Tag Archives: raganas

Terijs Prečets „I Shall Wear Midnight”

Terry Pratchett „I Shall Wear Midnight„(2010)

I shall wear midnightTerijs Prečets tagad savas grāmatas raksta kādā labākā pasaulē, tāpēc ir mazliet skumīgi lasīt dažas vēl atlikušās neizlasītās. Un lasot gribas uzvilkt kaut ko naksnīgi melnu. „I Shell Wear Midnight” ir trīsdesmit astotā grāmata Plakanās pasaules sērijā un ceturtā jaunās raganas Tifānijas ciklā.

Tifānijas gaitām un izaugsmei cauri trīs grāmatām ir sekots līdzi jau no viņas deviņu gadu vecuma. Tagad viņai ir sešpadsmit un viņa ir pilntiesīga ragana, vienīgā dzimtajā Krītzemē. „I Shall Wear Midnight” ir jūtami tumšāka un drūmāka par pirmajām sērijas grāmatām, kas bija domātas mazākiem bērniem. Tifānijai nākas tikt galā ne tikai ar pusaklu vecenīšu slikti koptajiem kāju nagiem, bet arī daudz ļaunākām lietām, ko cilvēki sastrādā, hmm, teiksim, nelabvēlīgās ģimenēs. Viņas bērnības draugs Rolands taisās precēties ar kādu bālu bieži sarkstošu un nošņaukājušos radību vārdā Letīcija, kas neesot tik nelāgi sarežģīta kā Tifānija. Viņa tēvs vecais barons mirst (te nu autoram ir izdevusies ļoti piemīlīga un jauka miršanas aina), bet Tifānija tiek vainota viņa nāvē. Bez sekām nav palikusi arī iepriekšējā grāmatā „Wintersmith” aprakstītā jezga ar Ziemas garu, jo pasaulē ir atgriezies Cunnig Man – sens ļaunums, inkvizitora un raganu mednieka dēmons, kas tagad dzen pēdas Tifānijai.

„I Shall Wear Midnight” lasītāju gaida arī patīkama satikšanās ar daudziem labi zināmiem Plakanās pasaules tēliem – Granny Weatherwax (latviskajā tulkojumā vecmāmiņa Vējsēra), Nanny Ogg, vienīgo sievieti, kas ir mācījusies Neredzamajā universitātē Eskarīnu Smitu, dažās epizodēs arī ar pilsētas sardzi – Vaimsu, Angvu un kapteini Carrot Ironfoundersson. Iepazīstam Ankh-Morpork ne-raganas, bet visam pa vidu jaucas nakmakfīgli, kas sirsnīgi rūpējas, lai neviens nesūdzētos par haosa trūkumu.

Šī ir lēna, kaut kādā ziņā vecmodīga un, protams, smieklīga grāmata. Sižetā nav lielu pārsteigumu. Šoreiz Tifānijai nākas vairāk iedziļināties savas būtības tumšajās pusēs, apjaust katras rīcības cēloņus un sekas un tikt skaidrībā ar savām spējām un pārliecību par sevi. Jā, un kāpēc pavisam normāli cilvēki mēdz uzsākt raganu medības un tiecas vainot kādu citu savās neveiksmēs pat, ja tā ir tikai veca, nedaudz jukusi tante, kura ne pārāk rūpīgi ievēro personīgo higiēnu. Kāpēc ir ērtāk padzīt viņu no mājām un nomētāt ar akmeņiem viņas kaķi, nekā pašiem ķerties pie savu problēmu risināšanas.

„I Shell Wear Midnight” būtu labs noslēgums Tifānijas sērijai (ir gan plānota vēl viena grāmata kā pēcnāves izdevums, bet vēl jau nevar zināt, kas tur būs sanācis). Tā ir gudra, smieklīga un prātīga grāmata. Un Prečets ir parūpējies arī par ļoti izzinošām un izglītojošām zemsvītras piezīmēm par visdažādākajām tēmām.

There is a lot of folklore about equestrian statues, especially the ones with riders on them. There is said to be a code in the number and placement of the horse’s hooves: If one of the horse’s hooves is in the air, the rider was wounded in battle; two legs in the air means that the rider was killed in battle; three legs in the air indicates that the rider got lost on the way to the battle; and four legs in the air means that the sculptor was very, very clever. Five legs in the air means that there’s probably at least one other horse standing behind the horse you’re looking at; and the rider lying on the ground with his horse lying on top of him with all four legs in the air means that the rider was either a very incompetent horseman or owned a very bad-tempered horse.

