Tag Archives: populārzinātniskā literatūra

Tomass Hillanns Ēriksens „Mazas vietas – lieli jautājumi”

Tomass Hillanns Ēriksens „Mazas vietas – lieli jautājumi. Ievads sociālantropoloģijā”, no norvēģu val. tulk. Agnese Cimdiņa, Rīga: Akadēmiskais apgāds, 2010., (Thomas Hylland Eriksen, Små steder – store spørsmål : innføring i sosialantropologi 1995)

Nez kāpēc vienu brīdi ienāca prātā ideja, ka derētu nedaudz paplašināt redzesloku sociālantropoloģijā. Tagad tā ir tāda modīga un trendīga lieta, ko piesauc vietā un nevietā, bet es vēl joprojām esmu pilnīga nejēga un neatšķiru ne sororātu no levirāta, ne agnātu no kognāta, tāpēc ciema bibliotēkā paņēmu Ēriksena Ievadu sociālantropoloģijā. Pati grāmata jau no skata ir pamatīga un, paņemot rokās, ļoti smaga (ar to noteikti varētu nosist kādu nīkulīgāku zombiju, ja rastos tāda vajadzība). Saturs arī nopietns, kā jau tik svarīgam izdevumam pienākas.

mazas-vietas-lieli-jautajumiKāpēc multikulturālisma jēdziens ir maldinošs? Kas kopīgs reliģijai, zinātnei un maģijai? Kā funkcionē politika un ekonomika sabiedrībās, kur neeksistē nauda un valsts pārvalde? Kāda ir radniecības nozīme sabiedrībā un cilvēka dzīvē? Grāmatā aplūkotajos antropoloģiskos pētījumos var rast atbildi ne tikai uz šiem jautājumiem. Lai cik eksotiskas, kaitinošas, dīvainas vai nepareizas mums šķistu svešās kultūras, to apjēgsmei un izprašanai nepieciešama teorētiska, analītiska un metodiska pieeja. Šī grāmata sniedz dziļu ieskatu gan sociālantropoloģijas vēsturē, teorijā un metodoloģijā, gan arī pasaules sociokulturālajā daudzveidībā.

Grāmatas aprakstā solītais tajā arī bija izlasāms, bet šī izdevuma iemidzinošās spējas nudien bija kaut kas fenomenāls. Skaidrs, ka rēķinājos ar to, ka lielākoties pēc pārdesmit izlasītām lappusēm aizmigšu ciešā un spēcinošā miegā, bet bija vakari, kad, apžēliņ, man pietika tikai paskatīties uz grāmatas vāku un es jau laidos snaudā. Uz beigām sāku bažīties, ka šitā var izstrādāties nelāgs beznosacījuma reflekss – pietiks kādam man nejauši parādīt Ēriksena grāmatu un es uzreiz aizmigšu kā tāds Pavlova suns.

Nezinu, vai vispār bija jēga grāmatu lasīt, jo sausais atlikums no tās nav liels. Viens gan man tapa skaidrs – sociālantropoloģija nav nekāds tur šarlatānisms, bet Īsta Zinātne, jo tā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.. Palasot tās vēsturi, katram sociālantropologam ir sava lielākoties no pirksta izzīsta teorija, kas savukārt ir pretrunā ar citām no citiem pirkstiem izzīstām teorijām, tad nu visi viņi savā starpā dikti kašķējas, kā jau īsteniem zinātniekiem pieklājas darīt par to, kuru pirkstu labāk zīst. Mazliet aizdomīgu visu to būšanu padara sociālantropologu apsēstība ar sarežģītiem terminiem. Iespējams, ka viņi baidās nosaukt lietas vienkāršākos vārdos, jo tad viņus vairs patiešām neņems nopietni, tāpēc grāmatā netrūkst tādu mīlīgu tekstu kā avunkulokalitāte ir virilokalitāte matrilineārā sabiedrībā, un tamlīdzīgi vārsmojumi. Tā kā sociālantropologi tik daudz nodarbojas ar šādu birku piekāršanu jebkurai cilvēcīgās būtības izpausmei, viņi bieži ir pārliecināti, ka visu zina labāk par citiem cilvēkiem, tāpēc lasot sāka šķist, ka ar šo zinātni lielākoties izvēlas nodarboties par sevi nepārliecināti ļaudis, kuriem ir svarīgi justies pārākiem par citiem vismaz viņus zinātniski apsaukājot, ja nekā citādi tas nesanāk. 🙂

Pats galvenais sociālantropoloģijā ir lauka pētījums, kura laikā antropologs iefiltrējas padzīvot kādā pētāmajā kopienā, lai tur okšķerētos un visus izspiegotu pat, ja viņam pētāmie dziļi riebjas un ir gana lielas iespējas no šiem norauties pa seju. Īpaši izcili ir, ja lauka pētījums notiek kādā primitīvā ciltī. Vienīgā bēda, ka tās jau pagājušajā gadsimtā bija gandrīz beigušās, jo pārsimts gadus iepriekš bija dikti stilīgi primitīvās ciltis apšaut ar ugunsieročiem, nodzirdīt ar ugunsūdeņiem un, ja kāds pēc tā visa bija pamanījies izdzīvot, to nokristīt un modernizēt. Tā nu mūsdienās antropologiem saviem pētījumiem nākas meklēt visādus primitīvo sabiedrību aizvietotājus. Izrādās, ka gluži labi šim nolūkam noder, piemēram, piepilsētas mājsaimnieces, kuras droši vien pēc uzvedības daudz no tām neatšķiras.

