Tag Archives: pusaudžu literatūra

Terijs Prečets „I Shall Wear Midnight”

Terry Pratchett „I Shall Wear Midnight„(2010)

I shall wear midnightTerijs Prečets tagad savas grāmatas raksta kādā labākā pasaulē, tāpēc ir mazliet skumīgi lasīt dažas vēl atlikušās neizlasītās. Un lasot gribas uzvilkt kaut ko naksnīgi melnu. „I Shell Wear Midnight” ir trīsdesmit astotā grāmata Plakanās pasaules sērijā un ceturtā jaunās raganas Tifānijas ciklā.

Tifānijas gaitām un izaugsmei cauri trīs grāmatām ir sekots līdzi jau no viņas deviņu gadu vecuma. Tagad viņai ir sešpadsmit un viņa ir pilntiesīga ragana, vienīgā dzimtajā Krītzemē. „I Shall Wear Midnight” ir jūtami tumšāka un drūmāka par pirmajām sērijas grāmatām, kas bija domātas mazākiem bērniem. Tifānijai nākas tikt galā ne tikai ar pusaklu vecenīšu slikti koptajiem kāju nagiem, bet arī daudz ļaunākām lietām, ko cilvēki sastrādā, hmm, teiksim, nelabvēlīgās ģimenēs. Viņas bērnības draugs Rolands taisās precēties ar kādu bālu bieži sarkstošu un nošņaukājušos radību vārdā Letīcija, kas neesot tik nelāgi sarežģīta kā Tifānija. Viņa tēvs vecais barons mirst (te nu autoram ir izdevusies ļoti piemīlīga un jauka miršanas aina), bet Tifānija tiek vainota viņa nāvē. Bez sekām nav palikusi arī iepriekšējā grāmatā „Wintersmith” aprakstītā jezga ar Ziemas garu, jo pasaulē ir atgriezies Cunnig Man – sens ļaunums, inkvizitora un raganu mednieka dēmons, kas tagad dzen pēdas Tifānijai.

„I Shall Wear Midnight” lasītāju gaida arī patīkama satikšanās ar daudziem labi zināmiem Plakanās pasaules tēliem – Granny Weatherwax (latviskajā tulkojumā vecmāmiņa Vējsēra), Nanny Ogg, vienīgo sievieti, kas ir mācījusies Neredzamajā universitātē Eskarīnu Smitu, dažās epizodēs arī ar pilsētas sardzi – Vaimsu, Angvu un kapteini Carrot Ironfoundersson. Iepazīstam Ankh-Morpork ne-raganas, bet visam pa vidu jaucas nakmakfīgli, kas sirsnīgi rūpējas, lai neviens nesūdzētos par haosa trūkumu.

Šī ir lēna, kaut kādā ziņā vecmodīga un, protams, smieklīga grāmata. Sižetā nav lielu pārsteigumu. Šoreiz Tifānijai nākas vairāk iedziļināties savas būtības tumšajās pusēs, apjaust katras rīcības cēloņus un sekas un tikt skaidrībā ar savām spējām un pārliecību par sevi. Jā, un kāpēc pavisam normāli cilvēki mēdz uzsākt raganu medības un tiecas vainot kādu citu savās neveiksmēs pat, ja tā ir tikai veca, nedaudz jukusi tante, kura ne pārāk rūpīgi ievēro personīgo higiēnu. Kāpēc ir ērtāk padzīt viņu no mājām un nomētāt ar akmeņiem viņas kaķi, nekā pašiem ķerties pie savu problēmu risināšanas.

„I Shell Wear Midnight” būtu labs noslēgums Tifānijas sērijai (ir gan plānota vēl viena grāmata kā pēcnāves izdevums, bet vēl jau nevar zināt, kas tur būs sanācis). Tā ir gudra, smieklīga un prātīga grāmata. Un Prečets ir parūpējies arī par ļoti izzinošām un izglītojošām zemsvītras piezīmēm par visdažādākajām tēmām.

There is a lot of folklore about equestrian statues, especially the ones with riders on them. There is said to be a code in the number and placement of the horse’s hooves: If one of the horse’s hooves is in the air, the rider was wounded in battle; two legs in the air means that the rider was killed in battle; three legs in the air indicates that the rider got lost on the way to the battle; and four legs in the air means that the sculptor was very, very clever. Five legs in the air means that there’s probably at least one other horse standing behind the horse you’re looking at; and the rider lying on the ground with his horse lying on top of him with all four legs in the air means that the rider was either a very incompetent horseman or owned a very bad-tempered horse.

Māris Rungulis „Lapsu kalniņa mīklas”

Māris Rungulis „Lapsu kalniņa mīklas”, Reiņa Pētersona ilustrācijas, Rīga: „liels un mazs”, 2014.

Pirmais septembris nenovēršami ir klāt, tāpēc blogā turpinu apcerēt ieteicamo literatūru lasīšanai 5. klasē. Šovasar bez „Miskastes bērna” bija jāizlasa arī divas no Bērnu un jauniešu žūrijas atbilstošajai vecuma grupai paredzētajām grāmatām. Pirmā izvēlētā grāmata „Samsons un Roberto” tika izlasīta ātri un patika visiem. Kā otru izvēlējāmies „Lapsu kalniņa mīklas”, jo grāmatas tēma šķita interesanta un bērnu literatūrā neierasta. Diemžēl izvēloties lasāmvielu pēc tēmas var gadīties arī nedaudz vilties. Tā nu, sākot lasīt „Lapsu kalniņa mīklas”, bērni uzreiz noformulēja divas galvenās lasītāju pretenzijas pret rakstniekiem:

  • Kāpēc rakstnieki neraksta (jā, kāpēc Ambjērnsens nav uzrakstījis turpinājumu „Samsonam un Roberto”?);
  • Kāpēc rakstnieki raksta grāmatas, kas nav aizraujošas.

