Lorāns Binē „HHhH”

Lorāns Binē „HHhH”, no franču valodas tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Laurent Binet, HHhH, 2010)

Skaidrs, ka pēc Dena Dimiņa tulkotā Selīna, biju gatava bez liekiem jautājumiem izlasīt arī jebkuru citu no viņa tulkojumiem. Tuvākais jebkurš izrādījās nesen iznākušais Lorēna Binē romāns „HHhH” par atentātu pret vienu no nacistu vadoņiem Reinhardu Heidrihu.

Godīgi sakot, tēma nešķita interesanta, jo pēdējā gada laikā šī ir jau kāda ceturtā latviski izdotā grāmata par Čehiju otrā pasaules karā, ar kuru nācies saskarties. Cik tad var par to lasīt? Tomēr autors mani ātri vien savaldzināja ar savu savdabīgo stāstījuma veidu. „HHhH” nav nekāds trilleris, kā sākotnēji varētu domāt, bet tas ir romāns par romāna rakstīšanu. Tā galvenais varonis ir jauns rakstnieks, kas vāc materiālus savam pirmajam vēsturiskajam romānam, un man jau vienmēr ir patikušas grāmatas par rakstniekiem un rakstīšanu. Viena no sižeta līnijām asprātīgi un ar vieglu humoru stāsta, kā viņu ieinteresējusi tieši šī vēstures epizode, par informācijas meklējumiem, izstāžu un muzeju apmeklējumiem, kā arī par atentātu jau sarakstītajām grāmatām un uzņemtajām filmām. Rakstnieka padarīšana par vienu no grāmatas personāžiem nav nekas jauns, bet dod iespēju plašāk paskatīties uz notikumiem no mūsdienu skatu punkta, un kopā ar autoru mēs izejam cauri viņa radīšanas mokām un vēsturisko romānu rakstīšanas likstām.

Jūs jau būsiet nojautuši, ka viss šis stāsts mani fascinē, bet vienlaikus, šķiet, arī krīt man uz nerviem

Vai autora iztēle, piedēvējot reāliem cilvēkiem izdomātas dzīves epizodes, viņus nevulgarizē (man vienmēr ir šķitis, ka, jā, ). Cik svarīgi ir pieturēties pie dokumentāliem faktiem, bet kā nepazaudēt romāna cilvēcīgumu. Kā saglabāt rakstītāja neitralitāti, bet tajā pašā laikā nepadarīt tekstu nebaudāmi sausu. Cik tuvu vispār ir iespējams piekļūt patiesībai, galu galā daudzos gadījumos eksistē vairākas atšķirīgas notikumu versijas. Nu, un kāda gan vispār lasītājiem ir nozīme tam, vai Heidrihs brauca ar zaļu vai melnu mašīnu? Tomēr man autora pieeja vēsturei un uzmanība pret sīkām detaļām šķiet ļoti simpātiska, lai gan lielākoties visi to uzskata par maniakālu apsēstību.

Šī cīņa jau pašā sākumā ir zaudēta. Es nevaru padarīt šo notikumu par tādu, kādam tam vajadzēja būt. Viss šis juceklis ar personām, notikumiem, datumiem, bezgalīga cēloņsakarību sazarošanās, un šie cilvēki, šie reālie cilvēki, kuri patiešām ir dzīvojuši, ar savu dzīvi, rīcību un domām, no kurām es skaru tikai pavisam plānu virskārtiņu… Es bez mitas apdauzos pret Vēstures sienu, uz kuras aug nomācošā cēlonības efeja – tā nepārtraukti lien un izplešas aizvien tālāk, augstāk un biezākā dzinumu un zaru slānī

Viss pārējais romānā ir reāli notikumi un reāli eksistējušas personas. Un stāsts patiešām ir pasakains, brīžiem gandrīz neticams, ļoti cilvēcīgs, traģisks, bet ne sentimentāls. Tas ir stāsts par neaptveramu drosmi un uzdrīkstēšanos pretoties, veltījums abiem varoņiem Jozefam Gabčīkam un Janam Kubišam, kā arī nopostītajai Lidicei un visai ēnu armijai – čehu pagrīdniekiem un vienkāršajiem cilvēkiem, bez kuriem nebūtu iespējams šis varoņdarbs, bet kurus pēc tam nomocīja un noslepkavoja nacisti. Pat labi zinot, kā viss beigsies, autoram atentātam veltītajās lappusēs ir izdevies panākt spriedzi ne pa jokam, bet viņa apraksti vispār ir ļoti kinematogrāfiski.