Savāktā informācija par kultūru ārkārtīgo daudzveidību noteikti ir interesantākā antropoloģijas daļa, pēc kuras nonācu pie diviem secinājumiem. Pirmkārt, mūsdienās daudzu zākātā, sapuvusī, mirstošā un kāda tik tur vēl rietumu sabiedrība neapšaubāmi ir vispatīkamākā vide, kurā dzīvot. Otrkārt, cilvēkiem visos laikos ir paticis pēc iespējas mazāk domāt pašiem, un ērtāk ir bijis pieņemt sev lietošanā visādus arhaiskus un nejēdzīgus stereotipus (ko tad arī sauc par kultūru) un rūpīgi sekot līdzi tam, lai neviens neizdomā kaut ko jaunu. Tāds patiešām īsts antropologs gan ietērpsies baltā un cēli apgalvos, ka visas kultūras ir lieliskas un foršas, (to sauc par kultūrrelatīvismu) un, ja kāds to neizprot, tas ir aprobežots atpakaļrāpulis (šķiet, ka mūsdienās kultūras piesaukšana pamazām kļūst par populāru pamatojumu jebkuras vardarbības attaisnošanai).

Kā jau sociālā zinātne, antropoloģija vienmēr lieliski izskaidro jau notikušas lietas (ak, visi-mēs-joprojām-esam-tikai-mednieki-vācēji garā), bet maz ko jēdzīgu var pastāstīt par aktualitātēm un iespējamajām sekām tālākā vai tuvākā nākotnē. Bet tādas jau tās sociālās zinātnes ir. Un tā kā viss (radniecība, u.c.) vienalga galu galā izrādās ir tikai sociāla konstrukcija un plikas iedomas, diez vai ir vērts ņemt to pārāk nopietni.

Stīvens Gross „Psihoanalītiķa piezīmes”

Stīvens Gross „Psihoanalītiķa piezīmes. Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam”, no angļu valodas tulk. Andžela Šuvajeva, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Stephen Grosz, The Examined Life. How We Lose and Find Ourselves, 2013)

 

Grāmatu „Psihoanalītiķa piezīmes” paņēmu lasīšanai bibliotēkā. Tās autors Stīvens Gross ir praktizējošs psihoanalītiķis ar ilggadīgu pieredzi un tās pamatā ir viņa sarunas ar saviem pacientiem. Grāmata ir diezgan saistoša, tā nav gara un to var izlasīt ļoti ātri.

Psihoanalītiķa piezīmesVisus savus stāstus Stīvens Gross tematiski ir sadalījis piecās nodaļās – Sākums, Melu stāsti, Mīlot, Pārmaiņas un Aiziešana. Skaidrs, ka pie psihoanalītiķa normāli cilvēki neiet un visiem autora pacientiem ir lielākas vai mazākas problēmas, bet ir patīkami lasīt, kā viņš ar patiesu pietāti un cieņu raksta par saviem pacientiem. Grāmatas lielākais pluss ir stāsti par to, cik ārkārtīgi dažādi un atšķirīgi mēs esam, un kā dažreiz tas ļoti apgrūtina pat visvienkāršāko saprašanos starp cilvēkiem.. Te lasītājs sastaps gan pataloģiskus meļus, gan cilvēkus, kas nespēj izjust emocijas vai nespēj būt divatnē ar vēl kādu. Te ir stāstīts par pārmaiņām un zaudējumu pieņemšanu – gan bērnu nāves, gan savas aiziešanas. Vispār cilvēki mēdz būt ārkārtīgi dīvaini, bet tieši tas padara šo grāmatu interesantu, jo atšķirībā no psihoanalītiķiem mums par laimi ikdienā ne vienmēr ar šīm savdabībām ir jāsakaras.

Tiesa gan, jāpiezīmē, ka, spriežot pēc autora stāstiem, par psihoanalītiķiem galvenokārt kļūst cilvēki, kuriem pašiem dzīvē ir nopietnas psiholoģiskas problēmas, bet tas laikam nemaz nav slikti, jo cilvēki, kas paši tās nav piedzīvojuši, diez vai varēs palīdzēt citiem. Un vēl psihoanalītiķi ir patoloģiski līdzcilvēku kontroles maniaki. Tāpat reālajā dzīvē mēs esam daudz dažādāki nekā grāmatā aprakstītie dīvaiņi, un noteikti lielākajai daļai cilvēku rakņāšanas pa bērnības atmiņām neko nepalīdzēs šī brīža situācijas uzlabošanā. Nu skaidrs, ka mums visiem ir dažādas bērnības traumas (te ir atrodama brīnišķīga tēma par bērnības pievīlumiem, lielākā daļa ir smieklīgi, bet daži gan patiesi baisi) un parasti mēs ar tām gluži labi esam tikuši galā, bet, lasot grāmatu, dažbrīd šķiet, ka no jebkuras nevainīgas atmiņu epizodes, ja vien mazliet pacenšas, var izspiest briesmīgu traģēdiju un traumu visam mūžam, ar kuru neatliks nekas cits, kā gadiem piestaigāt pie kāda analītiķa.

„Psihoanalītiķa piezīmes” būs noderīga lasāmviela jebkuram lasītājam, kam interesē arī citi cilvēki, ne tikai sava ļoti unikālā un izcilā personība.

Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”

Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Ben Goldacre, Bad Science, 2008)

Tas, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi Bena Goldeikra „Sliktā zinātne”, ir viens no šī gada patīkamākajiem pārsteigumiem, tāds mazs gaismas stariņš milzīgajā ezotērisko figņu tumsībā, ar kurām tik labprāt savus lasītājus apgādā visdažādākās izdevniecības. „Sliktā zinātne” noteikti ir viena no labākajām pēdējos gados izdotajām populārzinātniskajām grāmatām.

