Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2018

Piedzīvojumu grāmatas bērniem ir ļoti laba un vajadzīga literatūra, tāpēc bibliotēkā, ieraugot pavisam svaigu latviešu bērnu grāmatu, ķēru to ciet un tajā pašā dienā izlasīju. Izrādījās, ka tā ir jau autora divpadsmitā grāmata, tomēr līdz šim neko no viņa sarakstītā nebija sanācis izlasīt – tā nu man šī bija pirmā iepazīšanās ar Dzintara Tilaka daiļradi.
Domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī tagad Latvijas bērniem būtu foršas un aizraujošas piedzīvojumu grāmatas, kuru darbība risinās viņiem pazīstamā laikā un vidē. Vai vismaz tādas, kā mums bija “Veco vraku noslēpums”, “Tā tik bija vasara”, “Uno un trīs musketieri” un dažas citas.  Tāpēc autora centieni darboties šajā žanrā ir visnotaļ cienījami un apsveicami. Atbilstoši nosaukumam “Labo blēņu vasara” ir lielākoties pozitīva grāmata un tajā ir dažas patiešām labas epizodes. Trīspadsmitgadīgais pilsētnieks Aivis vasaras brīvlaikā tiek aizsūtīts uz laukiem un tur sadraudzējas ar vietējo iemītnieku Renāru. Tā kā rakstīt par divu zēnu draudzību autoram laikam nav šķitis piedienīgi, viņiem pievienojas arī kauslīgā karatiste Edīte. Kopā bērni organizē baumu apvīto Rukša iznācienu ezerā, izplāno un realizē sarežģītu operāciju nelietīgo kapu zagļu notveršanai un pārmāca ļauno traktoristu Šubu. Kā jau bērnu grāmatā, tad ļaunie tēli ir neticami stulbi, policisti lohi, bet galvenie varoņi jauki, apķērīgi un apzinīgi. Nudien brīnišķīgi bērni – datorspēļu un filmu vietā viņi dod priekšroku grāmatu lasīšanai un čakli palīdz radiniekiem darbos. Vispār “Labo blēņu vasara” stipri atgādināja plaģiātisku kompilāciju no bērnības grāmatām, jo daudzas epizodes uzreiz atsauca atmiņā kaut ko līdzīgu no lasītajām grāmatām – bērns detektīvs – “Meistardetektīvs Blumkvists”, aira pazaudēšana ezerā – “Alfons Trīcvaidziņš”, mežacūku uzbrukums – “Jautrās nedienas”, u.c. Būtībā jau tas nav slikti, jo bērni, kuri varētu būt šīs grāmatas potenciālie lasītāji, diez vai ir lasījuši kaut nelielu daļu, no tā visa un galu galā rakstniekam ir ellīgi grūti izdomāt kaut ko jaunu, jo principā viss tak jau kaut kad un kaut kur ir uzrakstīts.
Tas, kas man ne visai patika (ļoti subjektīvi, protams) ir grāmatas senīlums un tāda kā naftalīna piesmaciņa. Pierasts jau, ka labākās mūsdienu bērnu grāmatas parasti ir spraigas un dinamiskas, vai traki asprātīgas un smieklīgas, vai ļoti sirsnīgas. “Labo blēņu vasara” pēc tempa ir diezgan gaudena (piemēram, galvenais varonis ilgi un apnicīgi pēta stāstam maznozīmīgus iemeslus, kāpēc kāda šķūnīša jumtā ir radies caurums), tā ir rakstīta gandrīz vai socreālisma stilā un joki laikam ir no Latvijas Radio 2 repertuāra. Īsti nespēju noticēt galvenajiem tēliem, kas visu laiku sarunājas apmēram kā divi opji. Nē nu, var jau būt, ka mūsdienu tīņi nonākot divatā rāmi pārspriež pēcnāves dzīves iespējamības, miršanu un tamlīdzīgas padsmitniekiem dikti aktuālas lietas.  Turklāt kaut kādā vecu onkuļu žargonā. Pats trakākais vārds, ko spēj izteikt galvenais varonis ir “dritvaikociņ”. Em, nopietni, vai tiešām padsmitnieki tagad izsakās tikai tā? Kas diez ir tie pusaugu radījumi, kurus satieku ikdienā? Laikam kaut kādi citplanētieši.
Jāpiezīmē, ka autora radīto rurālo teritoriju apdzīvo praktiski tikai pensionāri un urlas – tādi kā brāļi Spalvaiņi un mītiskais ļaunuma iemiesojums traktorists Šuba, kurš savā traktorā kā rēgs klīst pa lauku ceļiem meklēdams, ko atkal nelietīgu pastrādāt. Savukārt epizode, kurā zēni ar nolūku samaitāt sev nepiederošu īpašumu slīcina upē Šubas traktoru, no morāli ētiskā viedokļa novelk viņus to pašu urlisko brāļu Spalvaiņu līmenī un principā pēc būtības urlisms vinnē. Šķiet, ka autora izpratnē vienīgā uzņēmējdarbība laukos ir kandžas dzīšana un zagšana, bet centrālais pagasta objekts ir kapi, briesmīgākais noziegums ir nospert kapu žodziņu, savukārt vasaras lielākais pasākums ir kapusvētki. Un skaidrs, ka neviena latviešu bērna bērnība nebūs bijusi pilnvērtīga bez obligātajām brīvdienām laukos.
Man grāmatā ļoti pietrūka mūsdienīguma un patiešām žēl, ka šobrīd nebija iespējas to notestēt uz kādu reālu trīspadsmitgadnieku, jo varbūt tomēr “Labo blēņu vasara” ir tieši tas, kas bērniem tagad vajadzīgs un ieinteresēs viņus uz lasīšanu. Katrā ziņā grāmatu varu droši ieteikt lasīt bērniem vecumā līdz trīspadsmit gadiem, jo tur ir pietiekami interesantas lietas, ko pēc tam var kopīgi pārrunāt, un tā tomēr ir piedzīvojumu grāmata, kas rakstīta tieši Latvijas bērniem. Un pieļauju, ka “Labo blēņu vasara” tīri labi patiks arī omēm.

Vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”

Šeins Hegartijs “Tumšmute”, no angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane, Rīga: Prometejs, 2018, (Shane Hegarty, Darkmouth, 2015)

Pastāv uzskats, ka grāmatu izstādē nopirktās grāmatas tiek izmantotas tikai bildēm sociālajos tīklos, un nemaz netiek lasītas. Tie ir nekrietni apmelojumi, nu vismaz daļēji. Nu, labi, vienu grāmatu no pagājušā gada izstādes es patiešām vēl neesmu izlasījusi. Vienkārši dažām grāmatām pirms lasīšanas ir jānostāvas, bet dažas tiek izlasītas jau pirmajā dienā, kā jaukais piedzīvojumu stāsts bērniem “Tumšmute”

Par Tumšmuti sauc vienu no Drūmajiem ciemiem. Patiesībā tas ir mazs un mīlīgs ciematiņš, kuru svešiniekiem ir grūti atrast, jo kartē tas vienmēr ir iezīmēts mazliet uz citu pusi no vietas, kurā atrodas. Drūmie ciemi ir īpaši, jo tajos ik pa laikam no Apsēstās puses ierodas briesmoņi. Patiesībā jau tie nemaz nav briesmoņi, bet gan leģendas, mīti un teiksmas, kas kādreiz ir dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, bet pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Ar briesmoņiem cīnās īpaši leģendu mednieki. Tas ir nopietns amats, kuru drīkst nodot tikai saviem tiešajiem, personīgajiem pēcnācējiem. Vienīgi pēdējā laikā briesmoņi vairs nekur citur pasaulē neuzrodas kā tikai Tumšmutē. Līdz ar to leģendu medniekiem par nopietnāko profesionālo problēmu ir kļuvis motivācijas trūkums, nevis, teiksim, norauta roka (vai norautas abas rokas), kā tas ir bijis dažus pēdējos gadsimtus.

Grāmatas galvenajam varonim Finam ir divpadsmit gadi, un viņam ir pienācis laiks kļūt par īstu leģendu mednieku, tāpat kā viņa priekštečiem neskaitāmās paaudzēs. Iespējams, ka pat par pēdējo leģendu mednieku pasaulē. Tomēr Finu šī profesionālā karjera ne visai saista un, godīgi sakot, briesmoņu medības arī nepadodas īpaši labi. Zēns labāk gribētu kļūt par vetārstu. Un būt par leģendu mednieku nemaz nav pārlieku pateicīgs amats, jo ar laiku vienkāršie ciema iedzīvotāji neizbēgami sāk medniekus identificēt ar pašiem briesmoņiem, un tas nekādi neuzlabo Fina sociālos kontaktus ar pārējiem vienaudžiem.
Vēl ir ļauns un mīklains pareģojums par pēdējo leģendu mednieku. Un ciemā pēkšņi ierodas kāda meitene, kura ļoti grib draudzēties ar Finu. Vārdu sakot, šķiet, ka palēnām briest kādas milzīgas nepatikšanas.

“Tumšmute” ir klasiska piedzīvojumu grāmata bērniem ar pakāpenisku varoņa izaugsmi, draudzību, pārbaudījumiem, noslēpumiem, briesmoņiem un paralēlo dimensiju. Tā ir viegli lasāma, ar patīkamu humoru, vietām arī mazliet patumša, bet tās jau nebūtu nopietnas briesmoņu medības, ja neviens neciestu. Grāmata ir pirmā daļa sērijā un tai ir vēl trīs turpinājumi. Tāpēc saprotams, ka šajā daļā autors mums visus noslēpumus neatklāj, tā beidzas ar kārtējo sižeta pavērsienu, un nudien būtu jauki, ja mēs kaut kad tiktu arī pie tiem turpinājumiem. Pie grāmatas plusiem es pieskaitītu arī Tumšmutes karti un izteiksmīgās ilustrācijas.

