Tag Archives: šausmu literatūra

Māris Rungulis, Kristians Brekte “Trīs Nāves Mārtiņdienā”

Māris Rungulis, Kristians Brekte (mākslinieks) “Trīs Nāves Mārtiņdienā. Pārupes spoku stāstu 2. grāmata”, izdevniecība “liels un mazs”, Rīga: 2018

Spoku stāsti ir šausmīgi sarežģīts žanrs, jo tiem vispiemērotākā forma ir mutvārdu pārstāsti klusinātā balsī sveču gaismā vētrainā naktī kādā ļoti, ļoti nomaļā vietā. Ja vēl stāstītājs ir ar talantu improvizēt un stāstā iepīt atsauces uz apkārt notiekošām reālām lietām, tad viņš savu auditoriju ātri novedīs līdz mērenai panikai ar histērijas elementiem. Un, ja vēl nejauši nodzisīs gaisma… Uh! Vārdu sakot, šausmu stāstos daudz labāk nostrādā skaidri nepateiktais un neatklātais, jo tas ierosina klausītāju fantāziju, un vislabāk nobiedēt mēs katrs sevi mākam pats.

“Trīs Nāves Mārtiņdienā”, kas izrādījās turpinājums 2016. gadā iznākušajai “Pastaigai mirušo pilsētā”, es paņēmu bibliotēkā ar domu piedāvāt palasīt bērniem, tomēr ātri vien sapratu, ka pusaudžiem tā būs daudz par garlaicīgu, bet vecuma grupai līdz 10 gadiem grāmata varētu derēt tīri labi. Lai arī “Trīs Nāves Mārtiņdienā” formāli skaitās turpinājums, to var droši lasīt arī nepārzinot pirmās daļas saturu. Grāmatas sižets ir gaužām vienkāršs. Pārupes skolā kādu dienu parādās afiša, ka 10. novembrī skolas zālē par spokiem stāstīs trīs nāves – Baltā nāve, Melnā nāve un Nāve ar izkapti. Līdzi katram klausītājam ir jāpaņem svece un spilvens. Kad nāves parādās, izkapts vietā tām līdzi ir paķerts sirpis, un viņas viena pēc otras sāk stāstīt dažādus diezgan klasiskus spoku stāstus, kuru sižeti nav nekāds pārsteigums, bet šajā žanrā jau saturs nav galvenais, jo daudz efektīgāk klausītājus var pārbiedēt ar dažādiem it kā nejaušiem blakus efektiem. Grāmatā tas nāvēm izdodas diezgan labi, bet diemžēl drukātā tekstā pārvērsti un glīti apdarināti šausmu stāsti zaudē lielāko daļu no sava baisuma un uz lasītāju vairs neiedarbojas tik biedējoši. Tur nu neko daudz nevar darīt.

Tomēr spoku grāmatā ir patiešām daudz, jo autors ir pacenties savākt un jauki aprakstīt gana raibu un daudzveidīgu kompāniju. Te ir zirgu staļļa spoks Žanis, mirušās vecmāmiņas telefona spoks, baroneses spoks, nakts viesi – vesela spoku ģimene, līgavas spoks, Āboltante, Mēra pļaviņas šaušalas, glezna ar briesmīgajām acīm, pamestās mājas spoks, komunikablie Jaundūkuru kapu spoki, Dūmu sieviņa un daži citi, kuri mazāk palikuši atmiņā. Grāmatas beigās ir iekļauti daži jautrāki pastāstiņi par spokiem, kas nemaz nav bijuši spoki, bet cilvēkus gan ir pamatīgi nobaidījuši. Pareizajā vietā un laikā jau arī vienkāršs un pavisam nevainīgs dadžu krūms var cilvēkam izraisīt neadekvātu reakciju. Lasot “Trīs Nāves Mārtiņdienā” atcerējos, ka Māris Rungulis šo to no trīsdesmit gadu laikā savāktajiem spoku stāstiem ir izmantojis arī citās savās grāmatās, piemēram, “Sāļajās pankūkās”, kur mistikas elementi nostrādāja labāk.