 Lorāns Binē, protams, izstāsta arī Reinharda Heidriha biogrāfiju, viņa bērnību (padomājiet labi, pirms savu dīvaino klases biedru iesauciet par āzi, izaudzis liels viņš var nolemt sarīkot holokaustu), un žilbinošu karjeru pie nacistiem, kļūstot par Himlera labo roku, Prāgas bendi un gaišmataino zvēru. Lai gan tagad ir moderni lepoties ar vēstures nezināšanu, noteikti jebkuram derētu izlasīt arī romāna nodaļas par Čehijas okupāciju. Nu, vienkārši, lai saprastu, kas notiek tagadnē. Nekas jau nav mainījies.

Sākotnēji romānu autors bija plānojis nosaukt Operācija Antropoīds (atbilstoši atentāta konspiratīvajam nosaukumam), bet redaktoram tā likās slikta ideja, jo pārāk asociējās ar kaut kādu triviālu sci-fi. Tāpēc to nomainīja pret dīvaino un netulkojamo abreviatūru „HHhH”, kas mazliet vairāk izaicina iztēli.

Interesanti, ka pirms publicēšanas izdevējs, baidoties par kritiķu un publikas reakciju, no romāna izņēma apmēram divdesmit lappušu garas Lorāna Binē pārdomas par Džona Litela „Labvēlīgajām”, par kurām autors nav īpaši labā domās (es arī). Latviešu izdevumā šis fakts, protams, nav pieminēts. Droši vien nav labais tonis savā romānā kritizēt kādu citu romānu, lai gan kāpēc gan nē? No vienas puses tas ir komiski, jo acīmredzot Binē ir pamatīgi krimtusi Litela popularitāte. Turklāt Binē ir veltījis vairākus gadus materiālu vākšanai, bet kāds viņu ir apdzinis, un viņš tagad baidās, ka nevienu vairs neinteresēs pēc tik īsa laika publicēts vēl viens romāns par to pašu laika periodu un ar tiem pašiem personāžiem (bailes gan nebija īpaši pamatotas, galu galā arī Binē saņēma Gonkūru prēmiju, gan ne galveno kā Litels, bet par labāko debijas romānu). Tomēr Binē pārdomas der izlasīt (tās divus gadus pēc „HHhH” iznākšanas nopublicēja atsevišķi un ir atrodamas šeit), jo tajās apcerēti jautājumi arī par rakstnieka ētiku un labi izskaidrots, kāpēc Litela „Labvēlīgās” bija tik neinteresantas

Džons Ērvings „Vienā cilvēkā”

John Irving „In One Person”, 2011

Jau ilgus gadus, kopš izlasīju „Garpa pasauli”, Džons Ērvings ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem. Līdz šim latviski ir izdoti četri no viņa pazīstamākajiem romāniem – „Sidra nama likumi”, „Lūgšana par Ouenu Mīniju”, „Atraitne uz gadu” un jau minētā „Garpa pasaule”. Savukārt „In One Person” ir desmitā no manis izlasītajām viņa grāmatām.