Vispār tādu labu un aizraujošu fantāzijas piedzīvojumu grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem nemaz nav daudz, tāpēc “Tumšmuti” noteikti ieteiktu visiem, kas tikai grib uzsākt savu iepazīšanos ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Bet nevajag bēdāties, ja gadījumā esat maķenīt vecāks un gudrāks, jo šo grāmatu droši var lasīt visos vecumos.

Ja ir interese, tad ar “Tumšmutes” fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

 

Lūiss Sahars “Bedres”

Lūiss Sahars „Bedres”, no angļu val. tulk. Maira Jēgere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., (Louis Sachar, Holes, )

Šodien pieslēdza apkuri – tātad vasara patiešām ir beigusies un nāksies vien pievērsties rudens izklaidēm, vispirms jau blogam. Beigusies ir arī obligātās literatūras lasīšana. Lai gan skolas ieteicamo grāmatu piedāvājumā bija arī brīnišķīgā Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”, kas mani bērnībā dikti aizrāva, izvēlējāmies kaut ko pieticīgāku – Lūisa Sahara „Bedres”. Izvēle bija veiksmīga un uzreiz varu pateikt, ka bērniem grāmata patika un viņi to izlasīja ātri un ar interesi.

Pēc būtības „Bedres” ir mūsdienu pasaka. Jā, un galvenais grāmatas varonis Stenlijs Sjilnets ir totāls neveiksminieks. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo arī manā attīstītā sociālisma laikmeta bērnībā totāli neveiksminieki bērnu literatūrā dīvainā kārtā bija ļoti izplatīti – mūsu pašu vietējais bestsellers Zentas Ērgles „Esmu dzimis neveiksminieks”, blogā jau aprakstītais Alfons Trīcvaidziņš, poļu Mareks Vasarraibumiņš un puisītis Ačgārnītis, krievu Jānis Smaidiņš – kas gan viņus visus var atcerēties. Tomēr atšķirībā no minētās kompānijas Stenlijs ir mūsdienīgs neveiksminieks un viņa nelaimēm ir ļoti konkrēts ārējas izcelsmes cēlonis, jo visai Sjilnetu ģimenei jau kopš vairākām paaudzēm ir uzlikts dikti briesmīgs beztermiņa (vārdu sakot, uz mūžīgiem laikiem) lāsts, pie kura vainīgs neapdomīgais Stenlija vecvecvectētiņš Elija. Ja kādam interesē, kur var tikt pie tādiem šaušalīgiem lāstiem, tad Vikipēdija apgalvo, ka 19. gadsimta Latvijā. Tak ne vienmēr šim avotam var ticēt. Ja arī ārkārtīgi daiļu, bet neiedomājami glupu jaunuvju pie mums nekad nav trūcis, tad grāmatā aprakstītās cūkkopības metodes gan pie mums nebūtu bijušas realizējamas. Lai nu kā, lāsts darbojas, un Stenlijs gluži nepelnīti nonāk ļoti dīvainā zēnu pāraudzināšanas nometnē, kur viņiem rakstura norūdīšanai katru dienu svelmainā tuksnesī ir jāizrok noteikta izmēra bedre. Bet, kā jau pasakā, lasītājam uzreiz ir skaidrs, ja varonis rīkosies nesavtīgi un pienācīgi, ļaunā burvestība varbūt zaudēs savu spēku.

Kopumā „Bedres” ir jauka piedzīvojumu grāmata bērniem ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnas maģijas piedevu. Mazliet amizanti, bet autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances arīdzan. Tomēr viss šis kokteilis kopā veido patīkami dzīvīgu un interesantu stāstu, kurā veiksmīgi ir sapludināti gan simts gadu vecas pagātnes, gan tagadnes notikumi. Tēli varbūt arī nebija izstrādāti ļoti niansēti, bet ļaunie te ir patiešām biedējoši ļauni, labajiem nemaz nav tik vienkārši būt labiem, un par dažiem nemaz nav īsti skaidrs vai viņi ir labie, vai ne tik labie. Vispār radās iespaids, ka grāmatas sižets ir ļoti pārdomāts, jo visām stāsta gaitā pieminētājām lietām – dzeltenplankumainajām ķirzakām, sīpoliem, persikiem un pat dikti smirdīgām sporta kurpēm bija sava precīzi piemeklēta loma notikumu attīstībā un atbilstošā noslēgumā. Nekas te nebija nejauši un pat man patika, cik sakārtota bija grāmatas iekšējā loģika.

Šķiet, ka „Bedres” varētu būt piemērota lasāmviela bērniem 10 līdz 12 gadu vecumā, bet lielākiem jau varētu būt par vienkāršu. Un, lasot šo grāmatu kopā ar bērniem, var pārrunāt visdažādākos jautājumus – par rasismu, liktenīgu nolemtību, lasītprasmes noderīgumu, vecu konservu uzturvērtību, un galu galā to, cik liela nozīme dzīvē var būt īstiem draugiem.

