Tag Archives: populārzinātniskā literatūra

Hjū Oldersijs-Viljamss “Periodiskās fabulas”

Hjū Oldersijs-Viljamss “Periodiskās fabulas. Ķīmisko elementu raibie piedzīvojumi”, no angļu val. tulk. Vita Holma, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013 (Hugh Aldersey-Williams, Periodic Tales: The Curious Lives of the Elements, 2011)

Man vienmēr ir patikušas populārzinātniskās grāmatas, vienīgi žēl, ka latviešu valodā tās izdod tik maz. Vispār jau šo to izdod, bet tādas patiešām labas un lasāmas grāmatas par dabaszinātnēm atšķirībā no grāmatnīcu plauktus pārpludinājušām ezotēriskajām figņām ir retums. “Periodiskās fabulas” ir iznākusi jau pirms pāris gadiem, bet izlasīju tikai tagad. Grāmatas autors ir iedvesmojies no Mendeļejeva periodiskās tabulas un nolēmis, ka ķīmiskie elementi par savu milzīgo nozīmi cilvēces vēsturē un attīstībā ir pelnījuši lielāku ievērību arī kā kultūrvēsturiskas parādības. Galu galā tieši elementi ir jebkuras matērijas uzbūves pamatā, lai gan biežāk mēs tos pazīstam tikai kā dažādus savienojumus.

Periodiskās fabulasAutors grāmatu ir tematiski sadalījis piecās daļās – Vara, Uguns, Amatniecība, Skaistums, Zeme un tām apakšā ir sakārtojis elementu aprakstus pēc saviem ieskatiem. Līdz ar to stāsti vietām šķiet mazliet haotiski. Bet kopumā tie ir interesanti un pārbagāti ar dažādiem faktiem. Autors jau arī pats uzsver, ka šis ir viņa subjektīvais stāsts par elementiem, un katrs no mums var izveidot tikpat aizraujošu savas dzīves ķīmisko elementu karti. Manējā droši vien sāktos ar fantastiski skaistajām, mazliet noslēpumainajām un pēc formas perfektajām dzīvsudraba bumbiņām, ar kurām bija tik interesanti spēlēties bērnībā (tagad bērniem šī neveselīgā izprieca laikam ir pilnībā liegta).

Grāmatā ir daudz stāstīts par dažādu elementu vēsturi. Piemēram, zelts sākotnēji ne jau visās kultūrās ir bijis vērtīgs, un dažas to ir pilnībā ignorējušas, jo tas nav bijis saimniecībā īpaši lietderīgi izmantojams. Toties senos laikos lielā cieņā bija dzelzs, jo bija retums un pārsvarā tika iegūta no meteorītiem, kas nemaz tik bieži no debesīm nekrita. Savukārt alumīniju pēc tā atklāšanas vienu brīdi pielīdzināja dārgmetāliem, rādiju sākumā uzskatīja par dikti veselīgu un ārstniecisku elementu, bet Krievijā vienu brīdi rubļus kala no platīna. Autors daudz pievēršas arī elementiem piešķirtajai simboliskajai nozīmei, kas nudien reizēm ir tikai cilvēku iedomas. Bet viņš pavisam nopietni elementu fiziskajās īpašībās meklē iemeslus, kāpēc svins simbolizē depresiju un nomāktību, bet sudrabs jaunavību un sievišķību.

Dažus elementus cilvēce ir pazinusi jau ļoti sen, bet jaunu elementu atklāšana ir bijusi viena piņķerīga padarīšana, tomēr ļoti vilinoša. Aizrakties līdz matērijas uzbūves pamatiem un atrast kādu jaunu ķieģelīti un, protams, līdz ar to iekļūt arī zinātnes vēsturē, ir bijis tik valdzinoši, ka tā dēļ ir bijis vērts pat dienām ilgi tvaicēt urīnu vai gadiem šķīdināt un analizēt iežu paraugus vairāku tonnu apjomā. Diemžēl Latvijā neviens elements nav ticis atklāts, toties tepat ģeogrāfiski pavisam netālu – Zviedrijā pie Stokholmas ir bijusi īsta elementu jaunatklājēju Meka – Iterbijas raktuves, kas pasaulei ir devušas veselus septiņus retzemju elementus. Arī tagad turpinās pētījumi jaunu elementu sintēzē, bet visi šie cilvēku radītie veikumi ir nestabili, īslaicīgi un nav lāgā saskatāmi pat mikroskopā. Jāpiebilst, ka tieši šajās dienās zinātnieki ir iesnieguši pierādījumus elementu 113, 115, 117 un 118 eksistencei, lai tos varētu iekļaut Mendeļejeva tabulā. Nosaukumi vēl tiek saskaņoti, bet pagaidām tos sauc visai dīvaini – unitrium (Uut vai 113 elements), ununpentium (Uup vai 115 elements), ununseptium (Uus vai 117 elements) un ununoctium (Uuo vai 118 elements).

Vispār jau elementi ikdienā ir mums visapkārt. Grāmatā ir daudz stāstīts par dažādu elementu pielietojumu tautsaimniecībā – nātrija gaismas, neona reklāmas, cinka zārki, hromētas automašīnas, u.c. Dažus it kā retākus elementus mēs patiesībā varētu viegli sameklēt parokoties pa savas sadzīves tehnikas iekšām. Izrādās, ka tāds elements kā eiropijs mikroskopiskos daudzumos ir atrodams uz visām eiro banknotēm, jo drošības nolūkos ir iekļauts krāsās, lai apgrūtinātu to viltošanu. Grāmatā ir aprakstīti vienkārši eksperimenti, piemēram, kā no asinīm iegūt dzelzi (šķiet, ka šajā procesā sarežģītākais ir pasākumam nepieciešamo asiņu iegūšana pietiekamā daudzumā). Savukārt fosfora iztvaicēšana no personiskā urīna ir tik ķēpīgs pasākums, sākot jau ar vajadzīgās vielas uzkrāšanu vairāku spaiņu apjomā, ka nav vērts pat ķerties klāt (turklāt pie mums var (ne)paveikties fosforu atrast izskalotu Kurzemes jūrmalā pēc vētras). Īpašs stāsts ir par elementiem un krāsām. Nez kāpēc pašas skaistākās krāsas piemīt visindīgākajiem elementiem (gan jau par Viktorijas laikmeta dikti smukajām un modīgajām arsēna tapetēm visi ir lasījuši). Tāpat arī dažādu elementu izvēle izmantošanai mākslas darbos vai arhitektūrā ir ārkārtīgi smalka lieta – zelts, platīns, pallādijs, titāns, cinks, varš – katram ir savs simbolisms un papildu vēstījums.