Lapsu kalniņa mīklas„Lapsu kalniņa mīklās” autors ir pievērsies nopietnai mūsu vēstures lappusei, kas pēdējos gadu desmitos latviešu bērnu grāmatās netika apskatīta – mežabrāļu cīņām pēc Otrā pasaules kara. Manā bērnībā viņus grāmatās pieminēja bieži, bet, protams, no pavisam cita skatu punkta. Piemēram, vēl tagad atceros emocionāli dikti traumatisko epizodi no Ojāra Vācieša „ Tās dienas acīm”, kad ļaunie meža bandīti nošāvu zirdziņu. Laikam jau pēc tam nošāva arī kādu skolotāju, bet tas mani bērnībā diez vai īpaši saskumdināja.

Grāmatas darbība notiek divos laikos. Pirmais ir 1961. gada pavasaris, kad divi zēni ir devušies pavadīt brīvdienas laukos, bet otra stāstījuma līnija risinās tūlīt pēc kara. Autors ir ļoti rūpīgi izpētījis tēmu un grāmatā ir detalizēti aprakstīta mežabrāļu bunkura būvniecība un visādi tehniski sīkumi. Stāstā ir izmantotas aculiecinieku atmiņas, kas tam piešķir ticamību. Vienīgā bēda lasot ir, ka grāmata ir samērā garlaicīga. Pat man vajadzēja ļoti piespiesties, lai nelielo stāstu izlasītu līdz galam, bet bērniem diemžēl gāja vēl grūtāk. Starp citu, mani nemaz netraucēja tas, ka tagad literatūrā mežabrāļi ir morāli kristālskaidri, laipni, godīgi un stipri pārāki par rupjajiem, netīrīgajiem un alkoholu mīlošajiem padomju varas darbiniekiem. Brīžiem uzjautrināja gan, tak sen jau zināms, ka patiesība ir kaut kur tur ārā nevis grāmatās. Nebija jau arī liela bēda, ka bērniem ļoti daudz kas bija jāizskaidro papildus. Skaidrs, ka vidējais desmitgadnieks, viens pats lasot „ Lapsu kalniņa mīklas”, daudz ko no sešdesmito gadu ikdienas nesapratīs vai palaidīs garām, jo viņa uztverē šis laika periods ir tikpat sens un neizprotams kā Livonijas karš. Mani vairāk apbēdināja trūcīgā detektīvintriga un smagnējais stāstījuma stils. Atceros, ka man bērnībā ļoti patika līdzīgas, bet ideoloģiski pretēja satura grāmatas kā Laimoņa Vāczemnieka „ Veco vraku noslēpums” vai Zentas Ērgles „Operācija „ Kanna””. Pirmo pat izvilku no plaukta un nedaudz palasīju. Pateicoties tās ironiskajam stāstījuma stilam, sāku ķiķināt jau otrajā lappusē par traki nūģisko galveno varoni. Māris Rungulis ir labs rakstnieks, tomēr „Lapsu kalniņa mīklām” pietrūkst tās dzirksts, kas grāmatas padara aizraujošas bērniem. Un pieaugušajiem arī.

Bērna globālais secinājums par mežabrāļiem pēc izlasīšanas bija, ka viņi galvenokārt tikai ēda un slēpās. Droši vien tā jau arī bija.

Man visnepārliecinošākais grāmatā šķita tas, ka omamma bērniem tik sīki un smalki izstāsta visu par mežabrāļiem. Ja atmetam tādus niekus, kā no kurienes viņai ir tik sīka informācija par bunkurā notikušo, tad atceros, ka arī vēl astoņdesmito gadu sākumā pieaugušie ļoti nelabprāt runāja par šādām tēmām. Stāsti no manas bērnības bija daudz biedējošāki, tie nebija mākslīgi pielaizīti, čekisti tur arestēja cilvēkus, piekāva sievietes un piedraudēja ar nošaušanu uz vietas visai ģimenei. No šiem stāstiem vienmēr dvesa reālas bailes un šķiet, ka bez tām pēckara periods nav pilnībā izprotams, jo mierīgie iedzīvotāji mežu tuvumā bija visai neapskaužamā situācijā starp padomju varas pārstāvjiem un mežabrāļiem, lai cik laipni un labi audzināti viņi arī nebūtu.

Tā grāmatas daļa, kurā abi zēni – Mareks un Andrejs – dzina pēdas pazudušajam stirnu buciņam, bērniem patika labāk. Par viņiem ir stāstīts arī autora iepriekšējā grāmatā „Kaķu ģenerālis”, tikai, cik saprotu, tad pazudušā pārnadža vietā pa sešdesmito gadu Liepāju tiek meklēti noklīduši kaķi. Tiesa man ne visai patika, ka grāmatā kā pozitīva rīcība tiek parādīta cilvēku klasiskā muļķība –tieksme stiept mājās no meža vai, pareizāk sakot, stirnai vardarbīgi nozagt tās mazuli. Zoologi, kā Ilmārs Līdaka var gadu gadiem skaidrot stirnu dzīves īpatnības, bet cilvēku glupībai robežu nav. Pat ja stirnēna māte ir gājusi bojā, tad vismaz lapsu bērniņiem pēc tam nebūs jāiet gulēt ar tukšiem un kurkstošiem vēderiņiem . Protams, ka jaukais stirnu mazulis grāmatā ir izaudzis par reti pretīgu lopu vārdā Buciņš, kas pie jebkuras izdevības cenšas visiem sāpīgi iebadīt dibenā (tas laikam bija domāts kā kaut kas smieklīgs). Vispār Buciņš nav vienīgā latviešu bērnu literatūrā sastopamā pieradinātā stirna, jo jau Jūlija Vanaga „Meža dziesmā” bija Mēness Meitiņa (gan jau kārtējais sveiciens Rainim).