Sliktā zinātneIkdienā pār jebkuru cilvēku, ja vien viņš nav uzmaucis galvā folijas cepurīti un ieslēdzies virtuves skapī, gāžas milzīga informācijas lavīna, kurā ir viss – sākot ar ļoti lietderīgām ziņām līdz pilnīgām blēņām un ļaunprātīgiem meliem. Tajā visā kaut ko sajēgt patiešām nav viegli, var ātri apmulst un pilnībā pazaudēt jebkādu orientāciju. Grāmatas autors ir britu rakstnieks, žurnālists un ārsts ar lielu pieredzi pseidozinātnes lietās, kurš ir specializējies medicīnas, uzturzinātnes un kosmētikas industrijas mītu atmaskošanā.

„Sliktās zinātnes” lielākais pluss ir ne tikai dažādu cilvēkiem iebarotu melu atmaskojumi, bet galvenokārt kritiskās domāšanas veicināšana. Ar vienkāršiem piemēriem autors apstāsta statistikas pamatus, kā arī dod labus ieteikumus dažādu pētījumu un informācijas izvērtēšanai. Vispār jau šīs lietas vajadzētu mācīt skolā, kā dzīvē nepieciešamu informāciju, kuru jāapgūst jebkuram, bet man pat bail domāt, ko bērniem tur tagad māca.

Liela grāmatas daļa ir veltīta dažādu populāru lohatronu izskaidrošanai – par detoksikāciju, homeopātiju, dārgās kosmētikas mārketingu, uztura bagātinātājiem, u.c. Autors sīki izskaidro, kā tas viss darbojas. Dažreiz pat pārāk sīki, bet viņu var saprast, ja ikdienā ir jāsaskaras ar tik ārprātīgu tumsonību. Un stāsts par AIDS epidēmiju Dienvidāfrikā bija patiešām biedējošs. Arī par antioksidantiem līdz šim biju labākās domās, bet skaidrs, ka pārspīlēt jau ne ar ko nav labi. Jāpiebilst, ka autors apstāsta arī lohatronu pozitīvos aspektus – nodaļa par placebo bija ļoti interesanta (jā, pat tablešu krāsai un iepakojumam ir nozīme), tomēr slikto diemžēl ir daudz vairāk. No personīgās praktiskās pieredzes ir jāpiekrīt autoram, ka visnepatīkamākie un agresīvākie ir homeopāti (atrunā pacientu pēc insulta dzert ārsta parakstītās zāles, manipulē ar mirstošu slimnieku un viņa piederīgajiem, apgalvojot, cik lieliski ir nomirt, lietojot homeopātiskos līdzekļus (un maksājot viņiem glītu summiņu par visparastāko cukuru) atšķirībā no, hm, dabiskas nāves, tas nav joks).

Tikpat gari un plaši Bens Goldeikrs izstāsta par lielo farmācijas kompāniju trikiem un manipulācijām ar pētījumu rezultātiem. Problēma ir tur, ka pēdējās desmitgadēs ir strauji samazinājies no jauna izstrādāto medikamentu skaits, tāpēc tiek it kā uzlaboti jau esošie medikamentu, visiem iesmērēti kā jauni un pārdoti dārgāk.

Pavisam slikti ir arī ar masu mēdijiem un žurnālistiem, kuriem patīk popularizēt dažādus šarlatānus ar dīvainām teorijām vai arī biedēt vienkāršos cilvēkus ar visādiem no pirksta izzīstiem medicīniskiem bubuļiem. Par medicīnu ir jāraksta ļoti uzmanīgi, jo mūsdienās jebkurš nepareizs ieteikums var nogalināt krietnu pulciņu ļaužu, bet sensāciju un tirāžas palielināšanas dēļ redaktori mierīgi iet pāri līķiem. Bieži vien arī kvalitatīvi veikts pētījums presē tiek pasniegts sagrozītā veidā. Teiksim, ja ir izpētīts, ka uzlejot vēža šūnām trauku mazgājamo līdzekli, tās iet bojā, tas nenozīmē, ka ir atrasts līdzeklis pret vēzi un visiem slimniekiem ir jāsāk dzert Fairy. Autors arī pie tā nevaino nevienu konkrētu cilvēku. Bēdīgākais jau, ka tā ir sistēma, pēc kuras darbojas visi mēdiji un attiecībā uz medicīniskajiem jautājumiem ierindas žurnālisti ir viens no sliktākajiem informācijas avotiem. Ja nu patiešām ir radies kāds nopietns jautājums, tad labāk ir pašam rakties cauri pētījumiem, vai meklēt kādu labu un uzticamu neatkarīgas informācijas avotu.

Ja grāmatas būtību vajadzētu izteikt vienā frāzē, tad – viss vienmēr ir sarežģītāk nekā izskatās un vienkāršu atbilžu nav. Arī to der atcerēties informācijas meklējumos.

Lai arī cik slikti viss brīžiem lasot šķiet, autors tomēr ir optimists un uzskata, ka cilvēki nav dumji. Ikviens no mums var saprast it visu, ja tas tiek pienācīgi izskaidrots un, vēl svarīgāk, ja tas mūs interesē. Domāju, ka ar to arī varu aprakstu beigt. Grāmata ir ļoti noderīga lasāmviela jebkuram, kam interesē medicīna un sava veselība.

Par to, kā “Sliktā zinātne” nonāca līdz latviešu lasītājiem, var izlasīt Viļa Kasima blogā. Par grāmatu ir rakstījuši arī Ms Marii, Evija un Asmo.

Papildmateriālus grāmatai var palasīt Bena Goldeikra interneta vietnē.

