Aija Bley “8. b klase”

Aija Bley “8. b klase”, izdevniecība On the road, Rīga: 2020.

Tajos sensenajos laikos, kuru eksistenci daudzi tagad nemaz nespēj iztēloties, tātad 1981./82. gadā es mācījos 8. b klasē. Vienā no tiem daudzajiem simtiem Latvijas 8. b klašu, kas ne ar ko īpašu neizcēlās. Un, rau, kad bibliotēkā ieraudzīju grāmatu “8. b klase”, kura veidota kā kādas skolnieces dienasgrāmata tieši par šo mācību gadu, bija skaidrs, ka to man ir jāizlasa.

Grāmatas autore Aija Bley ir kino režisore, fotogrāfe un māksliniece, bet “8. b. klasi” viņa ir sagatavojusi LMA Grafikas katedras ilustrācijas kursa ietvaros. Teksta tajā ir pavisam maz, grāmatu var izlasīt kādās 5 minūtes (ļoti noderīgs izdevums tiem, kam gada beigās ir radušās problēmas ar Goodreads lasīšanas izaicinājuma izpildīšanu). “8. b klase” gan nav kādas reālas meitenes dienasgrāmata, bet dažādu autores klasesbiedreņu stāstiņu un atmiņu apkopojums. Grāmatas saturs lielākoties atspoguļo 80. gadu sākuma pusaudžu ciešanas, kas laimīgā kārtā jau ir piemirsušās. 

Vakar notika slepenais klases vakars ar pudeles griešanu, atzīšanos un skūpstīšanos. Nebiju ielūgta, jo tur bija tikai smukās meitenes – Sanita, Daiga, Lolita un Elita.

Lai arī grāmata ir ļoti īsa, tajā ir pāris nejēdzīgas nāves tiem laikiem visnotaļ raksturīgos nelaimes gadījumos. Klase apmeklē bezgala dumjo indiešu melodrāmu “Zita un Gita”, bet ne visi tiek ielaisti kinoteātrī, jo tā ir 16+ filma, un brauc ekskursijā uz Maskavu, lai paskatītos uz dzelteno un spīdīgo Ļeņina līķīti. Noslēgumā ir astotās klases izlaidums, kurā spēlē “Pērkons” un dzied Ieva Akurātere. Tāda tipiska, neizteiksmīga un bezgala garlaicīga padomju laiku stagnācijas perioda ikdiena (bet par to nevajag bēdāties, jo pēc dažiem gadiem dzīve visiem kļuva ellīgi interesanta, nu, protams, izņemot tos, kas neizdzīvoja).

Toties grāmatas vizuālais noformējums ir patiesi lielisks. Katra lapa ir īpaši izveidota šim izdevumam. Te ir gaumīgas kolāžas no vecām ikdienišķām fotogrāfijām, kurās redzami cilvēki bezformīgās drēbēs ar pūdeļiem piedienīgām frizūrām, kas kontrastē ar izgriezumiem no dažādiem elegantiem modes žurnāliem. Fragmenti no vecām burtnīcām, dienasgrāmatām, diplomiem, piezīmēm, vēstulēm un čekas kartītēm. Pa vidu olimpiskais lācītis, bildītes un puķītes. Dažādu padomju laika artefaktu attēli – kaklauts, gāzētā ūdens automāts, telefons ar griežamo ciparnīcu, graņonka, kasešu magnetafons (VEF Sigma laikam saucās). Mana vecuma personai attēlus pētīt bija interesanti, un vispār gribējās, lai visa ir vairāk un grāmata garāka.

“8. b klase” ir jauks nieciņš, pie kura mazliet pakavēties nostalģiska noskaņojuma brīdī. Gluži kā nejauši bēniņos atrasta veca atmiņu klade, par kuras eksistenci sen aizmirsts, bet paskatoties rūpīgāk saprast, ka labi vien ir, ka tas viss ir sen pagājis, un, cik patiesībā lieliska ir tagadējā dzīve. Var apcerēt, ka viss paies (arī šī brīža jezga), viss nogrims pagātnē, un pusaudžu gadu pārdzīvojumi un emocijas patiesībā tālākajā dzīvē ir pavisam maznozīmīgas.

Grāmatas vērtējums – 3,5 no 5 zvaigznēm.

Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks”

Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2020. (Melissa Harrison, All Among the Barley, 2018)

Kā jau iepriekš rakstīju, tad ES literatūras balva nenozīmē, ka grāmata ir laba, bet tā ļauj izdevējiem saņemt papildu finansējumu tās tulkošanai, tāpēc ES balvas laureātes pie mums vispār tiek izdotas tā vismaz nedaudz, dažādojot lielo izdevniecību piedāvājumu, kas citādi ir ļoti trūcīgs un vienveidīgs – skandināvu krimiķi, erotiskas lubenes, trilleri.