„ Lapsu kalniņa mīklām” ir labas ilustrācijas ar tumšu, biedējošu noskaņu, kas atsauc atmiņā rudeni, pilnīgu pamestību un liek domāt par kaut kur dziļi mežā vientulīgi gaudojošiem vilkiem. Tak mans iekšējais bērns atkal novaikstījās un visu pārzīmēja Edgara Ozoliņa stilā, jo viņam patīk tikai tādas bildes un basta. Tas mani noveda gandrīz vai pie personības šķelšanās, jo pieaugušajai personai manī patīk Reiņa Pētersona darbi un tā regulāri tviterī mēģina uzminēt filmas pēc viņa foršajiem un trāpīgajiem zīmējumiem.

Lai arī „Lapsu kalniņa mīklas” nebija aizraujoša lasāmviela, tā noteikti bija lietderīga grāmata (kā zināms tās ir lietas, kas viena otru diemžēl bieži vien izslēdz). To lasot, varējām daudz ko pārrunāt un noskaidrot visādu jokainu vārdu nozīmi, piemēram, kas ir rija. Būtībā lielākā nelaime ir, ka tāda piespiedu lasīšana nu galīgi neveicina lasītprieku pat tad, ja ir ļoti noderīga jaunu zināšanu ieguvei. Bet domāju, ka bērniem, kuriem interesē karš, ieroči un bunkuri, grāmata varētu patikt gluži labi un viņi to izlasītu ar patiesu aizrautību.

Vasara, obligātā literatūra, “Miskastes bērns”

Žaklīna Vilsone „Miskastes bērns”, no angļu valodas tulkojusi Daina Grigorjeviča, Rīga: Zvaigzne ABC, 2003., (Jacqueline Wilson, „Dustbin Baby”,2001)

Miskastes bērnsObligātās literatūras vairs neesot. Toties ir zīmīte no latviešu valodas un literatūras skolotājas, ka piektās klases audzēkņiem vēlams pa vasaru izlasīt sirdsgrāmatu (vai tā tagad to sauc?) Žaklīnas Vilsones „Miskastes bērnu”. Pie grāmatas tikt nebija viegli, pārdošanā tās vairs nav, bet bibliotēkā bija jāgaida zvērīgā rindā. Tik sarežģītā procesā iegūtu grāmatu aiz ziņkārības, protams, izlasīju, turklāt bija interesanti iepazīties ar literatūras stundās iztirzājamo lasāmvielu. Un jāatzīstas, ka nebiju iedomājusies, ka pie mums vēl joprojām varētu būt aktuāla Viktorijas laikmeta garā izjusti apcerēta bāreņu smagās un ciešanu pilnās dzīves tēma.
„Miskastes bērna”autore Žaklīna Vilsone ir ražīga un populāra angļu bērnu grāmatu rakstniece, kura ir īpaši specializējusies pusaudžiem paredzētas „černuhas” sacerēšanā. Raksta viņa apmēram kā, hm, piecdesmitgadīga ar bleķa bižutēriju apkārusies kundzīte, kura ļoti grib izlikties par piecpadsmitgadīgu tīni. Var jau būt, ka tiem padsmitniekiem tāds stils patīk ar. Kāds noteikti ir balsojis par „Miskastes bērnu” Lielajā Lasīšanā, kur grāmata palika kādā trešajā tūkstotī, kas nav pieminēšanas vērts fakts. Toties tā balsošanas sarakstā kaut kā ir pamanījusies trīskāršoties, parādās tur ar trīs dažādiem ierakstiem un ir ieņēmusi trīs dažādās vietas, bet pieminēt blogā LL jēgu un tehnisko izpildījumu vairs nav pat smieklīgi.

Miskastes bērns LL sarakstā„Miskastes bērna” galvenā varone ir Eiprila (jo dzimusi pirmajā aprīlī) Duša (iesauka skolā, jo viņa bieži pinkšķ), kura tikko dzimusi ir atrasta miskastē aiz picērijas. Protams, nav jauki, ja māte tevi uzreiz pēc dzimšanas ir klasificējusi kā sadzīves atkritumus, bet arī Eiprilas turpmākas dzīves gaitas par veiksmīgām nenosauksi. Zīdaiņu aprūpes namā viņa iedzīvojas nopietnos piesaistes traucējumos. Pirmā adopcija ir neiedomājami neveiksmīga (tētuks notinas ar citu sievieti, bet mammīte pārgriež vēnas un nomirst). Audžuģimene, kurā Eiprilai pēc tam jāgaida uz varbūtēju adopciju vispār ir briesmīga vieta – cita meitene Perla viņu pazemo, slīcina vannā un ar ļaunu prieku iznīcina viņas vienīgās mīļās lietas, līdz Eiprilai tas apnīk un viņa Perlu nogrūž pa kāpnēm, iznākums gandrīz ir letāls. Tālāk Eiprila nonāk bērnu namā, kur iesaistās noziedzīgā pusaudžu bandā, kas nodarbojas ar laupīšanu, pēc tam speciālā mācību iestādē grūti audzināmiem pusaudžiem. Beigu beigās viņu adoptē pensionēta vēstures skolotāja Mariona, pie kuras dzīve tādai pusaudzei arī nav nekāda avene (nepērk iekāroto mobilo telefonu, utt). Grāmatas darbība norisinās vienas dienas laikā – Eiprilas četrpadsmitajā dzimšanas dienā, kad viņa pēc strīda ar audžumāti aizmūk no skolas un apmeklē vietas, kur dzīvojusi bērnībā, pirmās audžumātes kapu un miskasti, kurā viņa ir atrasta, izmisīgā cerībā tikt skaidrībā ar savu identitāti.

