuma reflekss – pietiks kādam man nejauši parādīt Ēriksena grāmatu un es uzreiz aizmigšu kā tāds Pavlova suns.

Nezinu, vai vispār bija jēga grāmatu lasīt, jo sausais atlikums no tās nav liels. Viens gan man tapa skaidrs – sociālantropoloģija nav nekāds tur šarlatānisms, bet Īsta Zinātne, jo tā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.. Palasot tās vēsturi, katram sociālantropologam ir sava lielākoties no pirksta izzīsta teorija, kas savukārt ir pretrunā ar citām no citiem pirkstiem izzīstām teorijām, tad nu visi viņi savā starpā dikti kašķējas, kā jau īsteniem zinātniekiem pieklājas darīt par to, kuru pirkstu labāk zīst. Mazliet aizdomīgu visu to būšanu padara sociālantropologu apsēstība ar sarežģītiem terminiem. Iespējams, ka viņi baidās nosaukt lietas vienkāršākos vārdos, jo tad viņus vairs patiešām neņems nopietni, tāpēc grāmatā netrūkst tādu mīlīgu tekstu kā avunkulokalitāte ir virilokalitāte matrilineārā sabiedrībā, un tamlīdzīgi vārsmojumi. Tā kā sociālantropologi tik daudz nodarbojas ar šādu birku piekāršanu jebkurai cilvēcīgās būtības izpausmei, viņi bieži ir pārliecināti, ka visu zina labāk par citiem cilvēkiem, tāpēc lasot sāka šķist, ka ar šo zinātni lielākoties izvēlas nodarboties par sevi nepārliecināti ļaudis, kuriem ir svarīgi justies pārākiem par citiem vismaz viņus zinātniski apsaukājot, ja nekā citādi tas nesanāk. 🙂

Pats galvenais sociālantropoloģijā ir lauka pētījums, kura laikā antropologs iefiltrējas padzīvot kādā pētāmajā kopienā, lai tur okšķerētos un visus izspiegotu pat, ja viņam pētāmie dziļi riebjas un ir gana lielas iespējas no šiem norauties pa seju. Īpaši izcili ir, ja lauka pētījums notiek kādā primitīvā ciltī. Vienīgā bēda, ka tās jau pagājušajā gadsimtā bija gandrīz beigušās, jo pārsimts gadus iepriekš bija dikti stilīgi primitīvās ciltis apšaut ar ugunsieročiem, nodzirdīt ar ugunsūdeņiem un, ja kāds pēc tā visa bija pamanījies izdzīvot, to nokristīt un modernizēt. Tā nu mūsdienās antropologiem saviem pētījumiem nākas meklēt visādus primitīvo sabiedrību aizvietotājus. Izrādās, ka gluži labi šim nolūkam noder, piemēram, piepilsētas mājsaimnieces, kuras droši vien pēc uzvedības daudz no tām neatšķiras.

Savāktā informācija par kultūru ārkārtīgo daudzveidību noteikti ir interesantākā antropoloģijas daļa, pēc kuras nonācu pie diviem secinājumiem. Pirmkārt, mūsdienās daudzu zākātā, sapuvusī, mirstošā un kāda tik tur vēl rietumu sabiedrība neapšaubāmi ir vispatīkamākā vide, kurā dzīvot. Otrkārt, cilvēkiem visos laikos ir paticis pēc iespējas mazāk domāt pašiem, un ērtāk ir bijis pieņemt sev lietošanā visādus arhaiskus un nejēdzīgus stereotipus (ko tad arī sauc par kultūru) un rūpīgi sekot līdzi tam, lai neviens neizdomā kaut ko jaunu. Tāds patiešām īsts antropologs gan ietērpsies baltā un cēli apgalvos, ka visas kultūras ir lieliskas un foršas, (to sauc par kultūrrelatīvismu) un, ja kāds to neizprot, tas ir aprobežots atpakaļrāpulis (šķiet, ka mūsdienās kultūras piesaukšana pamazām kļūst par populāru pamatojumu jebkuras vardarbības attaisnošanai).

Kā jau sociālā zinātne, antropoloģija vienmēr lieliski izskaidro jau notikušas lietas (ak, visi-mēs-joprojām-esam-tikai-mednieki-vācēji garā), bet maz ko jēdzīgu var pastāstīt par aktualitātēm un iespējamajām sekām tālākā vai tuvākā nākotnē. Bet tādas jau tās sociālās zinātnes ir. Un tā kā viss (radniecība, u.c.) vienalga galu galā izrādās ir tikai sociāla konstrukcija un plikas iedomas, diez vai ir vērts ņemt to pārāk nopietni.