Melisas Harisones “Zeltains miežu lauks” ir viens no daudzjiem ES literatūras balvas laureātiem. Kopumā tāds poētisks, bet viduvējs romāns, kas rakstīts angļu pastorālās prozas stilā. Tā darbība norisinās Anglijas laukos starpkaru periodā, 1933. gadā. Romāna centrā ir Safolkas grāfistes Gobu ferma, kuru jau paaudzēm ilgi apsaimnieko Meiteru ģimene. Tā ir divu zirgu saimniecība (ap 25 ha), kura specializējusies graudkopībā – audzē alus miežus un kviešus-, un kuru apsaimnieko fermera ģimene un divi laukstrādnieki. Galvenā varone ir četrpadsmitgadīgā Edīte Džūna Meitere. Strupa sārtvaidze, fermera meita, kura dienas pavada lauku nebeidzamajos lauku darbos un šobrīd ir pusaudzei ļoti sarežģītas izvēles priekšā. Vai palikt fermā un apprecēties ar kādu no kaimiņu dēliem vai doties uz pilsētu, kur viņas bijusī skolotāja, kas uzskata, ka Edīte ir laukiem pārāk gudra un spējīga meitene, ir sameklējusi viņai kompanjones vietu. Vēl viņai ir pieradināta grieze un daži nevainīgi obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Tad laukos ierodas kāda Konnija Ficallena no Londonas ar ļoti cēlu mērķi – savākt un izglābt no izzušanas vecās, labās Anglijas lauku dzīves vērtības – receptes, paražas, nostāstus, dziesmas un ticējumus. Viņa jūsmo par visiem senlaicīgajiem, smagajiem darbiem, brīnās, ka zemnieki vairs paši nekuļ sviestu, par novēroto cep salkanus, sentimentālus lauku dzīvi apdziedošos rakstus kādam žurnālītim un sadraudzējas ar Edīti. Patiesības labad jāpiebilst, ka autore mūs iepazīstina ar diezgan daudziem tēliem – Meiteru tēvu un māti, Edītes māsu un brāli, aklo vectētiņu, strādniekiem Džonu un Doublu un katram te ir savas bēdas vai nerealizētie sapņi. Grāmatā ir arī neveikls pusaudžu sekss un nedaudz pieminēta raganu tēma.

Romānā aprakstītais laiks Anglijas lauksaimniecībā ir bijis ļoti smags. Pirmā pasaules kara traumas, Lielā depresija, lauksaimniecības produkcijas cenu kritums padara to par neienesīgu un riskantu nozari. Turklāt zeme pašiem fermeriem lielākoties nepieder, bet viņi to nomā no muižniekiem. Lai gan jau ir sastopami traktori, tie romānā ir aprakstīti kā kaut kādi šausmīgi mazjaudīgi agregāti, vēl nīkulīgāki par viduvēju motobloku, jo Gobu fermā esošais traktors nespēj pavilkt arklu, kurš paredzēts diviem zirgiem. Daudzi zemnieki bankrotē, zeme paliek neapstrādāta un senās lauku mājas sabrūk, bet kopējais noskaņojums ir vērsts uz vēlmi pēc autoritāras valdības, kas aizliegtu pārtikas importu un celtu cenas. Protams, laiki mainās, tiek ieviestas jaunas efektīvākas tehnoloģijas, un patiesībā jau laucinieki paši tās izvēlas. Lai jūsmotu par vecajiem ražas novākšanas paņēmieniem, miežu lauku ravēšanu vai veļas mazgāšanu ar rokām, ir jābūt kaut kādam aptrakušam mazohistam.

Romāns ir ļoti lēns, tajā nekas daudz nenotiek, toties ir dikti gari un poētiski dabas ritumu un lauku darbu apraksti. Pēdējie gan ir norakstīti no kaut kādiem muzeju materiāliem, jo šķiet pārāk plakātiski un daiļi, un brīžiem romāns balansē uz parodijas robežas, jo “Zeltainā miežu laukā” ir atrodamas visas pastorālās literatūras klišejas, ieskaitot jukušo vecmāmiņu, kas ieslēgta grāfistes trakonamā, un par kuru pieņemts skaļi nerunāt. Tomēr lasot ir saprotams, kāpēc autore tās izvēlējusies, jo diezgan ātri paliek skaidrs, ka pastorālais romāns šeit ir izmantots tikai dekoratīvs aizsegs, lai pastāstītu pavisam ko citu. Vispirms jau tas ir stāsts par mentālās veselības problēmām. Lai arī kā trīsdesmitajos gados tika popularizēta veselīgā un dabiskā sārtvaidžu lauksaimnieku dzīve, pretstatot to bālo un neirotisko pilsētnieku nožēlojamajai eksistencei, arī laukos garīgās veselības problēmas nebija un arī tagad nav nekāds retums. Turklāt toreiz bija pavisam normāli jaunas sievietes, ja tām pusaudžu gados bija depresijas lēkmes, pēc tam uz visu mūžu ieslodzīt psihiatriskajās slimnīcās un patversmēs. Tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados šīm nu jau vecajām sievietēm pēc speciālas apmācības atļāva iznākt no turienes dzīvot sabiedrībā. Patiesībā ir baisi par to pat domāt. Otra tēma ir nacionālisms, kas slēpjoties zem cildenas jūsmas par tradīciju saglabāšanu, veselīgo lauku dzīvi un dabas spēku, sludina prastu antisemītismu un naidu pret visu atšķirīgo.