Ā, grāmatai ir arī ekranizācija ar Sigurniju Vīveri galvenās ļaundares lomā, bet tā ir visai viduvēja (Holes, 2003).

Rolāns Buti „Apvāršņa vidū”

Rolāns Buti „Apvāršņa vidū”, no franču valodas tulk. Inese Pētersone, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Roland Buti, Le milieu de l’horizont, 2013)

 

Rolāna Buti romāns „Apvāršņa vidū” piesaistīja manu interesi pēc Gunta Bereļa lieliskās recenzijas „Punctum” (patiešām žēl, ka viņš tik reti raksta par jaunajām grāmatām), tāpēc, pamanot to bibliotēkas jaunumu plauktā, uzreiz paņēmu lasīšanai.Romāna pamatā ir galvenā varoņa Augusta atmiņas par bērnībā piedzīvoto un tā darbība norisinās kaut kur Šveices laukos ārprātīgi karstajā 1976. gada vasarā.

Grāmata pēc apjoma ir pavisam neliela, izlasīt to var ļoti ātri, un man tagad ir liels kārdinājums to ieteikt visiem tiem ļaudīm, kas sajūsminās par vistkopību un nopietni plāno attīstīt šo pastorālo un it kā vienkāršo biznesu, balstoties uz savu bērnības pieredzi putnkopībā pie vecmāmiņas laukos. Ai, nu, šo romānu vispār varētu izmantot kā brīdinošu piemēru pie kā noved ne visai prātīga saimniekošana laukos. Varbūt pie vainas ir 1976. gads, bet tur laikam neviens neko nav dzirdējis par dzīvnieku labturību, darba efektivitāti, risku izvērtēšanu, investīciju plānošanu un apdrošināšanu. Acīmredzot arī Šveices bankas kredītus laipni izsniedz visiem, kas vien tām iet garām. Vēl viņiem tur ir patriarhālisms, kura izcilo vīrišķo pusi pārstāv maķenīt aprobežotais ģimenes tēvs, brālēns ar īpašām garīgajām vajadzībām (vai kā nu tur tagad ir pieņemts dēvēt cilvēkus ar Dauna sindromu), vectēvs, trīspadsmitgadīgais Augusts un suns, kas pie katra satraukuma krīt ģībonī. Vispār dzīve būtu skaista, ja vien nebūtu nejaukās sievietes, kas nekad neuzvedas tā kā viņām pienāktos. Romānā femīno daļu pārstāv ģimenes māte, kura tur ir vienīgais saprātīgais cilvēks, pat ja viņas rīcība ne vienmēr ir jauka, viņas draudzene, desmit tūkstoši gaļas vistiņu, kuras nodevīgi cenšas izvairīties no sava izredzētā likteņa – kļūt par gardiem cepešiem, mirstoša ķēve vārdā, hmm, Petene un kāda ļauni tupa dūja (ak, nekad nenesiet mājās savainotus baložus). Un, kā jau parasti, ja patriarhālajam vīrietim neveicas, tad pie visa vainīgas ir sliktās un samaitātās sievietes, un vienīgā iespēja saglabāt savu vīrišķību ir tās fiziski sodīt (tas gan dievišķās dusmas un debesu sodību, kas beigās nāk pār mazo fermu, nenovērš, tā ir patiesi graujoša, pat nabaga, hmm, Peteni nosper zibens).

Ja nu jums tagad radās priekšstats, ka „Apvāršņa vidū” ir kaut kāds lauksaimniecisks traktāts, tad, nē, tas ir kompakts un labi uzrakstīts romāns, ļoti atmosfērisks, tveicīgs, ar juteklisku valodu, kas lasītājam acu priekšā izteiksmīgi uzbur jebkuru no ainām Katrā ziņā autors prot ar valodu apieties ekonomiski un vārdus bez jēgas neizķērnā, kas, manuprāt, noteikti ir grāmatas pluss. Tas ir arī labs pieaugšanas stāsts, saistošs, mazliet distancēts un bez liekas jūtelības.

Par tulkojumu jāpiebilst, ka tas ir labs un patīkami lasāms, vienīgi mazliet pilsētniecisks. Pie mums te laukos no govs neslauc jēlu pienu, bet gan svaigu, kukurūzas vālītēm nav akotu, parceles sauc par laukiem un rosti nelikās īpaši izdevies apzīmējums ceptiem tupeņiem (bet jūs jau sapratāt, ka šī ir piekasīšanās pie sīkumiem). Kopumā šis ir neliels, bet labs stāsts par pieaugšanu un neveiksmīgu lauku saimniecības modernizāciju, vai metaforiski raugoties kārtējā variācija par zaudēto paradīzi.

Džons Ērvings „Vienā cilvēkā”

John Irving „In One Person”, 2011

Jau ilgus gadus, kopš izlasīju „Garpa pasauli”, Džons Ērvings ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem. Līdz šim latviski ir izdoti četri no viņa pazīstamākajiem romāniem – „Sidra nama likumi”, „Lūgšana par Ouenu Mīniju”, „Atraitne uz gadu” un jau minētā „Garpa pasaule”. Savukārt „In One Person” ir desmitā no manis izlasītajām viņa grāmatām.