IMG_9066Grāmata nav slikta, bet par aizraujošu to nekādi nenosauksi. Autorei Eiprila ir sanācis tāds pasekls tēls – egoistiska, mūžīgi nīdoša un nikna uz tiem, kas grib tai palīdzēt – kā jau bārene. Acīmredzot autore viņu ir norakstījusi no psiholoģijas grāmatas nodaļas par piesaistes traucējumiem adoptētajiem bērniem. No pieaugušo cilvēku skata punkta ir skaidrs, kāpēc „Miskastes bērns” ir iekļauta vasarā lasāmo un ziemā klasē ķidājamo darbu sarakstā. Nieka simts lappusēs autore ir pieskārusies lērumam sociāli nozīmīgu tēmu – pusaudžu grūtniecībai, zīdaiņu pamešanai dzīvībai nepiemērotos apstākļos, mazgadīgo noziedzībai, bērnu savstarpējai vardarbībai, adoptētāju psiholoģiskajām problēmām, emocionālās piesaistes traucējumiem pamestajiem bērniem, dzīvei audžuģimenēs un bērnu namā, bērniem ar īpašām vajadzībām, utt. Droši vien skolēnus ar literatūras palīdzību vajag pēc iespējas laicīgāk iepazīstināt ar dzīves ēnas pusēm. Bet mans iekšējais bērns pasmīkņāja un piezīmēja, ka tāda Vilsone ar savu muļķīgo Eiprilu viņam desmit gadu vecumā arī būtu riebusies. Un, ka tagad ar literatūras pasniegšanu skolā nav labāk, kā tolaik, kad stundās apcerējām stāstus par Ļeņinu, kurš ļoti mīlēja mazus bērnus. Jebkurā izglītības sistēmā vienmēr galvenais uzsvars būs uz grāmatu audzinošo nozīmi, bet praktiski nekāds uz prieku, ko var sniegt lasīšana. Iespējams, ka tā ir pat labāk. Lai interesantās grāmatas paliek lasīšanai mājās un ārpus skolas, bet klasē, lai paliek audzinošās un garlaicīgās.
Par laimi bērni grāmatas uztver pavisam citādi nekā pieaugušie. Un labi, ka tā. „Miskastes bērns” viegli pārtapa mazās bildītēs un īsos komentāros.

Bet šī nav vienīgā piektklasniekiem vasarā izlasāmā grāmata, turklāt nepavisam ne sliktākā, tāpēc tēmu droši vien nāksies turpināt

Jo Walton „Among Others”

Jo Walton „Among Others”, Tor Books (2011)

„Among Others” es saņēmu Ziemsvētku dāvanā no Marii, jo citādi diez vai labprātīgi būtu ķērusies klāt populāram young adult darbam. Grāmatai pār labu tomēr jāpiemin, ka 2012. gadā tā vinnēja gan Nebula, gan Hugo balvas kā labākais romāns, pārspējot Džordža R.R. Mārtina „Dejas ar pūķiem” un China Miéville „Embassytown”. Tas ir mazliet negaidīti, jo „Among Others” ir visai piezemēts un lēnīgs stāsts par piecpadsmitgadīgas velsiešu meitenes problēmām snobiskā angļu internātskolā. Grāmatā gandrīz nemaz nav maģijas, tai ir askētiski minimāls sižets un vienkārša valoda, toties tā ir 300 lappušu gara sirsnīga un aizrautīga autores atzīšanās mīlestībā divdesmitā gadsimta vidus fantāzijas un zinātniskās fantastikas literatūrai.

Among OthersGrāmatas autore Jo Walton ir Kanādā dzīvojoša velsiete un sen jau vairs nav nekāda jauniete. „Among Others” darbība gan risinās viņas jaunības laikos – 1979. un 1980. gadā, kas ir patīkami nostalģisks, reāls un vecmodīgs fons fantasy romānam – nekādas izpīpētas, samākslotas nākotnes, nekādu muļķīgu sociālo tīklu un elektronisku ierīču. Tikai papīra grāmatas, dienām ceļojošas papīra vēstules un fonā vēl Padomju Savienība iebrūk Afganistānā. Galvenā varone Mori pirms gada mīklainā negadījumā ir zaudējusi savu dvīņu māsu un kopā ar viņu arī daļu savas identitātes, smagi savainojusi kāju un pēc ilgstošas ārstēšanās pamazām sāk aprast ar domu, ka nekad vairs nevarēs darīt kaut ko tik vienkāršu kā staigāt bez sāpēm vai skriet. Mori ir visai sarežģīti radu raksti, piedevām viņas māte ir ļauna, ar tumšo maģiju aizrāvusies ragana, tādēļ pēc negadījuma meitenei nākas pārcelties uz Angliju pie tēva, kuru viņa satiek pirmo reizi mūžā, un izbaudīt visus angļu internātskolas šķiru sabiedrības jaukumus. Ja tev nav ietekmīgu vecāku un ponija, tu neesi nekas. Mori ir vientuļa, nomākta un nemitīgo fizisko sāpju nomocīta. Dažreiz viņa redz laumiņas.

