Tag Archives: Sniegs uz ciedriem

Deivids Gūtersons “Sniegs uz ciedriem”

Deivids Gūtersons “Sniegs uz ciedriem”, no angļu val. tulkojusi Dagnija Dreika, Jumava, Rīga: 2001. (David Guterson, Snow Falling on Cedars, 1994)

Šoziem pat man vienā brīdī radās vēlme izlasīt grāmatu, kuras nosaukumā ir pieminēta tik eksotiska dabas parādība kā sniegs, un Deivida Gūtersona romāns “Sniegs uz ciedriem” noteikti bija laba izvēle, jo sniega grāmatā patiešām ir daudz, un tā apraksti ir skaisti un tēlaini. Sniegam stāstā ir būtiska nozīme – vairāk gan alegoriska. Sniega vētra, kas beigās pārklāj notikuma vietu un atgriež varoņus no pārējās pasaules, savā ziņā ir simboliska. Vispār sniegs nudien ir skaists piedošanas, samierināšanās un nāves simbols, jo piedot un samierināties – tas ir mazliet mirt. Grāmatai ir glīts vāks, bet, tuvāk papētot, izrādījās, ka diemžēl neviena ciedra uz tā nav. Attēlā, kura autors ir viens no lieliskākajiem man zināmajiem dabas fotogrāfiem Andris Eglītis, ir redzama visparastākā vietējā priede visparastākajā Latvijas purva rudens ainavā.

Formāli “Sniegs uz ciedriem” laikam pieder pie detektīvromāniem, bet kriminālā intriga nav nozīmīgākā romāna daļa un tās atrisinājums ir tik vienkāršs, ka lasītājam beigās nav skaidrs, kāpēc neviens par to neiedomājās ātrāk. Romāna darbība norisinās 1954. gadā uz mazas, izdomātas, Sanpedro vārdā nosauktas salas pie Amerikas rietumu krasta. Salinieki ir neliela, noslēgta sabiedrība, kurā izsenis dzīvojot kopā, visi ir kādā nebūt veidā saistīti. Dzīvojot uz tik mazas salas, nav plašu iespēju izvēlēties nodarbošanos, tāpēc viena daļa salinieku ir zvejnieki, bet pārējie audzē zemenes. Dzīve Sanpedro ir ļoti mierīga un rimta, tāpēc visiem ir liels satricinājums, kad kādu rītu viena zvejnieka līķis tiek atrasts viņa paša zvejas tīklā. Kā aizdomās turētais, par slepkavību tiek arestēts viens no salā mītošajiem japāņiem Kabuo Mijamoto. Romāna darbība norisinās amerikāņiem filmās un grāmatās sižetiski tik iemīļotās tiesas prāvas laikā, kuras aprakstiem pa vidu ir iepīti stāstījumi par lietas izmeklēšanu un milzums visu šajā notikumā iesaistīto personu atmiņas. Kā novērotājs no malas ir salas vienīgais žurnālists, redaktors un avīzes izdevējs vienā personā Aišmaēls, bet sala ir sala – visi kaut kādā veidā ir iesaistīti notikušajā.

“Sniegs uz ciedriem” ir ļoti lēns un atmosfērisks romāns. Sīki tiek aprakstīta izmeklēšana, kā arī visu notikumā iesaistīto personu pagātne, kas ir diezgan traumatiska. Salā dzīvojošie japāņi vienmēr ir tikuši uzskatīti par zemāku rasi, lai gan nopietnākie pārmetumi viņiem ir no kategorijas – man nepatika kā viņš uz mani paskatījās. Pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada decembrī salā sākas masveida histērija un gadu desmitiem te dzīvojošie japāņi tiek apvainoti visos iespējamos grēkos, ieskaitot to, ka savas zemenes ir sastādījuši tā, lai norādītu lidošanas virzienu Japānas bumbvedējiem. 1942. gadā ASV visus salā dzīvojošos japāņus deportē uz nometnēm tuksnesī, daudzus arī arestē, un šī nav no tām vēstures epizodēm, kuras amerikāņi labprāt piemin un atceras. Aišmaēls Klusā okeāna kaujās pret japāņiem ir zaudējis roku, tāpēc vairs nespēj justies kā pilnvērtīgs cilvēks. Kabuo ir piedalījies cīņās pret vāciešiem, un viņam visu atlikušo dzīvi ir jāsadzīvo ar apziņu, ka ir nogalinājis cilvēkus. Karš netiešā veidā ir mainījis visu salinieku dzīves, un nekas vairs nav un nebūs kā bijis.