 

Hjū Oldersijs-Viljamss “Periodiskās fabulas”

Hjū Oldersijs-Viljamss “Periodiskās fabulas. Ķīmisko elementu raibie piedzīvojumi”, no angļu val. tulk. Vita Holma, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013 (Hugh Aldersey-Williams, Periodic Tales: The Curious Lives of the Elements, 2011)

Man vienmēr ir patikušas populārzinātniskās grāmatas, vienīgi žēl, ka latviešu valodā tās izdod tik maz. Vispār jau šo to izdod, bet tādas patiešām labas un lasāmas grāmatas par dabaszinātnēm atšķirībā no grāmatnīcu plauktus pārpludinājušām ezotēriskajām figņām ir retums. “Periodiskās fabulas” ir iznākusi jau pirms pāris gadiem, bet izlasīju tikai tagad. Grāmatas autors ir iedvesmojies no Mendeļejeva periodiskās tabulas un nolēmis, ka ķīmiskie elementi par savu milzīgo nozīmi cilvēces vēsturē un attīstībā ir pelnījuši lielāku ievērību arī kā kultūrvēsturiskas parādības. Galu galā tieši elementi ir jebkuras matērijas uzbūves pamatā, lai gan biežāk mēs tos pazīstam tikai kā dažādus savienojumus.

Periodiskās fabulasAutors grāmatu ir tematiski sadalījis piecās daļās – Vara, Uguns, Amatniecība, Skaistums, Zeme un tām apakšā ir sakārtojis elementu aprakstus pēc saviem ieskatiem. Līdz ar to stāsti vietām šķiet mazliet haotiski. Bet kopumā tie ir interesanti un pārbagāti ar dažādiem faktiem. Autors jau arī pats uzsver, ka šis ir viņa subjektīvais stāsts par elementiem, un katrs no mums var izveidot tikpat aizraujošu savas dzīves ķīmisko elementu karti. Manējā droši vien sāktos ar fantastiski skaistajām, mazliet noslēpumainajām un pēc formas perfektajām dzīvsudraba bumbiņām, ar kurām bija tik interesanti spēlēties bērnībā (tagad bērniem šī neveselīgā izprieca laikam ir pilnībā liegta).

Grāmatā ir daudz stāstīts par dažādu elementu vēsturi. Piemēram, zelts sākotnēji ne jau visās kultūrās ir bijis vērtīgs, un dažas to ir pilnībā ignorējušas, jo tas nav bijis saimniecībā īpaši lietderīgi izmantojams. Toties senos laikos lielā cieņā bija dzelzs, jo bija retums un pārsvarā tika iegūta no meteorītiem, kas nemaz tik bieži no debesīm nekrita. Savukārt alumīniju pēc tā atklāšanas vienu brīdi pielīdzināja dārgmetāliem, rādiju sākumā uzskatīja par dikti veselīgu un ārstniecisku elementu, bet Krievijā vienu brīdi rubļus kala no platīna. Autors daudz pievēršas arī elementiem piešķirtajai simboliskajai nozīmei, kas nudien reizēm ir tikai cilvēku iedomas. Bet viņš pavisam nopietni elementu fiziskajās īpašībās meklē iemeslus, kāpēc svins simbolizē depresiju un nomāktību, bet sudrabs jaunavību un sievišķību.

Dažus elementus cilvēce ir pazinusi jau ļoti sen, bet jaunu elementu atklāšana ir bijusi viena piņķerīga padarīšana, tomēr ļoti vilinoša. Aizrakties līdz matērijas uzbūves pamatiem un atrast kādu jaunu ķieģelīti un, protams, līdz ar to iekļūt arī zinātnes vēsturē, ir bijis tik valdzinoši, ka tā dēļ ir bijis vērts pat dienām ilgi tvaicēt urīnu vai gadiem šķīdināt un analizēt iežu paraugus vairāku tonnu apjomā. Diemžēl Latvijā neviens elements nav ticis atklāts, toties tepat ģeogrāfiski pavisam netālu – Zviedrijā pie Stokholmas ir bijusi īsta elementu jaunatklājēju Meka – Iterbijas raktuves, kas pasaulei ir devušas veselus septiņus retzemju elementus. Arī tagad turpinās pētījumi jaunu elementu sintēzē, bet visi šie cilvēku radītie veikumi ir nestabili, īslaicīgi un nav lāgā saskatāmi pat mikroskopā. Jāpiebilst, ka tieši šajās dienās zinātnieki ir iesnieguši pierādījumus elementu 113, 115, 117 un 118 eksistencei, lai tos varētu iekļaut Mendeļejeva tabulā. Nosaukumi vēl tiek saskaņoti, bet pagaidām tos sauc visai dīvaini – unitrium (Uut vai 113 elements), ununpentium (Uup vai 115 elements), ununseptium (Uus vai 117 elements) un ununoctium (Uuo vai 118 elements).

Vispār jau elementi ikdienā ir mums visapkārt. Grāmatā ir daudz stāstīts par dažādu elementu pielietojumu tautsaimniecībā – nātrija gaismas, neona reklāmas, cinka zārki, hromētas automašīnas, u.c. Dažus it kā retākus elementus mēs patiesībā varētu viegli sameklēt parokoties pa savas sadzīves tehnikas iekšām. Izrādās, ka tāds elements kā eiropijs mikroskopiskos daudzumos ir atrodams uz visām eiro banknotēm, jo drošības nolūkos ir iekļauts krāsās, lai apgrūtinātu to viltošanu. Grāmatā ir aprakstīti vienkārši eksperimenti, piemēram, kā no asinīm iegūt dzelzi (šķiet, ka šajā procesā sarežģītākais ir pasākumam nepieciešamo asiņu iegūšana pietiekamā daudzumā). Savukārt fosfora iztvaicēšana no personiskā urīna ir tik ķēpīgs pasākums, sākot jau ar vajadzīgās vielas uzkrāšanu vairāku spaiņu apjomā, ka nav vērts pat ķerties klāt (turklāt pie mums var (ne)paveikties fosforu atrast izskalotu Kurzemes jūrmalā pēc vētras). Īpašs stāsts ir par elementiem un krāsām. Nez kāpēc pašas skaistākās krāsas piemīt visindīgākajiem elementiem (gan jau par Viktorijas laikmeta dikti smukajām un modīgajām arsēna tapetēm visi ir lasījuši). Tāpat arī dažādu elementu izvēle izmantošanai mākslas darbos vai arhitektūrā ir ārkārtīgi smalka lieta – zelts, platīns, pallādijs, titāns, cinks, varš – katram ir savs simbolisms un papildu vēstījums.