Grāmatu patīkami papildina stāsti no autora personīgās pieredzes elementu izpētē, piemēram, kā viņš ir mēģinājis iegādāties homeopātisko plutoniju, un kas no tā ir iznācis. Autors pievērš uzmanību arī smalkajam elementu nosaukumu izvēles procesam, kas dažreiz ir politiski sarežģīts pasākums.

Tiesa gan, no “Periodisko fabulu” izlasīšanas nekādas nopietnās zināšanas ķīmijā neiegūsiet, uz to nemaz neceriet, bet nelielam priekšstatam par ķīmiskajiem elementiem grāmata derēs. Tā vairāk ir tāds kultūrvēsturisks apcerējums. Starp citu, izrādās, ka dažiem cilvēkiem patīk ar ķīmiskajiem elementiem saistīti vaļasprieki, kā to kolekcionēšana vai pilnīgi visu elementu atklāšanas vietu apceļošana pat, ja dažas no tām ir ļoti drūmi un nomaļi pasaules nostūri.

Par “Periodiskajām fabulām” savā blogā ir rakstījis arī Asmo.

Sēnes ir visur

Egdars Vimba “Sēnes ir visur”, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, Rīga: 2015

Spīgana savā blogā bija publicējusi jauku aicinājumu novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu autoru grāmatu. Man izdevās izlasīt veselas trīs un tagad vienīgi jāsavāc visas savas nožēlojamās pašdisciplīnas atliekas, lai par tām uzrakstītu blogā. Bet sākšu ar sēnēm. Kā zināms, tad latviešiem ar šiem dzīvajiem organismiem ir senas un ciešas – pārsvarā gan gastronomiska rakstura attiecības. Gan latvieši, gan sēnes ir visur. Pazīstamais mikologs Edgars Vimba savā grāmatā “Sēnes ir visur” šoreiz ir pievērsusies ne tik daudz ēdamajām sēnēm, kā dažādām neparastākām šo organismu īpatnībām, par kurām ne visi būs dzirdējuši. “Sēnes ir visur” ir pavisam neliela grāmatiņa, bet tā ir saistoša, zinātniski ļoti korekta un tajā īpaša uzmanība ir pievērsta tieši Latvijā sastopamajām sēnēm.

Senes ir visurVispirms jau sēnes nav tikai tās smukās, brūnas un garšīgās, kas aug mežā. Sēnes ir arī riebīgais pelējums, visādi gļotveidīgi radījumi, un nelāgie pleķi uz augiem. Cik tad dažādu sēņu sugu Latvijā ir? Izrādās, ka ieskaitot visādas mikroradības, šobrīd ir apzinātas apmēram 4000 sugas, bet pēc dažām aplēsēm to vajadzētu būt vismaz 10 000, tāpēc šajā jomā vēl gaidāmi daudzi interesanti atklājumi. Problēma jau, ka sēne nav nekāda priede vai akmens, kas katram nejēgam ir redzams gan ziemā, gan vasarā. Reālā sēne lielāko daļu dzīves pavada pazemē, bet augļķermeņi virs zemes parādās varbūt tikai uz trīs dienām reizi piecos gados. Bet, lai konstatētu sēnes eksistenci, ir nepieciešams, lai tieši šajā brīdī ietu garām kvalificēts sēņu Atradējs. Nav Atradēja, nav arī šīs sēņu sugas.

Ar sēņu sugu nosaukumiem arī latvieši nav bijuši čakli, lielu daļu zinātniekiem ir nācies sagudrot no jauna (agrenes, greznulītes, čemurenes). Par spīti vispārīgajam apzīmējumam suņu sēnes, latviešiem nemaz nav nevienas šī dzīvnieka vārdā nosauktas sēnes (toties kaķiem gan sava esot – kaķu saulsardzene). Par to jau ir rakstījis Braisons, bet arī latīniskos nosaukumus gudrojot, šķiet, ka nekas cits cilvēkiem pārsvarā nav bijis pie rokas, kā dažādas ģenitālijas. Piemēram, jocīgā pie mums ieklīdusī sēne migrants Mutinus ravenelii, kas konsekventi aug tikai pilsētās, tulkojumā būtu Ravenela suņa dzimumloceklis (nu pēc tāda tā arī izskatās).

Grāmatā atsevišķas nodaļas ir veltītas tādām interesantām sēnēm kā zemestaukiem, zemeszvaigznēm, bisītēm un trifelēm. Atsevišķa nodaļa ir veltīta Latvijas Gada sēnēm (tāda katru gadu tiek ievēlēta īpašā mikologu sektas sanāksmē). Ja nu gadījumā neesat dzirdējuši, tad Gada sēne 2015. bija milzu pergamentsēne, bet sīkāk ir pastāstīts par zelta brūnsardzeni, toverīšu sarkosomu, koraļļu dižadateni un ļoti indīgo zaļo mušmiri (izdzīvojušie stāsta, ka tā esot gardākā sēne, kas viņu mūžā ir ēsta – ar patīkamu riekstu garšu).