“Wintersmith” by Terry Pratchett

„Wintersmith” by Terry Pratchett , Corgi Books 2007

Lai gan man nav speciāla plāna lasīt ziemas grāmatas, tomēr Terija Prečeta „Wintersmith” varētu būt šim tematam atbilstoša. Tā ir Discworld trīsdesmit piektā grāmata (pavisam sērijā to ir apmēram četrdesmit, ja kas) un trešā ciklā par jauno Krītzemes raganu Tifāniju (kopā ciklā  šobrīd ir četras). Gandrīz vai neticams fakts, bet pirmā grāmata par Tifāniju ar nosaukumu „Mazie brīvie ķipari” ir izdota arī latviski (Zvaigzne ABC, 2006. gads). Un jā, „Wintersmith” ir bērnu grāmata, bet tā ir neparasti prātīga un smieklīga grāmata. Bija jau piemirsies, cik labu Young  Adult spēj uzrakstīt Prečets.

wintersmithTifānijai ir jau 13 gadi, un viņai ir devusies prom no Krītzemes, lai apgūtu turpmāk nepieciešamās prasmes pie pieredzējušām raganām. Tifānija mitinās pie 113 gadus vecās un maķenīt dīvainās Miss Treasonas. Bet reiz, noskatoties dīvainu pasākumu mežā, nejauši sper vārda tiešā nozīmē kļūmīgu soli un iesaistās Morisa dejā – mūžīgajā vasaras un ziemas – nāves un atdzimšanas mijā. Nekas tāds nav noticis jau sen un Ziemas gars, kas Prečetam ir elementāls veidojums, sāk izrādīt Tifānijai savu uzmanību. Sākumā jaunajai raganai šī ledus, sniega un sala mīlestība ir mazliet glaimojoša – ledus rozes dārzā ir brīnumskaistas, tāpat kā ir pārsteidzoši redzēt savu veidolu sniegpārsliņu miljardos. Diemžēl okeānā tagad peld un gremdē kuģus arī milzīgi leduskalni ar viņas vaibstiem (jāpiezīmē, ka nedaudz kaiju notašķītiem). Pienākot pavasarim, Ziemas gars vairs negrib doties prom, bet aitām ir pienācis laiks atskriet jēriņiem, taču sniegā tie nespēj izdzīvot. Un arī cilvēkiem nekas labs nav gaidāms. Tifānijai pašai ir jāspēj atgriezt pasaulē trauslais līdzsvars starp diviem vienlīdz nāvējošiem spēkiem – ledu un uguni.

Grāmatā satiekam jau no citām raganu cikla grāmatām labi pazīstamus personāžus – Granny Weatherwax un Nanny Ogg. Kā jau parasti Tifāniju pieskata un aprūpē mazie, zilie un traki nešpetnie radījumi Nakmakfīgli, kuri viņu šoreiz apgādā ar romantisko lasāmvielu (ja nu tas palīdz tikt galā ar attiecībām ar elementālu radību). Jāatzīst, ka Tifānijai savos trīspadsmit gados ir ļoti veselīga attieksme pret romantiskajiem romāniem.

And the scene in chapter five, where Megs left the sheep to fend for themselves while she went gathering nuts with Roger … well, how stupid was that? They could wandered anywhere, and they were really stupid to think they’d find nuts in June.
She read on a bit further, and thought: Oh. I see. Hmm. Hah. Not nuts at all, then. On the Chalk, we call that sort of thing ‘looking for cuckoo nests’.

Prečeta raganas man vienmēr ir bijušas ļoti simpātiskas. Viņas lido ar slotām, spēj iemiesoties citās dzīvās radībās un pārvalda maģiju, bet nepielieto to bez īpašas vajadzības (diemžēl līdz ar to viņu prasmes tiek vērtētas stipri zemāk nekā Diskzemes burvju mākslas) . Plakanās pasaules raganas ir viedas pavisam ikdienišķās lietās – dziedniecībā, bērnu pieņemšanā, visās tajās cūku, govju un aitu būšanās, siera darīšanā un cilvēku savstarpējo attiecību smalkumos (lai gan tas viņām netraucē savā starpā būt kašķīgām kā seskiem).

That was the thing about witches. They were, acording to Granny Weatherwax, ‘people what looks up’. She didn’t explain. She seldom explained. She didn’t mean people who looked at the sky; everyone did that. She probably meant that they looked up above everyday chores and wondered, What’s all this about? How does it work? What should I do? What am I for? And possibly even: Is there anything wororn under the kilt?

Tiesa gan, eksistē arī konkurējošais novirziens, kura piekritējas, piemēram, mēģina cūkai izārstēt gremošanas traucējumus ar maģijas palīdzību, nevis ar pareizu ēdināšanu. Bet tas praksē nav pārāk veiksmīgs (lai gan cūku lejā no koka izdevās dabūt dzīvu un veselu).
„Wintersmith” ir ļoti jauka un pozitīva ziemas grāmata. Daudz daudz, sniega, daudz jautrības, asprātīgi apspēlēti dažādi labi zināmi stāsti, amizanti un spilgti personāži, kā arī apstāstītas raganu būšanas noslēpumainās un tumšās puses un diezgan nopietni par to, kāpēc nebūtu labi salaist grīstē klimatu uz zemes.

Par grāmatu ir rakstījuši arī Asmo un Lasītāja.