Diemžēl par iemīļotajiem autoriem parasti rakstīt ir ļoti grūti, jo mans teksts parasti ne vella nespēj atspoguļot neko no lasīšanas laikā izjustajām emocijām. Skaidrs, ka Ērvinga romāni var ļoti patikt un var arī diez ko nepatikt, bet jebkurām nopietnam lasītājam nezināt viņa daiļradi ir vienkārši nejēdzīga nolaidība. Ērvings ir autors, kurš neizvairās rakstīt par sarežģītām un politiski jutīgām tēmām, kā, teiksim, aborti vai reliģija, tomēr visvairāk un aizraujošāk viņš raksta tieši par rakstniekiem un rakstīšanu. Viņa romānus apdzīvo dažādi margināli dīvaiņi – protams, lielākoties visādi jokaini rakstnieki, bet ir arī citi autora iemīļoti personāži – punduri, lāči, prostitūtas, cīkstoņi, feministes, bāreņi, transseksuāļi, abortu dakteri, teroristi, mežcirtēji, tetovētāji, Holivudas un Bolivudas aktieri, dzīvi un izbāzti ņūfaundlendi, kā arī seksuāli apšaubāmas personas. Ērvingam piemīt brīnišķīgs talants visus šos grūti iedomājamos personāžus padarīt dzīvus, reālus, pat ticamus un saprotamus. Tikpat brīnišķīgs ir arī viņa talants parādīt pasauli un viņa apskatītās problēmas no savdabīgiem un dažreiz pavisam negaidītiem skatu punktiem. Un gluži kā pati dzīve, arī Ērvinga grāmatas ir dziļi traģikomiskas. Tajās vienmēr smieklīgais ir savijies ar traģisko un bieži vien viens no otra nav nošķirams. Bet par negaidītu nāvju dažādību un skaitu romānos Ērvingu droši vien apskauž pat Džordžs R.R. Mārtins. Viena no iemīļotākajām autora tēmām ir nezināmi vai mistiski pazuduši galveno varoņu tēvi un tagad aizdomājos arī par to, cik daudzos un patīkami dažādos veidos viņš grāmatās ir nogalinājis savu personāžu mātes. Un bieži arī bērnus. Ērvinga romāniem ir raksturīgi arī sīki, fizioloģiski apraksti un bieži vien tajos ir daudz seksa. Turklāt tāda konkrēta un ļoti cilvēcīga seksa starp dzīviem cilvēkiem, nevis tā muļķīgā, idealizētā un nereālā surogāta, kādu popularizē mūsdienu erotisko bestselleru autori. Bet, lai cik traģiska arī nebūtu Ērvinga attēlotā pasaule, viņa grāmatas vairāk nekā jebkuras citas, lasot liek domāt, ka dzīvot ir vērts.

Savā ziņā jau tā ir, ka Ērvings visu mūžu ir rakstījis vienu un to pašu grāmatu, tikai neskaitāmās variācijās, bet tik ir ārkārtīgi patīkami atšķirt kārtējo viņa romānu un atkal nokļūt viņa dīvainajā un groteskajā pasaulē. Tieši šī sajūta ir tas, ko es no viņa gaidu. „In One Person” aptver laika posmu, sākot ar pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem līdz šī gadsimta pirmajai desmitgadei. Šajā romānā diemžēl nav punduru, lāču (vismaz ierastajā šī vārda nozīmē) un izbāztu ņūfaundlendu, toties ir rakstnieki, zēnu skola, cīkstoņi, Vīne, kaut kur pazudušais tēvs, transdzimtes personas, biseksualitāte un mistisks suicidiāla vectētiņa spoks ar bisi vannā. Romāna galvenais varonis Billijs atceras savus bērnības gadus kādā Amerikas mazpilsētiņā, savu pirmo iepazīšanos ar grāmatām (un pēc Dikensa „Lielo cerību” izlasīšanas viņš nolemj kļūt par rakstnieku) un bibliotekāri Mis Frostu, kura kļūst par viņa dzīves sāpīgāko un nepiepildītāko mīlestību. Tas ir stāsts par pieaugšanu un savas seksualitātes apzināšanos, un dažreiz tā mēdz būt dikti mulsinoša un neskaidra, tā nu Billijam visu laiku gadās iemīlēties nepareizajos cilvēkos. Viņa mājās savukārt pārlieku daudz, kas tiek noklusēts, nepateikts vai iztēlots pavisam citādi nekā īstenībā ir bijis vai notiek.

Romānā stāstījums nav lineārs, tas ir izliekts laikā un savīts ar atkāpēm pagātnē. Mēs izsekojam visai Billija dzīvei, zēnu skolai, mācībām Vīnē, ilgajiem sevis meklējumiem, atklājumiem par viņa tēvu, attiecībām ar daudzajām mīļākajām un mīļākajiem. Billijs ir biseksuāls, tāpēc viņu ar aizdomām uzlūko visi – gan hetero, gan homoseksuāļi.