„Among Others” ir rakstīta kā Mori dienasgrāmata, tas ir kluss, lēns stāsts par meitenes samierināšanos ar zaudējumu, saņemšanos dzīvot tālāk un uzmanīgajiem mēģinājumiem izveidot savu trauslo karasu (jā, šī ir grāmata, kurā karass tiek pieminēts kā visiem pašsaprotama lieta). Tieši grāmatas un lasīšana Mori palīdz izdzīvot. Galu galā jauna, vēl neizlasīta grāmata ir tikpat labs iemesls vēlmei turpināt dzīvot kā jebkurš cits.

“It doesn’t matter. I have books, new books, and I can bear anything as long as there are books.”

Mori lasa daudz un aizrautīgi, pārsvarā sci-fi un fantasy grāmatas, bet brīžiem arī citas – sengrieķu filozofus, Šekspīru, Faulza „Burvi”. Lielāko romāna daļu veido Mori pārspriedumi un piezīmes par izlasīto (savam vecumam viņa ir reti saprātīga). Un vispār, kas gan var būt labāks par grāmatu par grāmatām? Vienīgā bēda, ka neesmu lasījusi lielāko daļu no romānā pieminētās sci-fi literatūras, bet tas netraucēja izbaudīt romānu un sasmelties idejas turpmākai lasīšanai. Ieskatam „Among Others” minēto grāmatu sarakstu (lai gan ne pilnīgu) var apskatīties šeit.

Autore romāna noslēguma epizodē brīnišķīgi apspēlē papīra grāmatu maģisko dabu, savā dziļākajā būtībā tās ir koki. Tāpat vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka bērnībā lasītās sci-fi grāmatas ir daudz vairāk attīstījušas domāšanu un spēju paskatīties uz pasauli no pavisam negaidītiem skatu punktiem, ne kā klasiskā, parasti jau moralizējošā bērnu literatūra. Man gan savulaik bija pieejams pavisam citas grāmatas nekā Jo Walton, bet arī tagad varu teikt, ka Lems un Strugacki ir līdzvērtīgi rietumvalstu zinātniskās fantastiskas klasiķiem.

Pēc „Among Others” sāku domāt, ka kādreiz būs jāizlasa Tolkīna „Gredzenu pavēlnieks” angliski, jo acīmredzot tā iedomīgais latviskais tulkojums ir lielākā literārā cūcība pret latviešu lasītājiem šajā gadsimtā.

Paldies, Marii, par dāvanu! „Among Others” bija jauka, viegli un ar prieku izlasāma grāmata.

Bibliotropic,” Hugh said. “Like sunflowers are heliotropic, they naturally turn towards the sun. We naturally turn towards the bookshop.

Volfgangs Herndorfs „Čiks”

 

Volfgangs Herndorfs „Čiks”, no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.,(Wolfgang Herrndorf, „Tschick”, 2010)

 

Volfgangs Herndorfs ČiksLielākā daļa mūsdienu jauniešiem domātās literatūras man uzdzen miegu jau grāmatnīcā aplūkojot grāmatu vāciņus. Tā nu sanaca, ka Volfganga Herndorfa „Čiku” lasīju tikai Māras Poļakovas tulkojuma dēļ cerībā, ka nebūs tak galīgs draņķis (man ir nešķīstas aizdomas, ka viņas tulkotās grāmatas oriģinālā iespējams nemaz nav īpaši labas, bet viņa tās tulkojot slepeni pārraksta, lai tās patiktu tieši man). Vispār jau „Čiks” ir kaut kāds pusaudžu romānu tipiskāko klišeju apkopojums – romāna galvenais varonis Maiks Klingenbergs ir dikti garlaicīgs tips, kuram nav neviena drauga, toties ir māte alkoholiķe, pusmūža krīzes nomākts tēvs un vēl viņš ir līdz ausīm ieķēries klases spicākajā meitenē, kura savukārt viņu pat nepamana un neuzaicina uz savu dzimšanas dienas ballīti, uz kuru ir ielūgti pilnīgi visi. Un tādā garā. Tak labiem rakstniekiem nekādas klišejas netraucē uzrakstīt labu grāmatu. Tad klasē ierodas jauns skolnieks ar Vācijā ne pārāk populāru uzvārdu Tschichatschov, kuram pašam ir problēmas ar alkoholu, un kura ģimene ir kaut kādi asociāli sūdi. Dažu apstākļu sakritības rezultātā abi autsaideri satuvinās un kādu dienu Čiks ierodas pie vientulībā atstātā Maika ar zagtu ladu. Kā jau klasiskā pusaudžu romānā pienākas, zēni aiz gara laika izdomā doties pie Čika vectētiņa uz Valahiju, paķerot līdzi tādā ceļā īpaši nepieciešamās badmintona raketes un skrituļslidas, bet, protams, bez nevienas kartes vai navigācijas iekārtas. Abu pusaudžu ceļojums izvēršas piedzīvojumiem pilnā, bet bezmērķīgā klejojumā pa lauku ceļiem un mazpilsētām. Ja var ticēt autoram, tad Vācijas rurālo teritoriju pārsvarā apdzīvo dažādi vairāk vai mazāk ķerti psihi.

