Tag Archives: pusaudži

Janne Tellere „Nekas”

Janne Tellere „Nekas”, no dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe, Rīga: A&A Vision, 2015., (Janne Teller, Intet, 2000)

Romānu „Nekas” paņēmu lasīšanai bibliotēkā. Vispirms jau tam ir nopietna tulkotāja, kuras kontā ir Pētera Hēga un Sērensa Kirkegora darbi, bet, galvenokārt, uzķēros uz mazā, jaukā mārketinga trika – uz vāka bija norādīts, ka šī ir dikti strīdīga grāmata, kuru šur tur esot aizlieguši lasīt un pat rādīt bērniem.. Kas gan mūsdienās varētu būt tik ļoti aizliedzams? Vai, precīzāk, ko gan interneta un viedtālruņu laikmeta bērni varētu nebūtu redzējuši? Tātad noskaņojos uz drūmu, vardarbīgu varbūt pat perversu vai rasistisku jauniešu romānu. Tak slavenā pusaudžus maitājošā grāmata izrādījās tikai ar vispārzināmām atziņām piebārstīta filozofiska pasaka Koelju stilā par mūžseno tēmu – dvēseles pārdošanu sātanam.

Janne Tellere NekasGrāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Kādā dāņu čuhņā viens no septītās klases skolēniem Pjērs Antons pirmajā skolas dienā paziņo – Nekam nav jēgas, to es zinu jau labu laiku. Tāpēc nav vērts neko darīt, to es aptvēru tikko. – un uzkāpj plūmē un tur arī paliek sēžam un bļaustoties, ka nekam nav jēgas un mēs visi mirsim, gandrīz līdz grāmatas beigām. Pārējie skolēni tā vietā, lai uzvestos kā normāli pusaudži, vienkārši paraustītu plecus un dotos prom, sāk izpildīties maksimāli destruktīvi, tas ir nolemj mēģināt Pjēram Antonam pierādīt, ka viņiem tā jēga ir un sāk vākt lietas ar jēgu. Bet, ja kādai lietai ir jāpierāda tās jēga, tā tādēļ vien padara to bezjēdzīgu. Iesākumā viņi savāc visādu drazu, bet pamazām jēgas meklējumi paliek nopietnāki, tiek upurēti iemīļotie komiksi, velosipēdi, mājdzīvnieki un mati. No kapiem tiek rakti laukā mirušie ģimenes locekļi, bet ar to nekas nebeidzas. Katrs no bērniem pēc sava dziļi personīgā upura jēgai no nākamā prasa ziedot kaut ko nopietnāku un sāpīgāku. Tā kā grāmata ir paveca, tad iPhone nevienam no varoņiem vēl nebija, bet pieļauju, ka tagad jēgas instalāciju veidotu kaudzīte ar viedtālruņiem, kas alegoriski simbolizētu pilnīgi visu. Kā jau minēju, šī grāmata ir tipiska filozofiska līdzība un to ir iespējams analizēt tikai simboliskā plāksnē, jo tajā viss ir vienas vienīgas metaforas, pat bērnu tēli ir tikai plakanas ilustrācijas nevis dzīvi cilvēki. Interesanti, ka pēdējā laikā lasītajā literatūrā bieži vien īpaši simbolisks un jēgpilns dzīvnieks ir kāmis. Šis sīkais grauzējs patiešām prot iedvesmot rakstniekus uz metaforiskiem sacerējumiem.

Jāatzīst, ka autore jēgas meklēšanas procesu ir aprakstījusi gana asprātīgi un ironiski. Tomēr ar savu kopumā didaktiski viszinīgo skatu no augšas viņa galu galā vienā brīdī pati sev iešauj kājā, jo beigās ir skaidrs, ka šī nu gan nudien ir viena bezjēdzīga grāmata, jo tā neizpilda pašu elementārāko autores uzstādīto jēgas esamības nosacījumu. Vienīgi to nabaga mājdzīvnieku man patiešām bija žēl. Kaut kas necienīgs ir daudzu autoru tieksmē uzskatīt tos tikai par līdzekli literāru alegoriju veidošanai.