Diemžēl par iemīļotajiem autoriem parasti rakstīt ir ļoti grūti, jo mans teksts parasti ne vella nespēj atspoguļot neko no lasīšanas laikā izjustajām emocijām. Skaidrs, ka Ērvinga romāni var ļoti patikt un var arī diez ko nepatikt, bet jebkurām nopietnam lasītājam nezināt viņa daiļradi ir vienkārši nejēdzīga nolaidība. Ērvings ir autors, kurš neizvairās rakstīt par sarežģītām un politiski jutīgām tēmām, kā, teiksim, aborti vai reliģija, tomēr visvairāk un aizraujošāk viņš raksta tieši par rakstniekiem un rakstīšanu. Viņa romānus apdzīvo dažādi margināli dīvaiņi – protams, lielākoties visādi jokaini rakstnieki, bet ir arī citi autora iemīļoti personāži – punduri, lāči, prostitūtas, cīkstoņi, feministes, bāreņi, transseksuāļi, abortu dakteri, teroristi, mežcirtēji, tetovētāji, Holivudas un Bolivudas aktieri, dzīvi un izbāzti ņūfaundlendi, kā arī seksuāli apšaubāmas personas. Ērvingam piemīt brīnišķīgs talants visus šos grūti iedomājamos personāžus padarīt dzīvus, reālus, pat ticamus un saprotamus. Tikpat brīnišķīgs ir arī viņa talants parādīt pasauli un viņa apskatītās problēmas no savdabīgiem un dažreiz pavisam negaidītiem skatu punktiem. Un gluži kā pati dzīve, arī Ērvinga grāmatas ir dziļi traģikomiskas. Tajās vienmēr smieklīgais ir savijies ar traģisko un bieži vien viens no otra nav nošķirams. Bet par negaidītu nāvju dažādību un skaitu romānos Ērvingu droši vien apskauž pat Džordžs R.R. Mārtins. Viena no iemīļotākajām autora tēmām ir nezināmi vai mistiski pazuduši galveno varoņu tēvi un tagad aizdomājos arī par to, cik daudzos un patīkami dažādos veidos viņš grāmatās ir nogalinājis savu personāžu mātes. Un bieži arī bērnus. Ērvinga romāniem ir raksturīgi arī sīki, fizioloģiski apraksti un bieži vien tajos ir daudz seksa. Turklāt tāda konkrēta un ļoti cilvēcīga seksa starp dzīviem cilvēkiem, nevis tā muļķīgā, idealizētā un nereālā surogāta, kādu popularizē mūsdienu erotisko bestselleru autori. Bet, lai cik traģiska arī nebūtu Ērvinga attēlotā pasaule, viņa grāmatas vairāk nekā jebkuras citas, lasot liek domāt, ka dzīvot ir vērts.

Savā ziņā jau tā ir, ka Ērvings visu mūžu ir rakstījis vienu un to pašu grāmatu, tikai neskaitāmās variācijās, bet tik ir ārkārtīgi patīkami atšķirt kārtējo viņa romānu un atkal nokļūt viņa dīvainajā un groteskajā pasaulē. Tieši šī sajūta ir tas, ko es no viņa gaidu. „In One Person” aptver laika posmu, sākot ar pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem līdz šī gadsimta pirmajai desmitgadei. Šajā romānā diemžēl nav punduru, lāču (vismaz ierastajā šī vārda nozīmē) un izbāztu ņūfaundlendu, toties ir rakstnieki, zēnu skola, cīkstoņi, Vīne, kaut kur pazudušais tēvs, transdzimtes personas, biseksualitāte un mistisks suicidiāla vectētiņa spoks ar bisi vannā. Romāna galvenais varonis Billijs atceras savus bērnības gadus kādā Amerikas mazpilsētiņā, savu pirmo iepazīšanos ar grāmatām (un pēc Dikensa „Lielo cerību” izlasīšanas viņš nolemj kļūt par rakstnieku) un bibliotekāri Mis Frostu, kura kļūst par viņa dzīves sāpīgāko un nepiepildītāko mīlestību. Tas ir stāsts par pieaugšanu un savas seksualitātes apzināšanos, un dažreiz tā mēdz būt dikti mulsinoša un neskaidra, tā nu Billijam visu laiku gadās iemīlēties nepareizajos cilvēkos. Viņa mājās savukārt pārlieku daudz, kas tiek noklusēts, nepateikts vai iztēlots pavisam citādi nekā īstenībā ir bijis vai notiek.