Noteikti jāpiebilst, ka “Trīs Nāves Mārtiņdienā” ir trakoti stilīgi noformēta grāmata, kuru nevar nepamanīt. Tai ir koši sarkana auduma vāciņi ar trīs ņirdzīgām skeletgalvām, kuras tumsā ellīgi forši spīd. Nudien kādu varētu arī nobiedēt naktī klusi, pielavoties un parādot vien grāmatas vāciņu. Tās pievienotā vērtība ir arī Kristiāna Brektes spocīgās, groteskās ilustrācijas, kuras gan ir vairāk smieklīgas nekā šausmīgas.

Man pieminēšanas vērts škiet arī tas, ka grāmatas drukāšanai ir izmantots FSC mix sertificēts papīrs (tas mazliet mazina milzīgo vainas sajūtu attiecībā pret vides sagandēšanu, kuru manī neizbēgami izraisa papīra grāmatu lasīšana). Šobrīd Latvijā esmu maz manījusi, ka izdevniecības izmantotu papīru, kas iegūts no atbildīgi apsaimniekotiem mežiem, tāpēc “liels un mazs” to droši varētu minēt kā vienu no savu izdoto grāmatu plusiem.

“Trīs Nāvju Mārtiņdienā” fragmentus ar ilustrācijām var apskatīties izdevniecības mājas lapā. Tā ir nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) kā viena no labākajām 2018. gadā izdotajām bērnu grāmatām.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Džefs Vandermērs “Anihilācija”

Джефф Вандермеер “Аннигиляция”, (Jeff VanderMeer, Annihilation (Southern Reach #1),  2014)

Tā kā izlasīju jau veselas četras grāmatas no saraksta, domāju, ka ir pienācis īstais laiks kādai Iegribai vai Kaprīzei. Arī pret savām iegribām ir jāizturas atbildīgi, tāpēc lasīšanai izvēlējos Džefa Vandermeera “Anihilāciju, jo šogad ir gaidāma šīs grāmatas ekranizācija,”. Jā, nu skaidrs, ka tā atkaliņ ir kādas triloģijas (Sothern Reach) pirmā daļa. Bet, kur tu cilvēks mūsdienās tiksi pie vienas grāmatas, ja visi rakstnieki ir nolēmuši rakstīt sasodītās triloģijas. Un tas vēl labi, ja tikai triloģijas. Uzreiz jāpiebilst, ka grāmata ir laba, bet ne izcila. “Anihilācijā” nav nekā tāda, kas kādreiz jau nebūtu aprakstīts fantastikas klasiķu (Lema, Strugacku, Lavkrafta, u.c.) darbos. Tomēr romāns bija pietiekami aizraujošs un intriģējošs, lai noturētu manu uzmanību no sākuma līdz beigām. Un man vienmēr ir ļoti patikuši stāsti par slēgtām, noslēpumainām zonām, kurās var atgadīties visdīvainākās lietas.

AnihilācijaTātad jau trīsdesmit gadus pastāv X-zona – teritorija, kura ir norobežota no pārējās pasaules. Neviens īsti nezina, kā tā ir radusies, un, kas tajā notiek. Prese tiek barota ar visādiem blēņu stāstiem par ekoloģisku katastrofu, bet ik pa laikam uz X-zonu tiek sūtītas ekspedīcijas. Pirmās dalībnieki pēc atgriešanās stāstīja, ka redzējuši brīnišķīgu neskartas dabas stūrīti, otrās dalībnieki visi nošāvās, trešās dalībnieki nošāva viens otru, vienpadsmitās pēkšņi uzradās savās mājās, bet neko neatcerējās. Normālam cilvēkam jau sen būtu skaidrs, ka tur nudien nav ko līst. Bet, nē, uz X-zonu dodas divpadsmitā ekspedīcija. Pārmaiņas pēc tās dalībnieces ir tikai sievietes – antropoloģe, topogrāfe, bioloģe un psiholoģe, kas ir komandas vadītāja ar tiesībām visām skalot smadzenes. Vajadzēja būt arī lingvistei, bet tā pēdējā brīdī esot atteikusies piedalīties. Katrai ekspedīcijas dalībniecei ir savi uzdevumi un pienākums katru dienu pierakstīt savus novērojumus žurnālā. Vārdu viņām nav, zonā tiem nav nozīmes. Svarīgas ir tikai viņu funkcijas.