Vai šis romāns būtu bērniem kaitīgs? Kā zināms, tad nejēgām kaitīga var būt jebkura grāmata, Bībeli, Komunistiskās partijas manifestu un vegānu ēdienu pavārgrāmatu ar labākajām rauga sviesta receptēm ieskaitot. Svarīgāk būtu bērniem iemācīt humānu vērtību sistēmu, kritisko domāšanu un matemātisko analīzi, pēc tam viņi var mierīgi lasīt visu, ko vien grib un paši tīri labi ar to tikt skaidrībā. Katrā ziņā Kinga romānos un Bada spēlēs ir krietni vairāk vardarbības nekā šajā grāmatā. Protams, gadās arī stulbi bērni (tieši tāpat kā stulbi pieaugušie), kas neko no romāna nesapratīs, bet pie tā jau nepavisam nav vainīga grāmata.

Vasara, obligātā literatūra, “Miskastes bērns”

Žaklīna Vilsone „Miskastes bērns”, no angļu valodas tulkojusi Daina Grigorjeviča, Rīga: Zvaigzne ABC, 2003., (Jacqueline Wilson, „Dustbin Baby”,2001)

Miskastes bērnsObligātās literatūras vairs neesot. Toties ir zīmīte no latviešu valodas un literatūras skolotājas, ka piektās klases audzēkņiem vēlams pa vasaru izlasīt sirdsgrāmatu (vai tā tagad to sauc?) Žaklīnas Vilsones „Miskastes bērnu”. Pie grāmatas tikt nebija viegli, pārdošanā tās vairs nav, bet bibliotēkā bija jāgaida zvērīgā rindā. Tik sarežģītā procesā iegūtu grāmatu aiz ziņkārības, protams, izlasīju, turklāt bija interesanti iepazīties ar literatūras stundās iztirzājamo lasāmvielu. Un jāatzīstas, ka nebiju iedomājusies, ka pie mums vēl joprojām varētu būt aktuāla Viktorijas laikmeta garā izjusti apcerēta bāreņu smagās un ciešanu pilnās dzīves tēma.
„Miskastes bērna”autore Žaklīna Vilsone ir ražīga un populāra angļu bērnu grāmatu rakstniece, kura ir īpaši specializējusies pusaudžiem paredzētas „černuhas” sacerēšanā. Raksta viņa apmēram kā, hm, piecdesmitgadīga ar bleķa bižutēriju apkārusies kundzīte, kura ļoti grib izlikties par piecpadsmitgadīgu tīni. Var jau būt, ka tiem padsmitniekiem tāds stils patīk ar. Kāds noteikti ir balsojis par „Miskastes bērnu” Lielajā Lasīšanā, kur grāmata palika kādā trešajā tūkstotī, kas nav pieminēšanas vērts fakts. Toties tā balsošanas sarakstā kaut kā ir pamanījusies trīskāršoties, parādās tur ar trīs dažādiem ierakstiem un ir ieņēmusi trīs dažādās vietas, bet pieminēt blogā LL jēgu un tehnisko izpildījumu vairs nav pat smieklīgi.

Miskastes bērns LL sarakstā„Miskastes bērna” galvenā varone ir Eiprila (jo dzimusi pirmajā aprīlī) Duša (iesauka skolā, jo viņa bieži pinkšķ), kura tikko dzimusi ir atrasta miskastē aiz picērijas. Protams, nav jauki, ja māte tevi uzreiz pēc dzimšanas ir klasificējusi kā sadzīves atkritumus, bet arī Eiprilas turpmākas dzīves gaitas par veiksmīgām nenosauksi. Zīdaiņu aprūpes namā viņa iedzīvojas nopietnos piesaistes traucējumos. Pirmā adopcija ir neiedomājami neveiksmīga (tētuks notinas ar citu sievieti, bet mammīte pārgriež vēnas un nomirst). Audžuģimene, kurā Eiprilai pēc tam jāgaida uz varbūtēju adopciju vispār ir briesmīga vieta – cita meitene Perla viņu pazemo, slīcina vannā un ar ļaunu prieku iznīcina viņas vienīgās mīļās lietas, līdz Eiprilai tas apnīk un viņa Perlu nogrūž pa kāpnēm, iznākums gandrīz ir letāls. Tālāk Eiprila nonāk bērnu namā, kur iesaistās noziedzīgā pusaudžu bandā, kas nodarbojas ar laupīšanu, pēc tam speciālā mācību iestādē grūti audzināmiem pusaudžiem. Beigu beigās viņu adoptē pensionēta vēstures skolotāja Mariona, pie kuras dzīve tādai pusaudzei arī nav nekāda avene (nepērk iekāroto mobilo telefonu, utt). Grāmatas darbība norisinās vienas dienas laikā – Eiprilas četrpadsmitajā dzimšanas dienā, kad viņa pēc strīda ar audžumāti aizmūk no skolas un apmeklē vietas, kur dzīvojusi bērnībā, pirmās audžumātes kapu un miskasti, kurā viņa ir atrasta, izmisīgā cerībā tikt skaidrībā ar savu identitāti.