Jāpiezīmē, ka romānam ir ļoti labs tulkojums, kas noteikti bija sarežģītāk veicams nekā pirmajā brīdī izskatās, jo autore tekstā piemin neskaitāmus Safolkai raksturīgus lakstus, insektus un veclaicīgus darbarīkus, kas kopumā ir ļoti korekti un saprotami latviskoti, vajadzības gadījumā  gaumīgi izmantojot vecvārdus. “Zeltains miežu lauks” ir pieaugšanas romāns, kas aiz glītā vāciņa un mīlīgi pastorālās formas maskē krietni skarbākus stāstus par garīgajām saslimšanām, traģēdijām, kas neizbēgami notiek pārmaiņu laikos un nacisma ideju dzimšanu un izplatību.

Vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”

Ketlina Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”, ilustrējis Jāns Rēmuss, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: liels un mazs, 2019 (Kätlin Kaldmaa, Halb tüdruk on jumala hea olla, 2016)

Ketlina Kaldmā ir igauņu rakstniece un dzejniece, un viņas sarakstītā bērnu grāmata “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” šogad iznākusi arī latviešu valodā. Tā ir maza, plāna un mīlīga grāmatiņa, kura mani aizveda atpakaļ laikā, kuru ne vienmēr gribas atcerēties. Tātad atkal ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums, nemīlīga un pelēka pasaule, lauki, smagi, sliktas kvalitātes gumijas zābaki un šaušalīgi nesmukas frizūras (jāstaigā vai nu kā pūdelim vai ar mūžīgo sasonu uz galvas, jo neko citu frizieres nogriezt nemācēja). Bērniem ir ļoti daudz brīvības, bet ne pārāk daudz iespēju to aizraujoši realizēt.
Grāmatas galvenā varone ir 11 gadus veca meitene Lī. Viņai ir maziņš brālītis Saska ar divām nelāgām apsēstībām (ūdeņiem un aukstajiem ieročiem), kuras brīžiem tīri labi noder sižeta virzīšanai, un neticama stipra jaunākā māsa Lota. Dažreiz šai kompānijai pievienojas arī kaimiņu bērni. Blēņas, kuras viņi sastrādā ir visnotaļ reālas, dabiskas un diezgan dumjas. Nu tur apmētā kaimiņu sienu ar vecām olām un tamlīdzīgi izdarās. Savā ziņā man tas šķita viens no grāmatas plusiem, jo bērnībā rakstnieku izfantazētie, ļoti gaumīgie un asprātīgie nedarbi mani brīžiem dzina kompleksos, jo manā dzīvē nekad tādi negadījās. Nē, Kaldamā grāmatiņā darbojas ļoti ticami un reāli bērni. Viņi nepalīdz nevienam vecam cilvēkam, nerisina nekādas aizraujošas detektīvintrigas un pat nepiedalās nekādās valstiski nozīmīgās pionieru pulciņu makulatūras vākšanas sacensībās. Viņi vienkārši dzīvo pavisam parastu lauku bērnu ikdienas dzīvi. Lasot gaidīju, kad tad Lī paliks par grāmatas virsrakstā pieminēto slikto meiteni. Maiteklis – tā arī nesagaidīju. Lī nepavisam nav slikta meitene. Viņas nedarbi nav ļauni, bet lielākoties tikai dumji. Tādi, kādus mēs bērnībā sadarījām, kad īsti nebija, ko darīt. Patiesībā grāmata jau sākas ar ļoti vaļsirdīgu Lī atzīšanos – Bērnībā es biju liela muļķe. Bet patiešām. Es jums izstāstīšu apkaunojošu stāstu par to, kāds muļķis var būt viens cilvēks. (Tomēr jāatzīstas, ka tagad zinu, ka vecums arī diemžēl nenāk komplektā ar baigo viedumu.) Bet, kurš gan gribētu lasīt grāmatu ar nosaukumu “Būt dumjai meitenei ir dievīgi”, tāpēc labāk lai viss paliek, kā ir.
Grāmata ir īsiņa, un, to aizverot, ir sajūta, ka beigās sasteigta un līdz galam nenobeigta. Labi, Lī paliek 12 gadi, bet tas arī viss. Iespējams, ka plānots arī turpinājums un vēl kādas piecas daļas, kā tas tagad ir pieņemts, un galu galā Lī patiešām paliek ļoti slikta meitene. Nu, tā pa īstam slikta, saprotiet. Bet tā laikam vairs nebūs bērnu grāmata.
Pie grāmatas plusiem noteikti ir jāpiemin ļoti reālās Jāna Rēmusa ilustrācijas, kurās ir atdzīvināti daži bērnības murgi, kā jau pieminētais sasons, baisās Tjumeņas medicīniskā aprīkojuma rūpnīcā ražotās adatas un daudzreiz lietojamās stikla šļirces. Bildēs ir redzamas arī dažas piemirstas sadzīves lietiņas, kā pulveris BioEst un veļasmašīna Rīga ar visiem gumijas ruļļiem, kā pienākas. Ar labu vārdu gribu pieminēt arī to, ka grāmata ir drukāta uz FSC MIX papīra.
Ketlinas Kaldamā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” ir maza, jauka un nepretencioza grāmatiņa, kura pieļauju, ka labāk tomēr patiks nostalģiski noskaņotiem vecākiem nekā bērniem.