Jau paskatoties uz grāmatas vāku, ir skaidrs, ka nekas labs šo ekspedīciju negaida. Bet par to labāk izlasīt pašiem.  Man šķita simpātiska galvenā varone bioloģe – noslēgta, intraverta, racionāla un pašpietiekama personība. Viņas vientulīgās bērnības atmiņās par kurkuļu peļķītēm, alkatīgajā pasaules izzināšanas tieksmē un vēlmē pēc savas autonomās ekoloģiskās mikropasaules bija kaut kas ļoti aizkustinošs. Saprotams, ka X-zonā bioloģe nenokļuva nejauši – viņas gadījumā tā bija nolemtība. “Anihilācijā” lasītājam X-zonas jaukumi tiek atklāti pamazām un no bioloģes skatu punkta. Diemžēl bioloģe ir klasiskā neuzticamā stāstītāja, un galu galā viņa zina tikai to, kas viņai ir iestāstīts, tāpēc lasītājam šajā grāmatā nudien beigās nekas nepaliek daudz skaidrāks, salīdzinājumā ar sākumu. Drīzāk gan otrādi. Bet vēl jau ir veseli divi turpinājumi.

Jāatzīst, ka X-zona autoram ir izdevusies diezgan pretīga. Naktīs kaut kas baiss gaudo purvājos, te sastopami visādi glumi un gļotaini radīju, un nemaz negribas rakstīt, kas tur notiek ar cilvēkiem. Bet tās vientulīgajām purvainajām tukšainēm piemīt arī savs īpatnējs skaistums un pievilcība, kuru laikam gan spēj saskatīt tikai bioloģe. Romāns liela mērā varētu būt alegorija par cilvēka un dabas attiecībām, bet man patika arī, kā autors apspēlēja ideju par mūsu smadzeņu nespēju uztvert patieso realitāti. Grāmatā ir arī daudz simbolu – bāka, apvērstais tornis un dīvainie teksti, kuri paši reproducējās un klejoja pa X-zona.

Neskatoties uz saviem trūkumiem un autora nekrietnajām manipulācijām ar lasītājiem, romāns man patiešām patika. Tas ir gluži pieklājīgs un pietiekami dīvains New Weird žanra darbs. Noteikti lasīšu arī turpinājumus. Un iespējams, ka noskatīšos arī filmu, lai gan pēc treilera izskatās, ka tajā nebūs palicis nekas no X-zonas pirmatnējās un derdzīgās pievilcības. Pārāk jau sintētiski viss ir vizualizēts.

Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.

Stīvens Kings, “Kerija” un vēdertīfa nēsātājas gēns

Stīvens Kings “Kerija”, Rīga: Zvaigzne ABC, 2012., no angļu valodas tulkojusi Santa Brauča (Stephen King, “Carrie”, 1974.)