IMG_9066Grāmata nav slikta, bet par aizraujošu to nekādi nenosauksi. Autorei Eiprila ir sanācis tāds pasekls tēls – egoistiska, mūžīgi nīdoša un nikna uz tiem, kas grib tai palīdzēt – kā jau bārene. Acīmredzot autore viņu ir norakstījusi no psiholoģijas grāmatas nodaļas par piesaistes traucējumiem adoptētajiem bērniem. No pieaugušo cilvēku skata punkta ir skaidrs, kāpēc „Miskastes bērns” ir iekļauta vasarā lasāmo un ziemā klasē ķidājamo darbu sarakstā. Nieka simts lappusēs autore ir pieskārusies lērumam sociāli nozīmīgu tēmu – pusaudžu grūtniecībai, zīdaiņu pamešanai dzīvībai nepiemērotos apstākļos, mazgadīgo noziedzībai, bērnu savstarpējai vardarbībai, adoptētāju psiholoģiskajām problēmām, emocionālās piesaistes traucējumiem pamestajiem bērniem, dzīvei audžuģimenēs un bērnu namā, bērniem ar īpašām vajadzībām, utt. Droši vien skolēnus ar literatūras palīdzību vajag pēc iespējas laicīgāk iepazīstināt ar dzīves ēnas pusēm. Bet mans iekšējais bērns pasmīkņāja un piezīmēja, ka tāda Vilsone ar savu muļķīgo Eiprilu viņam desmit gadu vecumā arī būtu riebusies. Un, ka tagad ar literatūras pasniegšanu skolā nav labāk, kā tolaik, kad stundās apcerējām stāstus par Ļeņinu, kurš ļoti mīlēja mazus bērnus. Jebkurā izglītības sistēmā vienmēr galvenais uzsvars būs uz grāmatu audzinošo nozīmi, bet praktiski nekāds uz prieku, ko var sniegt lasīšana. Iespējams, ka tā ir pat labāk. Lai interesantās grāmatas paliek lasīšanai mājās un ārpus skolas, bet klasē, lai paliek audzinošās un garlaicīgās.
Par laimi bērni grāmatas uztver pavisam citādi nekā pieaugušie. Un labi, ka tā. „Miskastes bērns” viegli pārtapa mazās bildītēs un īsos komentāros.

Bet šī nav vienīgā piektklasniekiem vasarā izlasāmā grāmata, turklāt nepavisam ne sliktākā, tāpēc tēmu droši vien nāksies turpināt

Jo Walton „Among Others”

Jo Walton „Among Others”, Tor Books (2011)

„Among Others” es saņēmu Ziemsvētku dāvanā no Marii, jo citādi diez vai labprātīgi būtu ķērusies klāt populāram young adult darbam. Grāmatai pār labu tomēr jāpiemin, ka 2012. gadā tā vinnēja gan Nebula, gan Hugo balvas kā labākais romāns, pārspējot Džordža R.R. Mārtina „Dejas ar pūķiem” un China Miéville „Embassytown”. Tas ir mazliet negaidīti, jo „Among Others” ir visai piezemēts un lēnīgs stāsts par piecpadsmitgadīgas velsiešu meitenes problēmām snobiskā angļu internātskolā. Grāmatā gandrīz nemaz nav maģijas, tai ir askētiski minimāls sižets un vienkārša valoda, toties tā ir 300 lappušu gara sirsnīga un aizrautīga autores atzīšanās mīlestībā divdesmitā gadsimta vidus fantāzijas un zinātniskās fantastikas literatūrai.