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.

10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā

Baltais Runcis man piespēlēja nopietnu izaicinājumu – uzrakstīt par 10 grāmatām, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā. Tas mani iedzen grīdā, jo tā nelielā pieredze, kuru esmu ieguvusi reāli, pievēršot bērnus lasīšanai, ir diezgan sūra. Problēma jau, ka lasīšanai kā prieka avotam mūsdienās ir daudz citu konkurējošu nodarbju, kas atšķirībā no lasīšanas lielākoties neprasa nekādu garīgu piepūli. Kaķu video, piemēram. Nē, nu lasīt jau tie bērni lasa, bet grāmatas nudien nav tas, kas viņus ļoti iepriecina, lai arī cik interesantas un saistošas tās viņiem nepiemeklētu.
Bet jautājums par aizraujošām bērnu grāmatām ir gana svarīgs un aktuāls. Tāpēc dažas piebildes no savas pieredzes. Visiem tiem, kas iesaka lasīšanai savas bērnības grāmatas, es ieteiktu būt mazliet kritiskākiem, reālākiem un vispār nolaisties uz zemes. Laiki ir mainījušies, un mūsdienu bērniem tāda Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Valža “Staburaga bērni” šķiet garlaicības kalngals. Starp citu, arī Harijs Poters viņus bieži vien garlaiko, jo patiesībā tā ir stipri viduvēja un nejēdzīgi izstiepta grāmata. Vienkārši jāpieņem fakts, ka ne visas mūsu bērnības grāmatas ir spējušas izturēt laika pārbaudi.
Otra piebilde ir par to, ka bērni pēc savām interesēm ir ļoti dažādi. Viens, piemēram, ar lielu interesi lasa tikai grāmatas par suņiem, bet otrs gribēs piedzīvojumus kosmosā. Tāpēc ir muļķīgi gribēt, lai šādi saraksti derētu visiem bērniem. Mazliet jau tie konkrētie bērni ir jāpazīst, lai viņiem varētu ieteikt ko piemērotu. Tas pats ir ar lasītāju vecumu. Ja viens bērns ar grūtībām desmit gadu vecumā boksterēs cauri “Grega dienasgrāmatas”, tad cits tikpat vecs varbūt bez problēmām izlasīs “Karu un mieru”. Vārdu sakot, nav tādu standarta sarakstu, kuri derētu visiem.
Tāpēc šis būs apkopojums par tām grāmatām, kuras esmu lasījusi kopā ar bērniem, un kuras tieši no viņu puses ir atzītas par tīri labām un lasāmām (izņēmums ir vienīgi pēdējās divas, kuras mums pagaidām ir tikai lasīšanas plānos).

6-9 gadi
Eduards Uspenskis “Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”
Brīnišķīga grāmata par bērnu, kurš viens pats dzīvo laukos ar suni un kaķi slavenajā Skābpiena ciemā. Asprātīgi dialogi un jautri piedzīvojumi. Pēc lasīšanas var noskatīties pēc grāmatas motīviem uzņemtās multiplikācijas filmiņas

Astrida Lindgrēne “Emīls un Īda no Lennebergas”
Jā, tas ir tas pats Emīls, par kura nedarbiem, cerams, ir vismaz redzēta filma. Protams, labāk būtu vispirms izlasīt visu triloģiju par Emīlu, bet, ja negribas lasīt kaut ko tik garu, tad derēs arī šī nelielā grāmatiņa ar triloģijā neiekļautajiem stāstiem.

Marija Parra “Vafeļu sirdis”
Neesmu par to vēl blogā uzrakstījusi, jo šajās brīvdienās tiek lasīts tās turpinājums “Vārtsargs un jūra”. Ļoti sirsnīga, smieklīga un vietām arī aizkustinoša grāmata par Trilles un Lēnas draudzību un dažiem trakiem nedarbiem.