Es jau gribēju sākt klāstīt, kāpēc man šķiet smieklīgi kājām bēgt no policijas, bet tad atskanēja lūstošu zaru brākšķoņa un lapu švīkstoņa, un no krūmiem pie mums izlauzās nīlzirgs. Kaut kur Vācijā, tieši blakus automaģistrālei, tukšā, visu aizmirstā kaktā no krūmiem izlauzās nīlzirgs, kurš skrēja taisni pie mums. Tam bija zils kombinezons, uz galvas blondi čirkaini ilgviļņi un rokā ugunsdzēšamais aparāts. Ap vidukli ļumēja četri līdz pieci tauku gredzeni. Cilādams divus pamatīgus cilindrus, kas rēgojās laukā no kombinezona apakšas, nīlzirgs atstampājās šurp, nostājās apgāztās ladas priekšā un augstu pacēla ugunsdzēšamo aparātu.

Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām. Turklāt autors to izstāsta ļoti vienkārši un piezemēti, bez moralizēšanas vai izlikšanās gudrākam, nekā esi. Lasot bija jauka sajūta, ka grāmatu ir rakstījis mazliet nostalģiski noskaņots cilvēks, kurš patiešām mīl dzīvi un šo pasauli. Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas, meklējot vairāk informācijas, nācās uzzināt, ka Volfgangs Herndorfs pēc trīs gadus ilgas cīņas ar smadzeņu audzēju pagājušā gada augustā ir nošāvies Berlīnē, kanāla malā. Tā gadās.

Tēvs man kopš bērnības ir dzinis galvā, ka pasaule ir slikta. Pasaule ir slikta, un arī cilvēki ir slikti. Nevienam neuzticies, neej līdzi svešiem cilvēkiem, un tādā garā. To man iegalvoja vecāki, to man iegalvoja skolotāji, to iegalvoja arī televīzija. Paskaties ziņās: cilvēki ir slikti. Paskaties Spiegel TV: cilvēki ir slikti. Un var jau būt, ka tā tiešām ir un cilvēki par 99 procentiem ir slikti. Taču dīvainākais ir tas, ka mēs ar Čiku šajā ceļojumā sastapāmies gandrīz tikai ar to vienu procentu, kuri nebija slikti.

Dažus vārdus ir pelnījusi arī grāmatā minētā zagtā lada Ņiva jeb VAZ 2121 Ņiva. Šī automašīna ir leģendārs padomju autobūvniecības produkts, kura tiek ražota un pat eksportēta uz dažādām valstī jau gandrīz četrdesmit gadus (nebija ne jausmas, ka tās modifikācijas ražo vēl joprojām). Bezceļniece ar visu četru riteņu pastāvīgo pilnpiedziņu, augstu klīrensu un saīsinātu riteņu bāzi – tā bija kā radīta, lai ar to līksmi dragātu pa kviešu laukiem un zemas kvalitātes zālājiem gan melnzemes, gan ne melnzemes zonā. Vārdu sakot, ideāls braucamais romāna varoņu piedzīvojumiem. Tiesa gan, Ņivai ir viens ļoti būtisks trūkums – ārprātā zems pasažieru drošības līmenis frontālu triecienu gadījumos. Tā kā reālajā dzīvē romānu varoņu rīcību nevajag mēģināt atkārtot, jo visticamāk sekas būs daudz smagākas.

Nobeigumā – skaidrs, ka neizdomāšu neko labāku kā tekstu uz grāmatas pēdējā vāciņa – „Sapņaini un savādi, smieklīgi un mīļi…grāmata, kas pieaugušo dara caurcaurēm laimīgu…”

“Wintersmith” by Terry Pratchett

„Wintersmith” by Terry Pratchett , Corgi Books 2007

Lai gan man nav speciāla plāna lasīt ziemas grāmatas, tomēr Terija Prečeta „Wintersmith” varētu būt šim tematam atbilstoša. Tā ir Discworld trīsdesmit piektā grāmata (pavisam sērijā to ir apmēram četrdesmit, ja kas) un trešā ciklā par jauno Krītzemes raganu Tifāniju (kopā ciklā  šobrīd ir četras). Gandrīz vai neticams fakts, bet pirmā grāmata par Tifāniju ar nosaukumu „Mazie brīvie ķipari” ir izdota arī latviski (Zvaigzne ABC, 2006. gads). Un jā, „Wintersmith” ir bērnu grāmata, bet tā ir neparasti prātīga un smieklīga grāmata. Bija jau piemirsies, cik labu Young  Adult spēj uzrakstīt Prečets.