Salīdzinājumā ar citiem Ērvinga romāniem šķiet, ka „In One Person” nāves ir daudz vairāk nekā parasti. Daļēji tas droši vien ir romānā ietvertā ilgā laika perioda dēļ, jo daži no personāžiem septiņdesmit gadu laikā vienkārši noveco un nomirst. Tomēr Billija paaudzei tas ir bijis traģisks laiks. Vjetnamā iet bojā arī viņa skolasbiedri, bet AIDS epidēmijā septiņdesmitajos gados mirst daudzi viņa mīļākie un draugi. Mirst arī viņu sievas, vecāki izdara pašnāvības, un „Epilogu pasaule” no „In One Person” droši vien ir viena no skumjākajām Ērvinga grāmatās lasītajām nodaļām. Nāve no AIDS ir mokoša un smaga, un Ērvings to sev raksturīgajā stilā apraksta fizioloģiski precīzi un ļoti detalizēti. Un brīdī, kad šķiet, ka nāvju jau ir gana, neviļus saraujies pie kārtējā negaidītā nelaimes gadījuma vai pašnāvības.

Tomēr „In One Person” ir arī ļoti smieklīga grāmata, drosmīga, izaicinoša, ironiska un dziļa. Tā ir grāmata par toleranci. Un, kā jau Ērvinga romānos, tā nav tikai papļāpāšana par tēmu, bet lasītājs tiek ļoti tieši tiek nostādīts aci pret aci pats ar savu toleranci un savu personīgo spēju pieņemt citādo.

Ārkārtīgi lielu vērību romānā Ērvings pievērš valodai un pareizajai vārdu izvēlei, kas mani vienmēr ir saistījusi un vienlaicīgi apgrūtinājusi, jo vārdi ir viena no manas dzīves problēmām, es tos pārlieku bieži aizmirstu vai pazaudēju. Arī Billijam ar tiem ir grūtības un dažādu psiholoģisku iemeslu dēļ viņš daudzus vārdus nespēj izrunāt. Romānā tiek arī ļoti daudz lasītas un apspriestas grāmatas, sākot ar „Džeinu Eiru”, „Kalnu aukām”, Dikensu un tad jau arī Boldvinu un Flobēra „Bovarī kundzi”.

The time to read Madame Bovary is when your romantic hopes and desires have crashed, and you will believe that your future relationships will have disappointing – even devastating – consequences.”

Dzīves piepildījumu Billijs sasniedz kļūstot par rakstnieku un savos romānos stāstot par piedzīvoto. Dialogs grāmatas beigās droši vien ir arī par paša Ērvinga uzskati par rakstnieka sūtību.

I’ve read all your books and I know what you do – I mean, in your writing. You make all these sexual extremes seem normal – that is what you do. Like Gee, that girl, or whatever she is – or what she’s becoming. You create these characters who are so sexually ‘different,’ as you might call them – or ‘fucked up,’ which is what I would call them – and then you expect us to sympathize with them, or feel sorry for them, or something.

“Yes, that is more or less what I do,” I told him.

„In One Person” ir labs romāns, bet tas droši vien nebūs piemērotākā izvēle, lai sāktu iepazīties ar Ērvinga daiļradi, jo viņam vienkārši ir vēl labāki un izcilāki romāni kā „Lūgšana par Ouenu Mīniju” un „Garpa pasaule”.

Janne Tellere „Nekas”

Janne Tellere „Nekas”, no dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe, Rīga: A&A Vision, 2015., (Janne Teller, Intet, 2000)

Romānu „Nekas” paņēmu lasīšanai bibliotēkā. Vispirms jau tam ir nopietna tulkotāja, kuras kontā ir Pētera Hēga un Sērensa Kirkegora darbi, bet, galvenokārt, uzķēros uz mazā, jaukā mārketinga trika – uz vāka bija norādīts, ka šī ir dikti strīdīga grāmata, kuru šur tur esot aizlieguši lasīt un pat rādīt bērniem.. Kas gan mūsdienās varētu būt tik ļoti aizliedzams? Vai, precīzāk, ko gan interneta un viedtālruņu laikmeta bērni varētu nebūtu redzējuši? Tātad noskaņojos uz drūmu, vardarbīgu varbūt pat perversu vai rasistisku jauniešu romānu. Tak slavenā pusaudžus maitājošā grāmata izrādījās tikai ar vispārzināmām atziņām piebārstīta filozofiska pasaka Koelju stilā par mūžseno tēmu – dvēseles pārdošanu sātanam.

