Aija Bley “8. b klase”, izdevniecība On the road, Rīga: 2020.
Tajos sensenajos laikos, kuru eksistenci daudzi tagad nemaz nespēj iztēloties, tātad 1981./82. gadā es mācījos 8. b klasē. Vienā no tiem daudzajiem simtiem Latvijas 8. b klašu, kas ne ar ko īpašu neizcēlās. Un, rau, kad bibliotēkā ieraudzīju grāmatu “8. b klase”, kura veidota kā kādas skolnieces dienasgrāmata tieši par šo mācību gadu, bija skaidrs, ka to man ir jāizlasa.
Grāmatas autore Aija Bley ir kino režisore, fotogrāfe un māksliniece, bet “8. b. klasi” viņa ir sagatavojusi LMA Grafikas katedras ilustrācijas kursa ietvaros. Teksta tajā ir pavisam maz, grāmatu var izlasīt kādās 5 minūtes (ļoti noderīgs izdevums tiem, kam gada beigās ir radušās problēmas ar Goodreads lasīšanas izaicinājuma izpildīšanu). “8. b klase” gan nav kādas reālas meitenes dienasgrāmata, bet dažādu autores klasesbiedreņu stāstiņu un atmiņu apkopojums. Grāmatas saturs lielākoties atspoguļo 80. gadu sākuma pusaudžu ciešanas, kas laimīgā kārtā jau ir piemirsušās.
Vakar notika slepenais klases vakars ar pudeles griešanu, atzīšanos un skūpstīšanos. Nebiju ielūgta, jo tur bija tikai smukās meitenes – Sanita, Daiga, Lolita un Elita.
Lai arī grāmata ir ļoti īsa, tajā ir pāris nejēdzīgas nāves tiem laikiem visnotaļ raksturīgos nelaimes gadījumos. Klase apmeklē bezgala dumjo indiešu melodrāmu “Zita un Gita”, bet ne visi tiek ielaisti kinoteātrī, jo tā ir 16+ filma, un brauc ekskursijā uz Maskavu, lai paskatītos uz dzelteno un spīdīgo Ļeņina līķīti. Noslēgumā ir astotās klases izlaidums, kurā spēlē “Pērkons” un dzied Ieva Akurātere. Tāda tipiska, neizteiksmīga un bezgala garlaicīga padomju laiku stagnācijas perioda ikdiena (bet par to nevajag bēdāties, jo pēc dažiem gadiem dzīve visiem kļuva ellīgi interesanta, nu, protams, izņemot tos, kas neizdzīvoja).
Toties grāmatas vizuālais noformējums ir patiesi lielisks. Katra lapa ir īpaši izveidota šim izdevumam. Te ir gaumīgas kolāžas no vecām ikdienišķām fotogrāfijām, kurās redzami cilvēki bezformīgās drēbēs ar pūdeļiem piedienīgām frizūrām, kas kontrastē ar izgriezumiem no dažādiem elegantiem modes žurnāliem. Fragmenti no vecām burtnīcām, dienasgrāmatām, diplomiem, piezīmēm, vēstulēm un čekas kartītēm. Pa vidu olimpiskais lācītis, bildītes un puķītes. Dažādu padomju laika artefaktu attēli – kaklauts, gāzētā ūdens automāts, telefons ar griežamo ciparnīcu, graņonka, kasešu magnetafons (VEF Sigma laikam saucās). Mana vecuma personai attēlus pētīt bija interesanti, un vispār gribējās, lai visa ir vairāk un grāmata garāka.
“8. b klase” ir jauks nieciņš, pie kura mazliet pakavēties nostalģiska noskaņojuma brīdī. Gluži kā nejauši bēniņos atrasta veca atmiņu klade, par kuras eksistenci sen aizmirsts, bet paskatoties rūpīgāk saprast, ka labi vien ir, ka tas viss ir sen pagājis, un, cik patiesībā lieliska ir tagadējā dzīve. Var apcerēt, ka viss paies (arī šī brīža jezga), viss nogrims pagātnē, un pusaudžu gadu pārdzīvojumi un emocijas patiesībā tālākajā dzīvē ir pavisam maznozīmīgas.
Grāmatas vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.