10-12 gadi

Ingvars Ambjērnsens “Samsons un Roberto”
Ļoti prātīga un asprātīga grāmata par kaķi un suni, kuri mēģina attīstīt mazo biznesu lauku teritorijā – viņiem pieder pansija. Aizraujoša grāmata par mūsdienu sabiedrības dīvainībām, kura turklāt pamanās ļoti saprotami izskaidrot tik sarežģītas lietas, kā, piemēram, kāpēc būtu jāmaksā nodokļi.

Gerhards Holcs-Baumerts “Alfons Trīcvaidziņš”
Alfons ir neveiksminieks un mazliet ambālis. Un ar šodienas domāšanu man šķiet, ka viņa tēvs vai arī varbūt pats grāmatas autors ir bijis Hitlerjūgendā. Tomēr bērniem grāmata patika tīri labi, lai gan lasīšanas laikā ļoti daudz ko nācās paskaidrot. Viens no grāmatas plusiem ir īsie stāsti, bet tā vēl joprojām dažas vietās bija ļoti smieklīga un brīžiem ir ļoti viegli just līdzi Alfonam viņa likstās.

Robs Regers un Džesika Grunere “Emīlija Dīvaine”
Par Emīliju Dīvaini ir sarakstītas veselas četras grāmatas. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojums pārākajā pakāpē. Viņa nekad nebaidās būt pati, lai cik nervozi uz to reaģētu apkārtējie. Bet Emīlija ir ļoti radoša, zinātkāra, apķērīga un pašpietiekama būtne. Un vēl viņai ir veseli četri kaķi un savs personīgais golems. Emīlijas grāmatas ir ļoti smieklīgas un uzrakstītas neierasti dzīvīgā un tiešā valodā.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”
Labs, ļoti aizraujošs piedzīvojumu gabals ar briesmoņiem, noslēpumiem un paralēlo pasauli. Grāmatā ir gana daudz humora, bet vietām tā ir diezgan tumša, kas patiesībā ir labi, jo arī dzīvē viss nav tikai jauki. Jāpiebilst, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijā, no kuras latviešu valodā ir izdoti vēl divi tikpat labi un spraigi turpinājumi.

13-14 gadi

Lūiss Sahars “Bedres”
„Bedres” ir piedzīvojumu grāmata ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnās maģijas piedevu. Autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances. Kopā ir sanākusi patiešām aizraujoša un interesanta grāmata pusaudžiem.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”
Sapņaina, savāda un smieklīga grāmata par divu autsaiderīgu pusaudžu ceļojumu uz Valahiju ar zagtu automašīnu “Ņiva”. Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām.

Džo Aberkrombijs “Pusķēniņš”
Aberkrombija tumšo fantāziju bērnu versija, ar kuru būtu lietderīgi jau pusaudžiem sākt iepazīties ar viņa tumšajām pasaulēm. Grāmata ir labs pieaugšanas stāsts, tā ir arī klasisks atriebības gabals, un Aberkrombijs vispār ir brīnišķīgs stāstnieks. Tiesa gan, latviešu tulkojumā ir pazudusi krietna daļa no grāmatas pievilcības, bet mūsdienu bērni bieži vien tīri labi lasa angliski. “Pusķēniņš” ir pirmā daļa “Sašķeltās jūras” triloģijā.

Stafeti tālāk nododu Lili, kurai droši vien būs, ko piebilst par tēmu, un Andrim, kurš arī dažreiz lasa kopā ar bērniem.

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”

Dzintars Tilaks “Labo blēņu vasara”, izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīga: 2018

