Tag Archives: pseidozinātne

Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”

Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Ben Goldacre, Bad Science, 2008)

Tas, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi Bena Goldeikra „Sliktā zinātne”, ir viens no šī gada patīkamākajiem pārsteigumiem, tāds mazs gaismas stariņš milzīgajā ezotērisko figņu tumsībā, ar kurām tik labprāt savus lasītājus apgādā visdažādākās izdevniecības. „Sliktā zinātne” noteikti ir viena no labākajām pēdējos gados izdotajām populārzinātniskajām grāmatām.

Sliktā zinātneIkdienā pār jebkuru cilvēku, ja vien viņš nav uzmaucis galvā folijas cepurīti un ieslēdzies virtuves skapī, gāžas milzīga informācijas lavīna, kurā ir viss – sākot ar ļoti lietderīgām ziņām līdz pilnīgām blēņām un ļaunprātīgiem meliem. Tajā visā kaut ko sajēgt patiešām nav viegli, var ātri apmulst un pilnībā pazaudēt jebkādu orientāciju. Grāmatas autors ir britu rakstnieks, žurnālists un ārsts ar lielu pieredzi pseidozinātnes lietās, kurš ir specializējies medicīnas, uzturzinātnes un kosmētikas industrijas mītu atmaskošanā.

„Sliktās zinātnes” lielākais pluss ir ne tikai dažādu cilvēkiem iebarotu melu atmaskojumi, bet galvenokārt kritiskās domāšanas veicināšana. Ar vienkāršiem piemēriem autors apstāsta statistikas pamatus, kā arī dod labus ieteikumus dažādu pētījumu un informācijas izvērtēšanai. Vispār jau šīs lietas vajadzētu mācīt skolā, kā dzīvē nepieciešamu informāciju, kuru jāapgūst jebkuram, bet man pat bail domāt, ko bērniem tur tagad māca.

Liela grāmatas daļa ir veltīta dažādu populāru lohatronu izskaidrošanai – par detoksikāciju, homeopātiju, dārgās kosmētikas mārketingu, uztura bagātinātājiem, u.c. Autors sīki izskaidro, kā tas viss darbojas. Dažreiz pat pārāk sīki, bet viņu var saprast, ja ikdienā ir jāsaskaras ar tik ārprātīgu tumsonību. Un stāsts par AIDS epidēmiju Dienvidāfrikā bija patiešām biedējošs. Arī par antioksidantiem līdz šim biju labākās domās, bet skaidrs, ka pārspīlēt jau ne ar ko nav labi. Jāpiebilst, ka autors apstāsta arī lohatronu pozitīvos aspektus – nodaļa par placebo bija ļoti interesanta (jā, pat tablešu krāsai un iepakojumam ir nozīme), tomēr slikto diemžēl ir daudz vairāk. No personīgās praktiskās pieredzes ir jāpiekrīt autoram, ka visnepatīkamākie un agresīvākie ir homeopāti (atrunā pacientu pēc insulta dzert ārsta parakstītās zāles, manipulē ar mirstošu slimnieku un viņa piederīgajiem, apgalvojot, cik lieliski ir nomirt, lietojot homeopātiskos līdzekļus (un maksājot viņiem glītu summiņu par visparastāko cukuru) atšķirībā no, hm, dabiskas nāves, tas nav joks).

Tikpat gari un plaši Bens Goldeikrs izstāsta par lielo farmācijas kompāniju trikiem un manipulācijām ar pētījumu rezultātiem. Problēma ir tur, ka pēdējās desmitgadēs ir strauji samazinājies no jauna izstrādāto medikamentu skaits, tāpēc tiek it kā uzlaboti jau esošie medikamentu, visiem iesmērēti kā jauni un pārdoti dārgāk.

Pavisam slikti ir arī ar masu mēdijiem un žurnālistiem, kuriem patīk popularizēt dažādus šarlatānus ar dīvainām teorijām vai arī biedēt vienkāršos cilvēkus ar visādiem no pirksta izzīstiem medicīniskiem bubuļiem. Par medicīnu ir jāraksta ļoti uzmanīgi, jo mūsdienās jebkurš nepareizs ieteikums var nogalināt krietnu pulciņu ļaužu, bet sensāciju un tirāžas palielināšanas dēļ redaktori mierīgi iet pāri līķiem. Bieži vien arī kvalitatīvi veikts pētījums presē tiek pasniegts sagrozītā veidā. Teiksim, ja ir izpētīts, ka uzlejot vēža šūnām trauku mazgājamo līdzekli, tās iet bojā, tas nenozīmē, ka ir atrasts līdzeklis pret vēzi un visiem slimniekiem ir jāsāk dzert Fairy. Autors arī pie tā nevaino nevienu konkrētu cilvēku. Bēdīgākais jau, ka tā ir sistēma, pēc kuras darbojas visi mēdiji un attiecībā uz medicīniskajiem jautājumiem ierindas žurnālisti ir viens no sliktākajiem informācijas avotiem. Ja nu patiešām ir radies kāds nopietns jautājums, tad labāk ir pašam rakties cauri pētījumiem, vai meklēt kādu labu un uzticamu neatkarīgas informācijas avotu.

Ja grāmatas būtību vajadzētu izteikt vienā frāzē, tad – viss vienmēr ir sarežģītāk nekā izskatās un vienkāršu atbilžu nav. Arī to der atcerēties informācijas meklējumos.

Lai arī cik slikti viss brīžiem lasot šķiet, autors tomēr ir optimists un uzskata, ka cilvēki nav dumji. Ikviens no mums var saprast it visu, ja tas tiek pienācīgi izskaidrots un, vēl svarīgāk, ja tas mūs interesē. Domāju, ka ar to arī varu aprakstu beigt. Grāmata ir ļoti noderīga lasāmviela jebkuram, kam interesē medicīna un sava veselība.

Par to, kā “Sliktā zinātne” nonāca līdz latviešu lasītājiem, var izlasīt Viļa Kasima blogā. Par grāmatu ir rakstījuši arī Ms Marii, Evija un Asmo.

Papildmateriālus grāmatai var palasīt Bena Goldeikra interneta vietnē.