Among OthersGrāmatas autore Jo Walton ir Kanādā dzīvojoša velsiete un sen jau vairs nav nekāda jauniete. „Among Others” darbība gan risinās viņas jaunības laikos – 1979. un 1980. gadā, kas ir patīkami nostalģisks, reāls un vecmodīgs fons fantasy romānam – nekādas izpīpētas, samākslotas nākotnes, nekādu muļķīgu sociālo tīklu un elektronisku ierīču. Tikai papīra grāmatas, dienām ceļojošas papīra vēstules un fonā vēl Padomju Savienība iebrūk Afganistānā. Galvenā varone Mori pirms gada mīklainā negadījumā ir zaudējusi savu dvīņu māsu un kopā ar viņu arī daļu savas identitātes, smagi savainojusi kāju un pēc ilgstošas ārstēšanās pamazām sāk aprast ar domu, ka nekad vairs nevarēs darīt kaut ko tik vienkāršu kā staigāt bez sāpēm vai skriet. Mori ir visai sarežģīti radu raksti, piedevām viņas māte ir ļauna, ar tumšo maģiju aizrāvusies ragana, tādēļ pēc negadījuma meitenei nākas pārcelties uz Angliju pie tēva, kuru viņa satiek pirmo reizi mūžā, un izbaudīt visus angļu internātskolas šķiru sabiedrības jaukumus. Ja tev nav ietekmīgu vecāku un ponija, tu neesi nekas. Mori ir vientuļa, nomākta un nemitīgo fizisko sāpju nomocīta. Dažreiz viņa redz laumiņas.

„Among Others” ir rakstīta kā Mori dienasgrāmata, tas ir kluss, lēns stāsts par meitenes samierināšanos ar zaudējumu, saņemšanos dzīvot tālāk un uzmanīgajiem mēģinājumiem izveidot savu trauslo karasu (jā, šī ir grāmata, kurā karass tiek pieminēts kā visiem pašsaprotama lieta). Tieši grāmatas un lasīšana Mori palīdz izdzīvot. Galu galā jauna, vēl neizlasīta grāmata ir tikpat labs iemesls vēlmei turpināt dzīvot kā jebkurš cits.

“It doesn’t matter. I have books, new books, and I can bear anything as long as there are books.”

Mori lasa daudz un aizrautīgi, pārsvarā sci-fi un fantasy grāmatas, bet brīžiem arī citas – sengrieķu filozofus, Šekspīru, Faulza „Burvi”. Lielāko romāna daļu veido Mori pārspriedumi un piezīmes par izlasīto (savam vecumam viņa ir reti saprātīga). Un vispār, kas gan var būt labāks par grāmatu par grāmatām? Vienīgā bēda, ka neesmu lasījusi lielāko daļu no romānā pieminētās sci-fi literatūras, bet tas netraucēja izbaudīt romānu un sasmelties idejas turpmākai lasīšanai. Ieskatam „Among Others” minēto grāmatu sarakstu (lai gan ne pilnīgu) var apskatīties šeit.

Autore romāna noslēguma epizodē brīnišķīgi apspēlē papīra grāmatu maģisko dabu, savā dziļākajā būtībā tās ir koki. Tāpat vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka bērnībā lasītās sci-fi grāmatas ir daudz vairāk attīstījušas domāšanu un spēju paskatīties uz pasauli no pavisam negaidītiem skatu punktiem, ne kā klasiskā, parasti jau moralizējošā bērnu literatūra. Man gan savulaik bija pieejams pavisam citas grāmatas nekā Jo Walton, bet arī tagad varu teikt, ka Lems un Strugacki ir līdzvērtīgi rietumvalstu zinātniskās fantastiskas klasiķiem.

Pēc „Among Others” sāku domāt, ka kādreiz būs jāizlasa Tolkīna „Gredzenu pavēlnieks” angliski, jo acīmredzot tā iedomīgais latviskais tulkojums ir lielākā literārā cūcība pret latviešu lasītājiem šajā gadsimtā.

Paldies, Marii, par dāvanu! „Among Others” bija jauka, viegli un ar prieku izlasāma grāmata.

