Vašingtons Ērvings „Alhambra”, no angļu val. tulk. Dagnija Dreika, Rīga: „Pētergailis”, 2013. (Washington Irving, Tales of Alhambra, 1832)
Lai gan Vašingtons Ērvings tiek dēvēts par amerikāņu literatūras tēvu, tomēr līdz šim no viņa darbiem gandrīz nekas latviski tulkots nebija. Tāpēc bija interesanti izlasīt nesen izdoto viņa eseju un pasaku krājumu „Alhambra”. Kļūt pat amerikāņu literatūras tēvu Ērvingam acīmredzot nebija pārāk sarežģīti, jo viņš ir dzimis Ņujorkā tajos sensenajos laikos, kad to apdzīvoja mazāk ļaužu nekā mūsdienās Valmieru un to skaitā literātu noteikti nebija pārlieku daudz. Ērvings bija vienpadsmitais bērns ģimenē, izmācījās par juristu, bet ar biznesa lietām neaizrāvās, kļuva par rakstnieku un daudz ceļoja gan pa Ameriku, gan arī Eiropu. Šķiet, ka 19. gadsimta katastrofāli zemā līmeņa medicīniskā palīdzība un vēl neatklāto antibiotiku trūkums veicināja romantisma popularitāti. Tā Ērvinga mīļotā līgava nomira septiņpadsmit gadu vecumā un viņš šo zaudējumu pārdzīvoja ļoti ilgi un smagi. Toties pēc tam rakstīja jaukus stāstus par mīlētājiem ar laimīgām beigām un kļuva par romantisma klasiķi. Apceļojot Spāniju, Ērvingam radās negaidīta iespēja trīs mēnešus nodzīvot tolaik visu pamestajā, nolaistajā un sabrukt sākušajā, bet vēl joprojām izsmalcinātajā Alhambrā, kas rakstnieku tik ļoti savaldzināja, ka viņš tai veltīja veselu grāmatu.
Alhambra ir cietoksnis vai precīzāk pamatīgs celtņu komplekss ar torņiem, pilīm, ēnainiem pagalmiem, strūklakām, dārziem, pirtīm un dzīvojamām ēkām. Tā atrodas Spānijas dienvidos Granādā – izvietota pakalnā virs pilsētas. Alhambru ir būvējuši musulmaņi 14 gadsimtā, kad Granāda bija palikusi pēdējā Spānijas mauru valsts un tā ir brīnišķīgs viņu arhitektūras piemineklis. Mauri un berberi 7. gadsimtā iekaroja visu Spāniju, bet pēc tam laika gaitā tika pamazām atspiesti atpakaļ, līdz 15. gadsimta beigās bija spiesti pamest to pavisam un pazust kaut kur Āfrikas tuksnešos.
Grāmatu veido Ērvinga Spānijas ceļojuma un Alhambras apraksti, dažādi nostāsti un leģendas. Tur ir gaužām jūsmīgi dabas tēlojumi, mazliet humoristiskas piezīmes par vietējiem iedzīvotājiem, viņu ģērbšanās stilu un paradumiem, stāsti par kontrabandistiem, laupītājiem un citām briesmām, kas apdraud mierīgos ceļotājus. Savukārt pašā Alhambrā katrs tornis ir apvīts ar teiksmām par ieslodzītām princesēm, katrā pagrabā ir noraktas apslēptas bagātības, aiz katras filigrānās kolonas ir notikusi kāda nežēlīga un asiņaina slepkavība, bet naktīs pagalmos klaiņo mauru fantomi, slapstās bruņinieku rēgi un pa šaurajām ieliņām aulekšo spoku zirgi.
„Alhambra” ir bezcerīgi romantiska un stipri par naivu mūsu gadsimtam, kurā senais cietoksnis ir pārvērsts par tūristu iekārotu un apsēstu apskates objektu, bet pati grāmata par suvenīru, ko notirgot apmeklētājiem. Tomēr nenoliedzami bija patīkami lasīt tik klasisku un tīru romantisma literatūras paraugu ar cēliem prinčiem, daiļām princesēm un torņos ieslēgtiem mīlētājiem, kas aiz ārprātīgas garlaicības komunicē ar putniem. Un, protams, tie, kas patiesi mīl, beigās satiek viens otru, labie tiek atalgoti, bet ļaunie un alkatīgie vienmēr saņem pelnīto sodu vai vismaz iekuļas kādās nebūt nepatikšanās. „Alhambra” ir jauka iespēja uz brīdi iegriezties ikdienā piemirstajā pasaku pasaulē.
Sibillas grāmatas 