Tag Archives: sērijveida slepkavības

Kā tika noķerts Angarskas maniaks

Саша Сулим, “Безлюдное место. Как ловят маньяков в России”, 2020.

True crime žanra grāmatas par maniakiem nav mana iecienītākā lasāmviela, bet Sašas Suļimas jaunā grāmata par asiņaināko sērijveida slepkavu mūsdienu Krievijas vēsturē, kurš laika posmā no 1994. līdz 2012. gadam Angarskas pilsētas apkārtnē ir nogalinājis vairāk nekā astoņdesmit sievietes un pa vidu nožmiedzis arī vienu savu vīriešu dzimuma kolēģi, izskatījās interesanta. Grāmata ir žurnālistikas pētījums, uzrakstīta lietišķā valodā un bez jūtelības, tajā ir daudz faktu, informācijas un vardarbības. Autore ir žurnāliste, kas sākotnēji par šīm sērijveida slepkavībām sagatavoja vairākus rakstus portālam Meduza, bet pēc tam uz tiem pamatojoties uzrakstīja arī grāmatu.

Grāmatas sākumā īsi izklāstīta Angarskas vēsture. Pilsētu sāka būvēt tikai pēc Otrā pasaules kara, lai tur izvietotu naftas pārstrādes kombinātu, kas bija aprīkots ar Vācijā savāktām iekārtām. Būvēja lielākoties ieslodzītie, un kriminālistu nometnes pilsētas tuvumā bija vēl ilgi. Līdz ar to Angarskā vienmēr bija ļoti augsts noziedzības līmenis, un sevišķi zvērīgas slepkavības nebija nekāds retums. Deviņdesmitajos gados sava neizmērojamā tizluma nomāktā padomju rūpniecība sabruka, daudzi cilvēki palika bez darba, toties uzplauka noziedzība. Cauri Angarskai sākās Vidusāzijas narkotiku tranzīts, un iedzīvotāju vidū īpaši populāra kļuva hanka, kuru lietoja pat skolēni. Neizbēgami sākās ietekmes sfēru sadale starp dažādiem kriminālajiem grupējumiem un slepkavības kļuva par ikdienu. Tāpēc nav brīnums, ka uz visa šī fona pārdesmit izvarotas un pēc tam nežēlīgi nogalinātas sievietes bija tīrais sīkums, kuram neviens nevēlējās tērēt izmeklēšanas resursus. Par vairākiem gadījumiem nemaz netika ierosinātas krimināllietas, lai nemaitātu atklāto noziegumu statistiku.

Šīm slepkavībām uzmanību sāka pievērst deviņdesmito gadu beigās, bet tikai 2002. gadā tika izveidota speciāla grupa Angarskas maniaka noziegumu izmeklēšanai. Pat tad bija nepieciešami vēl desmit gadi, lai izdotos aizturēt slepkavu, jo grupa savā darbībā saskārās ar daudziem šķēršļiem – noziegumi nebija dokumentēti, pierādījumi pazuduši, lietvedībā valdīja pilnīgs bardaks, priekšniecība nesadarbojās, bet jaukie un sirsnīgie kolēģi uzskatīja, ka tāda grupa nodarbojas ar bezjēdzīgām lietām, kas jau sen notikušas un pasīvi agresīvā veidā rieba, kur vien varēja, jo tāda maniaka taču nemaz nav. Bet sievietes pa to laiku tika slepkavotas atkal un atkal.
Autore grāmatā diezgan daudz uzmanības velta cilvēkiem, kas strādāja pie šīs lietas izmeklēšanas (īpaši Artjomam Dubiņinam, kas ir bijis viņas galvenais informācijas avots), un dažādiem dīvainiem pavērsieniem tās gaitā. Kopumā viņai ir izdevies izveidot diezgan cilvēcīgus izmeklētāju portretus, parādot gan viņu misijas apziņu un ideālismu, gan vājības un kļūdas. Tāpat viņa raksta arī par vairākiem slepkavas upuriem, pamatojoties uz intervijām ar viņu radiniekiem, tā piešķirot šīm sievietēm sejas, balsis un personības.

Kā jau šādās grāmatās pienākas, ir arī nodaļas par sērijveida slepkavu psiholoģiju un nedaudz pastāstīts par citiem zināmākajiem Krievijas maniakiem. Autore intervēja arī pašu Angarskas slepkavu un pēc tam noformulēja savas sajūtas: vislielākās šausmas rada tas, ka visasiņainākais un cietsirdīgākais slepkava mūsdienu Krievijas vēsturē izskatās kā parasts cilvēks. Ja viņš izskatītos kaut kādā veidā biedējošs, būtu vieglāk samierināties ar tādu cilvēku esamību. Arī kaimiņi un paziņas Angāras maniaku raksturoja kā rūpīgu un priekšzīmīgu ģimenes cilvēku, kas ne ar ko īpašu neizceļas. Nu bija tāds gnīdiski skops un pedantiski akurāts un tīrīgs, bet mēs visi lielākoties pazīstam pa kādam tamlīdzīgam tipam, tas nav nekas sevišķs. Autore analizē varbūtējos slepkavas rīcības motīvus un psiholoģiju – nesodāmības apziņu, kuru veicināja slepkavības lietu ignorēšana varas struktūrās, pilnīgo empātijas trūkumu un naidu pret sievietēm. Angarskas maniaks izrādījās kvēls tradicionālo vērtību aizstāvis un uzskatīja, ka sievietēm pienākas sēdēt mājā, bet tās, kuras vienas iziet uz ielas, ir sliktas un grēcīgas, tāpēc vien ir pelnījušas nāvi un viņas vajag sist nost. Vārdu sakot, kā to bieži popularizē patriarhālisma fani mūsu sabiedrībā, upuri paši vienmēr vainīgi un sievietei ir jāzina sava vieta – tā, kuru viņai noteicis vīrietis.

Kopumā Sašas Suļimas grāmata ir labs un ļoti skarbs mūsdienu Krievijas portrets, kas parāda, cik ērta vieta tā ir sērijveida slepkavām, jo vispārējās vienaldzības, cietsirdības un bardaka dēļ nevienu neinteresē viņu meklēšana. Palasot, cik necilvēcīga ir attieksme pret seksuālo maniaku izvarošanas upuriem, jo vienmēr un visur tiek vainotas pašas sievietes, un no viņām policijā bieži netiek pieņemti iesniegumi, ir jābrīnās, ka vispār kāds no noziedzniekiem tiek apcietināts. Grāmatu iesaku visiem true crime žanra cienītājiem. Man vienīgi būtu gribējies vairāk palasīt par pašām izmeklēšanas metodēm, vietām informācija bija tāda dzeltenīga, un dažas vietās tā atkārtojās.