Jurga Vile (teksts), Line Itagaki (ilustrācijas) “Sibīrijas haiku”, no lietuviešu val. tulkojusi Dace Meiere, izdevniecība “Liels un mazs”, Rīga: 2020. (Jurga Vile, Lina Itagaki, Sibirio haiku, 2017)
Novembrī vēl mazliet par Baltijas burbuļa literatūru. Jurgas Viles un Lines Itagaki grafiskais stāsts (tā laikam oficiāli sauc komiksus) “Sibīrijas haiku” ir viena no savdabīgākajām pēdējā laikā izdotajām bērnu grāmatām. Vēlme izstāstīt savas ģimenes pieredzēto izsūtījumā uz Sibīriju autorei esot bijusi jau sen. Sākotnēji viņa par to gribējusi veidot filmu, bet gala rezultātā ir tapis komikss. Tā ir bijusi veiksmīga ideja, jo grafiskā forma autorei ir devusi lielāku izteiksmes brīvību. Jāpiebilst, ka “Sibīrijas haiku” sižets neatšķiras no līdzīgiem stāstiem par deportācijām un nepastāsta neko jaunu; pat mazāk nekā bērnībā dzirdēts no radiniekiem, un patiesībā tas ir arī diezgan vienpusīgs un plakans, tomēr Jurga Vile, sapludinot realitāti ar fantāzijām un papildinot ar mākslinieces zīmējumiem, stāstu ir padarījusi maģiskāku un teiksmaināku.
“Sibīrijas haiku” ir rakstīta no bērna skata punkta. Mazais Aļģis Bite ar māsu Daļu 1946. gadā bāreņu vilcienā atgriežas no Sibīrijas, atceras jauko dzīvi Radziņu ciemā, traģisko izsūtījumu un tālumā piedzīvoto, un atceļā viņus pavada mirušo dvēselītes kā viegls vējiņš. Jā, Sibīrijā neaug āboli, un arī bitēm vajag īpašu pieeju, lai tās šeit izdzīvotu. Apkārt valda bads, aukstums un beztiesība, bet cilvēki ir cilvēki, arī izsūtījumā viņi cenšas atrast prieku ikdienišķās lietās, izveido kori “Āboli”, iemīlas, apprecas un rada bērnus. Tomēr, neskatoties uz bērnišķīgumu, lakoniskumu un vizuālo stilīgumu, grāmata ir ļoti skumja un traģiska.
Kopumā “Sibīrijas haiku” man patika, autorei ir savs redzējums uz vienu no smagākajām traumām, kuru pārdzīvoja Baltijas tautas padomju okupācijas laikā. Pati autore to nav pieredzējusi, tāpēc viņai noteikti ir vieglāk šo stāstu izstāstīt, ieviešot tajā maģiskā reālisma elementus un padarot to nedaudz anahronisku. Pamazām attālinoties laikā no traģiskajiem notikumiem un zaudējumiem, mūsu uztvere mainās, šie notikumu sabiedrības apziņā mīkstinās, un tas pieder pie traumu sadziedēšanas procesa. Tomēr dažas lasītāju atsauksmes, kurās “Sibīrijas haiku” tika aprakstīta kā grāmata, kuru beidzot var normāli lasīt par Sibīriju, lika padomāt, ka kaut kas ar dažu cilvēku uztveri nav gluži labi. Ja, lai lasītu par izsūtījumā pārdzīvotajām sāpēm un zaudējumiem, tām ir jābūt skaisti noformētām un daiļi apcakinātām, nevis aprakstītām, kādas tās patiesībā bija – smagas, nogurdinošas, vienmuļas un neērtas, tad šie lasītāji savā egoismā ir zaudējuši spēju just līdzi patiesām ciešanām. Nu, bet pašreizējā pandēmija jau arī cilvēkos atklāj tieši to pašu. “Sibīrijas haiku” ir laba grāmata, kas par deportācijām un zaudējumiem stāsta mazliet bērnišķīgi, bet iejūtīgi un vizuāli izteiksmīgi. Un komikss ir tikai viens no veidiem, kā izstāstīt šo stāstu. Ļoti jauks veids, bet ne labāks vai sliktāks par citiem.
Vērtējums 4 no 5 zvaizgznēm.
Sibillas grāmatas 