Tag Archives: satīra

Ludvīks Vaculīks “Jūrascūciņas”

Ludvīks Vaculīks “Jūrascūciņas”, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA “J.L.V.”, 2017., (Ludvík Vaculík, Morčata, 1973)

Mīļie bloga lasītāji, parunāsim par čehu literatūru. Šķiet, ka pēc nāves Kafkas rēgs ir iesprūdis kaut kur Čehijas teritorijā un naktīs klīst apkārt nelabi gaudodams un biedēdams čehu rakstniekus, tāpēc viņi ir sarakstījuši tik daudz absurdu, dīvainu un sirreālu grāmatu. Nezinu arī, kāpēc tās pie mums ir tik iecienītas tulkošanai, bet pēdējā laikā vismaz reizi gadā man bibliotēkā gadās paņemt lasīšanai kādu dīvainu čehu grāmatu. Arī šis gads nebija izņēmums, un es tiku pie Ludvīka Vaculīka “Jūrascūciņām”.

jūrascūciņasRomāna autors ir čehu rakstnieks un feļetonists. Tāpat kā daudzi citi, pēc Prāgas pavasara apspiešanas, viņš kļuva par disidentu, kuram bija aizliegts legāli publicēt savus darbus. Taču Vaculīks kaut kā bija pamanījies izveidot samizdata izdevniecību, kura līdz pat 1989. gadam izdeva aizliegtos čehu autorus.

Romāns “Jūrascūciņas” ir sarakstīts septiņdesmito gadu sākumā, tūlīt pēc Čehijas okupācijas un, pavirši paskatoties, šķiet gaužām nevainīgs – tāds mīlīgs apcerējums bērniem par zvēriņiem. Romāna galvenais varonis ir Valsts bankas ierēdnis Vašeks – bijušais laucinieks un divu zēnu tēvs. Ja kas, tad bankā viņš un visi pārējie darbinieki lielākoties ir aizņemti ar naudas zagšanu. Tās gan ir ne visai veiksmīgas aktivitātes, jo naudu pie izejas lielākoties konfiscē apsargi, un gaužām reti to izdodas aiznest mājās ģimenei, bet pēc tam notiek visādas mīklainas lietas – apsargu atņemtā nauda pazūd ar galiem un vairs tautsaimniecības apritē neparādās. Tāpēc Valsts bankas darbinieki sāk nopietni bažīties, kas notiks brīdī, kad visa nauda pazudīs, jo tad taču viņi paliks bez darba. Tādā sarežģītā brīdi Vašekam kolēģis iesaka mājās ieviest jūrascūciņas, jo ar tām dzīve būs interesantāka. Viņš tā arī izdara un bērniem Ziemassvētkos uzdāvina vienu mazu, baltu jūras rukšelīti. Pēc tam viņi tiek pie vēl pāris cūciņām, un Vašekam patiešām dzīve kļūst interesantāka, jo viņš var jauki izklaidēties, novērojot to izturēšanos, bet naktīs veikt dažādus nežēlīgus eksperimentus ar šiem dzīvnieciņiem. Autors to visu apraksta īpatnējā un īpaši pretīgā, infantilā stiliņā. Vispār jau grāmata ir diezgan smieklīga, bet tāda neomulīgi smieklīga, nevis jautra.

Jūrascūciņas, protams, ir skaidri nolasāma alegorija par sociālisma idiotiskajiem eksperimentiem ar sabiedrību un cilvēkiem, bet galu galā nevar jau zināt – iespējams mēs patiešām esam tikai apātiski eksperimenta dzīvnieciņi kādā lielākā mums neaptveramā plānā.

Grūtāk par visu, zēni un meitenes, ir labprātīgi mainīt savu dzīvi. Lai cik skaisti jūs arī nesapņotu, ka esat savas lokomotīves vadītājs, sliežu pārmijas vienmēr pārstata kāds cits, kas to prot sliktāk.

Šajā romānā visu laiku notiek kaut kādās dīvainas un nejēdzīgas lietas un es nudien negribētu apgalvot, ka visu sapratu. Kāpēc, piemēram, tur parādījās vājprātīgā Irēnīte ar saviem drūmajiem pareģojumiem un melnais kaķis? Kāda nozīme bija zilajai vējjakai? Bet grāmata nav gara un to izlasīt var ātri. Ieteikt gan “Jūrascūciņas” laikam var tikai zvērinātiem čehu literatūras mīļotājiem.