wintersmithTifānijai ir jau 13 gadi, un viņai ir devusies prom no Krītzemes, lai apgūtu turpmāk nepieciešamās prasmes pie pieredzējušām raganām. Tifānija mitinās pie 113 gadus vecās un maķenīt dīvainās Miss Treasonas. Bet reiz, noskatoties dīvainu pasākumu mežā, nejauši sper vārda tiešā nozīmē kļūmīgu soli un iesaistās Morisa dejā – mūžīgajā vasaras un ziemas – nāves un atdzimšanas mijā. Nekas tāds nav noticis jau sen un Ziemas gars, kas Prečetam ir elementāls veidojums, sāk izrādīt Tifānijai savu uzmanību. Sākumā jaunajai raganai šī ledus, sniega un sala mīlestība ir mazliet glaimojoša – ledus rozes dārzā ir brīnumskaistas, tāpat kā ir pārsteidzoši redzēt savu veidolu sniegpārsliņu miljardos. Diemžēl okeānā tagad peld un gremdē kuģus arī milzīgi leduskalni ar viņas vaibstiem (jāpiezīmē, ka nedaudz kaiju notašķītiem). Pienākot pavasarim, Ziemas gars vairs negrib doties prom, bet aitām ir pienācis laiks atskriet jēriņiem, taču sniegā tie nespēj izdzīvot. Un arī cilvēkiem nekas labs nav gaidāms. Tifānijai pašai ir jāspēj atgriezt pasaulē trauslais līdzsvars starp diviem vienlīdz nāvējošiem spēkiem – ledu un uguni.

Grāmatā satiekam jau no citām raganu cikla grāmatām labi pazīstamus personāžus – Granny Weatherwax un Nanny Ogg. Kā jau parasti Tifāniju pieskata un aprūpē mazie, zilie un traki nešpetnie radījumi Nakmakfīgli, kuri viņu šoreiz apgādā ar romantisko lasāmvielu (ja nu tas palīdz tikt galā ar attiecībām ar elementālu radību). Jāatzīst, ka Tifānijai savos trīspadsmit gados ir ļoti veselīga attieksme pret romantiskajiem romāniem.

And the scene in chapter five, where Megs left the sheep to fend for themselves while she went gathering nuts with Roger … well, how stupid was that? They could wandered anywhere, and they were really stupid to think they’d find nuts in June.
She read on a bit further, and thought: Oh. I see. Hmm. Hah. Not nuts at all, then. On the Chalk, we call that sort of thing ‘looking for cuckoo nests’.

Prečeta raganas man vienmēr ir bijušas ļoti simpātiskas. Viņas lido ar slotām, spēj iemiesoties citās dzīvās radībās un pārvalda maģiju, bet nepielieto to bez īpašas vajadzības (diemžēl līdz ar to viņu prasmes tiek vērtētas stipri zemāk nekā Diskzemes burvju mākslas) . Plakanās pasaules raganas ir viedas pavisam ikdienišķās lietās – dziedniecībā, bērnu pieņemšanā, visās tajās cūku, govju un aitu būšanās, siera darīšanā un cilvēku savstarpējo attiecību smalkumos (lai gan tas viņām netraucē savā starpā būt kašķīgām kā seskiem).

That was the thing about witches. They were, acording to Granny Weatherwax, ‘people what looks up’. She didn’t explain. She seldom explained. She didn’t mean people who looked at the sky; everyone did that. She probably meant that they looked up above everyday chores and wondered, What’s all this about? How does it work? What should I do? What am I for? And possibly even: Is there anything wororn under the kilt?

Tiesa gan, eksistē arī konkurējošais novirziens, kura piekritējas, piemēram, mēģina cūkai izārstēt gremošanas traucējumus ar maģijas palīdzību, nevis ar pareizu ēdināšanu. Bet tas praksē nav pārāk veiksmīgs (lai gan cūku lejā no koka izdevās dabūt dzīvu un veselu).
„Wintersmith” ir ļoti jauka un pozitīva ziemas grāmata. Daudz daudz, sniega, daudz jautrības, asprātīgi apspēlēti dažādi labi zināmi stāsti, amizanti un spilgti personāži, kā arī apstāstītas raganu būšanas noslēpumainās un tumšās puses un diezgan nopietni par to, kāpēc nebūtu labi salaist grīstē klimatu uz zemes.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Asmo un Lasītāja.

Robs Regers, Džesika Grunere „Emīlija Dīvaine. Aizvien dīvaināk un dīvaināk”

Robs Regers, Džesika Grunere „Emīlija Dīvaine. Aizvien dīvaināk un dīvaināk”, no angļu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013., (Rob Reger, Jessica Gruner „Emily the Strange: Stranger And Stranger”, 2010)

emilijaEmīlija Dīvaine ir trīspadsmit gadus veca, taču viņai ir strīdīga izcelsme un vairāk nekā divdesmit gadus gara un visai raiba biogrāfija, kuras laikā viņa no skeiteru subkultūras ikonas ir kļuvusi par komiksu tēlu un tagad arī par četru pusaudžu grāmatu sērijas varoni. Latviski ir izdotas sērijas pirmās divas grāmatas – „Emīlija Dīvaine. Pazaudētās dienas” un „Emīlija Dīvaine. Aizvien dīvaināk un dīvaināk”. Par pirmo grāmatu vairāk var izlasīt Lasītājas blogā.

 Saraksts ar 13 punktiem, kāpēc man patīk grāmatas par Emīliju Dīvaini.