Atsevišķa nodaļa ir veltīta arī ārkārtīgi interesantajām gļotsēnēm, par kurām nav vienprātības vai tās vispār ir sēnes (šīs radības mēdz rāpot apkārt), melnajiem graudiem (nebiju pievērsusi uzmanību, ka tie ir sastopami uz visām stiebrzālēm), posu (sēne uguns iegūšanai), trifelēm un mītiskajām vietējām halucinogēnajām sēnēm kā smailā kailgalve (par tās vākšanu, uzglabāšanu un lietošanu ir paredzēta kriminālatbildība).

Dažas grāmatas nodaļas ir par sēnēm, kas aug kādās noteiktās vietās, piemēram, ir stāsts par Rīgas sēnēm un šīs pilsētas labākajām sēņošanas vietām, kas var būt visai negaidītas. Starp citu, uz vienas tādas esot uzbūvēta Gaismas Pils, kas gan nav liels zaudējums, jo šeit augušās sēnes augstā piesārņojuma dēļ ēst ir riskanti. Latvijas sēņotāju Meka varētu būt Moricsala, kur pavisam nelielā platībā ir atrasts apmēram 500 sēņu sugu (vienīgā bēda, ka tas ir rezervāts un tur nevienu sēni aiztikt nedrīkst, to gan neievērojot mežacūkas, kuras mīlot uz turieni aizpeldēt, lai pamielotos ar sēnītēm). Nez kāpēc atsevišķā nodaļā ir aprakstītas Pokaiņu sēnes, lai gan tur nekādi īpaši brīnumi neaug. Vēl grāmatā varam izlasīt par sēnēm, kas sastopamas alās, pazemē, kāpās, ugunskuru un ugunsgrēku vietās, kā arī par raganu apļiem, vējaslotām un tumsā spīdošajām sēnēm. Autors arī dod padomus baraviku ieaudzēšanai piemērotās vietās.

Saprotams, ka ar sēnēm ir saistīti daudzi mīti. Piemēram, ka sarkanās mušmires varot izmantot mušu indēšanai. Nekādu īstu pierādījumu šo sēņu insekticīdajai iedarbībai nemaz neesot – tikai pārstāstu pārstāsts. It kā ar šo sēni mušas varot apdullināt, bet pēc laika tās atžirgstot un lidojot tālāk. Tāpat nav nekāda argumentēta pamatojuma apgalvojumam, ka aļņi ēdot mušmires, lai izdzītu parazītus, drīzāk tiem šīs sēnes vienkārši garšo. Sēņu indīgums ir īpaša tēma. Autors, kurš pats ir ļoti pieredzējis sēņu pētnieks, apgalvo, ka nav tādu pazīmju, pēc kurām varētu atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām. Tomēr skaidrs, ka mežā var lasīt tikai tās sēnes, par kurām noteikti zini, ka tās var ēst. Pie mazākajām šaubām sēni nevajag ņemt, nest mājās un lietot uzturā (dažas sugas ir tik indīgas, ka cilvēks varot saindēties tikai ieelpojot viruma tvaikus to vārīšanas laikā). Dažas sēņu sugas var atšķirt tikai mikroskopā, ja nu tāds ir paķerts līdzi uz mežu sēņojot, izpētot sēņu sporu formu. Par daudzu sēņu ēdamību vēl joprojām nav īstas skaidrības un dažādos avotos ir atrodama pretrunīga informācija. Cilvēkiem jau vispār ir atšķirīga reakcija uz indīgajām sēnēm, daži varot sukāt iekšā daudz ko bez acīm redzamām sekām, bet dažs atstieps kājas pēc pāris sēnītēm. Tas, ka sēni kāds jau pirms tam ir grauzis, neko nenozīmē. Uz gliemežiem un tārpiem sēņu indes neiedarbojas.

Lai gan grāmata ir ļoti īsa, tajā ir apkopots patiešām daudz interesantas informācijas. Piemēram, dažādas preses pīles par sēnēm, mīts, ka Ļeņins ir noindēts ar sēnēm un izrādās, ka ir pat tāda zinātne entnomikoloģija, kas pēta dažādu tautu attiecības ar sēnēm. Grāmatas beigās ir neliela skaidrojošā vārdnīca un krāsainas fotogrāfijas. Neapšaubāmi Edgara Vimbas “Sēnes ir visur” ir laba, ļoti informatīva un aizraujoša grāmata par Latvijas sēnēm. Protams, lieliem sēņu speciālistiem nekas jauns te nebūs, bet noteikti iesaku visiem dabas mīļotājiem un sēņotājiem, kurus, kā izrādās, var saukt arī par mikofīliem (protams, līdzsvaram ir arī mikofobi – cilvēki, kuri konsekventi atsakās uzturā lietot savvaļas sēnes).

Dabas datu mājas lapā var izlasīt Julitas Klušas aprakstu par grāmatu papildinātu ar labām sēņu fotgrāfijām.

Kāpēc tas viss notiek ar mums?

Leonard Mlodinow, The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives, 2009

Grāmatu par nejaušu gadījumu un negadījumu ietekmi uz mūsu dzīvi sāku lasīt naktī uz 14. novembri, kad nez kāpēc pamodos ap pulksten trijiem un tikpat neizprotamu iemeslu dēļ ieskatījos tviterī. Lai pēc tam ātrāk aizmigtu, sameklēju e-lasītājā kaut ko potenciāli sarežģītāk lasāmu – tekstu svešvalodā par matemātisko statistiku un varbūtību teoriju ar grafikiem un uzdevumiem. Tomēr Mlodinova grāmata izrādījās nepavisam ne iemidzinoša, bet toties saistoša un patiesi nomierinoša.