Piedzīvojumu grāmatas bērniem ir ļoti laba un vajadzīga literatūra, tāpēc bibliotēkā, ieraugot pavisam svaigu latviešu bērnu grāmatu, ķēru to ciet un tajā pašā dienā izlasīju. Izrādījās, ka tā ir jau autora divpadsmitā grāmata, tomēr līdz šim neko no viņa sarakstītā nebija sanācis izlasīt – tā nu man šī bija pirmā iepazīšanās ar Dzintara Tilaka daiļradi.
Domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī tagad Latvijas bērniem būtu foršas un aizraujošas piedzīvojumu grāmatas, kuru darbība risinās viņiem pazīstamā laikā un vidē. Vai vismaz tādas, kā mums bija “Veco vraku noslēpums”, “Tā tik bija vasara”, “Uno un trīs musketieri” un dažas citas.  Tāpēc autora centieni darboties šajā žanrā ir visnotaļ cienījami un apsveicami. Atbilstoši nosaukumam “Labo blēņu vasara” ir lielākoties pozitīva grāmata un tajā ir dažas patiešām labas epizodes. Trīspadsmitgadīgais pilsētnieks Aivis vasaras brīvlaikā tiek aizsūtīts uz laukiem un tur sadraudzējas ar vietējo iemītnieku Renāru. Tā kā rakstīt par divu zēnu draudzību autoram laikam nav šķitis piedienīgi, viņiem pievienojas arī kauslīgā karatiste Edīte. Kopā bērni organizē baumu apvīto Rukša iznācienu ezerā, izplāno un realizē sarežģītu operāciju nelietīgo kapu zagļu notveršanai un pārmāca ļauno traktoristu Šubu. Kā jau bērnu grāmatā, tad ļaunie tēli ir neticami stulbi, policisti lohi, bet galvenie varoņi jauki, apķērīgi un apzinīgi. Nudien brīnišķīgi bērni – datorspēļu un filmu vietā viņi dod priekšroku grāmatu lasīšanai un čakli palīdz radiniekiem darbos. Vispār “Labo blēņu vasara” stipri atgādināja plaģiātisku kompilāciju no bērnības grāmatām, jo daudzas epizodes uzreiz atsauca atmiņā kaut ko līdzīgu no lasītajām grāmatām – bērns detektīvs – “Meistardetektīvs Blumkvists”, aira pazaudēšana ezerā – “Alfons Trīcvaidziņš”, mežacūku uzbrukums – “Jautrās nedienas”, u.c. Būtībā jau tas nav slikti, jo bērni, kuri varētu būt šīs grāmatas potenciālie lasītāji, diez vai ir lasījuši kaut nelielu daļu, no tā visa un galu galā rakstniekam ir ellīgi grūti izdomāt kaut ko jaunu, jo principā viss tak jau kaut kad un kaut kur ir uzrakstīts.
Tas, kas man ne visai patika (ļoti subjektīvi, protams) ir grāmatas senīlums un tāda kā naftalīna piesmaciņa. Pierasts jau, ka labākās mūsdienu bērnu grāmatas parasti ir spraigas un dinamiskas, vai traki asprātīgas un smieklīgas, vai ļoti sirsnīgas. “Labo blēņu vasara” pēc tempa ir diezgan gaudena (piemēram, galvenais varonis ilgi un apnicīgi pēta stāstam maznozīmīgus iemeslus, kāpēc kāda šķūnīša jumtā ir radies caurums), tā ir rakstīta gandrīz vai socreālisma stilā un joki laikam ir no Latvijas Radio 2 repertuāra. Īsti nespēju noticēt galvenajiem tēliem, kas visu laiku sarunājas apmēram kā divi opji. Nē nu, var jau būt, ka mūsdienu tīņi nonākot divatā rāmi pārspriež pēcnāves dzīves iespējamības, miršanu un tamlīdzīgas padsmitniekiem dikti aktuālas lietas.  Turklāt kaut kādā vecu onkuļu žargonā. Pats trakākais vārds, ko spēj izteikt galvenais varonis ir “dritvaikociņ”. Em, nopietni, vai tiešām padsmitnieki tagad izsakās tikai tā? Kas diez ir tie pusaugu radījumi, kurus satieku ikdienā? Laikam kaut kādi citplanētieši.
Jāpiezīmē, ka autora radīto rurālo teritoriju apdzīvo praktiski tikai pensionāri un urlas – tādi kā brāļi Spalvaiņi un mītiskais ļaunuma iemiesojums traktorists Šuba, kurš savā traktorā kā rēgs klīst pa lauku ceļiem meklēdams, ko atkal nelietīgu pastrādāt. Savukārt epizode, kurā zēni ar nolūku samaitāt sev nepiederošu īpašumu slīcina upē Šubas traktoru, no morāli ētiskā viedokļa novelk viņus to pašu urlisko brāļu Spalvaiņu līmenī un principā pēc būtības urlisms vinnē. Šķiet, ka autora izpratnē vienīgā uzņēmējdarbība laukos ir kandžas dzīšana un zagšana, bet centrālais pagasta objekts ir kapi, briesmīgākais noziegums ir nospert kapu žodziņu, savukārt vasaras lielākais pasākums ir kapusvētki. Un skaidrs, ka neviena latviešu bērna bērnība nebūs bijusi pilnvērtīga bez obligātajām brīvdienām laukos.
Man grāmatā ļoti pietrūka mūsdienīguma un patiešām žēl, ka šobrīd nebija iespējas to notestēt uz kādu reālu trīspadsmitgadnieku, jo varbūt tomēr “Labo blēņu vasara” ir tieši tas, kas bērniem tagad vajadzīgs un ieinteresēs viņus uz lasīšanu. Katrā ziņā grāmatu varu droši ieteikt lasīt bērniem vecumā līdz trīspadsmit gadiem, jo tur ir pietiekami interesantas lietas, ko pēc tam var kopīgi pārrunāt, un tā tomēr ir piedzīvojumu grāmata, kas rakstīta tieši Latvijas bērniem. Un pieļauju, ka “Labo blēņu vasara” tīri labi patiks arī omēm.

Vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.

Šeins Hegartijs “Tumšmute”

Šeins Hegartijs “Tumšmute”, no angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane, Rīga: Prometejs, 2018, (Shane Hegarty, Darkmouth, 2015)

Pastāv uzskats, ka grāmatu izstādē nopirktās grāmatas tiek izmantotas tikai bildēm sociālajos tīklos, un nemaz netiek lasītas. Tie ir nekrietni apmelojumi, nu vismaz daļēji. Nu, labi, vienu grāmatu no pagājušā gada izstādes es patiešām vēl neesmu izlasījusi. Vienkārši dažām grāmatām pirms lasīšanas ir jānostāvas, bet dažas tiek izlasītas jau pirmajā dienā, kā jaukais piedzīvojumu stāsts bērniem “Tumšmute”

Par Tumšmuti sauc vienu no Drūmajiem ciemiem. Patiesībā tas ir mazs un mīlīgs ciematiņš, kuru svešiniekiem ir grūti atrast, jo kartē tas vienmēr ir iezīmēts mazliet uz citu pusi no vietas, kurā atrodas. Drūmie ciemi ir īpaši, jo tajos ik pa laikam no Apsēstās puses ierodas briesmoņi. Patiesībā jau tie nemaz nav briesmoņi, bet gan leģendas, mīti un teiksmas, kas kādreiz ir dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, bet pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Ar briesmoņiem cīnās īpaši leģendu mednieki. Tas ir nopietns amats, kuru drīkst nodot tikai saviem tiešajiem, personīgajiem pēcnācējiem. Vienīgi pēdējā laikā briesmoņi vairs nekur citur pasaulē neuzrodas kā tikai Tumšmutē. Līdz ar to leģendu medniekiem par nopietnāko profesionālo problēmu ir kļuvis motivācijas trūkums, nevis, teiksim, norauta roka (vai norautas abas rokas), kā tas ir bijis dažus pēdējos gadsimtus.

Grāmatas galvenajam varonim Finam ir divpadsmit gadi, un viņam ir pienācis laiks kļūt par īstu leģendu mednieku, tāpat kā viņa priekštečiem neskaitāmās paaudzēs. Iespējams, ka pat par pēdējo leģendu mednieku pasaulē. Tomēr Finu šī profesionālā karjera ne visai saista un, godīgi sakot, briesmoņu medības arī nepadodas īpaši labi. Zēns labāk gribētu kļūt par vetārstu. Un būt par leģendu mednieku nemaz nav pārlieku pateicīgs amats, jo ar laiku vienkāršie ciema iedzīvotāji neizbēgami sāk medniekus identificēt ar pašiem briesmoņiem, un tas nekādi neuzlabo Fina sociālos kontaktus ar pārējiem vienaudžiem.
Vēl ir ļauns un mīklains pareģojums par pēdējo leģendu mednieku. Un ciemā pēkšņi ierodas kāda meitene, kura ļoti grib draudzēties ar Finu. Vārdu sakot, šķiet, ka palēnām briest kādas milzīgas nepatikšanas.

“Tumšmute” ir klasiska piedzīvojumu grāmata bērniem ar pakāpenisku varoņa izaugsmi, draudzību, pārbaudījumiem, noslēpumiem, briesmoņiem un paralēlo dimensiju. Tā ir viegli lasāma, ar patīkamu humoru, vietām arī mazliet patumša, bet tās jau nebūtu nopietnas briesmoņu medības, ja neviens neciestu. Grāmata ir pirmā daļa sērijā un tai ir vēl trīs turpinājumi. Tāpēc saprotams, ka šajā daļā autors mums visus noslēpumus neatklāj, tā beidzas ar kārtējo sižeta pavērsienu, un nudien būtu jauki, ja mēs kaut kad tiktu arī pie tiem turpinājumiem. Pie grāmatas plusiem es pieskaitītu arī Tumšmutes karti un izteiksmīgās ilustrācijas.

Vispār tādu labu un aizraujošu fantāzijas piedzīvojumu grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem nemaz nav daudz, tāpēc “Tumšmuti” noteikti ieteiktu visiem, kas tikai grib uzsākt savu iepazīšanos ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Bet nevajag bēdāties, ja gadījumā esat maķenīt vecāks un gudrāks, jo šo grāmatu droši var lasīt visos vecumos.