Stīvens Gross „Psihoanalītiķa piezīmes”

Stīvens Gross „Psihoanalītiķa piezīmes. Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam”, no angļu valodas tulk. Andžela Šuvajeva, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Stephen Grosz, The Examined Life. How We Lose and Find Ourselves, 2013)

 

Grāmatu „Psihoanalītiķa piezīmes” paņēmu lasīšanai bibliotēkā. Tās autors Stīvens Gross ir praktizējošs psihoanalītiķis ar ilggadīgu pieredzi un tās pamatā ir viņa sarunas ar saviem pacientiem. Grāmata ir diezgan saistoša, tā nav gara un to var izlasīt ļoti ātri.

Psihoanalītiķa piezīmesVisus savus stāstus Stīvens Gross tematiski ir sadalījis piecās nodaļās – Sākums, Melu stāsti, Mīlot, Pārmaiņas un Aiziešana. Skaidrs, ka pie psihoanalītiķa normāli cilvēki neiet un visiem autora pacientiem ir lielākas vai mazākas problēmas, bet ir patīkami lasīt, kā viņš ar patiesu pietāti un cieņu raksta par saviem pacientiem. Grāmatas lielākais pluss ir stāsti par to, cik ārkārtīgi dažādi un atšķirīgi mēs esam, un kā dažreiz tas ļoti apgrūtina pat visvienkāršāko saprašanos starp cilvēkiem.. Te lasītājs sastaps gan pataloģiskus meļus, gan cilvēkus, kas nespēj izjust emocijas vai nespēj būt divatnē ar vēl kādu. Te ir stāstīts par pārmaiņām un zaudējumu pieņemšanu – gan bērnu nāves, gan savas aiziešanas. Vispār cilvēki mēdz būt ārkārtīgi dīvaini, bet tieši tas padara šo grāmatu interesantu, jo atšķirībā no psihoanalītiķiem mums par laimi ikdienā ne vienmēr ar šīm savdabībām ir jāsakaras.

Tiesa gan, jāpiezīmē, ka, spriežot pēc autora stāstiem, par psihoanalītiķiem galvenokārt kļūst cilvēki, kuriem pašiem dzīvē ir nopietnas psiholoģiskas problēmas, bet tas laikam nemaz nav slikti, jo cilvēki, kas paši tās nav piedzīvojuši, diez vai varēs palīdzēt citiem. Un vēl psihoanalītiķi ir patoloģiski līdzcilvēku kontroles maniaki. Tāpat reālajā dzīvē mēs esam daudz dažādāki nekā grāmatā aprakstītie dīvaiņi, un noteikti lielākajai daļai cilvēku rakņāšanas pa bērnības atmiņām neko nepalīdzēs šī brīža situācijas uzlabošanā. Nu skaidrs, ka mums visiem ir dažādas bērnības traumas (te ir atrodama brīnišķīga tēma par bērnības pievīlumiem, lielākā daļa ir smieklīgi, bet daži gan patiesi baisi) un parasti mēs ar tām gluži labi esam tikuši galā, bet, lasot grāmatu, dažbrīd šķiet, ka no jebkuras nevainīgas atmiņu epizodes, ja vien mazliet pacenšas, var izspiest briesmīgu traģēdiju un traumu visam mūžam, ar kuru neatliks nekas cits, kā gadiem piestaigāt pie kāda analītiķa.

„Psihoanalītiķa piezīmes” būs noderīga lasāmviela jebkuram lasītājam, kam interesē arī citi cilvēki, ne tikai sava ļoti unikālā un izcilā personība.

Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”

Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Ben Goldacre, Bad Science, 2008)

Tas, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi Bena Goldeikra „Sliktā zinātne”, ir viens no šī gada patīkamākajiem pārsteigumiem, tāds mazs gaismas stariņš milzīgajā ezotērisko figņu tumsībā, ar kurām tik labprāt savus lasītājus apgādā visdažādākās izdevniecības. „Sliktā zinātne” noteikti ir viena no labākajām pēdējos gados izdotajām populārzinātniskajām grāmatām.

Sliktā zinātneIkdienā pār jebkuru cilvēku, ja vien viņš nav uzmaucis galvā folijas cepurīti un ieslēdzies virtuves skapī, gāžas milzīga informācijas lavīna, kurā ir viss – sākot ar ļoti lietderīgām ziņām līdz pilnīgām blēņām un ļaunprātīgiem meliem. Tajā visā kaut ko sajēgt patiešām nav viegli, var ātri apmulst un pilnībā pazaudēt jebkādu orientāciju. Grāmatas autors ir britu rakstnieks, žurnālists un ārsts ar lielu pieredzi pseidozinātnes lietās, kurš ir specializējies medicīnas, uzturzinātnes un kosmētikas industrijas mītu atmaskošanā.