Varbūtību teorijaGrāmatā autors ļoti vienkāršā un labi saprotamā veidā izklāsta visu varbūtību teorijas un matemātiskās statistikas rašanās vēsturi, īsi pastāstot ievērojamāko zinātnieku biogrāfijas, apstākļus, kuri izraisīja atklājumus (te ne tā mazākā nozīme ir cilvēces vājībai uz azartspēlēm), anekdotiskus gadījumus un klasiskos varbūtību teorijas uzdevumus. Gan par kauliņiem un monētām, gan par nelaimīgo meiteni vārdā Florida (vārdam ir nozīme) un viņas iespējamajiem brāļiem vai māsām, gan nabaga TV viktorīnas spēlētāju un trīs durvīm ar divām kazām un vienu automašīnu. Jāatzīstas, ka ārkārtīgi sen nebiju lasījusi izklaidējošu populārzinātnisku grāmatu par matemātiku, un šo izlasīju ar ārkārtīgi lielu patiku. Vienīgi daudzi grāmatā minētie piemēri bija par beisbolu, kurš mani nekad nav interesējis, bet tas netraucēja saprast skaidrojumu jēgu. Protams, tiem, kas labi pārzina matemātiku, nekas jauns te nebūs, bet atkārtošanai un izklaidei grāmata ir patiešām laba.

Beigu daļā autors vairāk pievēršas tam, ko tad mūsu dzīvē nosaka nejaušības. Lai cik tas būtu neomulīgi, tad gandrīz vai visu. Kad Dž.K. Roulinga vairākām izdevniecībām iesniedza savas pirmās Harija Potera grāmatas manuskriptu, tad tak jebkuram saprātīgam izdevējam, to saņemot, būtu vajadzējis no prieka lekt uz vienas kājas un steidzīgi ķerties pie šī potenciālā dižpārdokļa izdošanas. Taču, kā zināms, vispirms astoņas izdevniecības Hariju Poteru noraidīja, kā izdošanai nepiemērotu. Vai tur strādāja idioti, kas nespēja novērtēt šī darba ģenialitāti? Nepavisam nē, jo tāda tam vienkārši nepiemīt. Roulinga ir viduvēja rakstniece un arī „Harijs Poters un filozofu akmens” , lai arī kopumā neslikta bērnu grāmata, nav nekāds šedevrs (Daini, piedod). Izdevējdarbībā vispār ir ļoti grūti noteikt, kura jauna sērija iegūs mežonīgu popularitāti, jo to nosaka tikai gadījums nevis romāna literārā kvalitāte (grāmatā aprakstīts arī eksperiments, kad izdevniecībām anonīmi tika nosūtīti Bukera prēmijas laureātu darbu fragmenti un Stīvena Kinga mēģinājums publicēties ar citu vārdu, kas visi nebija īpaši veiksmīgi) . Tas pats attiecas arī uz filmām, mūziku un daudz ko citu.

Problēmas rada mūsu smadzenes, kas evolūcijas ceļā ir izveidojušas noturīgu tieksmi visur meklēt likumsakarības un pie reizes arī slepenas sazvērestības – pat vietās, kur darbojas tikai vienkārša nejaušība un apstākļu sakritība. Tam par iemeslu ir smadzeņu nespēja sakarīgi darboties nenoteiktības apstākļos un nepieciešamība visu kontrolēt. Tāpēc mums ir ļoti grūti paļauties tikai uz iespējamo notikumu varbūtību. Taču paļauties tikai uz savu lielisko intuīciju arī nebūs prātīgi un noteikti vienmēr pirms lēmumu pieņemšanas der arī papētīt plašāku informāciju, ja vien tāda ir pieejama. Teiksim, lai gan pēc statistikas datiem ir skaidrs, ka mums šobrīd Latvijā ir daudz lielāka varbūtība ciest ceļu satiksmes negadījumā nekā teroristu uzbrukumā, iedzīvotāji par savu drošību uz ceļiem, kuras labā varētu vēl daudz ko darīt, nepavisam neuztraucas un nerūpējas tik ļoti kā par potenciālajiem spridzinātājiem.

Ja ar monētu un kauliņu mētāšanu viss ir puslīdz skaidrs, tad prognozēt cilvēka dzīves notikumus, ekonomiskus procesus vai vēsturiskus notikumu ir neiespējamā misija, jo vienlaicīgi uz tiem iedarbojas neaptverams faktoru skaits. Tāpēc der būt skeptiskiem pret visādām ekspertu prognozēm par akciju tirgiem, cenu kāpumiem un kritumiem. Pastāv ļoti maza varbūtība, ka uz vēsturiskiem datiem veidotā prognoze piepildīsies. Bet par informāciju, ar kuru mūs mēdz barot masu mediji pirms vēlēšanām domāju, ka jebkuram loģiskam cilvēkam arī bez varbūtību teorijas studijām ir skaidrs, kur to patiesībā vajadzētu iebāzt.

Autors arī jauki izskaidro (ar stāstu par Bilu Geitsu), ka nepastāv tiešas saistības starp bagātību un prāta spējām, lai gan cilvēkiem ir tendence abas šīs lietas saistīt. Zināma nolemtība jau ir tajā faktā, ka daudz svarīgāk tomēr ir īstajā laikā būt īstajā vietā. Tomēr autors ir optimists, galu galā tā pati varbūtību teorija nosaka, ka pie lielāka mēģinājumu skaita iespēja sasniegt mērķi palielinās, tāpēc nekad nevajag pārtraukt censties (nebūtu Roulinga aizsūtījusi Potera manuskriptu arī devītajam izdevējam, pasaule būtu palikusi bez HP sērijas, kā gan mēs to pārdzīvotu). Tas pats darbojas arī otrā virzienā, tāpēc autors neiesaka vērtēt cilvēkus tikai pēc viņu sasniegumiem – lielākoties tā ir tikai nejaušība. Mēs parasti redzam tikai to, ko gribam redzēt, tāpēc bieži vien uzskatām bagātus cilvēkus par gudrākiem, bet nabagākus par dumjākiem nekā viņi ir. Tāpat populārus aktierus mēdz uzskatīt par talantīgākiem nekā mazāk pazīstamus vai bestsellerus par labāku literatūru nekā pārējā, lai gan tam parasti nav nekāda objektīva pamatojuma un popularitāti vai veiksmi parasti nosaka tikai nejaušība.