Grāmatu patīkami papildina stāsti no autora personīgās pieredzes elementu izpētē, piemēram, kā viņš ir mēģinājis iegādāties homeopātisko plutoniju, un kas no tā ir iznācis. Autors pievērš uzmanību arī smalkajam elementu nosaukumu izvēles procesam, kas dažreiz ir politiski sarežģīts pasākums.

Tiesa gan, no “Periodisko fabulu” izlasīšanas nekādas nopietnās zināšanas ķīmijā neiegūsiet, uz to nemaz neceriet, bet nelielam priekšstatam par ķīmiskajiem elementiem grāmata derēs. Tā vairāk ir tāds kultūrvēsturisks apcerējums. Starp citu, izrādās, ka dažiem cilvēkiem patīk ar ķīmiskajiem elementiem saistīti vaļasprieki, kā to kolekcionēšana vai pilnīgi visu elementu atklāšanas vietu apceļošana pat, ja dažas no tām ir ļoti drūmi un nomaļi pasaules nostūri.

Par “Periodiskajām fabulām” savā blogā ir rakstījis arī Asmo.

Sēnes ir visur

Egdars Vimba “Sēnes ir visur”, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, Rīga: 2015

Spīgana savā blogā bija publicējusi jauku aicinājumu novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu autoru grāmatu. Man izdevās izlasīt veselas trīs un tagad vienīgi jāsavāc visas savas nožēlojamās pašdisciplīnas atliekas, lai par tām uzrakstītu blogā. Bet sākšu ar sēnēm. Kā zināms, tad latviešiem ar šiem dzīvajiem organismiem ir senas un ciešas – pārsvarā gan gastronomiska rakstura attiecības. Gan latvieši, gan sēnes ir visur. Pazīstamais mikologs Edgars Vimba savā grāmatā “Sēnes ir visur” šoreiz ir pievērsusies ne tik daudz ēdamajām sēnēm, kā dažādām neparastākām šo organismu īpatnībām, par kurām ne visi būs dzirdējuši. “Sēnes ir visur” ir pavisam neliela grāmatiņa, bet tā ir saistoša, zinātniski ļoti korekta un tajā īpaša uzmanība ir pievērsta tieši Latvijā sastopamajām sēnēm.

Senes ir visurVispirms jau sēnes nav tikai tās smukās, brūnas un garšīgās, kas aug mežā. Sēnes ir arī riebīgais pelējums, visādi gļotveidīgi radījumi, un nelāgie pleķi uz augiem. Cik tad dažādu sēņu sugu Latvijā ir? Izrādās, ka ieskaitot visādas mikroradības, šobrīd ir apzinātas apmēram 4000 sugas, bet pēc dažām aplēsēm to vajadzētu būt vismaz 10 000, tāpēc šajā jomā vēl gaidāmi daudzi interesanti atklājumi. Problēma jau, ka sēne nav nekāda priede vai akmens, kas katram nejēgam ir redzams gan ziemā, gan vasarā. Reālā sēne lielāko daļu dzīves pavada pazemē, bet augļķermeņi virs zemes parādās varbūt tikai uz trīs dienām reizi piecos gados. Bet, lai konstatētu sēnes eksistenci, ir nepieciešams, lai tieši šajā brīdī ietu garām kvalificēts sēņu Atradējs. Nav Atradēja, nav arī šīs sēņu sugas.

Ar sēņu sugu nosaukumiem arī latvieši nav bijuši čakli, lielu daļu zinātniekiem ir nācies sagudrot no jauna (agrenes, greznulītes, čemurenes). Par spīti vispārīgajam apzīmējumam suņu sēnes, latviešiem nemaz nav nevienas šī dzīvnieka vārdā nosauktas sēnes (toties kaķiem gan sava esot – kaķu saulsardzene). Par to jau ir rakstījis Braisons, bet arī latīniskos nosaukumus gudrojot, šķiet, ka nekas cits cilvēkiem pārsvarā nav bijis pie rokas, kā dažādas ģenitālijas. Piemēram, jocīgā pie mums ieklīdusī sēne migrants Mutinus ravenelii, kas konsekventi aug tikai pilsētās, tulkojumā būtu Ravenela suņa dzimumloceklis (nu pēc tāda tā arī izskatās).

Grāmatā atsevišķas nodaļas ir veltītas tādām interesantām sēnēm kā zemestaukiem, zemeszvaigznēm, bisītēm un trifelēm. Atsevišķa nodaļa ir veltīta Latvijas Gada sēnēm (tāda katru gadu tiek ievēlēta īpašā mikologu sektas sanāksmē). Ja nu gadījumā neesat dzirdējuši, tad Gada sēne 2015. bija milzu pergamentsēne, bet sīkāk ir pastāstīts par zelta brūnsardzeni, toverīšu sarkosomu, koraļļu dižadateni un ļoti indīgo zaļo mušmiri (izdzīvojušie stāsta, ka tā esot gardākā sēne, kas viņu mūžā ir ēsta – ar patīkamu riekstu garšu).

Atsevišķa nodaļa ir veltīta arī ārkārtīgi interesantajām gļotsēnēm, par kurām nav vienprātības vai tās vispār ir sēnes (šīs radības mēdz rāpot apkārt), melnajiem graudiem (nebiju pievērsusi uzmanību, ka tie ir sastopami uz visām stiebrzālēm), posu (sēne uguns iegūšanai), trifelēm un mītiskajām vietējām halucinogēnajām sēnēm kā smailā kailgalve (par tās vākšanu, uzglabāšanu un lietošanu ir paredzēta kriminālatbildība).