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Kādā dāņu čuhņā viens no septītās klases skolēniem Pjērs Antons pirmajā skolas dienā paziņo – Nekam nav jēgas, to es zinu jau labu laiku. Tāpēc nav vērts neko darīt, to es aptvēru tikko. – un uzkāpj plūmē un tur arī paliek sēžam un bļaustoties, ka nekam nav jēgas un mēs visi mirsim, gandrīz līdz grāmatas beigām. Pārējie skolēni tā vietā, lai uzvestos kā normāli pusaudži, vienkārši paraustītu plecus un dotos prom, sāk izpildīties maksimāli destruktīvi, tas ir nolemj mēģināt Pjēram Antonam pierādīt, ka viņiem tā jēga ir un sāk vākt lietas ar jēgu. Bet, ja kādai lietai ir jāpierāda tās jēga, tā tādēļ vien padara to bezjēdzīgu. Iesākumā viņi savāc visādu drazu, bet pamazām jēgas meklējumi paliek nopietnāki, tiek upurēti iemīļotie komiksi, velosipēdi, mājdzīvnieki un mati. No kapiem tiek rakti laukā mirušie ģimenes locekļi, bet ar to nekas nebeidzas. Katrs no bērniem pēc sava dziļi personīgā upura jēgai no nākamā prasa ziedot kaut ko nopietnāku un sāpīgāku. Tā kā grāmata ir paveca, tad iPhone nevienam no varoņiem vēl nebija, bet pieļauju, ka tagad jēgas instalāciju veidotu kaudzīte ar viedtālruņiem, kas alegoriski simbolizētu pilnīgi visu. Kā jau minēju, šī grāmata ir tipiska filozofiska līdzība un to ir iespējams analizēt tikai simboliskā plāksnē, jo tajā viss ir vienas vienīgas metaforas, pat bērnu tēli ir tikai plakanas ilustrācijas nevis dzīvi cilvēki. Interesanti, ka pēdējā laikā lasītajā literatūrā bieži vien īpaši simbolisks un jēgpilns dzīvnieks ir kāmis. Šis sīkais grauzējs patiešām prot iedvesmot rakstniekus uz metaforiskiem sacerējumiem.

Jāatzīst, ka autore jēgas meklēšanas procesu ir aprakstījusi gana asprātīgi un ironiski. Tomēr ar savu kopumā didaktiski viszinīgo skatu no augšas viņa galu galā vienā brīdī pati sev iešauj kājā, jo beigās ir skaidrs, ka šī nu gan nudien ir viena bezjēdzīga grāmata, jo tā neizpilda pašu elementārāko autores uzstādīto jēgas esamības nosacījumu. Vienīgi to nabaga mājdzīvnieku man patiešām bija žēl. Kaut kas necienīgs ir daudzu autoru tieksmē uzskatīt tos tikai par līdzekli literāru alegoriju veidošanai.

Vai šis romāns būtu bērniem kaitīgs? Kā zināms, tad nejēgām kaitīga var būt jebkura grāmata, Bībeli, Komunistiskās partijas manifestu un vegānu ēdienu pavārgrāmatu ar labākajām rauga sviesta receptēm ieskaitot. Svarīgāk būtu bērniem iemācīt humānu vērtību sistēmu, kritisko domāšanu un matemātisko analīzi, pēc tam viņi var mierīgi lasīt visu, ko vien grib un paši tīri labi ar to tikt skaidrībā. Katrā ziņā Kinga romānos un Bada spēlēs ir krietni vairāk vardarbības nekā šajā grāmatā. Protams, gadās arī stulbi bērni (tieši tāpat kā stulbi pieaugušie), kas neko no romāna nesapratīs, bet pie tā jau nepavisam nav vainīga grāmata.

Vasara, obligātā literatūra, “Miskastes bērns”

Žaklīna Vilsone „Miskastes bērns”, no angļu valodas tulkojusi Daina Grigorjeviča, Rīga: Zvaigzne ABC, 2003., (Jacqueline Wilson, „Dustbin Baby”,2001)

Obligātās literatūras vairs neesot. Toties ir zīmīte no latviešu valodas un literatūras skolotājas, ka piektās klases audzēkņiem vēlams pa vasaru izlasīt sirdsgrāmatu (vai tā tagad to sauc?) Žaklīnas Vilsones „Miskastes bērnu”. Pie grāmatas tikt nebija viegli, pārdošanā tās vairs nav, bet bibliotēkā bija jāgaida zvērīgā rindā. Tik sarežģītā procesā iegūtu grāmatu aiz ziņkārības, protams, izlasīju, turklāt bija interesanti iepazīties ar literatūras stundās iztirzājamo lasāmvielu. Un jāatzīstas, ka nebiju iedomājusies, ka pie mums vēl joprojām varētu būt aktuāla Viktorijas laikmeta garā izjusti apcerēta bāreņu smagās un ciešanu pilnās dzīves tēma.
„Miskastes bērna”autore Žaklīna Vilsone ir ražīga un populāra angļu bērnu grāmatu rakstniece, kura ir īpaši specializējusies pusaudžiem paredzētas „černuhas” sacerēšanā. Raksta viņa apmēram kā, hm, piecdesmitgadīga ar bleķa bižutēriju apkārusies kundzīte, kura ļoti grib izlikties par piecpadsmitgadīgu tīni. Var jau būt, ka tiem padsmitniekiem tāds stils patīk ar. Kāds noteikti ir balsojis par „Miskastes bērnu” Lielajā Lasīšanā, kur grāmata palika kādā trešajā tūkstotī, kas nav pieminēšanas vērts fakts. Toties tā balsošanas sarakstā kaut kā ir pamanījusies trīskāršoties, parādās tur ar trīs dažādiem ierakstiem un ir ieņēmusi trīs dažādās vietas, bet pieminēt blogā LL jēgu un tehnisko izpildījumu vairs nav pat smieklīgi.