Bibliotropic,” Hugh said. “Like sunflowers are heliotropic, they naturally turn towards the sun. We naturally turn towards the bookshop.

Tarjeijs Vēsoss „Ledus pils”

Tarjeijs Vēsoss „Ledus pils”, no norvēģu valodas tulkojusi Inga Bērziņa, Rīga: Nordisk, 2013.,(Tarjei Vesaas „Is-slottet”, 1963)

 

Ledus pilsLatviski jau bija tulkoti vairāki norvēģu rakstnieka ar grūti izrunājamo vārdu – Tarjeija Vēsosa romāni („Diženā rotaļa”, „Melnie zirgi”, „Tilti”), bet pagājušā gadā beigās ar Norvēģu literatūras fonda NORLA finansiālu atbalstu ir izdots viņa slavenākais darbs „Ledus pils”. Īpaši tiek pieminēts fakts, ka romāns ir sarakstīts jaunnorvēģu valodā. Šķiet, ka norvēģi ir kaut kādi lingvomazohisti, jo viņiem ir divas rakstu valodas – daļēji no dāņiem aizgūtais būkmols un pašu sarūpētā alternatīvā jaunnorvēģu valoda, bet ar to nepietiek – liela daļa iedzīvotāju ikdienā runājot dialektos, kas dažādās pakāpēs atšķiras no rakstītās valodas. Paši norvēģi jaunnorvēģu valodu uzskata par poētiskāku nekā būkmols, bet to lieto tikai kāda desmitā daļa iedzīvotāju. Jāatzīst gan, ka latviešu lasītājam patiešām nav nozīmes no kādas valodas tas ir tulkots. Kopumā tulkojums ir rūpīgs, bet bez īpašiem pārsteigumiem vai kāda dialekta izmantošanas.

Romānam ir glīti, pleķaini vāciņi, un kā vēlāk izrādījās to noformējumā ir izmantots speciāli šim nolūkam radīts Kates Seržānes autordarbs „Siltā blāzma”, kas ir veidots īpašā sēpijas tehnikā. Noteikti 1.5 x 1 m lielais oriģināldarbs klātienē ir ļoti iespaidīgs, bet grāmatas vāciņš ir neliels un, godīgi sakot, īpaši interesants neizskatās. Bet galu galā grāmatu vāku dizains nekādi neietekmē manus lasīšanas paradumus un lasāmvielas izvēli.

Ledus pils filma„Ledus pils” ir apjomā neliels romāns un ļoti savdabīgs, stilā atturīgs un vienlaicīgi psiholoģiski dziļš. Ja var ticēt skandināvu literatūrai, tad viņiem ar savstarpējo komunikāciju ir pilnīgas auzas (bet pasarg Dievs, ja kāds sāks izdarīt secinājumus par mums pamatojoties uz latviešu autoru darbiem, tāpēc to nevar ņemt pārāk nopietni). Romāns stāsta par divām vienpadsmitgadīgām meitenēm – klases barvedi Sisu un jaunpienācēju Unnu. Abas ir atšķirīgas, bet tajā pašā laikā izjūt grūti izskaidrojamu pievilcību vienai pret otru. Tomēr arī savstarpēja tuvība var būt grūti panesama nasta un neizturama atbildība. Šis ir stāsts par draudzību, noslēpumu, zaudējumu, vientulību, pieaugšanu un samierināšanos. Tajā ir daudz ūdens, ledus, traģisma un poētisma. Pati ledus pils ir skaista, bet nežēlīga metafora cilvēku nespējai saprast vienam otru.

Pēc romāna motīviem 1987. gadā ir uzņemta mazbudžeta filma, bet, šķiet, ka tā nav īpaši izdevusies.

„Ledus pili” noteikti ir vērts izlasīt, ja patīk poētiski teksti, kas ir pilni ar simboliem un metaforām, atturīgi, bet jūtās dziļi personāži un brīnišķīgi skarbās Norvēģijas dabas apraksti.

Viņi paši ir aizdevuši tai dzīvību. Gaismu un dzīvību mirušajam ledus kalnam un mēmajam laikam pēc pusnakts. Pirms viņi ieradās, ūdenskritums stāvēja un nerimtīgi akli dunēja, un ledus koloss bija tikai gatavā, mēmā nāve. Viņi nezināja, ko atnesuši sev līdzi, pirms tos saviļņoja rotaļa starp to, kas bija iepriekš un to, kas nāca klāt.