Protams, man ļoti patika arī stāsts par vīniem, lai gan to jau zināju un droši vien zina visi (vīnu vērtēšana ir absolūti subjektīva un nejauša, pētījumos ir noskaidrots, ka vīnus neatšķir arī lielākā daļa no to degustatoriem, variet mājās paeksperimentēt) . Tāpēc ar mierīgu sirdi turpinu pirkt un lietot ne visai dārgus vīnus (tāpat neviens nav palicis neizdzerts).

Vārdu sakot, šī ir viena laba grāmata par matemātiku un varbūtību teorijas vēsturi, kas lasītājus mudina uz pasauli skatīties ar redzīgākām acīm, un vairāk domāt un spriest pašiem.

Valdis Segliņš „Megalīti. Pasaule. Latvija”

Valdis Segliņš „Megalīti. Pasaule. Latvija”, Rīga: „LU akadēmiskais apgāds” 2012.

MegalītiCilvēku uzmanību akmeņi ir saistījuši jau no ļoti seniem laikiem. Un, šķiet, ka akmens laikmetā cilvēkiem ir bijis dikti daudz brīva laika (tak nebija jau ne grāmatu, ne televīzijas, ne sociālo tīklu), kuru tie ir izmantojuši pārvietojot lielus akmeņus, kraujot tos kaudzēs vai kasot tajos bedrītes. Tagad visus tādus senos veidojumus no lieliem akmeņiem sauc par megalītiem. Pārsvarā jau akmeņus tolaik izmantoja uzstellēšanai uz kapiņiem, komunikācijai ar augstākiem spēkiem vai, lai iegāztu kādam pa galvu. Diemžēl vēlākos laikos ļaudis nebija saudzīgi pret seno cilvēku paveikto, un daudzi megalīti tika izpostīti. Tikai pēdējo pārsimts gadu laikā megalīti ir apzināti un sākti pētīt rūpīgāk. Patiesībā jau mēs neko daudz par senajiem cilvēkiem un viņu megalītiem nezinām, tāpēc ar interesi izlasīju Valda Segliņa apjomīgo monogrāfiju „Megalīti. Pasaule. Latvija”.

Grāmatai ir laba un pārskatāma struktūra. Sākumā aprakstīti megalītu veidi un klasifikācija, iespējamie paņēmieni to būvniecībai, tālāk jau seko plašs apskats par to izplatību pasaulē, izsekojot to būvniecību piekopjošo kultūru migrācijai. Nobeigumā ir nodaļa par iespējamiem megalītiem Latvijā un kaimiņzemēs, kā arī pazīmes, pēc kurām iespējams atšķirt senatnē apstrādātus akmeņus. Grāmatā ir bagātīgi ilustrēta (vairāk nekā 600 fotogrāfijas, shematiskas kartes un zīmējumi). Katrai nodaļai ir pievienots saraksts ar interneta saitēm un literatūras avotiem, kur var izlasīt ko vairāk, ja ir ieinteresējis kāds dīvains objekts. Grāmata man tiešām patika. Protams, tā nav nekāds detektīvromāns, teksts ir specifisks un ļoti piesātināts ar informāciju, tāpēc jāatzīstas, ka arī man gadījās dažus vakarus nejauši aizmigt gultā kopā ar megalītiem. Bet iemigšana, lasot grāmatu, esot laba un veselīga alternatīva miegazālēm un vispār samazinot ikdienas stresu. Grāmata ir uzrakstīta ļoti korekti. Galu galā par megalītiem ir ļoti maz informācijas un līdz ar to ļoti daudz vietas iztēlei, tāpēc cilvēki mēdz sacerēt vistrakākās fantāzijas par to izcelsmi un vēsturi, autors piemin to eksistenci, bet sīkāk neiztirzā.

Neapšaubāmi vissaistošākā bija nodaļa par megalītiem Latvijā. Diemžēl pie mums maz kas ir saglabājies pēc kristietības ienākšanas. Un pēc tam vēl pāri gājušās kolektivizācijas, meliorācijas un privatizācijas viss ir pavisam slikti. Cilvēkiem tagad ir nelāga mode smukus akmeņus vilkt pie savām mājām un veidot bezgaumīgas dekorācijas, tā izpostot vēl palikušos megalītītiskos kapiņus. Ar iespējamām svētvietām ir vēl trakāk. Pēdējā desmitgadē Latvijā ir bijis kaut kāds svētakmeņu bums un gandrīz vai katrā pašvaldībā tūristu pievilināšanai ir tapusi kāda leģenda par vietējiem akmeņiem. Tomēr daži svētakmeņi pie mums vēl ir, bet tos jāmeklē pēc seniem nostāstiem un teikām. Vispār arī mūsdienās cilvēkiem patīk izmantot akmeņus kaut kādiem mistiskiem rituāliem, jo tie mēdzot būt nolaistīti ar parafīnu un pētniekiem ir gadījies pie tiem uziet vistu kaulus (bet varbūt tur vienkārši ir bijis pikniks sveču gaismā). Tomēr nekur nav teikts, ka Latvijā ir apzināti visi iespējamie megalīti. Var vēl gadīties visādi interesanti atradumi. Autors uzsver, ka attiecībā uz svētvietām izmēram (mērogam) nav nozīmes un, meklējot šādus objektus, nevajag domāt, ka tas būs kaut kas Stounhendžas lielumā. Nu un, ja nejauši gadās atrast kādu interesantu krāvumu no akmeņiem, tad to labāk pašiem neaiztikt un nepārkrāmēt.

