Tag Archives: skotu literatūra

Roberts Lūiss Stīvensons „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”

Roberts Lūiss Stīvensons „Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts”, no angļu val. tulk. Māra Kaļva, Rīga: Jumava, 2013., (Robert Louis Stevenson, Strange Case of Dr Jekyll and Mr Hyde)

Ja tā padomā, kas nekaitēja būt par rakstnieku 19. gadsimtā. Uzraksti romānu par Drakulu, Frankenšteina briesmoni vai laika mašīnu un uzreiz kļūsti par žanra klasiķi un tēmas aizsācēju. Visiem pārējiem pēc tam atliek tikai variācijas un nekas vairāk. Patiesībā gan jau tik vienkārši tas nebija, kā tas izskatās tagad – no 21. gadsimta informācijas plūdu nogurdinātajām pozīcijām.

???????????????????????????Skotu rakstnieks un dzejnieks Roberts Lūiss Stīvensons jau bija sev nodrošinājis vietu starp klasiķiem ar lielisko piedzīvojumu romānu „Bagātību sala”, par kuru man ir jaukas atmiņas no bērnības. Tomēr pazīstamāks viņš laikam ir ar savu nelielo noveli par doktoru Džekilu un misteru Haidu, kura beidzot (nepagāja pat ne pusotrs gadsimts) ir izdota arī latviešu valodā.

Domāju, ka stāsts ir puslīdz zināms visiem. Doktors Džekils sirds dziļumos vēlas būt patiešām labs cilvēks bez trūkumiem un vājībām. Viņš ir perfekcionists un nespēj samierināties ar savām vājībām un sliktajām īpašībām. Dažu dīvainu eksperimentu rezultātā viņām izdodas nodalīt savas personības ļauno un dzīvniecisko pusi, kā rezultātā viņš transformējas par slikto misteru Haidu un var mierīgi nodoties visādām nelietībām. Bet savukārt pēc tam var pārvērsties atpakaļ par nu jau ideāli labo doktoru Džekilu un piekopt šķīstu un cienījamu dzīvesveidu. Protams, kādā brīdī situācija iziet ārpus kontroles un iegūst traģiskus pavērsienus.

Šis būtībā vienkāršais stāsts ir bijis tik ierosinošs, ka ir vairākas reizes ekranizēts un mūsdienās dubultnieku tēma ir visai izplatīta un populāra. Tā mēs esam tikuši, piemēram, pie Holivudas iemīļotā zaļā monstra bezizmēra apakšveļā – Halka, kurš vienkārši ir tāda modernāka Džekila un Haida versija. Mūsu personības dualitāte vienmēr ir bijusi interesanta tēma un iekšējās pretrunas acīmredzot ir plosījušas ne vienu vien domājošu būtni. Cilvēks jau nekad nav tikai labs vai ļauns, halksbet parasti kaut kāds no visa tā samiksēts ķopķēzis. Jāpiezīmē, ka Stīvensona novelē misters Haids atšķirībā, teiksim, no minētā Halka ir maza auguma un diezgan nīkulīgs, bet stipri spalvains vīrelis. Stīvensons savā stāstā ne tik daudz uzsver mistera Haida ļaunumu, kā viņa dzīvnieciskumu un nespēju sevi kontrolēt. Principā jau visi cilvēki ir spiesti sadzīvot ar lielāku vai mazāku ļaunumu sevī un bez tā mēs neesam pilnvērtīgas personības, bet būtiskākais jau ir, kā ar to tiekam vai arī netiekam galā.

Nobeigumā jāpiebilst, ka ir labi un apsveicami, ka latviski tiek izdoti līdz šim netulkoti 19. gadsimta klasikas darbi. Tomēr tulkojums šķita, kā lai to pasaka, ne pārāk veiksmīgs. Vispirms nevarēju saprast kāpēc nosaukumā ir iekļuvis dīvainais stāsts, nevis parasti lietotais savādais notikums vai atgadījums, bet lai nu būtu. Taču jau pirmais teikums izklausījās diezgan aizdomīgs, tāpēc sameklēju to arī angliski.

MR. UTTERSON the lawyer was a man of a rugged countenance, that was never lighted by a smile; cold, scanty and embarrassed in discourse; backward in sentiment; lean, long, dusty, dreary, and yet some how lovable.

 Latviski tas skan šādi.

Misters Atersons, notārs, kura sūro seju nekad neizgaismoja smaids, bija noslēgts cilvēks, garlaicīgs, nerunīgs un neveikls sabiedrībā, augumā garš un kalsns, noputējis, tomēr ļoti simpātisks.

 Un te pirmais teikums no krievu tulkojuma „Странная история доктора Джекила и мистера Хайда”.

Мистер Аттерсон, нотариус, чье суровое лицо никогда не освещала улыбка, был замкнутым человеком, немногословным и неловким в обществе, сухопарым, пыльным, скучным и все-таки очень симпатичным.

 Vairāk par tulkojumu laikam arī nav ko teikt. Vienīgi informācijai tiem, kas vēlas lasīt par Džekilu un Haidu – tādā garā ir pārtulkota visa grāmata. Labā ziņa – tā ir ļoti īsa un vietām dīvaini uzjautrinoša