  1.  Grāmatas par Emīliju ir smieklīgas, asprātīgas un ļoti piemērotas priekšā lasīšanai. Turklāt puse no klausītājiem ķiķina kā jukuši un no smiekliem valstās pa zemi līdz sāk sāpēt kāds iekšējais orgāns, bet otra puse neizpratnē blenž uz pirmajiem.
  2. Emīlija ir pusaudžu individuālisma iemiesojuma kvintesence. Viņa nebaidās skaļi apgalvot – Tikai viena lieta patiešām spēj sabojāt (tukšo vietu tekstā aizpildīt ar jebko labu): CITI CILVĒKI.
  3. Ak, spiedzošās sūkalas un brēcošie begemoti, grāmatas ir sarakstītas dzīvelīgā un saistošā valodā. Tās ir rakstītas dienasgrāmatas formā un ir tiešas, uzrunājošas un noslēpumainas.
  4. Emīlija var atļauties būt tāda kāda ir. Pat esot populāra apģērbu un aksesuāru zīmola seja, viņa vienmēr valkā vienas un tās pašas drēbes (melnas, ju-hū visideālākā drēbju krāsa) pat tad, ja viņu tādēļ skolā aizsūta par šo tēmu aprunāties ar psihoterapeitu.
  5. Grāmatās ar lasītājiem īpaši necackājas un tajās vienā mierā tiek lietoti tādi termini kā singularitāte, kura eksistenci negrib atzīt pat mana datora pareizrakstības vārdnīca.  Ja kāds ir tik dumjš, ka tos nesaprot, tad tā ir tikai viņa paša problēma, nevis Emīlijas vai autoru.
  6. Grāmatas par Emīliju ir simpātiski noformētas. Ja tekstā ir apgalvots, ka šajā vietā lapa ir nosiekalota, tad tā arī izskatīsies nosiekalota. Ilustrācijas ir šķības, padrūmas, asprātīgas un groteskas – tādas man varētu patiktu divpadsmit gadu vecumā, nevis kaut kas ideāli smuks, ko bērniem dažreiz grib iesmērēt lielas tantes.
  7. Emīlija ir zinātniece un radoša personība. Viņa ir izgudrojusi mūžīgo dzinēju, tumšās enerģijas ģeneratoru, kaķu – angļu valodas tulkošanas mašīnu, svečturi, kas nekad nepil un uzkonstruējusi golemu no beigta kraukļa.
  8. Vienīgi Emīlijai kaimiņi var veltīt tekstu – Klausies vai tev tiešām ar vāveri jādara… KAUT KAS TĀDS… lai noskaidrotu, ka šī ir beigta.
  9. Emīlija ir ļauna ne vairāk kā 49% apmērā.
  10. Emīlijai ir četri lieliski kaķi un katrs no tiem ir izcila personība.
  11. Emīlija dažu mēnešu laikā var radīt sajukumu jebkurā pilsētiņā ar dīvainu nosaukumu – rīkot kaķu balles kapsētā, ietērpt ciltstēvu statujas melnās kleitās, samainīt vietām amatpersonu atvilktnes, utt.
  12. Emīlija, protams, ir arī nepārspēta skeitere, šāvēja ar kaķeni, ģitāriste un sienu apgleznotāja.
  13. Šajās grāmatās ir daudz sarakstu ar 13 punktiem.

Emīlija ar savu māti parasti apmetas kādā mazpilsētiņā ar dīvainu nosaukumu, tomēr viņām nekad neizdodas ilgi uzturēties vienā vietā. Tā arī šoreiz viņām pēc dažām Emīlijas visumā nevainīgām delverībām nākas pārcelties uz Muļķbraslaini. Emīlijai ir iesākti trīspadsmit daudzsološi zinātniskie projekti, kurus varētu realizēt jaunajā dzīves vietā, bet pats interesantākais ir dubultnieku radīšana. Tomēr eksperimentos ar tārpiem kaut kas noiet greizi un Emīlīja nejauši dubultojas pati. Sākumā viss ir lieliski, bet pamazām paliek skaidrs, ka viņa ir iekļuvusi dziļā eksistenciālā ķīselī. Kura no abām Emīlijām tagad ir īstā Emīlija? Turklāt viņas nav vienādas, bet atbilstoši labākajām Džekila un Haida tradīcijām vienai ir palikušas tikai labās īpašības, bet otrai ļaunās. Tāpat ir sadalītas prasmes un atmiņas.

Un ak, purkšķošās murgburkas, būt par labo Emīliju ir ārprātā apgrūtinoši. Hroniska nespēja melot var pamatīgi sarežģīt jebkura cilvēka dzīvi, bet komplektā ar tieksmi regulāri urbināt degunu un auklēt mīkstās rotaļlietas tā padara to nepanesamu. Būt par ļauno Emīliju ir tīri jauki, bet toties ārprātā apgrūtinoši citiem. Lai debesis ir žēlīgas jebkurai pilsētiņai, kurā parādās tāda ļaunā Emīlija.

Vispār pirmajā grāmatā bija vairāk visādu noslēpumu un tā bija aizraujošāka. Arī šajā grāmatā aprakstītā pilsētiņa Muļķbraslaine slēpj vienu otru pārsteigumu, bet šoreiz Emīlijai nākas vairāk iedziļināties sevi un risināt savas identitātes jautājumus. Savu ļauno Es nepietiek mīļi apskaut un cerēt, ka turpmāk viss būs labi. Katrā ziņā man ir interese arī par abiem turpinājumiem. Pirmā grāmata par Emīliju Bērnu un jauniešu žūrijas vērtējumā 2012. gadā ieguva 1. vietu 5.-7. klašu grupā un domāju, ka pelnīti. Emīlija ir patiešām forša.

Dīvaina man šķita vienīgi dienasgrāmatas lasītajiem regulāri lietotā uzruna „veči”. Oriģinālu nemeklēju, bet tulkojumā labāk būtu izklausījies kaut kas neitrālāks.

Vairāk par Emīlīju Dīvaini var palasīt viņas saitā.