Bet tas nebūt nav viss.

Šeit ir kaut kāds noslēpums. Viņi atrok bēdas, kādas nu kuram ir, un iedēsta tās naksnīgajā rotaļā starp gaismu un nojausmu par nāvi. Kļūst labāk un viņi apreibinās no stiprās pievilcības, kas tajā slēpjas. Klīst apkārt pa ledus nostūriem, lukturīšus spīdinot krusteniski, nonāk citu mestās gaismas prizmās – apgaismo jaunus gabalus, kas tikpat ātri uz mūžiem aizveras.

Jānis Joņevs „Jelgava 94”

Jānis Joņevs „Jelgava 94”, Rīga: “Mansards”, 2013.

jelgavaJa eksistē pilsētas – neveiksminieces, tad Jelgava noteikti ir viena no tām. Kādreizējā brīnišķīgā hercogistes galvaspilsēta ar piemīlīgo arhitektūru Otrā pasaules kara laikā pārvērtās par drupu kaudzi, kuras atjaunotāji – grūti pateikt, ko domāja pilsētas atjaunotāji. Jelgava viņiem ir sanākusi pat ne neglīta, jo neglītumam piemīt savs šarms. Tā ir pilnīgi nekāda – kantainu objektu sakopojums uz plakanas virsmas. Vieta, par kuru dīvainā kārtā nav ne mazāko nostalģisko atmiņu, lai cik gadus tur nodzīvotu.
Ja atceramies deviņdesmitos gadus, tad tie, protams, arī nebija nekāda avene. Bet, ja kādam ir nācies sasniegt pubertāti deviņdesmitajos gados un vēl Jelgavā, tad atliek viņam vienīgi izteikt līdzjūtību. Un nav nekāds brīnums, ja tas nabaga tīnis šo laiku ir pavadījis cieši apskāvis kasešu maģīti, un klausoties dziesmas par kanibālu pežām. Toties pēc tam viņš ir uzrakstījis grāmatu par Jelgavu un mūziku. Un pat samērā labu grāmatu, kuru lasot sāc apdomāt, kāpēc atmiņas par vienu un to pašu laiku cilvēkiem mēdz būt tik dažādas.

Dodoties ārā no Jelgavas, aiz otrā tilta, bet vēl pirms Sestā veikala, atradās kāda nenoteikta teritorija. Šosejai pa labi, skatoties uz Ozolnieku pusi stāvēja kaza. Tā bija diezgan liela kaza, kādus trīs metrus augsta. Kazu no metāla caurulēm bija pagatavojis vietējais mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis. Tam par cēloni, tāpat kā daudz kam citam manā dzīvē bija Čaks. Viņam bija dzejolis, kas saucās „Jelgava”:
Pilsētiņa maza, maza,
Viņas simbols – balta kaza.
Kaut kādas literatūrzinātnieces izpīpēja, ka dzejolis tomēr neesot par Jelgavu. Mūsu pilsēta Čaka laikos neesot bijusi nekāda „mazā, mazā”. Drīzāk dzejnieks būs domājis Jaunjelgavu. Vai Čaks bija idiots? Dzejolis saucas „Jelgava”, ko jums vēl vajag?! Un kaza tur stāvēja dzelžaini.