Saprotams, ka pēc grāmatas izlasīšanas es apstaigāju visus lielos akmeņus, ko vietējā pašvaldība ir savilkusi ciema centrā un, protams, uzreiz tajos atradu visādas interesantas bedrītes un skrāpējumus. Diemžēl pat ar manu netrenēto aci tie izskatījās pēc dabiskiem veidojumiem. Katrā ziņā pēc grāmatas izlasīšanas akmeņi ir sākuši izskatīties daudz interesantāki nekā pirms tam.

Bils Braisons „Īsi stāsti gandrīz par visu”

Bils Braisons „Īsi stāsti gandrīz par visu”, no angļu val. Ieva Kalnciema, Rīga: Zvaigzne ABC, 2006, (Bill Bryson, A Short History of Nearly Everything, 2003)

Pietika izlasīt divas Bila Braisona grāmatas, lai viņš iekļūtu samērā garajā manis iecienīto autoru sarakstā. Tāpēc tagad ķēros pie trešā latviski tulkotā viņa darba „Īsi stāsti gandrīz par visu”. Gandrīz neticami, bet Braisons vienā grāmatā patiešām ir pamanījies pastāstīt gandrīz par visu – sākot ar Visuma izcelšanos un tā cilvēka prātam neaptveramajiem plašumiem, Zemes tapšanu, vecumu un lielumu, atoma uzbūvi un elementārdaļiņu mīklaino pasauli, dzīvības izcelšanos un tās lielākajām mistērijām un, protams, no kurienes tad uz šīs planētas ir izlīdis tas kailais, neglītais un fiziski neveiklais primāts, kas tagad ir savairojies vairāk pat par trušiem. Viena īpaši jauka un optimistiska nodaļa ir veltīta lielākajām katastrofām, kuras ir piemeklējušas Zemi tās ilgajā vēsturē, kā arī apcerētas iespējas dažām no tām atkārtoties (cilvēces izmiršana kaut kādā nezināmā nākotnē ir nenovēršama, uz šīs planētas ar laiku izmirst praktiski visas sugas, bet mierinājumam jāpiebilst, ka dzīvība kopumā ir neiedomājami sīksta).

Bils Braisons Īsi stāstiVispār jau cilvēks, kas nopietni interesējas par zinātni, no Braisona grāmatas neko fundamentāli jaunu neuzzinās. Jāņem vērā arī, ka kopš grāmatas sarakstīšanas ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi un zinātne ir kādu solīti patipinājusi uz priekšu, Higsa bozons esot atrasts un tā. Tomēr grāmatas šarms slēpjas autora aizrautībā un ieinteresētībā, viņa spējās uzdot visādus dīvainus jautājumus un izstāstīt par labi zināmām lietām no pavisam negaidītiem skatu punktiem. Bērnībā es šo grāmatu būtu dievinājusi, turējusi zem spilvena un visiem uzmākusies ar tajā izlasītiem dīvainiem stāstiem. Tagad, protams, es sen vairs nevaru atļauties tik atklāti priecāties par to, cik aizraujošā pasaulē mēs dzīvojam, bet grāmata man ļoti patika. Braisons jau ne tikai pārstāsta dažādus zinātniskus atklājumus, idejas un teorijas, bet arī ļoti interesanti izklāsta to vēsturi (jā, bieži vien nākas aizdomāties, kā cilvēki vispār ir aizdomājušies līdz Zemes vecuma izmērīšanai), pētniekiem, kas tos ir veikuši, dažādiem ļoti zinātniskiem strīdiem un pamatīgiem kašķiem. Braisona talants šos stāstus par padara pat ļoti cilvēciskus.

Habls mira no sirdslēkmes 1953. gadā. Ar viņa nāvi saistīta vēl viena dīvainība. Iemeslu uz laiku laikiem paturot slepenībā, viņa sieva atteicās rīkot bēres un nekad nevienam neatklāja, ko izdarījusi ar viņa līķi. Vēl pēc 50 gadiem joprojām nav zināms, kur palicis 20. gs. Izcilākais astronoms.

Vai, teiksim, šāds stāsts par cilvēku, kurš pasauli apveltīja ar svina piesārņojumu no etilētā benzīna un bezgala ļaunajiem CFC savienojumiem, kas noārda ozona slāni.

Midžlijs mira pavisam neparastā nāvē. Kad pēc poliomielīta radās paralīze, viņš izgudroja virkni motorizētu trīšu, kuri viņu automātiski pacēla vai grozīja gultā. Kādu dienu 1944. gadā, iedarbinājis mehānismu, viņš iepinās tā auklās un nožņaudzās.

Vēl, piemēram, katrs, kam sanācis mācīties botāniku, būs pamanījis, ka Kārlis Linnejs, kas deva latīniskos nosaukumus daudzām augu sugām, ir bijis apsēsts ar sieviešu ģenitālijām (neticēsiet, cik daudzas puķītes vēl tagad latīniski tiek sauktas par pežziedēm visdažādākajās šā vārda variācijās) un neviena botānikas grāmata to nez kāpēc nepiemin, bet Braisons ļoti jauki apraksta šo faktu (turklāt izrādījās, ka lielākā daļa šīs Linneja jaunrades pēc tam ir tikusi pārdēvēta).

Tādu mazu, amizantu un citur ne vienmēr pieminētu faktu grāmatā ir ārkārtīgi daudz. Autors ir apkopojis milzīgu informācijas daudzumu, kā arī pats daudz ceļojis un ticies ar zinātniekiem. Man vislabāk patika nodaļa par dzīvības izcelšanos. Cik daudzām neticamām sakritībām bija jānotiek, lai mēs tagad te sēdētu savā pašreizējā izskatā. Varēja jau gadīties, ka galu galā mēs būtu mazi pūkaini radījumi ar garām astēm. Un vienmēr jāatceras, ka mēs pastāvam tikai un vienīgi tāpēc, lai pavairotu DNS, nevis kāda cita iemesla dēļ (pašai DNS par mums vispār nav nekādas daļas).