Grāmatas vērtējums –3.5 no 5 zvaigznēm.

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”, no angļu valodas tulk. Inguna Jansone un Jānis Ramba, Rīga: Enigma, 1997., (Kurt Vonnegut, Mother Night, 1961)

 

Nezinu, kas bija lēcies blogerim Baltajam Runcim, kad viņš piepeši pagājušās nedēļas vidū izdomāja, ka būtu jauki pieminēt Vonnegūta nāves devīto gadadienu (11. aprīli) un visiem ieinteresētajiem izlasīt un aprakstīt kādu no vecā Kurta grāmatām. Principā sarīkot tādu mazu aprīļgūtu. Vonnegūts man vienmēr ir paticis, bet kāpēc gan lai aprīlis būtu rezervēts tikai viņam? Tūlīt pat 13. aprīlī ir vēl viena izcila rakstnieka un Nobela prēmijas laureāta Gintera Grasa nāves diena, tātad tikpat labi kāds varēja sarīkot arī Grasaprīli un pamēģināt iedvesmot visus izlasīt „Skārda bungas” (tas gan būtu jautri). Un galu galā, kas tad īpašs ir miršanas datumā? Vai autora nāve viņa darbus padara labākus vai vērtīgākus? Skaidrs, ka nē, bet gadās, ka populārākus gan, jo, šķiet, ka daļai lasītāju ir vieglāk mīlēt beigtus autorus nekā dzīvus. Lai nu kā tur būtu, jebkurš iemesls palasīt Vonnegūtu ir labs. Un, kā zināms, tad pēc tralfamadoriešu uzskatiem Kurts Vonnegūts nav miris, viņš šodien vienkārši nav labā formā.

Māte naktsTā kā laiks aprīļgūtam bija ļoti ierobežots, nelielā apjoma dēļ lasīšanai izvēlējos vienu no agrīnajiem autora darbiem „Māte nakts”, kurš ir sarakstīt laikos, kad viņš vēl nebija plaši pazīstams. Šajā romānā Vonnegūta stils vēl nav tik krāšņi šizofrēnisks, kā vēlākajos darbos, un tajā ir pat pāris epizodes, kuras nosacīti varētu apzīmēt kā romantiskas, bet kopumā „Māte nakts” ir sirreālistisks un ļoti absurds spiegu stāsts, melnas ironijas un cinisma pilns.  Grāmatai ir pat sava morāle, ar kuru tā arī sākas – mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties.

Romāna galvenais varonis Hovards V. Kempbels ir Vācijā ilgstoši dzīvojis amerikānis, lugu rakstnieks, kurš pirms Otrā pasaules kara tiek savervēts spiegot Amerikas labā. Grūti saprast, kāpēc Hovards piekrīt, droši vien aiz ambiciozitātes, bet viņam patiešām izdodas visus apmuļķot un tikt pie nacistiem augstā amatā propagandas daļā, kas ļauj daudz un plaši izteikties pa radio, lai pārraižu laikā nodotu kodētus slepenus ziņojumus. Stāsta ironija ir tur, ka vispār jau Hovardam nacisti un savs propagandista darbs diez ko nepatīk, tāpēc viņš cenšas darīt to pēc iespējas sliktāk, bet jo nejēdzīgākus un primitīvākus melus viņš sacer savām runām, jo populārākas tās kļūst un, jo vairāk tās visiem patīk.

 Es cerēju, ka būdams radio darbinieks, es būšu tikai smieklīgs vai absurds, bet bija grūti būt smieklīgam cietsirdīgā pasaulē, kur tik daudz cilvēku nemaz neprot smieties, nav spējīgi domāt un tik labprāt ir gatavi visam ticēt un ņirgt zobus, un nīst. Tik daudz cilvēku gribēja man ticēt!
Sakiet, ko gribat, par to, cik salda ir akla ticība, bet man tā joprojām liekas šausminoša un pretīga.