Tas, protams, uz tēmu galīgi neattiecas, bet ir dzirdēti nostāsti par jauniešiem, kas ar domu iesniegt dokumentus studijām ir pārmaluši visu Jaunjelgavu Lauksaimniecības universitātes meklējumos.
Bet kopumā „Jelgava 94” ļoti patīkami izceļas pēdējā laika latviešu literatūras vidū. Jānis Joņevs nebaidās no realitātes un necenšas skraidīt pakaļ pēdējo gadu modei rakstīt fantastiku, kuru dažreiz paši autori pamato ar miglainām atrunām, ka tikai šajā žanrā esot iespējams sasniegt īpašus filozofiskus augstumus un žilbinošu domas lidojumu. Starp citu, ar filozofiju „Jelgavā 94” viss ir kārtībā. Tā tur vietām ir jauki un neuzbāzīgi iepīta par spīti tam, ka romāna vēstījums ir piezemēts, apraksti reālistiski un tajā darbojas visumā parasti padsmitnieki un pat dažas krimināli orientētas personas.
Grāmata ir nesamākslota, tā uzrakstīta vienkārša un dabiskā valodā. Bieži vien lasot skaistus un poētiskus tekstus ir sajūta, ka autors aiz tiem mēģina nomaskēt to, ka viņam tā īsti nav ko teikt. Ar „Jelgavu 94” tādu problēmu nav. Grāmata ir samērā klasisks stāsts par to kā kļūstam pieauguši un vienā brīdī sākam apdomāt, kas noticis ar jaunības ideāliem. Autors ar atbruņojošu atklātību stāsta par visām pusaudžu gadu šausmām, vēlmi nebūt tādam kā citi, tik pievilcīgo apziņu, ka esi, kas īpašs, bet patiesībā vienkārši izrādies nedaudz tizlāks nekā pārējie. Aprakstītās situācijas brīžiem ir absurdas, bet diezgan atpazīstamas. Un tā kā autoram piemīt gaumīga humora izjūta, pārsvarā to visu var lasīt ar vieglu smaidu.
Lai gan neesmu apveltīta ar metāla sadzirdēšanai piemērotu ausu un sirds konstrukciju, bija interesanti iepazīties ar visām tām desu, dūmu, bleku  un citām mistiskām ikdienišķam cilvēkam slēptām subkultūras būšanām (autora zināšanas par šo tēmu ir apbrīnojamas). Tā nu grāmatai neapšaubāmi piemīt arī zināma muzikāli izglītojoša vērtība.

– Jā, jā, jā. Dzied arī par velnu, dēmoniem. Karalieni Inannu. Par vētrošanu caur sarkaniem mākoņiem un holokaustvējiem. Visvairāk tomēr par mēnesi, ledu. Dažreiz par tērauda vagīnām. Maze of Cako Torments vispār dzied paša izdomātā valodā.

Saprotams, ka „Jelgava 94”nav pārpasaulīgs šedevrs. To no šīs grāmatas gaidīt nevajag. Taču, ja ir vēlme atsaukt atmiņā deviņdesmito gadu sajūtas, tad “Jelgava 94” ir piemērota lasāmviela. Un skaidrs, ka neviens ārzemnieks neko tādu nekad nesacerēs, lai kā viņš censtos.
Vēl varu piebilst, ka deviņdesmito gadu izslavētā brīvība bija tikai ilūzija, dzīvē tā bija tikai nesakārtotība un haoss. Bet romānā pieminētais dzēriens ar nosaukumu „Mīkla” bija reti pretīga salda substance ar zvērīgu alkohola saturu (18 grādi). Tā bija lēta, piedzerties ar to varēja ļoti ātri un bija reāla garantija, ka nākamo dienu pavadīsi tualetes poda tuvumā un gan tavs fiziskais, gan astrālais ķermenis būs vienādi draņķīgā kondīcijā. Savukārt dzēriens „Ķirzakas smaids” (nosaukts par godu vienam Brazīlijas seriālam) bija vistīrākā krutka ar vēl mīklainākiem pēc efektiem. Blakus esošajā uzņēmumā pēc tā lietošanas šad un tad naktssargus (padzīvojušas onkuļus ar lieko svaru) no rītiem atrada beigtus (it kā dabiskā nāvē). Bet tas ir pavisam cits deviņdesmito gadu stāsts.

Rūta Mežavilka „Dzimuši Latvijai”

Rūta Mežavilka, „Dzimuši Latvijai”, Rīga: Dienas Grāmata, 2012.

 image.phpGrāmatnīcā „Dzimuši Latvijai” izskatījās pēc kaut kā tāda, ko labāk neaiztikt, jo visdrīzāk tas nav domāts man. Šis nu reiz ir tas gadījums, kad grāmatas nosaukums un noformējums ir maldinoši un liek domāt par jūsmīgiem un patriotisma pārpilniem tekstiem, lai gan patiesībā grāmata nepavisam tāda nav. Tomēr, ja nebūtu lasījusi citu blogeru atsauksmes, droši vien šim romānam vispār nepievērstu uzmanību.