Dažas grāmatas nodaļas ir par sēnēm, kas aug kādās noteiktās vietās, piemēram, ir stāsts par Rīgas sēnēm un šīs pilsētas labākajām sēņošanas vietām, kas var būt visai negaidītas. Starp citu, uz vienas tādas esot uzbūvēta Gaismas Pils, kas gan nav liels zaudējums, jo šeit augušās sēnes augstā piesārņojuma dēļ ēst ir riskanti. Latvijas sēņotāju Meka varētu būt Moricsala, kur pavisam nelielā platībā ir atrasts apmēram 500 sēņu sugu (vienīgā bēda, ka tas ir rezervāts un tur nevienu sēni aiztikt nedrīkst, to gan neievērojot mežacūkas, kuras mīlot uz turieni aizpeldēt, lai pamielotos ar sēnītēm). Nez kāpēc atsevišķā nodaļā ir aprakstītas Pokaiņu sēnes, lai gan tur nekādi īpaši brīnumi neaug. Vēl grāmatā varam izlasīt par sēnēm, kas sastopamas alās, pazemē, kāpās, ugunskuru un ugunsgrēku vietās, kā arī par raganu apļiem, vējaslotām un tumsā spīdošajām sēnēm. Autors arī dod padomus baraviku ieaudzēšanai piemērotās vietās.

Saprotams, ka ar sēnēm ir saistīti daudzi mīti. Piemēram, ka sarkanās mušmires varot izmantot mušu indēšanai. Nekādu īstu pierādījumu šo sēņu insekticīdajai iedarbībai nemaz neesot – tikai pārstāstu pārstāsts. It kā ar šo sēni mušas varot apdullināt, bet pēc laika tās atžirgstot un lidojot tālāk. Tāpat nav nekāda argumentēta pamatojuma apgalvojumam, ka aļņi ēdot mušmires, lai izdzītu parazītus, drīzāk tiem šīs sēnes vienkārši garšo. Sēņu indīgums ir īpaša tēma. Autors, kurš pats ir ļoti pieredzējis sēņu pētnieks, apgalvo, ka nav tādu pazīmju, pēc kurām varētu atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām. Tomēr skaidrs, ka mežā var lasīt tikai tās sēnes, par kurām noteikti zini, ka tās var ēst. Pie mazākajām šaubām sēni nevajag ņemt, nest mājās un lietot uzturā (dažas sugas ir tik indīgas, ka cilvēks varot saindēties tikai ieelpojot viruma tvaikus to vārīšanas laikā). Dažas sēņu sugas var atšķirt tikai mikroskopā, ja nu tāds ir paķerts līdzi uz mežu sēņojot, izpētot sēņu sporu formu. Par daudzu sēņu ēdamību vēl joprojām nav īstas skaidrības un dažādos avotos ir atrodama pretrunīga informācija. Cilvēkiem jau vispār ir atšķirīga reakcija uz indīgajām sēnēm, daži varot sukāt iekšā daudz ko bez acīm redzamām sekām, bet dažs atstieps kājas pēc pāris sēnītēm. Tas, ka sēni kāds jau pirms tam ir grauzis, neko nenozīmē. Uz gliemežiem un tārpiem sēņu indes neiedarbojas.

Lai gan grāmata ir ļoti īsa, tajā ir apkopots patiešām daudz interesantas informācijas. Piemēram, dažādas preses pīles par sēnēm, mīts, ka Ļeņins ir noindēts ar sēnēm un izrādās, ka ir pat tāda zinātne entnomikoloģija, kas pēta dažādu tautu attiecības ar sēnēm. Grāmatas beigās ir neliela skaidrojošā vārdnīca un krāsainas fotogrāfijas. Neapšaubāmi Edgara Vimbas “Sēnes ir visur” ir laba, ļoti informatīva un aizraujoša grāmata par Latvijas sēnēm. Protams, lieliem sēņu speciālistiem nekas jauns te nebūs, bet noteikti iesaku visiem dabas mīļotājiem un sēņotājiem, kurus, kā izrādās, var saukt arī par mikofīliem (protams, līdzsvaram ir arī mikofobi – cilvēki, kuri konsekventi atsakās uzturā lietot savvaļas sēnes).

Dabas datu mājas lapā var izlasīt Julitas Klušas aprakstu par grāmatu papildinātu ar labām sēņu fotgrāfijām.

Kāpēc tas viss notiek ar mums?

Leonard Mlodinow, The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives, 2009

Grāmatu par nejaušu gadījumu un negadījumu ietekmi uz mūsu dzīvi sāku lasīt naktī uz 14. novembri, kad nez kāpēc pamodos ap pulksten trijiem un tikpat neizprotamu iemeslu dēļ ieskatījos tviterī. Lai pēc tam ātrāk aizmigtu, sameklēju e-lasītājā kaut ko potenciāli sarežģītāk lasāmu – tekstu svešvalodā par matemātisko statistiku un varbūtību teoriju ar grafikiem un uzdevumiem. Tomēr Mlodinova grāmata izrādījās nepavisam ne iemidzinoša, bet toties saistoša un patiesi nomierinoša.

Varbūtību teorijaGrāmatā autors ļoti vienkāršā un labi saprotamā veidā izklāsta visu varbūtību teorijas un matemātiskās statistikas rašanās vēsturi, īsi pastāstot ievērojamāko zinātnieku biogrāfijas, apstākļus, kuri izraisīja atklājumus (te ne tā mazākā nozīme ir cilvēces vājībai uz azartspēlēm), anekdotiskus gadījumus un klasiskos varbūtību teorijas uzdevumus. Gan par kauliņiem un monētām, gan par nelaimīgo meiteni vārdā Florida (vārdam ir nozīme) un viņas iespējamajiem brāļiem vai māsām, gan nabaga TV viktorīnas spēlētāju un trīs durvīm ar divām kazām un vienu automašīnu. Jāatzīstas, ka ārkārtīgi sen nebiju lasījusi izklaidējošu populārzinātnisku grāmatu par matemātiku, un šo izlasīju ar ārkārtīgi lielu patiku. Vienīgi daudzi grāmatā minētie piemēri bija par beisbolu, kurš mani nekad nav interesējis, bet tas netraucēja saprast skaidrojumu jēgu. Protams, tiem, kas labi pārzina matemātiku, nekas jauns te nebūs, bet atkārtošanai un izklaidei grāmata ir patiešām laba.