Pēc kara Hovards, kuram ir atlicis ļoti maz kā tāda kālabad būtu vērts dzīvot, klusi un neuzkrītoši mitinās Ņujorkā, līdz reiz nejauši no koka izgriež šaha figūru komplektu. Tad arī sākas pamatīga jezga ar krievu spiegiem, kristīgajiem patriotiem, nodevībām un dīvainiem atklājumiem, kas viņu beigās noved Izraēlas cietumā, kur viņu taisās tiesāt par noziegumiem (grāmata ar to arī sākas, gandrīz visās Vonnegūta grāmatās sākumā tiek pastāstītas beigas). Patiesībā jau Hovards vienmēr ir labi apzinājies, ko viņš dara un, ka viņa runas ir iedvesmojušas holokaustu un miljoniem cilvēku slepkavības. Un vai tiešām darbs amerikāņu labā ir atsvēris to ļaunumu, ko viņš ir radījis strādājot nacistiem?

Tagad, pēc ilgiem gadiem pārlasot romānu, tas nepavisam nav zaudējis savu aktualitāti un šķita pat asāks nekā senāk. Un daudz skumjāks. Ja kādreiz baltie, patriotiskie kristieši, kas cīnās par rases tīrību, atgādināja tikai abstraktas, groteskas karikatūras, tad nu jau vairs nē. Vēsturiskās atmiņas zudums, cilvēku nevēlēšanas domāt, naids un neslēpti melīga propaganda arī nekur nav pazuduši, patiesībā jau tie ir bijuši vienmēr, bet, pateicoties sociālajiem tīkliem, kā skaidram un precīzam spogulim, ir kļuvuši daudz labāk redzami..

„Māte nakts” ir jauks, neliels romāns ar absurdu, bet izcili savērptu sižetu, pilns ar groteskiem personāžiem, dīvainiem likteņiem un ironiskiem, melniem jokiem par karu un holokaustu, kas varētu būt piemērots arī lasīšanai iesācējiem, kuriem vēl nav gadījies iepazīties ar Kurta Vonnegūta daiļradi.

Apulējs „Zelta ēzelis”

Apulējs „Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās”, no latīņu valodas tulkojis Augusts Ģiezens, Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959., (Apuleius, Metamorphoseon libri XI sive de asino aureo, kaut kad mūsu ēras 2. gadsimtā)

Manā lasīšanas pieredzē antīkā literatūra ir liels, balts un ļoti tukšs plankums. Tāpēc, pamanot bibliotēkas Lasītājs dāvina lasītājam plauktā nobružāto Apulēja sējumiņu, bija skaidrs, ka tā ir zīme no pašas Izīdas, ka lietas labā kaut ko jādara. Pat nezinu, ko es gaidīju no gandrīz divus tūkstošus gadus veca romāna. Visdrīzāk jau neko. Tomēr „Zelta ēzelis” izrādījās interesants pārsteigums un negaidīti baudāma lasāmviela. Romāna autors Lūcijs Apulējs ir bijis savam laikam labi izglītots cilvēks, izcils daiļrunātājs un lielisks daiļrakstītājs. „Zelta ēzelim” ir raits sižets un tas ir sarakstīts skaistā, poētiskā un tīkami senatnīgā valodā.

Zelta ēzelis

Titullapa no Zelta ēzeļa 1650. gada latīņu izdevuma (attēls no Vikipēdijas)

Romāns stāsta par kādu vieglprātīgu jaunekli vārdā Lūcijs, kurš apceļo Tesāliju un nejauši tiek pārvērsts par ēzeli. Lai gan atgūt cilvēka veidolu nav grūti – vajag tikai apēst dažas rozes, sākas daudzi un dažādi sižeta sarežģījumi un nabaga Lūcijam nākas ilgi klenderēt apkārt ēzeļa izskatā. Atbilstoši tā laika literārajam stilam Lūcija piedzīvojumiem pa vidu ir iekļauti vēl kādi divdesmit citi stāsti, mīti un anekdotiski atgadījumi. Vispār jau grāmatas stāsti ir labi zināmi, jo tos vēlākos laikos savos darbos ir bieži izmantojuši arī citi rakstnieki. Turklāt Apulējs tos un arīdzan sižetu esot nočiepis no vēl senākiem autoriem (kas to būtu domājis, ka arī pirms diviem gadu tūkstošiem ir bijis totāls svaigu un oriģinālu sižetu trūkums), bet ir pārsteidzoši, ka šie stāsti ir tik ļoti seni, bet vēl joprojām spēj saistīt lasītāju interesi.