Interesanti, ka “Sniegs uz ciedriem” savulaik ir izmests no dažu ASV skolu bibliotēkām pāris deviņdesmitajiem gadiem pārāk atklātu seksa ainu dēļ. Laiki patiešām ir mainījušies, un īpaši labi tas bija jūtams tulkojumā, kurš droši vien ir tapis vismaz pirms divdesmit gadiem, jo seksa epizodes stipri atgādināja anatomijas rokasgrāmatu. Katrā ziņā brīžos, kad kārtējais personāžs ar cēlu žestu izvelk savu orgānu, mana samaitātā fantāzija uzreiz salecās – apžēliņ, aknu, vai? Varbūt tomēr plaušu vai kreisās kājas lielo pirkstu.

“Sniegs uz ciedriem” savas ziemeļnieciskās noskaņas un varoņu noslēgtības un atsvešinātības dēļ savā ziņā ir diezgan līdzīgs skandināvu kriminālromāniem. Līdzību paspilgtina arī visai izjustie, ļoti naturālie dažādu okeānā pabijušo līķu un kara ainu apraksti. Man būtu paticis, ja grāmata nebūtu tik izstiepta garumā, un tajā būtu mazāk siekalainu pusaudžu mīlas moku, bet ko var gribēt – autors to ir rakstījis veselus desmit gadus no darba brīvajos brīžos, strādājot par skolotāju. Citādi tas ir labs, klasiskā stilā sarakstīts romāns par zaudējumiem, to pārdzīvošanu un piedošanu.

Iegūt ienaidnieku šajā salā nozīmēja – iegūt ienaidnieku uz visiem laikiem. […] Te nebija iespējama nekāda anonimitāte, nekāda kaimiņu būšana, uz kuru tādā gadījumā paļauties. Saliniekiem nācās uzmanīt katru savu soli – ikkurā brīdī, to noteica jau pati salas ainava. Šajos krastos, kurus no visām pusēm laizīja jūra, šajās nebeidzamajās sērēs neviens nespēja brīvi ar otru runāt par savām jūtām. Tas bija gan lieliski, gan bēdīgi – viss vienlaikus. Lieliski tāpēc, ka ļāva attīstīt piesardzību un modrību, bēdīgi tāpēc, ka noplicināja gara dzīvi, jo pārāk daudz pārdzīvojumu tika paturēti sevī – tā zēla un plauka klusināta neapmierinātība – šajās vietās visi un vienmēr izturējās uzmanīgi, bīdamies kāda priekšā atvērt savu sirdi. Apdomība un piesardzība visās jomās, oficiāla attieksme pret visu un visiem, ikviens un ikkatrs noslēdzies sevī un pats no sevis. Šie ļaudis nespēja atklāti runāt, jo bija iespiesti stūrī – visur, kurp tie pagriezās, priekšā viļņojās ūdens, plašāks par plašu un klajāks par klaju – nebeidzams ūdens, kur noslīkt. Cilvēki aizturēja elpu un staigāja sargādamies – tādēļ viņi bija tādi, kādi bija – uz iekšu vērsti, sevī noslēgušies – mīļie ļautiņi un kaimiņi.

Grāmatas vērtējums 3,5 no 5 zvaigznēm.