Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas”, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Rīga: Neputns, 2017., (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972)
Italo Kalvīno ir viens no slavenākajiem itāļu rakstniekiem, tāpēc ar interesi gaidīju “Neredzamo pilsētu” izdevumu latviešu valodā. Uzreiz pēc romāna iznākšanas gribēju to nopirkt un grāmatnīcā diezgan ilgi blenzu uz jaunumu plauktu, bet romānu kā nevarēju ieraudzīt, tā nevarēju. Nospriedu jau, ka “Neredzamajām pilsētām” būs kādi īpaši smalki vāki, un gāju prasīt palīdzību pārdevējai. Un, apžēliņ, romāns atradās pie ilgi pētītajiem jaunumiem, un vāka dēļ šis daiļums nudien ir gandrīz neredzams. Grāmatu pēc tam saņēmu arī Ziemassvētku dāvanā no Msmarii, bet biju jau izlasījusi.
“Neredzamās pilsētas” autors sarakstīja laikā, kad aizrāvās ar kombinatoriku, un grāmata ir veidota no 55 poētiskām miniatūrām. Katra no tām stāsta par kādu noteiktu pilsētu, visām pilsētām ir sieviešu vārdi, tām ir 11 veidi un tās ir sakārtotas 9 nodaļās pēc kaut kādiem autoram svarīgiem apsvērumiem. Katrai nodaļai ir ievads un nobeigums, kurā ceļotājs Marko Polo stāsta hanam Hubilajam par visām tām brīnumainajām pilsētām, kuras ir redzējis savu ceļojumu laikā. Tomēr iespējams, ka visas aprakstītās ir viena un tā pati pilsēta. Sakārtojot miniatūras tabulā pa pilsētu veidiem un nodaļām, izveidojas glīts, simetrisks raksts, kura centrālā ass ir Baukida.
Septiņas dienas soļojis cauri krūmājiem, ceļotājs, kurš dodas uz Baukidu, joprojām nespēj to ieraudzīt, taču jau ir nonācis galā. Pilsētu balsta smalkas, visai tālu cita no citas izvietotas koka kājas, kas stiepjas augšup un nozūd virs mākoņiem. Pilsētā var uzkāpt pa trepītēm. Uz zemes pilsētnieki parādās reti: augšā viņiem ir viss nepieciešamais, un viņi uzskata par labāku bez vajadzības lejā nekāpt. Itin nekas no pilsētas nepieskaras zemei – vienīgi garās flamingu kājas, uz kurām tā balstās, un gaišās dienās arī caurumota, stūraina ēna, kas iezīmējas uz lapotnēm.
Par Baukidas iemītniekiem mēdz izteikt trejādus minējumus: ka viņi ienīstot Zemi; ka viņi to cienot tik ļoti, ka izvairoties no jebkādas saskarsmes; ka viņi Zemi mīlot tādu, kāda tā bijusi pirms viņiem, un pavērsuši lejup tālskatus un teleskopus, nepagurdami to pārlūkojot lapiņu pa lapiņai, akmeni pa akmenim, skudriņu pa skudriņai, tīksmi vērodami savu prombūtni.
Miniatūras ir nelielas, bet ļoti skaisti uzrakstītas, un tām ir brīnišķīgs tulkojums. Tekstu labi papildina Elīnas Brasliņas ilustrācijas – ļoti nopietnas (pēc sejas izteiksmēm izskatās, ka visu pilsētu iemītniekiem, vienradžus ieskaitot, nenormāli sāp vēders). Bet pret pasaules literatūras šedevriem droši vien nemaz nedrīkst attiekties nenopietni. 🙂
Publicitātes foto no izdevniecības Neputns mājas lapas. Elīnas Brasliņas ilustrācija Italo Kalvīno romānam “Neredzamās pilsētas”.
Vārdu sakot, “Neredzamās pilsētas “ ir skaistuma koncentrāts, kurš jālieto uzmanīgi, lai nepārdozētu. Vislabāk miniatūras lasīt pa vienai vai divām. Grāmata tā arī esot rakstīta – pa mazam gabaliņam un pēc tam rūpīgi sakombinēta šajā savdabīgajā struktūrā. Nu nekas slikts jau nenotiks arī izraujot to cauri vienā paņēmienā, bet tā lasītājs tikai nedaudz apdalīs pats sevi.
Vēl viena interesanta grāmatas īpatnība ir tās satura acumirklīgā izzušana no atmiņas. Izlasi nodaļu un pēc pāris minūtēm tā jau ir aizmirsusies. Bet galu galā tieši īslaicīgums un nenoturīgums ir patiesa skaistuma visdrošākā pazīme.
Italo Klavīno “Neredzamās pilsētas” ir viens no postmodernās literatūras stūrakmeņiem. Grāmatu noteikti būtu jāizlasa visiem, kas interesējas par literatūru, kas spēj iziet ārpus mūsu iedomātajiem rāmjiem, kādam ir jābūt pareizam romānam, un tā patiks lasītājiem, kuri mīl skaistus, poētiskus aprakstus.
Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.
Par neredzamajām pilsētām ir rakstījuši arī Ints un Lasītāja.
“Neredzamo pilsētu” fragmentus Gundara Āboliņa lasījumā var paklausīties šeit.
Tabula ar miniatūru sakārtojumu pa pilsētu veidiem un nodaļām, lai var labāk saprast romāna īpatnējo struktūru un simetriju (tas vairāk atgādinājumam sev).
Sibillas grāmatas 