„Miskastes bērna” galvenā varone ir Eiprila (jo dzimusi pirmajā aprīlī) Duša (iesauka skolā, jo viņa bieži pinkšķ), kura tikko dzimusi ir atrasta miskastē aiz picērijas. Protams, nav jauki, ja māte tevi uzreiz pēc dzimšanas ir klasificējusi kā sadzīves atkritumus, bet arī Eiprilas turpmākas dzīves gaitas par veiksmīgām nenosauksi. Zīdaiņu aprūpes namā viņa iedzīvojas nopietnos piesaistes traucējumos. Pirmā adopcija ir neiedomājami neveiksmīga (tētuks notinas ar citu sievieti, bet mammīte pārgriež vēnas un nomirst). Audžuģimene, kurā Eiprilai pēc tam jāgaida uz varbūtēju adopciju vispār ir briesmīga vieta – cita meitene Perla viņu pazemo, slīcina vannā un ar ļaunu prieku iznīcina viņas vienīgās mīļās lietas, līdz Eiprilai tas apnīk un viņa Perlu nogrūž pa kāpnēm, iznākums gandrīz ir letāls. Tālāk Eiprila nonāk bērnu namā, kur iesaistās noziedzīgā pusaudžu bandā, kas nodarbojas ar laupīšanu, pēc tam speciālā mācību iestādē grūti audzināmiem pusaudžiem. Beigu beigās viņu adoptē pensionēta vēstures skolotāja Mariona, pie kuras dzīve tādai pusaudzei arī nav nekāda avene (nepērk iekāroto mobilo telefonu, utt). Grāmatas darbība norisinās vienas dienas laikā – Eiprilas četrpadsmitajā dzimšanas dienā, kad viņa pēc strīda ar audžumāti aizmūk no skolas un apmeklē vietas, kur dzīvojusi bērnībā, pirmās audžumātes kapu un miskasti, kurā viņa ir atrasta, izmisīgā cerībā tikt skaidrībā ar savu identitāti.

Grāmata nav slikta, bet par aizraujošu to nekādi nenosauksi. Autorei Eiprila ir sanācis tāds pasekls tēls – egoistiska, mūžīgi nīdoša un nikna uz tiem, kas grib tai palīdzēt – kā jau bārene. Acīmredzot autore viņu ir norakstījusi no psiholoģijas grāmatas nodaļas par piesaistes traucējumiem adoptētajiem bērniem. No pieaugušo cilvēku skata punkta ir skaidrs, kāpēc „Miskastes bērns” ir iekļauta vasarā lasāmo un ziemā klasē ķidājamo darbu sarakstā. Nieka simts lappusēs autore ir pieskārusies lērumam sociāli nozīmīgu tēmu – pusaudžu grūtniecībai, zīdaiņu pamešanai dzīvībai nepiemērotos apstākļos, mazgadīgo noziedzībai, bērnu savstarpējai vardarbībai, adoptētāju psiholoģiskajām problēmām, emocionālās piesaistes traucējumiem pamestajiem bērniem, dzīvei audžuģimenēs un bērnu namā, bērniem ar īpašām vajadzībām, utt. Droši vien skolēnus ar literatūras palīdzību vajag pēc iespējas laicīgāk iepazīstināt ar dzīves ēnas pusēm. Bet mans iekšējais bērns pasmīkņāja un piezīmēja, ka tāda Vilsone ar savu muļķīgo Eiprilu viņam desmit gadu vecumā arī būtu riebusies. Un, ka tagad ar literatūras pasniegšanu skolā nav labāk, kā tolaik, kad stundās apcerējām stāstus par Ļeņinu, kurš ļoti mīlēja mazus bērnus. Jebkurā izglītības sistēmā vienmēr galvenais uzsvars būs uz grāmatu audzinošo nozīmi, bet praktiski nekāds uz prieku, ko var sniegt lasīšana. Iespējams, ka tā ir pat labāk. Lai interesantās grāmatas paliek lasīšanai mājās un ārpus skolas, bet klasē, lai paliek audzinošās un garlaicīgās.
Par laimi bērni grāmatas uztver pavisam citādi nekā pieaugušie. Un labi, ka tā. „Miskastes bērns” viegli pārtapa mazās bildītēs un īsos komentāros.

Bet šī nav vienīgā piektklasniekiem vasarā izlasāmā grāmata, turklāt nepavisam ne sliktākā, tāpēc tēmu droši vien nāksies turpināt