Rūta Mežavilka ir dzejniece un vairāku lugu autore. „Dzimuši Latvijai” ir viņas pirmais romāns, tas ir arī viens no Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureātiem.

Romāna galvenā varone Annai nejauši satiek savu bijušo draugu un sāk atcerēties notikumus astoņdesmito gadu beigās, kad viņa vēl ir pusaudze. Grāmatas darbība vairāk risinās pagātnē, šur tur parādās arī tagadne – Annas it kā veiksmīgā, bet nesakārtotā dzīve, saspringtā ikdiena, problēmas ar māti, vēlme izrauties pie jūras un galu galā vienkārši būt laimīgai. Anna, lai arī ir apveltīta ar noslieci uz ciešanām, vismaz apzinās, ka savu dzīvi ir sačakarējusi pati un gribas cerēt, ka viņa nekopēs savu slaveno vārdamāsu no Tolstoja romāna un viņas liktenis nebūs tik traģisks.

Jāatzīst, ka grāmata man patika daudz vairāk nekā biju gaidījusi. Protams, romāna sižets ir samērā saraustīts un klišejām piebāzts, galvenās varones melodramatiskie izlēcieni ir viens par otru uzjautrinošāki un līgavas cēlo aulekšošanu pa mistiskiem ciņiem Zemgales arumos manī mītošā lauku vecene vispār klasificēja kā tehniska rakstura auzas (pamēģiniet kādreiz paši pārvietoties pa Zemgales mālainajām velēnu karbonātaugsnēm rudenī, hik). Tāpat dialogi vietām ir samērā nedabiski. „Nesāc nu tu arī, pietiek jau ar muteri. Un beidz niekoties ar spičkām. Ka neizceļas pažars.” Man tādi teksti vairāk asociējas ar pavecākām tantēm, bet iespējams, ka tolaik krutākie Rīgas centra tīņi, ar kuriem man nav bijusi nekāda saskare, patiešām mēdza izteikties tādā stilā kā mana Ome.

Tak lai nu paliek. Rūtai Mežavilkai romānā ir lieliski izdevies uzburt tās sajūtas, kādas par tiem laikiem ir palikušas arī manā atmiņā – nomācošais materiālisms, ko radīja vispārējais deficīts, totāla bezjēdzība un bezizeja, apkārtnes pelēcība un šaurība. Autores dzejnieces talants ir jūtams gan trāpīgi atveidotajā vienmuļajā ikdienā ar pastāvīgo neziņu par nākotni, gan tajā visā mītošās spurainās pusaudzes mainīgajās jūtās un maksimālismā. Iespējams, ka daudzi tolaik jutās citādi, bet arī man apkārtējās jukas un pārmaiņas bija tikai fons, uz kura risinājās personīgā dzīve ar savām ķibelēm un pārdzīvojumiem. Padsmitnieka vecumā nav viegli pārdzīvot ārēji tik nesatricināmas sistēmas negaidītu sabrukšanu, globālo kažoku mešanu uz otru pusi un apjēgt, ka nevar paļauties ne uz cilvēkiem, ne uz grāmatām, ne uz šo pasauli, ne arī uz sevi pašu. Tā neizbēgami un priekšlaicīgi kļūsti par ciniķi. Varbūt es atcerējos šo to par daudz un kaut ko piedomāju klāt pati, bet lasot brīžiem kļuva tīri neomulīgi – ja nu sociālisms nebūtu sabrucis, ko tad?

Un ko tur liegties, vienmēr ir interesanti palasīt savu vienaudžu rakstīto par laiku un telpu, kurā ir kopīgi eksistēts. Tāpēc mans gaužām subjektīvais viedoklis, ko diez vai vajadzētu ņemt vērā jaunākiem ļaudīm, kam ir savas globālās katastrofas pārdzīvojamas, ir, ka Rūtas Mežavilkas romāns ir viens no saistošākajiem, kas pēdējā laikā lasīti no jaunākās latviešu literatūras. Īpašais paldies autorei par atmiņu uzjundīšanu un grāmatas noskaņu. Katrā ziņā ar interesi lasīšu arī citus viņas romānus, ja tādi būs.

Par grāmatu ir rakstījušas arī Doronike un Santa.