Beigu daļā autors vairāk pievēršas tam, ko tad mūsu dzīvē nosaka nejaušības. Lai cik tas būtu neomulīgi, tad gandrīz vai visu. Kad Dž.K. Roulinga vairākām izdevniecībām iesniedza savas pirmās Harija Potera grāmatas manuskriptu, tad tak jebkuram saprātīgam izdevējam, to saņemot, būtu vajadzējis no prieka lekt uz vienas kājas un steidzīgi ķerties pie šī potenciālā dižpārdokļa izdošanas. Taču, kā zināms, vispirms astoņas izdevniecības Hariju Poteru noraidīja, kā izdošanai nepiemērotu. Vai tur strādāja idioti, kas nespēja novērtēt šī darba ģenialitāti? Nepavisam nē, jo tāda tam vienkārši nepiemīt. Roulinga ir viduvēja rakstniece un arī „Harijs Poters un filozofu akmens” , lai arī kopumā neslikta bērnu grāmata, nav nekāds šedevrs (Daini, piedod). Izdevējdarbībā vispār ir ļoti grūti noteikt, kura jauna sērija iegūs mežonīgu popularitāti, jo to nosaka tikai gadījums nevis romāna literārā kvalitāte (grāmatā aprakstīts arī eksperiments, kad izdevniecībām anonīmi tika nosūtīti Bukera prēmijas laureātu darbu fragmenti un Stīvena Kinga mēģinājums publicēties ar citu vārdu, kas visi nebija īpaši veiksmīgi) . Tas pats attiecas arī uz filmām, mūziku un daudz ko citu.

Problēmas rada mūsu smadzenes, kas evolūcijas ceļā ir izveidojušas noturīgu tieksmi visur meklēt likumsakarības un pie reizes arī slepenas sazvērestības – pat vietās, kur darbojas tikai vienkārša nejaušība un apstākļu sakritība. Tam par iemeslu ir smadzeņu nespēja sakarīgi darboties nenoteiktības apstākļos un nepieciešamība visu kontrolēt. Tāpēc mums ir ļoti grūti paļauties tikai uz iespējamo notikumu varbūtību. Taču paļauties tikai uz savu lielisko intuīciju arī nebūs prātīgi un noteikti vienmēr pirms lēmumu pieņemšanas der arī papētīt plašāku informāciju, ja vien tāda ir pieejama. Teiksim, lai gan pēc statistikas datiem ir skaidrs, ka mums šobrīd Latvijā ir daudz lielāka varbūtība ciest ceļu satiksmes negadījumā nekā teroristu uzbrukumā, iedzīvotāji par savu drošību uz ceļiem, kuras labā varētu vēl daudz ko darīt, nepavisam neuztraucas un nerūpējas tik ļoti kā par potenciālajiem spridzinātājiem.

Ja ar monētu un kauliņu mētāšanu viss ir puslīdz skaidrs, tad prognozēt cilvēka dzīves notikumus, ekonomiskus procesus vai vēsturiskus notikumu ir neiespējamā misija, jo vienlaicīgi uz tiem iedarbojas neaptverams faktoru skaits. Tāpēc der būt skeptiskiem pret visādām ekspertu prognozēm par akciju tirgiem, cenu kāpumiem un kritumiem. Pastāv ļoti maza varbūtība, ka uz vēsturiskiem datiem veidotā prognoze piepildīsies. Bet par informāciju, ar kuru mūs mēdz barot masu mediji pirms vēlēšanām domāju, ka jebkuram loģiskam cilvēkam arī bez varbūtību teorijas studijām ir skaidrs, kur to patiesībā vajadzētu iebāzt.

Autors arī jauki izskaidro (ar stāstu par Bilu Geitsu), ka nepastāv tiešas saistības starp bagātību un prāta spējām, lai gan cilvēkiem ir tendence abas šīs lietas saistīt. Zināma nolemtība jau ir tajā faktā, ka daudz svarīgāk tomēr ir īstajā laikā būt īstajā vietā. Tomēr autors ir optimists, galu galā tā pati varbūtību teorija nosaka, ka pie lielāka mēģinājumu skaita iespēja sasniegt mērķi palielinās, tāpēc nekad nevajag pārtraukt censties (nebūtu Roulinga aizsūtījusi Potera manuskriptu arī devītajam izdevējam, pasaule būtu palikusi bez HP sērijas, kā gan mēs to pārdzīvotu). Tas pats darbojas arī otrā virzienā, tāpēc autors neiesaka vērtēt cilvēkus tikai pēc viņu sasniegumiem – lielākoties tā ir tikai nejaušība. Mēs parasti redzam tikai to, ko gribam redzēt, tāpēc bieži vien uzskatām bagātus cilvēkus par gudrākiem, bet nabagākus par dumjākiem nekā viņi ir. Tāpat populārus aktierus mēdz uzskatīt par talantīgākiem nekā mazāk pazīstamus vai bestsellerus par labāku literatūru nekā pārējā, lai gan tam parasti nav nekāda objektīva pamatojuma un popularitāti vai veiksmi parasti nosaka tikai nejaušība.