Vārdu sakot, brīnišķīga grāmata par brīnišķīgu pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tik daudz atklājumu, tik daudz pārsteigumu, tik daudz vēl neizzinātā, kas mums priekšā.

Nespēja izpētīt visu līdz galam instinktīvi mums varbūt izraisa vilšanos, bezcerību, pat baismas, tomēr tā tikpat labi var likties gandrīz neprātīgi satraucoša. Mēs dzīvojam uz planētas, kuras spēja sagādāt pārsteigumus ir teju vai bezgalīga. Kurš saprātīgs cilvēks gan vēlēsies, lai būtu citādi?

Blogā ir apraksts arī par Bila Braisona grāmatu “Skarbās takas vilinājums”.

Tūrs Heijerdāls „Ceļojums ar „Kon-Tiki””

Tūra Heijerdāla „Ceļojums ar „Kon-Tiki” ir modernās piedzīvojumu literatūras klasika, kas tulkota septiņdesmit valodās un tikusi izdota 50 miljonos eksemplāru (kā teikts priekšvārdā, tad „šāda tirāža kapitālistiskajā pasaulē grāmatai par zinātnisku ekspedīciju līdz šim laikam ir nedzirdēta un neiedomājama”, tā lūk). Manā īpašumā ir krietni nolasīts 1957. gada izdevums, kurā ir atrodams arī jauks ar īstu tintes spalvu rūpīgi vilkts ieraksts, kas atklāj, ka grāmatu savulaik manam tēvam ir uzdāvinājusi viņa vecākā māsa. Tā ir maksājusi piecus rubļus un sešdesmit piecas kapeikas, tā sauktajā vecajā naudā (tajā, kas šeit bija apgrozībā pirms 1961. gada naudas reformas).

IMG_9172Norvēģu etnogrāfs Tūrs Heijerdāls ir bijis viens traki ietiepīgs tips. Kad zinātniskā pasaule negribēja piekrist viņa, jāatzīst ne visai pārliecinošajai hipotēzei par Polinēzijas iedzīvotāju izcelsmi no Dienvidamerikas, jo indiāņiem nav bijuši piemēroti kuģi tāliem jūrasbraucieniem, viņš, heisā-hopsā, nieka pusgada laikā noorganizēja fenomenālu ekspedīciju. Ātri vien Ekvadorā sazāģēja balsas kokus, pēc veciem spāņu konkistadoru zīmējumiem no deviņiem baļķiem sasēja plostu, un kopā ar vēl pieciem tādiem pašiem trakiem tipiem un papagaili ar izmēros niecīgo peldlīdzekli jau 1947. gada aprīlī kuģoja pa Kluso okeānu. Pasākums bija pārdrošs un neticams, tomēr viņiem visiem (maiteklis – izņemot papagaili) pēc okeānā pavadītas 101 dienas veiksmīgi izdevās sasniegt Tuamotu salas, kopā nokuģojot 6900 kilometrus. Ceļojuma laikā viņi no tehniskajām lietām izmantoja tikai radioraidītāju, pulksteņus, sekstantu un kameras, bet pārsvarā mēģināja pārbaudīt vai ar tik primitīviem peldlīdzekļiem būtu iespējams šķērsot Kluso okeānu. Pēc ceļojuma Tūrs Heijerdāls sarakstīja šo grāmatu, kas kļuva par bestselleru, un no safilmētajiem materiāliem izveidoja dokumentālo filmu, kas 1951. gadā savā kategorijā ieguva Oskaru. Par polinēziešu izcelsmi vispārpieņemtais viedoklis, protams, nemainījās, bet tika praktiski pierādīts, ka viņiem varēja būt iespējami gadījuma rakstura sakari ar Dienvidameriku.
„Ceļojumu ar „Kon-Tiki” izlasīju bērnībā, tajā brīnišķīgajā laikā, kad vasarās laukos visforšāk bija ar grāmatu rokās iekārtoties vecā ābeļdārza pavēnī vai siena šķūnī (tajos brīžos, kad nebija jāveic kaut kas sabiedriski lietderīgs – bietes, siens). Izvelkot grāmatu no plaukta, arī tagad tā nešķiet novecojusi, pat sagribējās pārlasīt. Heijerdāls raksta vienkārši, raiti, saistoši un ar patīkamu humoru. Un, sēžot uz tāda plosta, ir daudz izdevības tuvāk iepazīties ar Klusajā okeānā mītošajām dzīvības formām nekā modernā okeāna lainerī. Mazliet brīnos, ka kopš 1959. gada grāmata Latvijā vairs nav pārizdota, it sevišķi tāpēc, ka 2012. gadā pēc tās motīviem tika uzņemta filma, kurā bija daudz kadru ar blondiem, muskuļotiem, trūcīgi ģērbtiem vīriešiem. Tiem, kam patīk lasīt par trakiem ceļojumiem, šī noteikti ir ieteicamo grāmatu sarakstā.

Knuts bija sēdējis un mazgājis savas bikses, te piepeši pacēlis acis un pamanījis, ka tieši viņa priekšā izniris pats lielākais un riebīgākais mūlis, kādu neviens no mums savā mūžā nebija redzējis. Tā bija īsta jūras nezvēra galva, tik liela un pretīga, ka pat jūras gars neatstātu uz mums tik baigu iespaidu, ja tas būtu izniris no dzelmes. Dzīvnieka galva bija plata un plakana kā vardes galva, katrā pusē tai atradās mazas acis, un gar krupjveida muti, kas bija pusotra metra plata, plīvoja garas bārkstis, sizdamās mutes kaktiņos.