„Sliktās zinātnes” lielākais pluss ir ne tikai dažādu cilvēkiem iebarotu melu atmaskojumi, bet galvenokārt kritiskās domāšanas veicināšana. Ar vienkāršiem piemēriem autors apstāsta statistikas pamatus, kā arī dod labus ieteikumus dažādu pētījumu un informācijas izvērtēšanai. Vispār jau šīs lietas vajadzētu mācīt skolā, kā dzīvē nepieciešamu informāciju, kuru jāapgūst jebkuram, bet man pat bail domāt, ko bērniem tur tagad māca.

Liela grāmatas daļa ir veltīta dažādu populāru lohatronu izskaidrošanai – par detoksikāciju, homeopātiju, dārgās kosmētikas mārketingu, uztura bagātinātājiem, u.c. Autors sīki izskaidro, kā tas viss darbojas. Dažreiz pat pārāk sīki, bet viņu var saprast, ja ikdienā ir jāsaskaras ar tik ārprātīgu tumsonību. Un stāsts par AIDS epidēmiju Dienvidāfrikā bija patiešām biedējošs. Arī par antioksidantiem līdz šim biju labākās domās, bet skaidrs, ka pārspīlēt jau ne ar ko nav labi. Jāpiebilst, ka autors apstāsta arī lohatronu pozitīvos aspektus – nodaļa par placebo bija ļoti interesanta (jā, pat tablešu krāsai un iepakojumam ir nozīme), tomēr slikto diemžēl ir daudz vairāk. No personīgās praktiskās pieredzes ir jāpiekrīt autoram, ka visnepatīkamākie un agresīvākie ir homeopāti (atrunā pacientu pēc insulta dzert ārsta parakstītās zāles, manipulē ar mirstošu slimnieku un viņa piederīgajiem, apgalvojot, cik lieliski ir nomirt, lietojot homeopātiskos līdzekļus (un maksājot viņiem glītu summiņu par visparastāko cukuru) atšķirībā no, hm, dabiskas nāves, tas nav joks).

Tikpat gari un plaši Bens Goldeikrs izstāsta par lielo farmācijas kompāniju trikiem un manipulācijām ar pētījumu rezultātiem. Problēma ir tur, ka pēdējās desmitgadēs ir strauji samazinājies no jauna izstrādāto medikamentu skaits, tāpēc tiek it kā uzlaboti jau esošie medikamentu, visiem iesmērēti kā jauni un pārdoti dārgāk.

Pavisam slikti ir arī ar masu mēdijiem un žurnālistiem, kuriem patīk popularizēt dažādus šarlatānus ar dīvainām teorijām vai arī biedēt vienkāršos cilvēkus ar visādiem no pirksta izzīstiem medicīniskiem bubuļiem. Par medicīnu ir jāraksta ļoti uzmanīgi, jo mūsdienās jebkurš nepareizs ieteikums var nogalināt krietnu pulciņu ļaužu, bet sensāciju un tirāžas palielināšanas dēļ redaktori mierīgi iet pāri līķiem. Bieži vien arī kvalitatīvi veikts pētījums presē tiek pasniegts sagrozītā veidā. Teiksim, ja ir izpētīts, ka uzlejot vēža šūnām trauku mazgājamo līdzekli, tās iet bojā, tas nenozīmē, ka ir atrasts līdzeklis pret vēzi un visiem slimniekiem ir jāsāk dzert Fairy. Autors arī pie tā nevaino nevienu konkrētu cilvēku. Bēdīgākais jau, ka tā ir sistēma, pēc kuras darbojas visi mēdiji un attiecībā uz medicīniskajiem jautājumiem ierindas žurnālisti ir viens no sliktākajiem informācijas avotiem. Ja nu patiešām ir radies kāds nopietns jautājums, tad labāk ir pašam rakties cauri pētījumiem, vai meklēt kādu labu un uzticamu neatkarīgas informācijas avotu.

Ja grāmatas būtību vajadzētu izteikt vienā frāzē, tad – viss vienmēr ir sarežģītāk nekā izskatās un vienkāršu atbilžu nav. Arī to der atcerēties informācijas meklējumos.

Lai arī cik slikti viss brīžiem lasot šķiet, autors tomēr ir optimists un uzskata, ka cilvēki nav dumji. Ikviens no mums var saprast it visu, ja tas tiek pienācīgi izskaidrots un, vēl svarīgāk, ja tas mūs interesē. Domāju, ka ar to arī varu aprakstu beigt. Grāmata ir ļoti noderīga lasāmviela jebkuram, kam interesē medicīna un sava veselība.

Par to, kā “Sliktā zinātne” nonāca līdz latviešu lasītājiem, var izlasīt Viļa Kasima blogā. Par grāmatu ir rakstījuši arī Ms Marii, Evija un Asmo.

Papildmateriālus grāmatai var palasīt Bena Goldeikra interneta vietnē.