Protams, man ļoti patika arī stāsts par vīniem, lai gan to jau zināju un droši vien zina visi (vīnu vērtēšana ir absolūti subjektīva un nejauša, pētījumos ir noskaidrots, ka vīnus neatšķir arī lielākā daļa no to degustatoriem, variet mājās paeksperimentēt) . Tāpēc ar mierīgu sirdi turpinu pirkt un lietot ne visai dārgus vīnus (tāpat neviens nav palicis neizdzerts).

Vārdu sakot, šī ir viena laba grāmata par matemātiku un varbūtību teorijas vēsturi, kas lasītājus mudina uz pasauli skatīties ar redzīgākām acīm, un vairāk domāt un spriest pašiem.

Valdis Segliņš „Megalīti. Pasaule. Latvija”

Valdis Segliņš „Megalīti. Pasaule. Latvija”, Rīga: „LU akadēmiskais apgāds” 2012.

MegalītiCilvēku uzmanību akmeņi ir saistījuši jau no ļoti seniem laikiem. Un, šķiet, ka akmens laikmetā cilvēkiem ir bijis dikti daudz brīva laika (tak nebija jau ne grāmatu, ne televīzijas, ne sociālo tīklu), kuru tie ir izmantojuši pārvietojot lielus akmeņus, kraujot tos kaudzēs vai kasot tajos bedrītes. Tagad visus tādus senos veidojumus no lieliem akmeņiem sauc par megalītiem. Pārsvarā jau akmeņus tolaik izmantoja uzstellēšanai uz kapiņiem, komunikācijai ar augstākiem spēkiem vai, lai iegāztu kādam pa galvu. Diemžēl vēlākos laikos ļaudis nebija saudzīgi pret seno cilvēku paveikto, un daudzi megalīti tika izpostīti. Tikai pēdējo pārsimts gadu laikā megalīti ir apzināti un sākti pētīt rūpīgāk. Patiesībā jau mēs neko daudz par senajiem cilvēkiem un viņu megalītiem nezinām, tāpēc ar interesi izlasīju Valda Segliņa apjomīgo monogrāfiju „Megalīti. Pasaule. Latvija”.

Grāmatai ir laba un pārskatāma struktūra. Sākumā aprakstīti megalītu veidi un klasifikācija, iespējamie paņēmieni to būvniecībai, tālāk jau seko plašs apskats par to izplatību pasaulē, izsekojot to būvniecību piekopjošo kultūru migrācijai. Nobeigumā ir nodaļa par iespējamiem megalītiem Latvijā un kaimiņzemēs, kā arī pazīmes, pēc kurām iespējams atšķirt senatnē apstrādātus akmeņus. Grāmatā ir bagātīgi ilustrēta (vairāk nekā 600 fotogrāfijas, shematiskas kartes un zīmējumi). Katrai nodaļai ir pievienots saraksts ar interneta saitēm un literatūras avotiem, kur var izlasīt ko vairāk, ja ir ieinteresējis kāds dīvains objekts. Grāmata man tiešām patika. Protams, tā nav nekāds detektīvromāns, teksts ir specifisks un ļoti piesātināts ar informāciju, tāpēc jāatzīstas, ka arī man gadījās dažus vakarus nejauši aizmigt gultā kopā ar megalītiem. Bet iemigšana, lasot grāmatu, esot laba un veselīga alternatīva miegazālēm un vispār samazinot ikdienas stresu. Grāmata ir uzrakstīta ļoti korekti. Galu galā par megalītiem ir ļoti maz informācijas un līdz ar to ļoti daudz vietas iztēlei, tāpēc cilvēki mēdz sacerēt vistrakākās fantāzijas par to izcelsmi un vēsturi, autors piemin to eksistenci, bet sīkāk neiztirzā.

Neapšaubāmi vissaistošākā bija nodaļa par megalītiem Latvijā. Diemžēl pie mums maz kas ir saglabājies pēc kristietības ienākšanas. Un pēc tam vēl pāri gājušās kolektivizācijas, meliorācijas un privatizācijas viss ir pavisam slikti. Cilvēkiem tagad ir nelāga mode smukus akmeņus vilkt pie savām mājām un veidot bezgaumīgas dekorācijas, tā izpostot vēl palikušos megalītītiskos kapiņus. Ar iespējamām svētvietām ir vēl trakāk. Pēdējā desmitgadē Latvijā ir bijis kaut kāds svētakmeņu bums un gandrīz vai katrā pašvaldībā tūristu pievilināšanai ir tapusi kāda leģenda par vietējiem akmeņiem. Tomēr daži svētakmeņi pie mums vēl ir, bet tos jāmeklē pēc seniem nostāstiem un teikām. Vispār arī mūsdienās cilvēkiem patīk izmantot akmeņus kaut kādiem mistiskiem rituāliem, jo tie mēdzot būt nolaistīti ar parafīnu un pētniekiem ir gadījies pie tiem uziet vistu kaulus (bet varbūt tur vienkārši ir bijis pikniks sveču gaismā). Tomēr nekur nav teikts, ka Latvijā ir apzināti visi iespējamie megalīti. Var vēl gadīties visādi interesanti atradumi. Autors uzsver, ka attiecībā uz svētvietām izmēram (mērogam) nav nozīmes un, meklējot šādus objektus, nevajag domāt, ka tas būs kaut kas Stounhendžas lielumā. Nu un, ja nejauši gadās atrast kādu interesantu krāvumu no akmeņiem, tad to labāk pašiem neaiztikt un nepārkrāmēt.

Saprotams, ka pēc grāmatas izlasīšanas es apstaigāju visus lielos akmeņus, ko vietējā pašvaldība ir savilkusi ciema centrā un, protams, uzreiz tajos atradu visādas interesantas bedrītes un skrāpējumus. Diemžēl pat ar manu netrenēto aci tie izskatījās pēc dabiskiem veidojumiem. Katrā ziņā pēc grāmatas izlasīšanas akmeņi ir sākuši izskatīties daudz interesantāki nekā pirms tam.