Romānā stāstījums nav lineārs, tas ir izliekts laikā un savīts ar atkāpēm pagātnē. Mēs izsekojam visai Billija dzīvei, zēnu skolai, mācībām Vīnē, ilgajiem sevis meklējumiem, atklājumiem par viņa tēvu, attiecībām ar daudzajām mīļākajām un mīļākajiem. Billijs ir biseksuāls, tāpēc viņu ar aizdomām uzlūko visi – gan hetero, gan homoseksuāļi.

Salīdzinājumā ar citiem Ērvinga romāniem šķiet, ka „In One Person” nāves ir daudz vairāk nekā parasti. Daļēji tas droši vien ir romānā ietvertā ilgā laika perioda dēļ, jo daži no personāžiem septiņdesmit gadu laikā vienkārši noveco un nomirst. Tomēr Billija paaudzei tas ir bijis traģisks laiks. Vjetnamā iet bojā arī viņa skolasbiedri, bet AIDS epidēmijā septiņdesmitajos gados mirst daudzi viņa mīļākie un draugi. Mirst arī viņu sievas, vecāki izdara pašnāvības, un „Epilogu pasaule” no „In One Person” droši vien ir viena no skumjākajām Ērvinga grāmatās lasītajām nodaļām. Nāve no AIDS ir mokoša un smaga, un Ērvings to sev raksturīgajā stilā apraksta fizioloģiski precīzi un ļoti detalizēti. Un brīdī, kad šķiet, ka nāvju jau ir gana, neviļus saraujies pie kārtējā negaidītā nelaimes gadījuma vai pašnāvības.

Tomēr „In One Person” ir arī ļoti smieklīga grāmata, drosmīga, izaicinoša, ironiska un dziļa. Tā ir grāmata par toleranci. Un, kā jau Ērvinga romānos, tā nav tikai papļāpāšana par tēmu, bet lasītājs tiek ļoti tieši tiek nostādīts aci pret aci pats ar savu toleranci un savu personīgo spēju pieņemt citādo.

Ārkārtīgi lielu vērību romānā Ērvings pievērš valodai un pareizajai vārdu izvēlei, kas mani vienmēr ir saistījusi un vienlaicīgi apgrūtinājusi, jo vārdi ir viena no manas dzīves problēmām, es tos pārlieku bieži aizmirstu vai pazaudēju. Arī Billijam ar tiem ir grūtības un dažādu psiholoģisku iemeslu dēļ viņš daudzus vārdus nespēj izrunāt. Romānā tiek arī ļoti daudz lasītas un apspriestas grāmatas, sākot ar „Džeinu Eiru”, „Kalnu aukām”, Dikensu un tad jau arī Boldvinu un Flobēra „Bovarī kundzi”.

The time to read Madame Bovary is when your romantic hopes and desires have crashed, and you will believe that your future relationships will have disappointing – even devastating – consequences.”

Dzīves piepildījumu Billijs sasniedz kļūstot par rakstnieku un savos romānos stāstot par piedzīvoto. Dialogs grāmatas beigās droši vien ir arī par paša Ērvinga uzskati par rakstnieka sūtību.

I’ve read all your books and I know what you do – I mean, in your writing. You make all these sexual extremes seem normal – that is what you do. Like Gee, that girl, or whatever she is – or what she’s becoming. You create these characters who are so sexually ‘different,’ as you might call them – or ‘fucked up,’ which is what I would call them – and then you expect us to sympathize with them, or feel sorry for them, or something.

“Yes, that is more or less what I do,” I told him.

„In One Person” ir labs romāns, bet tas droši vien nebūs piemērotākā izvēle, lai sāktu iepazīties ar Ērvinga daiļradi, jo viņam vienkārši ir vēl labāki un izcilāki romāni kā „Lūgšana par Ouenu Mīniju” un „Garpa pasaule”.