Stīvens Kings ir labi pazīstams psiholoģisko šausmu stāstu (un ne tikai) rakstnieks. Lai gan neesmu pārāk liela Kinga mīļotāja, tomēr viņa darbus šad tad palasu. Priecē, ka pēdējos gados latviski ir tulkotas vairākas viņa grāmatas. Laika gaitā esmu savākusi gandrīz visus Kinga vietējos izdevumus, ieskaitot pat bēdīgi slavenos „ Nakts murgus”, kurus tā arī nekad neesmu spējusi izlasīt līdz galam. Dīvainā tulkojuma dēļ tas būtu pārāk liels izaicinājums.
13205„Kerija” ir pirmais publicētais Kinga romāns, bet ne pirmais sarakstītais. Tajā ir stāstīts par pusaudžu apsmietu un vajātu meiteni vārdā Kerija, kurai ir telekinētiskas spējas un neiedomājami šaušalīga māmule – sadiste ar reliģiski fanātiskām nosliecēm. Lai arī „Kerijas” sarakstīšanas laikā Kings bija iesācējs, tomēr jau šajā romānā ir jūtams viņa stāstījuma stils un prasme izpreparēt savus varoņus, lai pasniegtu tos lasītājiem uz paplātītes atvērtā veidā ar izvilktām iekšām. Es patiesi cienu Kingu par to, ka viņš nekad nesaudzē ne savus varoņus, ne lasītāju maigās jūtas. Jau pašā sākumā ir skaidrs, ka stāsts beigsies traģiski un grāmatai cauri vijas tumša nolemtība, mums atliek vienīgi uzzināt kā tieši tas notiks. Grāmatā nav neviena pozitīva tēla un arī Kerija savā atriebībā ir baisa un mazliet nožēlojama. Kings visai pārliecinoši parāda arī Kerijas vajātāju psiholoģiju un mūsos mītošo tieksmi izolēt no sabiedrības atšķirīgos īpatņus, kurai pamatā ir elementāra bioloģiska nepieciešamība, kas nodrošina sugas izdzīvošanu. Psiholoģiskās šausmas vienmēr ir daudz reālākas un biedējošākas par visādiem muļķīgiem vampīriem un vilkačiem, kuriem sirds dziļumos tak neviens īsti netic.

Romānā vietām ir iestarpinātas avīžu ziņas, intervijas un it kā zinātniski notiekošā skaidrojumi. Tie gan ir grāmatas vājākais punkts un bez tiem noteikti varēja iztikt. Ja nākas lasīt patiesībai lāgā neatbilstošu hemofiliju izraisošā gēna darbības principu izklāstu (Kings pilnībā noklusē sieviešu XX un vīriešu XY  hromosomu pāru lomu tajā), tad grāmata krietni zaudē no savas burvības un pēkšņi pamani, cik daudz tajā visādu lažu (pilnīgi nesaistītu ar telekinēzi). Šāda žanra grāmatās es bez problēmām ņemu pretī vismistiskākos izskaidrojumus notiekošajam un man daudz labāk patiktu versija, ka Kerijā ir ieperinājies bībelisks ļaunais gars vai nojūdzies ārpuszemes izcelsmes bezmiesisks saprāts, nevis apziņa, ka autors man tagad grib uz ausīm uzkabināt kaut kādus zinātniski fiktīvus ģenētiskos makaronus. Tas apzinīgais un cītīgais cilvēks, kurš bija gatavojis skaidrojumus zemsvītras piezīmēm un acīmredzot nejauši (es ļoti ceru, ka nejauši) sajaucis vārdus gēns un patogēns (ziniet, tas nepavisam nav viens un tas pats, lai gan izklausās dikti līdzīgi), un līdz ar to pasaulei dāvājis tādu dīvainu jaunatklājumu kā „asimptomātisks vēdertīfa nēsātājas gēns” (goda vārds, tā tajā grāmatā ir rakstīts), situāciju padarīja tikai ļaunāku. (Iespējams, ka pseidozinātniskām fikcijām labāk vispār nevajag gatavot zemsvītras piezīmes un, apžēliņ, kā mums noderētu kāda vienkārša un saistoša grāmata par ģenētiku.) Bija arī citas muļķīgas neprecizitātes, bet visdrīzāk romāna nepilnības ir jānoraksta uz to, ka Kings tolaik bija tikai iesācējs un vēl nepievērsa uzmanību smalkākām detaļām. Neatceros, ka viņa vēlākajos darbos kaut kas tāds būtu manīts.

Nobeigumā gribu ieteikt „Keriju” izlasīt visiem, kam vēl nav sanācis iepazīties ar Kingu (viņa fani to sen jau būs izdarījuši). Tā ir kļuvusi par šausmu literatūras klasiku – aizraujoša, drūma un biedējoša – pat ar visiem ģenētiskajiem makaroniem, kurus mūsdienu izglītības sistēmas upuri visdrīzāk pat nepamanīs.