Ja ir interese, tad ar “Tumšmutes” fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

 

Lūiss Sahars “Bedres”

Lūiss Sahars „Bedres”, no angļu val. tulk. Maira Jēgere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., (Louis Sachar, Holes, )

Šodien pieslēdza apkuri – tātad vasara patiešām ir beigusies un nāksies vien pievērsties rudens izklaidēm, vispirms jau blogam. Beigusies ir arī obligātās literatūras lasīšana. Lai gan skolas ieteicamo grāmatu piedāvājumā bija arī brīnišķīgā Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”, kas mani bērnībā dikti aizrāva, izvēlējāmies kaut ko pieticīgāku – Lūisa Sahara „Bedres”. Izvēle bija veiksmīga un uzreiz varu pateikt, ka bērniem grāmata patika un viņi to izlasīja ātri un ar interesi.

Pēc būtības „Bedres” ir mūsdienu pasaka. Jā, un galvenais grāmatas varonis Stenlijs Sjilnets ir totāls neveiksminieks. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, jo arī manā attīstītā sociālisma laikmeta bērnībā totāli neveiksminieki bērnu literatūrā dīvainā kārtā bija ļoti izplatīti – mūsu pašu vietējais bestsellers Zentas Ērgles „Esmu dzimis neveiksminieks”, blogā jau aprakstītais Alfons Trīcvaidziņš, poļu Mareks Vasarraibumiņš un puisītis Ačgārnītis, krievu Jānis Smaidiņš – kas gan viņus visus var atcerēties. Tomēr atšķirībā no minētās kompānijas Stenlijs ir mūsdienīgs neveiksminieks un viņa nelaimēm ir ļoti konkrēts ārējas izcelsmes cēlonis, jo visai Sjilnetu ģimenei jau kopš vairākām paaudzēm ir uzlikts dikti briesmīgs beztermiņa (vārdu sakot, uz mūžīgiem laikiem) lāsts, pie kura vainīgs neapdomīgais Stenlija vecvecvectētiņš Elija. Ja kādam interesē, kur var tikt pie tādiem šaušalīgiem lāstiem, tad Vikipēdija apgalvo, ka 19. gadsimta Latvijā. Tak ne vienmēr šim avotam var ticēt. Ja arī ārkārtīgi daiļu, bet neiedomājami glupu jaunuvju pie mums nekad nav trūcis, tad grāmatā aprakstītās cūkkopības metodes gan pie mums nebūtu bijušas realizējamas. Lai nu kā, lāsts darbojas, un Stenlijs gluži nepelnīti nonāk ļoti dīvainā zēnu pāraudzināšanas nometnē, kur viņiem rakstura norūdīšanai katru dienu svelmainā tuksnesī ir jāizrok noteikta izmēra bedre. Bet, kā jau pasakā, lasītājam uzreiz ir skaidrs, ja varonis rīkosies nesavtīgi un pienācīgi, ļaunā burvestība varbūt zaudēs savu spēku.

Kopumā „Bedres” ir jauka piedzīvojumu grāmata bērniem ar aizraujošu sižetu, patiesu draudzību, apslēptiem dārgumiem un nelielu melnas maģijas piedevu. Mazliet amizanti, bet autors grāmatā ir pamanījies iekļaut klasisko sižetu par cilvēku bedrē šo vārdu vistiešākajā nozīmē, tam pievienojis cietuma epopeju, nelielu mistēriju, lakonisku ģimenes sāgu, kārtīgu atriebības stāstu, nedaudz vesternu un pat kripatiņu traģiskas mīlas romances arīdzan. Tomēr viss šis kokteilis kopā veido patīkami dzīvīgu un interesantu stāstu, kurā veiksmīgi ir sapludināti gan simts gadu vecas pagātnes, gan tagadnes notikumi. Tēli varbūt arī nebija izstrādāti ļoti niansēti, bet ļaunie te ir patiešām biedējoši ļauni, labajiem nemaz nav tik vienkārši būt labiem, un par dažiem nemaz nav īsti skaidrs vai viņi ir labie, vai ne tik labie. Vispār radās iespaids, ka grāmatas sižets ir ļoti pārdomāts, jo visām stāsta gaitā pieminētājām lietām – dzeltenplankumainajām ķirzakām, sīpoliem, persikiem un pat dikti smirdīgām sporta kurpēm bija sava precīzi piemeklēta loma notikumu attīstībā un atbilstošā noslēgumā. Nekas te nebija nejauši un pat man patika, cik sakārtota bija grāmatas iekšējā loģika.

Šķiet, ka „Bedres” varētu būt piemērota lasāmviela bērniem 10 līdz 12 gadu vecumā, bet lielākiem jau varētu būt par vienkāršu. Un, lasot šo grāmatu kopā ar bērniem, var pārrunāt visdažādākos jautājumus – par rasismu, liktenīgu nolemtību, lasītprasmes noderīgumu, vecu konservu uzturvērtību, un galu galā to, cik liela nozīme dzīvē var būt īstiem draugiem.

Ā, grāmatai ir arī ekranizācija ar Sigurniju Vīveri galvenās ļaundares lomā, bet tā ir visai viduvēja (Holes, 2003).