„Zelta ēzelis” ir satīrisks un piedzīvojumiem pilns fantāzijas romāns, kurā darbojas burvji, raganas, krāpnieki, laupītāji, pūķi, kašķīgi un nenovīdīgi dievi, slepkavas, indētājas un neticami neuzticīgas sievas. Galu galā antīkā pasaule, kurā dzīvoja Apulējs stipri atšķīrās no mūsdienām. Senajā Romā vidējais cilvēka dzīves ilgums ir bijis aptuveni 28 gadi – padomājiet par to! Tikai retais tolaik sasniedza cienījamu vecumu, bet lielākoties cilvēkam līdz trīsdesmit gadiem bija jāpaspēj nodzīvot visu dzīvi. Bet jaundzimušo nogalināšana pēc ģimenes galvas gribas, tolaik ir bijusi pilnīgi legāla un populāra dzimstības kontroles metode. Tā nu „Zelta ēzelis” ir ļoti nežēlīgs, cietsirdīgs un vienlaicīgi arī dzīvespriecīgs romāns. Tas ir nešpetni erotisks un draiski neķītrs. Pieļauju, ka mūsdienās šis gadsimtiem lasītais antīkās literatūras meistardarbs ir iekļauts Latvijas skolēniem aizliegto vai vismaz literatūras stundās nekādā gadījumā nepieminamo grāmatu sarakstā.

Tomēr grāmatas beigās galvenais varonis Lūcijs pēc ilgām un smagām ciešanām ēzeļa izskatā piedzīvo jauku morālo izaugsmi un no sākotnējā izlaidīgā jaunekļa kļūst par uzticīgu un askētisku Izīdas kulta sekotāju un veiksmīgu advokātu. Grāmatas nobeigums esot autobiogrāfisks (ne par ēzeli, protams, bet par Izīdas kultu). Autoram reiz pat esot sanākušas pamatīgas nepatikšanas, kad tumsonīgie līdzpilsoņi viņu apsūdzēja burvestībās un maģijas piekopšanā, bet daiļrunības prasmes viņu ir izglābušas. Tomēr „Zelta ēzelis” Apulējam vēl uz daudziem gadsimtiem viņa uzticamo lasītāju uzskatos nodrošināja varena un ievērojama burvja reputāciju. Pats romāns antīkā laikmeta beigās un viduslaikos ir bijis ļoti slavens. Jāņem vērā, ka tolaik grāmatas nebija iespējams ātri nodrukāt vairumā, bet katrs (saprotiet, katrs) eksemplārs kādam bija rūpīgi pilnībā jāpārraksta ar roku. Pat neticami, ka „Zelta ēzelim” ir izdevies saglābāties visu šo tumšo gadsimtu laikā, kad neskaitāmi antīkās pasaules literārie šedevri, kas iespējams ir bijuši daudz filozofiskāki, dziļdomīgāki un cēlāki, ir pazuduši nebūtībā. Pieļauju, ka skarbajos viduslaikos pārrakstītāji ar Apulēja draiskajiem tekstiem ir tīri labi izklaidējušies un tāpēc pārrakstījuši tos samērā labprāt.

Man gaužām labi gāja pie sirds arī latviešu izdevumam pievienotie sīkie un izsmeļošie paskaidrojumi un komentāri 50 lappušu apjomā, jo vismaz Apulēja smalko ironiju un daudzos jokus bez tiem būtu sarežģīti izprast. Nu kā tu, cilvēks, citādi vari zināt, kādas ir bijušas antīkā laikmeta aktuālās asprātības, vietējās valūtas kursi, vai par ko ir atbildīgs katrs no neskaitāmajiem dieviem.

Pat ja laiki ir mainījušies uz labo pusi, tad cilvēka daba ir viena apskaužami stabila un mūžam nemainīga būšana. Tumsonība, alkatība, nenovīdība, skaudība, neuzticība, drosme, pašaizliedzība un ziņkārība arī tagad cilvēkiem piemīt tādā pašā mērā kā antīkajā laikmetā, tāpēc „Zelta ēzelis” ir labi saprotams arī mūsdienu lasītājam un nav zaudējis savu pievilcību vēl joprojām. Laba literatūra ir spējīga pārdzīvot gadsimtus. Bet interesanti, cik no mūsdienu romāniem, būs saistoši lasītājiem pēc vēl dažiem gadu tūkstošiem?