Džoja Ādamsone „Dzimusi brīvībai”

IMG_9167Turpinu rakāties pa plauktiem. Vēl viena līdz neatpazīšanai nobružāta grāmata ir Džojas Ādamsones „Dzimusi brīvībai”, kas izdota 1972. gadā populārzinātniskās literatūras sērijā „Apvārsnis” un tolaik maksājusi vienu rubli un septiņdesmit kapeikas. Visiem „Apvāršņa” sērijas izdevumiem bija glītas, melnas muguriņas ar baltiem burtiem (kad PSRS ekonomika sāka šķobīties, tās palika krāsainas un sērija plauktā vairs neizskatījās tik eleganta kā sākumā). Grāmatu no angļu valodas ir tulkojusi Helma Lapiņa, kurai pateicoties mēs kādreiz varējām lasīt lieliskus pazīstamāko dabas pētnieku (Dž. Darels, B.Gržimeks, u.c.) darbu tulkojumus.

Džoja Ādamsone vairākus gadu desmitus nodzīvoja Kenijā un daudz darbojās dabas aizsardzības labā. „Dzimusi brīvībai” ir stāsts par cilvēku izaudzinātu lauveni vārdā Elsa, kas tiek pieradināta dzīvei savvaļā. Izdevums ir samērā biezs (gandrīz 500 lappuses), jo tajā ir iekļautas trīs grāmatas – „Dzimusi brīvībai”, „Dzīve brīvībā” un „Mūžam brīvībā”.

Atceros, ka manu uzmanību vispirms piesaistīja daudzās, interesantās dzīvnieku fotogrāfijas, tā nu sanāca, ka grāmatu izlasīju un uzreiz pārlasīju apmēram sešu gadu vecumā, katrā ziņā skolā tad vēl negāju. Laikam jau „Dzimusi brīvībai” ir atstājusi uz mani paliekošāku iespaidu nekā biju domājusi. Grāmata būtiski atšķīrās no mīlīgajām, krāsainajām un optimistiskajām bērnu grāmatiņām par Āfriku ar draudzīgiem zvēriņiem un laipniem vietējiem iedzīvotājiem, kādas man pirms tam piedāvāja pieaugušie. Protams, bija lasīta arī Zentas Ērgles „Ieviņa Āfrikā” ar Margaritas Stārastes ilustrācijām un tās ir ļoti dažādas grāmatas, bet seši gadi ir pietiekami labs vecums, lai sāktu iepazīties ar atšķirīgiem skatījumiem uz vienu un to pašu. „Dzimusi brīvībai” bija pirmā īstā, nopietnā, dokumentālā grāmata, kuru izlasīju un skaidrs, ka tik ļoti aizrauties līdzi stāstam un atklāt sev jaunu pasauli var tikai sešu gadu vecumā. Tagad ir grūti saprast, kādā informācijas badā dzīvoju, līdz sāku pati izvēlēties, ko lasīt, bet tolaik, ziniet, interneta nebija, televīzijā bija tikai viens raidījums par tēmu – „Dzīvnieku pasaulē”, stundu garš, krievu valodā un to pašu rādīja tikai vienu reizi divās nedēļās.
Šajā grāmatā viss notika pa īstam. Dzīve Āfrikā bija skarba, lai izdzīvotu Elsai bija jāiemācās nogalināt citas radības, un galu galā par brīvību bija jāsamaksā ļoti dārgi. Elsa iedzīvojās savvaļā, bet drīz vien nomira no ērču pārnēsāta parazīta babezijas invāzijas. Ar viņas lauvēniem autorei bija pamatīgas problēmas un tos nācās pārvest uz Serengeti Nacionālo parku Tanzānijā. Diemžēl to tālākais liktenis mums paliek nezināms.

Grāmata ir ļoti saistoša ar labiem aprakstiem par lauvu paradumiem un Āfrikas dabu. Līdzīgi kā visās dabas aizsardzībai veltītās grāmatās autore galvenokārt risina tēmu, kā mierīgi pastāvēt līdzās cilvēkiem un dzīvniekiem. Tomēr lielie plēsoņas nav bīstamākais drauds cilvēkam, kurš nonācis šajā kontinentā. Džoju Ādamsoni 1980. gadā noslepkavoja viens no viņas bijušajiem darbiniekiem, savukārt viņas vīru pēc dažiem gadiem nogalināja malu mednieki.

Iespējams, ka grāmatu kādreiz pārlasīšu. Savā žanrā „Dzimusi brīvībai” ir klasika, bet sešu gadu vecumā tā bija fantastiski aizraujoša iepazīšanās ar Āfrikas dabu un raisīja pirmās smeldzīgās pārdomas par nāves neizbēgamību, pasaules neizzināmību un brīvības nežēlīgo cenu.

Sākumā Elsa saplūda ar klints sārteno, silto krāsu, it kā pati būtu daļa no šīs klints, bet vēlāk dziestošajā gaismā lauvas siluets iezīmējās pret debesīm, kurās lēnām kāpa pilnais mēness. Likās mēs visi atrodamies uz milzu kuģa, kas noenkurojies džungļu tumšajā purpurkrāsas jūrā, no kuras paceļas dažas granīta saliņas. Skats bija bezgalīgi plašs, valdīja pilnīgs miers, laiks šķita apstājies, un man radās sajūta, ka mēs burvju kuģī slīdam prom no īstenības, ieslīdam kādā citā pasaulē, kur cilvēka radītās vērtības sadrūp pīšļos. Instinktīvi pastiepu roku un pieskāros Elsai, kas sēdēja man cieši līdzās; viņa piederēja pie šīs otrās pasaules un, vienīgi pateicoties viņai, mēs drīkstējām ielūkoties šajā paradīzē, ko paši sen bijām zaudējuši.